„Domāju, ka nomiršu,” uzņēmējs atceras Rīgas centrālcietumā pavadītos mēnešus

© Ģirts Ozoliņš/F64

Turcijas uzņēmējs Erhans Durmazs Rīgas Centrālcietumā pavadītos trīs mēnešus atceras ar šausmām. "Es domāju, ka nomiršu," portālam pietiek.com atzinās Erhans Durmazs.

Turku uzņēmēju nekādi nav iespējams uzskatīt par simulantu, - 1970. gadā dzimušā vīrieša saslimšanu skaitā ir stenokardija, saasinājušās izmaiņas zarnās, nierakmeņi, cukura diabēts, klaustrofobija un vēl citas kaites, kā arī aizdomas par audzēju, vēsta pietiek.com.

Kad 22. aprīlī E. Durmazu Rīgā Interpola pārstāvis aizturēja izdošanas lietā ASV saistībā ar tur norisinošos saimniecisku strīdu, viņš centās detalizēti izklāstīt informāciju par savu veselības stāvokli. Bija tikai viena neliela ķibele: „Es uzreiz sapratu, ka aizturēšanas centra ārstniecības persona ir medmāsa, kas nerunā angliski un neko nesaprot par manu veselības stāvokli. Es biju dziļi noraizējies no paša sākuma...”

Raizēm bija pamats, taču turku uzņēmējs sākotnēji neaptvēra, cik nopietns tas ir. Labāku izpratni viņš guva pēc pirmajām septiņām diennaktīm apcietinājuma vietā, kuras, neraugoties uz sniegtajām ziņām par klaustrofobiju, pavadīja niecīgā kamerā, piedzīvojot panikas lēkmes un ārkārtīgi augstu asinsspiedienu.

„Sakarā ar to, ka ierados Rīgā uzņēmējdarbības nolūkos 15. aprīlī, es biju atvedis līdzi tablešu krājumus tikai nedēļai. Manas asinsspiediena tabletes beidzās pirmās,” stāsta E. Durmazs. Taču viņa ciešanas ar to tikai sākās - Rīgas Centrālcietumā viņu apskatījis tikai krieviski runājošs ārsts, kuram centies piepalīdzēt un veikt pierakstus angliski nedaudz runājošs apsargs.

Taču turku uzņēmējs nav ticis ne pie nepieciešamajiem medikamentiem, ne pie savai klaustrofobijai atbilstošākiem apstākļiem: pēc Covid-19 testa veikšanas viņš bez kādiem medikamentiem ievietots niecīgā kamerā, kur jau atkal piedzīvojis panikas lēkmes. Vienīgais, kas kaut cik runājis angliski, bijis pārtikas pienesējs, caur kuru E. Durmazs tad arī mēģinājis sazināties ar cietuma priekšniecību.

„Pēc nedēļas ieradās tā sauktais ārsts un iedeva man dažus pretsāpju līdzekļus, bet nevienus no manām slimībām nepieciešamos medikamentus, un es jau sāku saprast, ka varu šajā sasodītajā cietumā arī vienkārši nomirt,” atceras turku uzņēmējs. Turklāt nekas būtiski nav mainījies arī tad, kad karantīna beigusies un viņš pārcelts uz kameru ar trim ieslodzītajiem..

„Ārsti lielākoties bija tikai medmāsas, kuras atkārtoti izsniedz tabletes. Turklāt viņas diemžēl nerunāja ne vārda angļu valodā. Es lūdzu administrāciju uzaicināt tulku, bet viņi teica - jūsu angliski runājošais kameras biedrs var palīdzēt. Un mans kameras biedrs mēģināja sazināties ar medmāsu latviešu valodā, kurā viņš runāja ļoti maz, bet viņa teica, ka runā tikai krieviski! Tas atkal bija dramatiski un kaut kādā veidā smieklīgi, ka es izmantoju žestus un mīmiku, lai izskaidrotu savas veselības problēmas. Un atkal man tika iedotas tikai pretsāpju tabletes,” stāsta E. Durmazs.

Neatkarīgi no tā, kādas lēkmes viņš piedzīvojis, neviens no cietuma administrācijas uz notiekošo operatīvi nav reaģējis: „Viņiem ir savi grafiki, un tas ir viss. Visas manas uzturēšanās laikā cietumā es, visticamākais, uzrakstīju vairāk nekā divdesmit lūgumvēstules, un nekad, nevienu reizi es nesatiku angliski runājošu ārstu, un nevienu reizi mani neizmeklēja speciālists.”

Aprīļa beigās turku uzņēmējs cietumā nonācis ar 108 kilogramu svaru, bet jūlijā viņam palikuši vairs tikai 86 kilogrami un aizvien pieaugošas bažas, ka dzīvs viņš no Rīgas Centrālcietuma var arī neizkļūt.

Taču vēl pārsteidzošāka par situāciju Rīgas Centrālcietumā ir bijusi tā un arī Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadības reakcija. "Dienas" rīcībā nonākusī sarakste liecina, ka cietuma un pārvaldes priekšnieki ir ignorējuši ne tikai turku uzņēmēja, bet pat prokurora pieprasījumus.

E. Durmaza advokāts vispirms ar pieprasījumu saistībā ar sava klienta veselības stāvokli un viņam sniegto medicīnisko palīdzību bija vērsies pie Rīgas Centrālcietuma vadības, bet, kad tā pieprasījumu vienkārši ignorējusi, - arī Ieslodzījuma vietu pārvaldē ar sūdzību saistībā ar Rīgas Centrālcietuma vadības bezdarbību un atbildes nesniegšanu. Taču arī šīs sūdzības iesniegšana beigusies bez panākumiem.

Viss, ko uz E. Durmaza advokāta sūdzību atbildējusi nu jau bijusī pārvaldes priekšniece I. Spure, bijis - Ieslodzījuma vietu pārvalde, vadoties pēc spēkā esošo normatīvo aktu prasībām, atteic izskatīt pieprasījumu un sūdzību, jo „dokumenti nav noformēti atbilstoši normatīvo aktu prasībām”.

Pēc tam, kad E. Durmaza aizstāve bija vērsusies ar sūdzību pie prokurora Mārča Viļuma, arī prokurors bija nosūtījis pieprasījumu Rīgas Centrālcietuma vadībai papildu informācijas iegūšanai par turku uzņēmēja veselības stāvokli, medicīnisko aprūpi, taču atbilde tāpat netika saņemta.

E. Durmaza lieta tika izskatīja slēgtā tiesas sēdē, taču "Dienai" ir zināms, ka šis ir bijis ārkārtīgi retais gadījums, kad faktiski ne tikai aizstāvji, bet arī prokurors ir iestājies par apcietinātās personas interešu ievērošanu un skaidri atzinis - viņam neesot izprotama ne Rīgas Centrālcietuma atbildīgo amatpersonu rīcība, nesniedzot atbildes aizstāvim, ne to attieksme pret E. Durmaza veselības stāvokli.

E. Durmazu no apcietinājuma atbrīvoja tikai pēc trim mēnešiem.

Neatkarīgā jau rakstīja par gadījumu, kad kāds notiesātais, uzturoties Rīgas centrālcietumā, raizējās par savu dzīvību: Vīrs apdraudēts Rīgas Centrālcietumā, sieva izmisumā

Latvijā

Latvijā gadā ir 12 papildu brīvdienas (Lieldienās, Jāņos, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, Latvijas Republikas Proklamēšanas dienā, Darba svētkos, Ziemassvētkos un Jaungadā). Lielākā daļa cilvēku, izņemot darbaholiķus, labprāt iegūtu vēl pāris papildu brīvdienas, piemēram, Lāčplēša dienu un 15. augustu. Arī darba nedēļa varētu būt īsāka. Ekonomisti gan krata pirkstu – papildu brīvdienas Latvijai izmaksājot dārgi.

Svarīgākais