Gunārs Kūtris: pret negodīgajiem un korumpētajiem ir jācīnās tiesiski, ar likumīgām metodēm

 
TĀ NU SANĀK, KA LATVIJAS INSTITŪCIJAS ŠĀDĀ GADĪJUMĀ ARĪ NEAIZSTĀV LATVIJAS PILSOŅA INTERESES. Gunārs Kūtris: «Problēma ir arī tā, ka, paziņojot par kāda Latvijas pilsoņa iekļaušanu citas valsts sankciju sarakstā, Latvija jau nav pieņēmusi šādu lēmumu. Latvijas tiesā Latvijas pilsonim nav pret ko vērsties. Tā nu sanāk, ka Latvijas institūcijas šādā gadījumā arī neaizstāv Latvijas pilsoņa intereses. Tās uztraucas vienīgi par to, vai Latvijas ekonomikai nerodas riski» ©F64

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild LU Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras lektors, 2007.–2014. g. Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris.

- Tikko bija gadījums, kad kāds cilvēks apšaubīja okupācijas faktu un pret viņu sāka kriminālprocesu. Nesen tika izplatīts Izglītības un zinātnes ministrijā sagatavots normatīvā akta projekts, paredzot aizliegt latviešu valodā rakstīt promocijas darbus zinātņu doktora grāda iegūšanai. Latvijas Satversmes ceturtais pants nosaka, ka valsts valoda ir latviešu valoda. Vai ir normāli, ka pret pārkāpumu, kas neapdraud latviešu nācijas pastāvēšanu, ir jāuzsāk kriminālprocesi, bet ministri, kas rupji pārkāpj Satversmes normas, rullē tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.

- Jautājums ir plašs. Ir ļoti dažādas vērtības. Ir jautājumi, kuru atbildes atbilst kādām augstākām vērtībām vai Satversmē ierakstītām, vai Bībeles baušļiem - vienalga. Okupācijas tēma tika aktualizēta, tāpēc, ka ir kustības, kas mēģināja to apšaubīt. Apšaubīšana ir vārda brīvība - tiesības izteikties, bet valstij ir izdevīgāk riskantā situācijā ierobežot šīs tiesības. Pēc kāda laika tas visiem būs pilnīgi vienalga un neviens par to vairāk neuztrauksies. Okupācijas jautājumu aktualizēja tie politiskie spēki, kuri uzskatīja, ka pašlaik šis jautājums ir riskants, un Saeimas vairākums to atbalstīja. Es domāju, ka konkrētā vērtība - okupācijas tēma - ir politiskās cīņas faktors. Šāds regulējums bija jāpieņem, lai nepieļautu iespēju citam politiskā virziena spēkam šo tēmu izmantot, jā, lai ierobežotu cita, mūsu valstij naidīga, politiskā viedokļa paušanu. Jautājums par okupāciju nav ierakstīts Satversmē. Nav aizliegts par to runāt vai to apspriest. To vienkārši nevajag slavināt un nevajag noliegt. Tātad. Runāt drīkst, bet nevajag noliegt to, kas ir pastāvējis. Līdzīgi kā par holokaustu Vācijā. Tās ir nacionālās vērtības, tāpēc ir svarīgi norādīt sabiedrībai, ka ir svarīgi cienīt politiski jutīgus jautājumus. Jautājums par valodu ir pavisam cits. Satversmes ceturtajā pantā ir tiešā veidā noteikts valsts valodas statuss latviešu valodai. Par to diskusiju nedrīkstētu būt. Tas attiecas gan uz izglītību, gan zinātnisko darbību utt. Latvijas valstī Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības jebkuras pamatdarbības īstenot latviešu valodā. Viss. Ja es gribu, es varu savu disertāciju aizstāvēt Oksfordā vai Maskavā un rakstīt tādā valodā, kā tajā valstī tas ir noteikts. Latvijā man un ikvienam primārās tiesības ir rakstīt latviski.

- Strikts aizliegums lietot latviešu valodu tika ierakstīts Izglītības ministrijas virzītajā projektā.

- Tad tas ir absurds. Tad šo jautājumu vajadzētu uzdot Nacionālajai apvienībai, kas ietilpst šajā tiesiskuma koalīcijā.

- Nacionālā apvienība neiebilda! Satraukumu izteica 800 zinātnieki, rakstnieki, inteliģences pārstāvji, valodnieki, mācību spēki utt. Latvijas redzamākie zinātnieki parakstīja protesta vēstuli laikā, kad Nacionālā apvienība klusēja. Manuprāt, atrašanās pie ekonomiskajiem labumiem, ko sagādā vara, ir stingri deģenerējusi NA nacionālo nostāju.

- Tad jau iznāk, ka ir vērtības, par ko viņi stāvēs un kritīs, un ir tādas vērtības, ko viņi varētu arī pārdot.

- Pret prasību nesašaurināt valsts valodas jēdzienu iestājās nevis kāds politisks spēks, bet Latvijas zinātnieki, rakstnieki, profesori.

- Kad bija runa par to, kādā valodā var iegūt augstāko izglītību Latvijā, es neizpratu šīs parlamentārās diskusijas, īpaši, kad tika teikts, ka mēs varam atļaut arī citās valodās, tikai ne krievu valodā. Tad es teicu, ka Latvijas Satversmē ir noteikts valsts valodas princips. Tas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības iegūt augstāko izglītību latviešu valodā jebkurā no programmām, kuru Latvijā piedāvā augstskola. Augstskola šo programmu var piedāvāt arī ķīniešu, indiešu un vienalga kādā valodā, jo tas ir gan peļņas jautājums, gan mūsu izglītības procesa novērtējums ārvalstīs. Primārais - augstskolai ir jābūt gatavai šo programmu pasniegt latviešu valodā, jo Latvijas iedzīvotājiem citas vietas, kur to varētu apgūt latviešu valodā, nebūs.

Citās valodās var apgūt izglītību visā pasaulē. Ar promocijas darbiem un zinātnisko darbību ir līdzīgi. Es saprotu zinātniekus, kuri vēlas rakstīt vai kuriem vajadzētu rakstīt zinātniskos darbus svešvalodās, lai viņu darbu rezultāti būtu zināmi citur. Lai raksta! Man nav iebildumu. Prioritāri zinātniskajā darbībā Latvijā ikvienam cilvēkam ir tiesības lietot latviešu valodu.

Šķiet, ka pašreizējā koalīcijā var daudz ko atbalstīt, jo viņi baidās no koalīcijas izjukšanas. Baidās, ka kāds no koalīcijas partneriem izstāsies un šis formējums izjuks. Tāpēc vieglāk ir kaut ko aizliegt, noliegt, saregulēt, stingrāk noteikt, turklāt tādā veidā valsti ir vieglāk pārvaldīt.

Šobrīd valdība ir saplūdusi kopā ar parlamentu. Vai parlaments īsteno uzraudzību pār izpildvaru, vai ir iespējama parlamentārā kontrole? Ja mēs runājam par trim valsts varas atzariem, tad parlamentam ir jākontrolē Ministru kabinets. Latvijā tas nav iespējams, jo neuzticība vienam ministram var izjaukt koalīciju. Līdz ar to Saeima neaiztiek ministrus, kas vienreiz vai otrreiz izsaka kaut kādas dīvainības. Tāpēc, ka tas var izjaukt koalīciju. Bet tas nozīmē arī to, ka valsts varas uzbūvē Latvijā kaut kas nav kārtībā.

- Ja jūs tagad būtu Satversmes tiesas tiesnesis un jums būtu jālemj, vai aizliegums rakstīt promocijas darbus latviešu valodā atbilst Satversmes ceturtajam pantam, kāds būtu jūsu lēmums?

- Ikviens jurists ir piesardzīgs kategoriskos spriedumos. Izvērtējumu nevar pateikt vienā teikumā. Vispirms ir jānosaka, kāds ir leģitīmais mērķis.

- Kā leģitīmais mērķis ministrijas projektā bija ierakstīts - veicināt Latvijas zinātnes atpazīstamību ārzemēs.

- Cilvēka tiesības var ierobežot tikai tajos gadījumos, kas atbilst Satversmes 116. pantam, proti, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Šādos gadījumos viena indivīda tiesības var ierobežot. Savukārt Satversmes ceturtā panta ierobežojumi nav iespējami. Satversmes ceturtais pants pat nav izgrozāms bez tautas nobalsošanas. To nevar ierobežot ar likumu. Tātad - leģitīmā mērķa šeit nav. Vērtēšanas gadījumā Satversmes tiesā šī norma tiktu noraidīta jau pirmajā šajā punktā - par leģitīmo mērķi.

Nākamajā solī būtu jāanalizē samērīgums. Jebkurā gadījumā praktiski visiem Latvijas iedzīvotājiem ir vieglāk jebkuru rakstu darbu uzrakstīt savā dzimtajā valodā. Ja kāds to vēlas, tad ikviens var tulkot savu darbu citā valodā, ikviens var piesaistīt ekspertus no Francijas, Spānijas vai Itālijas utt. Kāpēc ikvienam būtu jāraksta darbs angļu vai jebkurā citā ES oficiālajā valodā? Ja ir vajadzība piesaistīt ekspertu, recenzentu vai oponentu, kas neprot latviešu valodu, tad ir vienkāršāki veidi, kā nodrošināt, lai ārvalstu eksperts tekstu varētu saprast. Es varu pieaicināt kolēģi no Lietuvas, kas pārzina latviešu valodu. Aizstāvēšanas gadījumā, kad ir vajadzīgs citu valstu ekspertu vērtējums, šo ekspertu vajadzībām var pārtulkot promocijas darba kopsavilkumu utt. Latvijas Nacionālajai apvienībai vajadzētu būt pirmajai, kas sistu dūri galdā un teiktu: «Cilvēki, attopieties! Latvijā tā nedrīkst!» Latvijas Valsts prezidents Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 100 gadu pasākumā skaidri un gaiši pateica, ka mums ir jāmaina attieksme pret zinātnes vērtējumu. Matemātiskās formulas ir saprotamas visas pasaules valstīs un valodās. Taču, kad mēs kā zinātnieki, juristi rakstām un analizējam Latvijas likumus, tad mūsu darba rezultāts pirmām kārtām ir vajadzīgs un jādara zināms visupirms tieši Latvijai. Šaubos, vai kādam Amerikas profesoram vispār interesētu mūsu zinātniskā diskusija. Ja šādi teksti būs tikai angliski, tad to saturs nebūs pieejams lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju. Tas arī padarīs nabadzīgāku latviešu valodu, jo latviešu valodā netiks veidoti zinātniskie termini. Ja tehniskajās zinātnēs nebūs zinātnisko darbu latviešu valodā, tad šajās nozarēs mums nebūs zinātniskās terminoloģijas latviešu valodā. Un tas nozīmē, ka valoda vairs nevar nodrošināt visas dzīves jomas.

- Pagājušajā gadā izskanēja Konkurences padomes paziņojums, ka esot aizdomas par to, ka desmit vadošie Latvijas būvniecības nozares uzņēmumi ir pārkāpuši Konkurences likuma 11. pantu. Vēlāk izskanēja aicinājumi, ka pie konkursiem nedrīkst pielaist tos uzņēmumus, par kuriem ir aizdomas, ka tie ir bijuši t. s. kartelī. Kāda ir jūsu atbilde uz Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītājas vietnieces Annas Upenas uzdotajiem jautājumiem? Kas notiks, ja netiks atzīts pārkāpums kaut vienam uzņēmumam, kurš tikai uz aizdomu pamata būs izslēgts no kāda iepirkuma? Kas notiks, ja atklāsies, ka kāds no nosauktajiem uzņēmumiem ir nevainīgs? Vai šim uzņēmumam tiks nodrošināta atbilstoša kompensācija?

- Jautājums ir par to, vai nevainīguma prezumpcijas princips attiecas arī uz juridisku personu. Es uzskatu, ka tas ir jāattiecina, jo arī juridiskai personai ir reputācija un gods.

Publiski paziņojot, ka kāda juridiska persona ir «netīra», un pat nepasakot, ka ir izdarīts noziegums, nozīmē, ka kļūst iespējama šīs juridiskās personas darbības ierobežošana. Tas rada juridiskas sekas, jo citi uzņēmumi var atteikties sadarboties ar aizdomīgiem uzņēmumiem.

Es uzskatu, ka nebūtu pamata šādus uzņēmumus izslēgt no konkursiem, jo vēl nekas nav pierādīts. Reālajā dzīvē Latvijā, kā es saprotu, tā nebūs.

Tomēr Rīgas domes vadītāji dažreiz ir skaidri norādījuši, ka viņi nevar atteikt konkursā piedalīties uzņēmumiem, par kuriem ir izteiktas tikai aizdomas. Tieši šāda būtu tiesiski pareiza atbilde. Ja tiek konstatēts, ka uzņēmums ir nepamatoti paaugstinājis cenas un vienojies ar citiem, lai tie nepiedalītos konkursos, vai arī kā citādi sadalījis tirgu, tad tā noteikti nav godīga rīcība. Ja ir konstatēts, ka pārkāpums ir bijis, tad šī reputācija varētu būt viens no kritērijiem, kam būtu īpaša nozīme pie pretendentu izvērtēšanas.

Tomēr, ja mēs Latvijā vēlamies, lai vispār pastāvētu latviešu uzņēmēji, tad tā pēkšņi vienā brīdi pateikt, ka visi latviešu uzņēmēji vienā nozarē ir aizdomīgi, nozīmē, ka varam pārvilkt krustu pāri visiem latviešu uzņēmējiem. Tad vienīgā izvēle būs aicināt uzņēmējus no ārvalstīm.

- It kā ārvalstīs nebūtu blēdību?! Spriežot pēc Eiropas Komisijas, Francijas vai Vācijā noteiktiem sodiem, tad ārvalstu uzņēmēji blēdās vairāk un turklāt daudz lielākos apjomos nekā Latvijā.

- Tikai mēs Latvijā par uzņēmumu blēdībām citur tā arī neuzzināsim.

- Jūs neatbildējāt uz jautājumu, vai uzņēmumi, kuri tiks atzīti par nevainīgiem, varēs pretendēt uz atbilstošu kompensāciju par nepielaišanu konkursos tikai uz aizdomu pamata?

- Latvijā nav paredzēta iespēja šādos gadījumos prasīt kompensāciju par neiegūto labumu. Ir tāds likums - Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums. Taču tajā kā pamats zaudējumu atlīdzināšanas pieprasīšanai ir iestādes darbība, izdodot prettiesisku administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko rīcību, vai arī bezdarbība, ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies. Aizdomu paušana jau neskaitīsies prettiesiska rīcība. Taču vajadzētu praksē tomēr kādam uzņēmumam pamēģināt celt prasību pret iestādi, kura atteikusi tam dalību konkursā vai nepierādīto «slikto reputāciju» izmantojusi, lai neļautu uzvarēt konkursā. Atsaukšanās uz aizdomām gan nebūtu tiesiska rīcība.

Tomēr ir jāievēro arī situācija, proti, tiesas ir atzinušas, ka gadījumos, ja arī uzņēmums tiktu pielaists pie dalības konkursā, tad tā nav garantija, ka uzņēmums konkursā noteikti uzvarētu. Līdz ar to var secināt, ka galvenā problēma ir ar to, cik ilgi notiek pārbaudes. Ja tās notiek pārāk ilgu laiku, tad, protams, uzņēmums var bankrotēt.

Tāpēc visām šāda veida izmeklēšanām, arī no Konkurences padomes puses, ir jābūt ļoti ātrām. Vēlreiz uzsvēršu: kamēr notiek pārbaude, nedrīkst uzskatīt, ka uzņēmuma reputācija ir aptraipīta. Nedrīkst aizmirst, ka tāda pārbaude var būt arī apzināti izprovocēta.

Manuprāt, šajos gadījumos lielāka loma būtu jāuzņemas Ekonomikas ministrijai, kuras atbildībā ir nodrošināt, lai Latvijā uzņēmējiem neveidotos nepamatoti sarežģījumi uzņēmējdarbības veikšanai, īpaši gadījumos, ja kādā nozarē, tikai uz aizdomu pamata, no konkurences tiek izslēgti lielākie nozares uzņēmumi.

Atbildot uz jautājumu, vai kāds drīkst izplatīt nomelnojošu informāciju, kas var radīt neglābjamas sekas, pirms nav gala lēmuma, tad mana atbilde ir - nedrīkst!

- Latvijas Satversmē ir norma, kas nosaka tiesības uz taisnīgu tiesu. Taču, tiklīdz kāds Latvijas pilsonis tiek iekļauts ASV sankciju sarakstā, tad sanāk, ka viņam tiek liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu un viņš tiek sodīts bez tiesas. Kāds tam būtu juridisks izvērtējums?

- ASV sankciju saraksts un likums par šādām sankcijām izraisa noteiktas sekas, bet tie ir politiski lēmumi. Latvijā parlaments pieņēma ļoti plaša satura normu, kas nosaka, ka mēs atzīstam jebkuras NATO valsts ieviestās sankcijas. Tāpēc arī Latvijā citas valsts politisks lēmums rada juridiskas sekas tiem cilvēkiem, attiecībā uz kuriem tas tiek pasludināts. Problēma ir arī tā, ka, paziņojot par kāda Latvijas pilsoņa iekļaušanu citas valsts sankciju sarakstā, Latvija jau nav pieņēmusi šādu lēmumu. Latvijas tiesā Latvijas pilsonim nav pret ko vērsties. Tā nu sanāk, ka Latvijas institūcijas šādā gadījumā arī neaizstāv Latvijas pilsoņa intereses. Tās uztraucas vienīgi par to, vai Latvijas ekonomikai nerodas riski.

- Mani šokēja, ka Latvijas ārlietu ministrs pauda prieku par sankcijām pret valsts uzņēmumu, kas pieder valstij un ir Ministru kabineta kontrolē un pārraudzībā.

- Tiklīdz es pateikšu patiesību, tā varu prognozēt, ka parādīsies komentāri par to, ka Kūtris aizstāv Lembergu. Mani gan vairāk uztrauc tieši valsts rīcība, cik tā ir tiesiska. Un tas jebkurā dienā var skart ikvienu no mums. Manuprāt, Latvijā ir cilvēki, kas tic, ka Latvijas vienīgā problēma ir daži ļaunie (apzīmējumus lieto dažādus), tic, ka, tiklīdz par jebkuru cenu, ignorējot jebkurus tiesiskuma principus, izdosies ar viņiem tikt galā, uzreiz iestāsies labie laiki. Ja valsts līmenī tiek akceptētas prettiesiskas metodes, lai sasniegtu kaut kādu labāku mērķi, tad tas ir ļoti liels risks par valsts virzību. Vai tiešām jebkurš mērķis attaisno jebkurus līdzekļus?

ASV sankcijās iekļauj personas bez pamatošanās uz tiesu spriedumiem. Man gan tas šķiet visai dīvaini, it īpaši, ja sankciju attiecina uz valsti, kura skaitās sabiedrotā (vai netic tās tiesu sistēmai?). Ja ASV sankcijās ir iekļauts uzņēmums, kuru pārrauga četru ministriju pārstāvji, vai tas nozīmē, ka visi ministriju pārstāvji ir bijuši korumpēti vai nespēja nodrošināt uzņēmuma godīgu darbību. Viņi taču piedalījās uzņēmuma lēmumu pieņemšanā.

Es precīzi nevaru analizēt jautājumu par sankcijām, jo likums ir samērā jauns un tie, kas šo likumu izveidoja, pašlaik paši skaidri nesaprot, kādi var būt tālākie risinājumi.

Kamēr sankcijas attiecas uz kaut kādiem Krievijas ierēdņiem, mums ir vienalga. Viņiem dzīve norisinās tur. Krievijā ir bankas, kas apkalpo sankcijās iekļautus Krievijas pilsoņus, un viņam viss ir kārtībā. Krievijas jurisdikcijā neatzīst trešo valstu sankcijas. Manuprāt, mūsējie nepiedomāja pie tā, kas notiks, ja sankcijas tiks attiecinātas pret kādu Latvijas pilsoni vai uzņēmumu. Man vairāk ir aizdomas, ka konkrētais gadījums ļoti veiksmīgi tika izmantots, lai valdība izstumtu no ostām pašvaldības, ko sākotnēji šī koalīcija ļoti vēlējās.

Taču ir vēl cita demokrātiskas un tiesiskas valsts problēma: vai ASV sankcijas nevar uztvert kā spiedienu uz Latvijas tiesām. ASV ir paziņojusi, ka kāds cilvēks ir korumpēts, ka viņš kontrolē pat valstij piederošus uzņēmumus un tamlīdzīgi. Cik neatkarīga var justies tā Latvijas tiesa, kura skata konkrētu krimināllietu? Manuprāt, tas ir rupjš nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpums, lai gan... tas jau ir citas valsts pateiktais. Kādas sekas būs, ja kāds izdomās sūdzēties Eiropas Cilvēktiesību tiesā? Ceru, ka vismaz mūsu valsts amatpersonas ievēros Eiropas Savienības 2016. gada direktīvu, kas pastiprina nevainīguma prezumpcijas principa īstenošanu kriminālprocesā. Tajā uzsvērts (precīzāk gan - atgādināts), ka nevienai valsts amatpersonai nav tiesību izteikties par kādas personas vainu, pirms galīgais tiesas spriedums ir stājies spēkā. Savukārt procesa virzītājam ir pienākums, ja persona to motivētā iesniegumā pieprasa, publiski informēt par principa pārkāpumu, bet iesniegumu nosūtīt izvērtēšanai par amatpersonas atbildību. Diemžēl, ja Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīs, ka pārkāpums ir noticis, tad maksās Latvijas valsts, nevis ASV. Turklāt tas ir iespējams pat tad, ja personu tiesa patiešām atzīst par vainīgu un notiesā.

Es vēlreiz uzsveru: man ir svarīgi, kā mēs Latvijā ievērojam un aizsargājam cilvēktiesības un citas mūsu tautai svarīgas vērtības. Jā, cīnīsimies pret negodīgajiem un korumpētajiem. Taču centīsimies to darīt tiesiski, ar likumīgām metodēm.