Uzņēmumu akciju cenas pirms Lieldienām pārliecinoši pazeminājās atpakaļ uz 7. aprīļa līmeni, kad ASV valdošās Republikāņu partijas politiķu un finansētāju delegācija piespieda ASV prezidentu Donaldu Trampu atlikt viņa 2. aprīlī izsludināto ievedmuitu likmju spēkā stāšanos.
Visu pasaules biržu un tajās kotēto vērtspapīru cenu simbols “Dow Jones” ceturtdien noslīdēja līdz 39 142 punktiem (šeit un turpmāk izlaidīsim punktu vērtību precizēšanu ar desmitdaļām un simtdaļām). Tā vēl nav atgriešanās pie 37 645 punktiem 7. aprīlī, kad ASV prezidents vairs nevarēja ignorēt valsts valdošajās aprindās sacēlušos traci un paziņoja, ka atliek ievedmuitas likmju celšanu kā biržas indeksu kritiena tiešo iemeslu. 39 142 punkti pagaidām vēl tuvāk nevis kritiena bedres dibenam, bet 40 608 punktiem, līdz kuriem “Dow Jones” indeksu pāris dienās pacēla eiforija par D. Trampa piekāpšanos, taču pavisam drīz eiforija saplaka un indekss saplok tai līdzi.
Par fondu biržas indeksu samazināšanos pieņemts signalizēt ar sarkanu krāsu pretstatā zaļajai krāsai, ja indeksi pieaug. Ceturtdien sarkanajā zonā nonāca “Dow Jones” izmaiņas pēc pieciem mērījumiem - tirdzniecības sesijas beigas attiecībā pret tās sākumu un attiecībā pret indeksa vērtībām pirms 5 dienām, pirms 1 mēneša, pirms 6 mēnešiem un tāpat arī pret šā gada sākumu, no kura bija pagājuši trīs mēneši un 17 dienas. Zaļajā zonā noturējusies indeksa vērtība pret 2024. gada 18. aprīli un vēl senākiem laikiem. Izskaidrojums indeksa augšupejai pret atskaites punktiem tālākā pagātnē tāds, ka ilgākā laikā ASV Centrālā banka (ar nacionālo nosaukumu “Federālo rezervju sistēma”) un citas konvertējamu valūtu producēt spējīgās centrālās bankas paguvušas emitēt ļoti lielu naudas daudzumu. Atbilstoši naudas drukāšanai ceļas gan maizes cenas, par kurām cilvēki sašutuši, gan akciju cenas, kas vismaz īslaicīgi iepriecina akciju tiešos un pastarpinātos īpašniekus ar obligāto un brīvprātīgo pensiju fondu dalībniekiem priekšgalā. Pēc tam gan atklājas, ka nosacītās maizes cenas ceļas daudz straujāk, nekā to kompensē akciju dotās dividendes, ieskaitot iespēju akcijas pārdot dārgāk, nekā tās nopirktas.
“Dow Jones” ir gan akciju tirdzniecības simbols, gan maksimāli izdekorēts skatlogs, kam jāievilina cilvēki tādā veikalā, kur tirgo pamatā sapuvušas preces. Šmaukšanās būtība tāda, ka indekss parāda tikai 30 lielāko ASV uzņēmumu akciju tirgošanas vidējās cenas izmaiņas, bet šo uzņēmumu akcijas veido tikai niecīgu daļu no visām akcijām Ņujorkas fondu biržā un pasaulē. Galvenais ir tas, ka šī niecīgā daļa pārstāv šobrīd visspēcīgākos uzņēmumus, kuru akciju cenām maz kopēja ar citu uzņēmumu akciju cenām. Taču kā simbols šīs cenas ir derīgas arī traču celšanai par to, kāds ārprāts valda veikalā, kas pat savu skatlogu vairs nespēj noformēt tik smuki kā iepriekš. Skatloga noformējuma vērtējumu nosaka konvencija, ka zaļā krāsa skatlogā ir smuka, bet sarkanā krāsa - nesmuka.
Lietišķākā veidā iepriekš sacīto var pārveidot jautājumā, cik daudz “Dow Jones” indeksa rēķināšanai izmantoto akciju pamato apliecinājumus, ka Latvijas pensiju fondu aktīvu vērtība tagad jau noapaļojama uz 10 miljardiem eiro. Lai gan arī 30 uzņēmumu akciju cenas un iespējas pārvērst akcijas naudā par biržā nosaukto cenu var atšķirties, ticēsim, ka jebkuram no šiem uzņēmumiem akciju cenu pazemināšanās daudz maz atbilstoša indeksa rādījumiem. Tie sāpīgi, bet ne tik briesmīgi, ka pensiju fondu dalībniekiem un pārvaldniekiem Latvijā jau jālec Daugavā. Bet - ko ar pārējām akcijām un ne tikai akcijām? Par kādu cenu Latvijas ieguldītāji spēs, ja vispār spēs, tikt vaļā no ASV parādzīmēm? Šāds jautājums izriet no pieņēmumiem, ka ASV parādzīmes it kā jau pārdodot vai gatavojas pārdot Ķīna un vēl citas valstis, kuras Ķīna pulcē savā nometnē pagaidām vēl tikai ekonomiskajam karam ar ASV.
Ķīna uzņēmusies būt par garantu visai pasaulei, ka ASV nevarēs uzspiest pasaulei savus muitas tarifus un vēl citas prasības, nesamaksājot par to izpildi ar aizvien bagātīgāku dolāru emisiju, ar aizvien lielāku ASV parādu. Ja atgriežamies tādos aizlaikos kā pagājušās nedēļas sākums, tad atrodam tur D. Trampa apliecinājumus, ka 2. aprīlī noteiktās ievedmuitas nepiemeklēs to muitas tarifu liktenis, kādus Tramps paziņoja un atcēla, paziņoja un atlika, paziņoja un grozīja, kopš šā gada 20. janvārī bija ticis pie pilnvarām tā rīkoties. Taču viņa apgalvojumu skaļums izrādījās proporcionāls “Dow Jones” krituma ātrumam ar visām šausmām, par kādām tik ātrs kritums signalizē. To nu gan nevar nesaprast, ka stāsts nav par tikai 30 uzņēmumiem, pat ja tie ir milzīgi uzņēmumi. Atradās cilvēki, kur šo sapratni izpauda tādos vārdos, ka aiznākamajā dienā pēc solījumiem tagad vairs no savām prasībām neatkāpties D. Tramps vienā paņēmienā atkāpās gan no muitas likmēm, gan no solījumiem no tām neatkāpties. No formulas “tarifi rītā - sarunas vakarā” viņš pārgāja uz formulu “sarunas rītā - tarifi vakarā”.
No vienas puses, cilvēks tādējādi uztur savu tēlu. No otras puses, D. Trampa pieteiktās likmes jeb prasību kopums, ko šīs likmes izsaka koncentrētā veidā jeb nopietnību dvesošā skaitliskajā noformējumā, grauj pasaules ekonomiku neatkarīgi no tā, vai tos paziņo no rīta vai vakarā, vai naktī, kurā ievilkt sarunas dažkārt skaitās labais tonis - lai tauta saprot, kā politiķi tās labā strādā. Pietiek pat ar to, ka paziņoti un atlikti tarifi bremzē ekonomiku ar nenoteiktību. Iedzīvotāji un uzņēmumi pārstāj tērēt naudu gan patēriņam, jo taupa naudu grūtiem laikiem, gan investīcijām projektos, kuru pielietojums var pazust kuru katru brīdi. Samazinās naudas aprite - ienākumi, izdevumi un dzīves līmenis.
Tieši patlaban stundu pēc stundas un dienu pēc dienas tiek pārbaudīts, cik lielā mērā ir, ja vispār vairs ir tā, kā nemitīgi atkārto D. Tramps un viņa svīta, ka ASV varenībai un spēkam neesot nekādu robežu, ka Amerikai neviens nav vajadzīgs, bet Amerika visiem vajadzīga. Taisnība, ka šobrīd Ķīna nevar aizstāt ASV starptautiskās tirdzniecības un ekonomikas dzinēja lomā, kāds tituls tagad piešķirams ne lielākajam ražotājam, bet patērētajam. Pasaule joprojām tirgojas, norēķinoties ar ASV dolāriem, pat ja Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotāji aizmirsuši šādu norēķinu kārtību, kāda tā arī Latvijā bija pagājušā gadsimta 90. gados. Tagad mūsu nauda mierīgi guļ bankas kontos eiro izteiksmē, bet tajā paša laikā grozās galvenajā pasaules finanšu tirgū Amerikā. Amerikas valsts parāds joprojām skaitās likvīdākais un pieprasītākais finanšu aktīvs pasaulē, bet tieši tāpēc tas provocē vismaz baumas, ka Ķīna gribot padarīt to mazvērtīgu vai pat bezvērtīgu. Ķīna varot ziedot šim mērķim kaut vai visu to darbu un dabas resursus apmēram triljona ASV dolāru vērtībā, kas tika iztērēti, lai saražotu amerikāņiem preces, par kurām ietirgotā nauda ieguldīta ASV parādzīmēs.
Tiem, kuri par labāko risinājumu uzskata atgriešanos pasaulē pirms D. Trampa ālēšanās, nākas paļauties uz ASV vērtspapīru spekulantiem pierakstītās prasmes pārliecināt ASV prezidentu darīt jebko, pirmkārt jau atteikties no viņa paša izteiktajiem solījumiem. Proti, jāiestāsta D. Trampam, ka viņš jau esot uzvarējis un atkāpšanās esot gudra darījumu meistara ģeniāls gājiens. Šīs nedēļas sākumā šāds uzdevums šķita jau atrisināts. Par visveiksmīgāko starp tādiem glaimotājiem tika atzīts D. Trampa sponsors, miljardieris Bils Akmans (Bill Ackman). Ieguldījumu fonda “Pershing Square Capital Management” pārvaldnieks esot viselegantāk nomainījis žēlošanos par ASV ievedmuitas 2. aprīļa likmēm kā par “lielu kļūdu”, kas ved uz pasaules ekonomikas sagraušanu, uz komplimentiem 7. aprīļa lēmumam par šo likmju pielietošanas atlikšanu, ka tā esot “spožs Donalda Trampa izpildījums kā darījumu mākslas grāmatā” (tajā, kuri D. Tramps jau sen bija licis savā vārdā uzrakstīt). Tomēr nedēļas laikā “Dow Jones” indekss konsekventi virzījās pa tādu trajektoriju, kādas dēļ daudzi akciju īpašnieki un pārvaldnieki jau ir kārušies, šāvušies un lēkuši no Ņujorkas debesskrāpjiem.
