Rīgas domes vēlēšanās arvien spilgtāk iezīmējas jauns balsu zvejošanas lauks – autostāvvietas un viss, kas saistīts ar autobraucēju ērtībām un neērtībām. Šķietamām un patiesām.
Nav noslēpums, ka daļa sabiedrības sadalījusies nosacītajos “velorastos” un tikpat nosacītos “autocentristos”. Uzreiz jāatzīmē, ka nav nekādas socioloģijas par to, cik šīs grupas ir lielas un kādas ir to proporcijas. Var pieņemt, ka abu grupu aktīvisti veido salīdzinoši nelielu pārstāvniecību, taču, tā kā gandrīz visiem pilsētu iedzīvotājiem nākas saskarties ar šīm vispārējās satiksmes problēmām, tad tā arī tiek izmantota priekšvēlēšanu retorikā.
Runājot par socioloģiju un pušu proporcijām, var iebilst: skaidrs taču, ka autobraucēju ir vairāk nekā velobraucēju, tāpēc nav ko piekāpties tai minoritātei un jāizbeidz ielu braucamo daļu ierobežošana, veidojot uz brauktuvju rēķina atsevišķas velojoslas, kā tas jau izdarīts uz Čaka ielas, Lāčplēša ielas, Bruņinieku ielas un citām ielām.
Autobraucēju patiešām ir vairāk nekā velobraucēju, taču veloceliņu un velojoslu jautājums nav tikai par velobraucēju ērtībām. Tas ir jautājums par kājāmgājēju, pirmām kārtām vecāku cilvēku un cilvēku ar maziem bērniem ērtībām, jo bez veloinfrastruktūras velosipēdi, elektroskūteri un citi mikromobilitātes transporta līdzekļi brauc pa ietvēm, radot lielu diskomfortu gājējiem. Savukārt tur, kur nav gājēju, tur nav biznesa, kurš nebūtu orientēts tieši uz autobraucējiem (lielveikali).
Daudzi autobraucēji, kuri kājām pa pilsētu pārvietojas maz un reti, šo kājāmgājēju problēmu ne zina, ne saprot. Tāpēc viņu skatījumā viss ir vienkārši: autobraucēju ir vairāk, viņu problēmas es labi zinu un saprotu, tāpēc likšu uz viņiem. Šo ideju pirmais uzķēra “Latvija pirmajā vietā” līderis Ainārs Šlesers un jau pērnruden publicēja video, kurā solīja uzvaras gadījumā likvidēt daudzu autobraucēju nīstos “stabiņus” un “nevienam nevajadzīgās” velojoslas, pa kurām “neviens nebrauc”.
“Stabilitātei!” šo ideju iekļāva pat savā programmā: “Vairs nekādu haotiski izvietotu stabiņu pilsētas apkaimēs un nesakārtotu veloceliņu Rīgas centrā.” Vārdi “haotiski” un “nesakārtotu” šeit piekabināti vien izskatam. Doma skaidra: nekādu stabiņu un veloceliņu.
Arī “Saskaņa” savā programmā iekļāvusi “stabiņu” problemātiku: “noņemsim liekos stabiņus”, un pozicionējusies “autocentrisma” jautājumā: “Neatbalstām maksas iebraukšanu privātajam transportam pilsētas centrā.” Tiesa, par maksas iebraukšanu pilsētas centrā pagaidām nerunā neviena partija, bet “Saskaņa” jau preventīvi demonstrē, kurā pusē nostāsies.
Tā dēvētās latviskās jeb “valstiski domājošās” partijas šajos autobraucēju/visu pārējo nosacītajos strīdos centās neiesaistīties, jo, no vienas puses, ieņemt izteiktu autobraucēju pozīciju līdz šim skaitījās nemoderni, bet, no otras puses, tā ir ļoti liela vēlētāju grupa, ar savām specifiskām interesēm. Līdz ar to labākā pozīcija - sēdēt uz diviem krēsliem un pozicionēties kā “saprāta balss” - jālīdzsvaro visu pušu intereses. Šo pozīciju visefektīvāk demonstrēja “Vienotība”. Vārdos tā iestājās par “progresīvu” pilsētas attīstību, bet darbos realizēja samērā izteiktu “autocentrisko” satiksmes politiku.
Tāpat kā autobraucēji vāji saprot kājāmgājēju problēmas, tā cilvēki, kuri maz saistīti ar politiku un politiķiem, pat nenojauš, kāds milzīgs stress politiķiem ir katras vēlēšanas. Tāpēc, tuvojoties šīm vēlēšanām, parādās grūti apvaldāma vēlme kaut kā īpaši pielabināties kādai vēlētāju grupai.
Īpaši redzot, ka konkurentam, kas šajā nišā darbojas, ir labi reitingu rezultāti.
Pirmais spriedzi neizturēja Nacionālās apvienības (NA) Rīgas saraksta līderis Edvards Ratnieks. Šlesera panākumi viņam nedeva mieru, un viņš nolēma iebāzt savu kāju tajā pašā lauciņā, publiski solot bezmaksas stāvvietas pirmajai stundai Rīgas centrā.
Nevēlos izvērtēt šī piedāvājuma praktisko pusi, jo jau tagad Rīgas centrā ir grūti atrast brīvas stāvvietas. Kas notiktu, ja pirmā stunda būtu bez maksas, nav grūti iedomāties, taču šoreiz nevis par šī priekšlikuma praktisko pusi, bet gan par politisko pozīciju, jo šis Ratnieka priekšlikums ir vairāk politisks nekā praktisks. Respektīvi, Ratnieks, it kā turpinot sēdēt uz diviem krēsliem, būtiski pārbīdās politiskā “autocentrisma” virzienā. Proti, Šlesera un Rosļikova virzienā.
Dedzīgi Ratnieka un NA aizstāvji var iebilst: tas, ka šajā jautājumu mūsu pozīcijas ir tuvas, tas vēl nenozīmē kaut kādu pozīciju tuvināšanos daudz būtiskākajos nacionālajos jautājumos. Tā, protams, viņi var teikt un pat domāt, bet politikā tā īsti nenotiek. Skaidrs, ka NA neies kopā ar “Saskaņu” vai “Solidaritātei!”, taču ar šo Ratnieka priekšlikumu viņi uzskatāmi nodemonstrē, kas viņiem tuvāki - Šlesers vai “Progresīvie”.
Uz Ratnieka priekšvēlēšanu izlēcienu reaģēja arī “Vienotība”. Viens no tās ilggadējiem Rīgas līderiem - Olafs Pulks - publicēja savu video, kurā solīja diferencētu stāvvietu cenu: rīdziniekiem mazāku, nerīdziniekiem - lielāku. Tiesa, atšķirībā no Ratnieka priekšlikuma, kurš nebija saskaņots ar NA programmu Rīgas vēlēšanās (tur vārds “stāvvietas” nav atrodams vispār), šis Pulka priekšlikums jau ir “Vienotības” Rīgas programmā: “Diferencēta maksa “Rīgas satiksmes” autostāvvietām, saglabājot esošo cenu rīdziniekiem, bet paaugstinot to citiem, iegūtos līdzekļus novirzot jaunu zemās grīdas tramvaju iegādei.”
Arī šis priekšlikums šajās dienās tiek plaši kritizēts no tā praktiskā viedokļa, taču tas tomēr iezīmē zināmu partijas skatījumu šajā stāvvietu jautājumā. Katrā ziņā liberalizēts tas netiks, kas savukārt liecina par nobīdi “Progresīvo” virzienā. Jebkurā gadījumā šī autostāvvietu, “stabiņu” jautājuma izvirzīšana priekšvēlēšanu retorikas priekšplānā ir ārkārtīgi nozīmīgs solis mūsu demokrātiskās izpratnes attīstībā, jo vēlētājiem beidzot tiek piedāvātas konkrētas izvēles - vai nu tā, vai šitā, nevis abstrakti, lai neteiktu tukši solījumi: “mēs remontēsim ielas un sakārtosim iekšpagalmus” (vai tad kāds ir pret?).
Mēs vēl nezinām, kādi būs 7. jūnija vēlēšanu rezultāti Rīgā, bet, ļoti iespējams, spēki sadalīsies tā, ka koalīcija tiks veidota vai nu ar LPV, vai ar “Progresīvajiem”. Lai arī NA un “Vienotība” publiskajās uzstāšanās reizēs cenšas norobežoties no LPV un cenšas to demonstratīvi sakabināt kopā ar Rosļikova “Stabilitātei!”, vienlaikus tās nenodedzina visus tiltus, ja tomēr pēcvēlēšanu aritmētika būs tāda, ka nāksies ar LPV kopā veidot koalīciju. Partiju pozicionēšanās šajā stāvvietu jautājumā ir labs indikators koalīcijas partneru izvēles kritērijiem.
