Kāpēc mūsu Baltijas jūras mencas kritiski nīkuļo, kas notiek ar Latvijas zvejas floti un zivju kvotām, un kāpēc uzņēmumi ar mazvērtīgiem aktīviem tiek pārdoti par milzu naudām — saruna ar Ventspils zvejnieku kompānijas “GRIFS” ilggadējo vadītāju Juri Pētersonu.
Baltijas mencas jau vairākus gadus mēs zvejot nevaram, jo to populācija ir kritiskā stāvoklī — vienīgais izņēmums ir nejaušas mencas noķeršana, ja tā iekļuvusi tīklā kopā ar citām zivīm.
Kāpēc mencām klājas slikti?
Skaidri atceros, ka tas bija 2009. gadā, kad bija pēdējā menca tādos apjomos, ka bija vērts zvejot. Pēc tam ar mencām viss sagāja šķērsām. Palika pavisam, pavisam slikti. Tagad atlikušas reņģes un brētliņas, ko vēl ir vērts ķert jūrā.
Arī to daudzums ir stipri mazāks, nekā tam normāli būtu jābūt. Piemēram, man pirms desmit gadiem bija kvota — piecarpus tūkstoši tonnu brētliņu gadā. Tagad ir 1900 tonnu. Eiropa visu laiku griež nost kvotas. Taču man godīgi jāsaka — tā zivju biomasa, tas biomateriāls, kas ir jūrā, ir daudz mazāks, nekā kādreiz normāli bija. Lai kā mums negribētos atzīt, tas ir objektīvi: zivis ir daudz mazākos apjomos.
Katastrofa ar mencām nav tikai tagad. Atskatoties uz savu 40-50 gadu pieredzi, varu apstiprināt: viss atkarīgs no tā, kā Baltijas jūrā ieplūst sāļākais okeāna ūdens no Ziemeļjūras. Pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados mencas tāpat nebija. Zvejnieki nevarēja savilkt galus kopā un mainīja profesiju, pat sāka nodarboties ar spirta kontrabandu. Bet mencu bums sākās pēc 1968. gada lielās vētras. Uzreiz nē, bet desmit gadu laikā menca bija uz viļņa, un uzplaukums saglabājās ilgi. Ja pie Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā mūsu mencu kvota bija 5000 vai 6000 tonnu gadā, tad 1985. gadā Latvijas zvejas flote kopā nozvejoja 55 tūkstošus tonnu mencu! Tajā pašā laikā menca izēda visas brētliņas un mazās reņģītes, tāpēc togad visa mūsu zvejas flote kopā noķēra tikai 3000 tonnas ar brētliņām. Nevis neķērās, bet to vienkārši nebija. Menca izēda visas brētliņas. Rīgas līcī tāpat menca izēda arī tos, ko viņi tur pa līci makarē… aizmirsu, kā viņus tur, pie mums Ventspilī tādus neķeram…
Lucīši.
Jā, tos arī izēda pa tukšo. Mencu es vairs savā mūžā neceru nopietni ķert, bet var būt visādi, ja būs atkal kāds nopietns pūtiens un Baltijas jūrā iepūtīs svaigu sālsūdeni lielākos apjomos. Jo menca var atkopties ļoti ātri, trīs gadu laikā būs redzams uzlabojums. Vajag tikai pareizos laikapstākļus.
To man vēl deviņdesmito vidū Raiņa ģimnāzijā Tukumā mācīja, ka salīdzinoši mazsāļajam Baltijas ūdenim ik pēc desmit gadiem nepieciešama liela ziemeļrietumu vētra pie Dānijas, kas caur seklajiem dāņu šaurumiem ar spēku iepūtīs lielu Ziemeļjūras sālsūdens masu, kas iedos svaigu skābekli un palielinās sāļumu.
Bez šaubām, un tur cilvēki neko nevar izdarīt, lai kā gribētu. Laikapstākļus mēs nevaram regulēt. Dieviņš ko devis, ar to jāiztiek. Lai menca vairotos, ikriem vajadzīgs noteikts sāļums, lai tie pēc iznēršanas peldētu pareizajā dziļumā. Ja sāļums ir par mazu, tad ikri neattīstās. Tagad vidējā piecus gadus veca Baltijas menca ir maziņa, tāda kā divgadīga. Viņa spēj vairoties, jā, bet ikri neizdzīvo. Mēs ļoti gribētu zivīm palīdzēt, bet viss atkarīgs no laikapstākļiem Ziemeļjūrā: būs lielā vētra vai nebūs.
Toties parādījās laba ziņa: lai kompensētu Latvijas zvejniekiem zivju trūkumu Baltijas jūrā, no šī gada esam ieguvuši kvotu zvejošanai Ziemeļjūrā un Ziemeļatlantijā.
Tas uz mums maz attiecas. Lai zvejotu okeānā, tas ir cits līmenis. Pie mums bāzētie zvejas kuģi to nevar darīt. Tur vajag citu floti, lai zvejotu okeānā. Piemēram, lai zvejotu Baltijas jūrā, vajag ieguldīt apmēram piecus miljonus, bet zvejošanai Atlantijā šis cipars būtu jāreizina ar desmit. Arī tie Svalbāras zvejas varianti, kas parādījās līdz šim, izskatījās visai jocīgi. Lieta tāda, ka tie, kas tur taisījās zvejot [ar Latvijai piešķirto kvotu], neizskatās pēc īstiem latviešu zvejniekiem. Kuģi zem Latvijas karoga tāpēc, ka pienākas kvota, bet patiesībā — krievi.
Tātad “apgūst” mūsu kvotu?
Bez šaubām. Latvijas zvejniekiem šobrīd nemaz nepieder tāda flote, kas spētu braukt, piemēram, uz Ziemeļatlantiju, kur ir tāds “dekoltē” rajons starp britu, norvēģu, dāņu ekonomiskajām zonām. Padomju laikā senāk bija tādi kuģi, taču tie visi sen ir nokalpojuši savus gadus, sarūsējuši un norakstīti. Katram kuģim ir sava klase, un Latvijā šobrīd nemaz tādi kuģi nav atrodami, kas varētu braukt virs 200 jūdzēm tālu okeānā. Tāpēc varam gaidīt kaut ko “interesantu”. Piemēram, man ir pazīstams Polijā viens gudrs cilvēks, kurš deviņdesmitajos gados paņēma zem sevis visu Polijas okeāna zvejas kvotu (kaut gan patiesībā Polijā tajā laikā neviens okeānā nezvejoja). Lieta tāda: ja neviens nezvejo, tad to kvotu lēnām atņem un atdod tādam, kas zvejos. Viņš neļāva tam notikt — sarunāja ar islandiešiem un palika kādus trīs četrus kuģus zem Polijas karoga, izpildot kvotu un uztaisot kopuzņēmumu. Tā viņš palika stāvus bagāts un dara to joprojām, pareizi saprotot, kā šī sistēma strādā. Kvotu jau dod tikai tiem, kas vēsturiski ir zvejojuši. Ja kāds jauns gribētu ienākt, tad nav vietas — kvotu neviens nedos.
Ir viens veids, kā ienākt zvejniecībā, bet tikai viens veids, citādi nekā. Tev ir jānopērk tāds uzņēmums, kurš jau zvejo un kam tāpēc kvota jau ir. Tas ir vienīgais variants. Es savu uzņēmumu arī esmu pārdevis, man jau diezgan daudz to gadu. Bet galvenais — ja būtu pietiekamas kvotas, tad vēl daudzus gadus strādātu. (Kā rāda “Lursoft” dati, SIA “Zvejnieku kompānija GRIFS” jaunais īpašnieks ir Hāpsalu uzņēmums “Osauhing Morobell”, ko vada igaunis Raivo Baums — Red.)
Savulaik manam uzņēmumam vienam pašam bija 1200 tonnu kvota mencu zvejai. Tagad mencas tiek noķertas vienīgi nejaušā kārtā kopā ar reņģēm vai brētliņām. Zvejas flotes modernizācijā ieguldīto naudu tāpēc nevar atpelnīt, ja nebūs zivis, ko ķert. Tāpēc tagad situācija izveidojusies tāda, ka paliek tādas zvejniecības kompānijas, kas ne tikai zvejo, bet kam ir arī zivju pirmapstrāde un ražošana. Tad ir tādi, kas pārpirkuši firmas, ieguldījuši miljonus ar cerībām, ka “kaut kad būs”. Igaunijā daudzi tādi uzņēmumi, kur sveša nauda — piemēram, ukraiņu. Arī krievu.
Ukraiņu zvejnieki nevar iziet Melnajā jūrā jau trīs gadus Krievijas karakuģu un mīnu draudu dēļ. Nekas cits neatliek kā meklēt iespējas zivis ķert citur. Pēdējoreiz Odesā redzēju skatu, kā visi zvejas kuģīši stāv piestātnē un nav kustējuši.
Ukraiņi pēdējos gados investējuši [zvejai Baltijas jūrā], cik man zināms, vismaz 20 līdz 25 miljonus eiro. Melnajai jūrai raksturīgie jūras bullīši jeb apaļie jūrasgrunduļi, starp citu, tagad ir parādījušies arī pie mums, tos gadā nozvejo ap 600 līdz 800 tonnām. Tā ir invazīva suga, ko vajag izzvejot!
Zvejas flote, cik noprotams, visu laiku paliek vecāka, tai nav jāmodernizējas?
Tie kuģīši, kas ir palikuši — tiem saimniekiem, kas ir palikuši Latvijā, ir labi uzturēti. Teikšu, kā ir: Lietuvā ir daudz sliktāk, tur vispār viens īsts zvejniecības uzņēmums palicis. Ja kādā 2004., 2005. gadā Latvijā bija 225 zvejas kuģi, tad šodien ir varbūt 40. Bija Eiropas programma, kas mums kompensēja novecojušo, nerentablo kuģu sagriešanu lūžņos. Kad beidzās menca, es arī saņēmu vienreizēju kompensāciju, kaut kādus 250 tūkstošus. Bet jāņem vērā, ka tas ir vienreizējs pasākums. Ar vienu kuģīti to pašu pusmiljonu var divu gadu laikā nopelnīt. Tā ka te nav kādiem priekiem vieta. Saņēmi vienreizēju maksājumu, un viss. Viena lieta, ka tu saņēmi naudiņu uzreiz, otra lieta — ka tu visu laiku strādā, pelni un tērē. Kādreiz manā pārziņā bija seši kuģi, līdz palika divi. Nu labi, tie bija kopā triju kuģu vērti. Tie gadā varētu nozvejot kādas 6000 tonnas, bet drīkst tikai 1900.
Tātad pie zvejas flotes samazināšanās pamatā vainojams zivju trūkums, nevis tas, ka kuģi novecojuši vai cilvēki slinki?
Jā. Ja tu šodien pārdosi zvejniecības uzņēmumu, tad pircējus neinteresēs ne tavi kuģi, ne tavi cilvēki, ne tavi pamatlīdzekļi, ne tavs nekustamais īpašums. Interesē tikai viens, par ko gatavi maksāt: cik tev ir kvota! Vairāk nekas. Un kvota taču mums pat nepieder, tā pieder valstij. To nomājam no valsts, un pircēji gatavi par to maksāt nenormālus ciparus. Ja man tagad būtu jāpērk zvejniecības uzņēmums, es to nedarītu, jo tās investīcijas pircējs nevarēs atpelnīt 25 gados, ja situācija ar zivīm nepaliks labāka. Un kvotu var pazaudēt dažādos veidos. Pirmais un tuvākais veids, kā palikt bez kvotas — tev sakrājas vairāki zvejniecības pārkāpumi. Tu sakrāj “punktus”, tāpat kā šoferi, un var pacelties jautājums par zvejas tiesību atņemšanu, kas nozīmē arī kvotas pazaudēšanu. Otrais stāsts — tev ir kvota, bet tu to neizzvejo. Katru gadu vismaz 80% no piešķirtā ir jānoķer, lai neatņemtu kvotu. Nav svarīgi, ir zivs vai nav — tev tā jāizzvejo!
****
Turpinājums sekos. Intervijas turpinājumā par to, kāds ir Baltijas zivju ceļš pēc nozvejošanas, kur mūsu zivis paliek un kā tas var būt, ka tās pašas atlikušās zivtiņas bieži vien aiziet mazvērtīgos zivju miltos, nevis nonāk uz mūsu galdiem.
