Latvijas politiskās situācijas huligāniska analīze, vērojumi Islandes dzērienu veikalā, pašvaldību vēlēšanas kā svarīgākais notikums vēlētāja mūžā, seksuālās padomes svarīgā loma mūsu dzīvē, “kompromati” kā demokrātijas sastāvdaļa – par to un daudz ko citu “Neatkarīgās” intervijā ar politisko procesu vērotāju, sabiedriski politiskā telefonradio raidījuma “Jautājums no provinces” līdzautoru un fotogrāfu no Liepājas – ar Mārci Bendiku.
Tu tikko atgriezies no Islandes. Tad jau tev būs svaigs skatījums uz to, kas notiek Latvijā.
Man nav gandrīz nekāda skatījuma.
Tas nu gan nevar būt.
Labi, salīdzināšu, lai būtu kontrasts. Mums šeit, Latvijā, viss ir par velti - ēšana, dzeršana. Man it kā ir bijis priekšstats par to, kas ir dārgi, jo esmu vazājies pa galvaspilsētām, pa Londonas opermājām un tamlīdzīgi, Šveicē bijušas banku darīšanas. Izrādījās, ka ar to pieredzi nepietiek.
Kad atceļā jau biju Liepājā, mani no lidostas ātri aizrāva līdz autoostai, jo telefonā jau biju nopircis biļeti uz autobusu. (Ja kāds gaida no manis atziņu, ka pilnīgi viss ir slikti, to nesagaidīs: tā, piemēram, digitālais serviss mums ir izcils. Internets ir ātrs un labs. Ja neskaita portālu “latvija.lv”, mums viss strādā ļoti labi.)
Es iegāju autoostas bufetē. Atgādināšu, ka šādi iestādījumi nav tie lētākie. Tur palūdzu to, to un vēl kaut ko. Kad vajadzēja maksāt, es pārjautāju: “Vai jūs to balzamiņu pieskaitījāt?” Tas balzamiņš - pēc Islandes standartiem - man sanāca par velti.
Es Islandē vienreiz iebraucu valsts monopola pārzinātajā alkohola veikalā, ko vietējie dēvē par “vīna būdiņu”: tā atsevišķi no citiem veikaliem tur skumīgi stāv, biežāk ir ciet, retāk - vaļā. Kādreiz es uz galvas rēķiniem biju diezgan ātrs, ar valūtu kursiem dzīvē ir bijusi darīšana. Un tomēr, lai saprastu ieraudzīto, es piesaucu klāt jauno paaudzi un pajautāju: kas te ir rakstīts? Kad uzzināju, nolēmu, ka kļūšu par atturībnieku.
Lūk, man rokā čeks: 4. aprīlī, citastarp, esmu nopircis “Tullamore Dew” puslitra tilpuma pudeli. Cena: 6190 kronas. Pārrēķinot mums saprotamā valūtā: 40 eiro. Savukārt tie vīni, kas mūsu veikalā “Maxima” nolikti apakšējos plauktos un maksā piecus eiro, Islandes “vīna būdiņās” maksā ap 22 eiro.
Kā islandieši nodrošinās pret alkohola kontrabandu - es nezinu. Viņiem jābūt labai pieredzei kā salas valstij. Bet saprotu, ka viņiem ir tāds mērens sociālisma paveids. Meitene - oficiante, latviete, ar kuru mēs runājām kādā krogā, izstāstīja, ka viņas alga ir ap 3000 eiro, turklāt - tā kā ciemats, kur viņa dzīvo, pieder visas tās saimniecības īpašniekam, viņai savā dzīvoklī nav jāmaksā par elektrību un siltumu. Diez vai Latvijas privātīpašnieki kaut ko tādu būtu gatavi nodrošināt.
Tur tiešām ir pilnīgi cita dzīve. Labi atceros šos iespaidus, kad bijām aizlidojuši uz Islandi.
Ir vērts papētīt šo dzīvi. Vai tāda dzīve ir iespējama ES iekšpusē - nezinu. Sociālistiem un kreisās domāšanas adeptiem dzīve Islandē ir uzvarējuša sociālisma koncepta piemērs. Tas, protams, nav īsts sociālisms - tādā nozīmē, ka eksistē arī privātīpašum. Bet jāsaprot, ka islandiešiem ir sava enerģētiskā bāze un sava monetārā politika. Salā ir daudz vietas, un tauta ir mazskaitlīga…
Gandrīz 400 000 iedzīvotāju.
Kaut kā tā. Un realizēt sociālismu šādā izolētā vidē ir iespējams. No tā vajadzētu mācīties pozitīvos piemērus un nemēģināt imitēt to, kā tur nav. Islandei nav robežu ar Krieviju un Baltkrieviju, Islandei ir karstie ūdeņi, kas nāk no zemes, bet zivju ir tik daudz, ka glābties no tām nevar.
Viss, protams, ir citādi, ja salīdzinām ar Latviju, bet islandieši savu neatkarību ir izcīnījuši ne tajā visvienkāršākajā veidā, tā bija kolonizēta teritorija, Islande ir bijusi okupēta abos pasaules karos. Viņus okupēja gan briti, gan amerikāņi.
Tad jau ASV prezidentam Trampam ir jāturpina iet šajā virzienā: viņš taču gribēja “paņemt” Grenlandi.
Islandes vēsture pret Trampa vēsturi - Islandei tomēr cits mērogs. Komentējot esošo situāciju: mēs šobrīd esam tādā kā uzrūgšanas stadijā. Visi, kuri ir cepuši pīrāgus, zina: kad mīkla ir iejaukta un izmīcīta, tā jāpārklāj ar drāniņu un jānoliek vietā, kur nav caurvēja. Un jāgaida.
Tās attiecības, kas patlaban veidojas starptautiskajā tirdzniecībā un biznesā, nav prognozējamas: mēs runājam pāris stundas pirms Ņujorkas biržas atvēršanās, un mēs nezinām, kādi brīnumi šodien notiks. Var gadīties, ka savu viedokli par notiekošo mums nāksies mainīt vairākas reizes dienā. Tāpat kā es neticēju “vīna būdiņas” cenām, tāpat mēs, iespējams, neticēsim Ņujorkas biržas ziņām.
Bet Trampam var ienākt prātā jebkas. Viņš ir neprognozējams.
Ir cilvēki, kuri par sevi šaubās, pārdomā, kādas varētu būt sekas tai vai citai rīcībai, viņi ir apdomīgi. Šādu rakstura īpašību Trampam inkriminēt nevar.
Latvijā, protams, ir Trampa fani, kuri apgalvo, ka “jūs nesaprotat viņa gudro plānu”.
Bet “gudrais plāns” bija tāds: uzmest Ķīnas precēm ievedmuitu, lai ķīnieši noraustās, tie savukārt uzliek vēl lielāku ievedmuitu ASV precēm. Tad ķīnieši uzmet vēl vienu reizi, pēc tam amerikāņi uzmet vēl vairāk, un tad ķīnieši uzmet riktīgi, un rezultātā Tramps “paņem” reversu.
Man nav pamata šobrīd apgalvot, ka ES šajā situācijā nespēlē gudri - informācijas ir par maz. Iespējams, tad šī klusā spēlēšana ir pareiza: jāpagaida, kad Ķīna un ASV izkausies līdz galam.
Trampa tarifu kaujas, protams, ietekmēs mūs visus. Bet domāju, ka Latvijas sabiedrību ietekmēs arī pašvaldību vēlēšanas - nesalīdzināmi lielumi, un tomēr.
Pašvaldību vēlēšanas cilvēka dzīvē ir vissvarīgākās no visām vēlēšanām. Eiroparlamenta vēlēšanām nav nekādas nozīmes, tikpat labi varētu organizēt vispasaules seksuālo reformu padomes vēlēšanas. Tas ir aptuvens citāts no “Zelta teļa”. Man nav ilūziju par šādas organizācijas vērtīgumu un ietekmi.
Ar Eiroparlamentu ir līdzīgi. Daži vērtīgi kadri tur, protams, ir, un viņi mācās starptautiskās attiecības. Tas arī viss. Ko Roberts Zīle pa daudziem gadiem tur ir sadarījis, ko Sandra Kalniete, nezinu, bet, iespējams, tur ir kādi rezultāti. Bet tikpat labi mēs varam arī palūkoties uz Valdi Dombrovski, kurš ir nulle, ja vērtējam viņa darbību Latvijas labā.
Parlamenta vēlēšanām Latvijā ir nosacīta nozīme: ir iespēja ietekmēt politisko kursu. Iespēja ir, tomēr pēdējo 20 gadu laikā šim nodomam ir bijušas mazas sekmes, jo Latvijas politiskā sistēma paredz koalīcijas veidošanu no vairākām partijām, līdz ar to beigu beigās nav kam pieprasīt politisko atbildību. Vajadzētu pieprasīt vēlēšanu sistēmas izmaiņas, un tas faktiski ir būtiskākais jautājums, jo esošajā sistēmā nav iespējams pieprasīt politisku rezultātu.
Lielākajā daļā pašvaldību mums ir vairākuma vadība, lielākoties - veiksmīga. Pašvaldību vēlēšanas ir svarīgas tālab, ka tās dara to, ko iedzīvotāji var ietekmēt. Deputātu skaits ir saprotams, izņemot uzblīdušo Rīgas domi. Pilsētās un novados parasti ir ap 15 deputātiem, viņi visi vietējiem cilvēkiem ir pazīstami, un, ar viņiem sarunājoties, var iegūt praktiskos rezultātus.
Tas ir arī veids, kā mēģināt atgriezties pie politiskās atbildības. Runāt par to, ka ministriem, premjeram un kam tur vēl ir politiskā atbildība, neko nemaina. Tā ir vienkārši izpildītāju atbildība. Kad vēlētājs balso Saeimas vēlēšanās un iemet biļetenu, domādams tikai par simpātijām vai antipātijām, tas ir, rīkojas “kep-ļep”, tad arī vēlēšanu rezultāts ir “ķep-ļep”. Bet pašvaldību vēlēšanās tu zini, kam uzticēt darbus un kurš tos paveiks. Vai nepaveiks. Runa ir par konkrētām lietām: par apkuri, par ielu remontiem, nekustamā īpašuma nodokli utt. Tiek uzturēta konkrēta prasība pret partiju, par kuru esi balsojis.
Varbūt tieši tāpēc, ka pašvaldību vēlēšanas tik svarīgas, intensīvi tiek meklēti “kompromati” pret deputāta kandidātiem?
Tā ir normāla parādība demokrātiskā sistēmā. Politiskās varas piešķiršana demokrātijā ir atkarīga no visiem iedzīvotājiem, līdz ar to šīs personas, kas tiek ievēlētas, demokrātiskā, atvērtā sabiedrībā ietekmē ar visām publiskās ietekmēšanas metodēm, un “kompromats” ir viena no šīm metodēm. Tie, kuri atceras Brežņeva laikus - nu, kādi tur “kompromati”? Ja vajadzēja kādu iesēdināt cietumā, to arī iesēdināja.
Atceros, laikrakstā “Padomju Jaunatne” strādāja tāds žurnālists Juris Blaumanis. Viņš bija rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa brāļa mazdēls, ļoti populārs kā autors, bija tuvās attiecībās ar dažādiem Iekšlietu ministrijas priekšniekiem, un avīzē viņš publicēja lielus rakstus par noziegumiem. Bet cik tādu rakstu gadā bija? Kādi četri. Šāds, ļoti kontrolētas informācijas apjoms bija neliels, toties iedarbīgs. Un Blaumanis prata uzrakstīt tik talantīgi, ka lasītājs tika ietekmēts.
Tāpat kā vēlētājs. Bet kas galvenais vēlēšanās? Piedalījušos personu procents. Ietekmēšana var dot negaidītus rezultātus iepretim aptauju datiem. Ietekmēšanas procesā ir vieta arī “kompromatiem”. Tā kā kopumā partiju politiskais piedāvājums ir ļoti vājš, tiem, kuriem vajadzētu rādīt, ko viņi ir sasnieguši, nav īsti ko parādīt, daudz kas tiek balstīts uz ideoloģiju. Bet “kompromati”, baumas un neskaidras ziņas - šim komplektam ir arvien lielāks spēks.
2021. gadā tu apgalvoji, ka valdība talantīgi producē arvien lielākas muļķības. Tagad arī tas pats notiek? Nekādu izmaiņu?
Reizēm trešdienās trāpu internetā, kad ir notikusi premjeres un Valsts prezidenta tikšanās. Kas tur nāk ārā no premjeres! Zini, savulaik iekš LR bija raidījums “Rīta rosme”, un tad brieda Latvijas iestāšanās ES. Mēs aģitējām par stāšanos ES. Bet mani argumenti atšķīrās no visu pārējo argumentiem. Nacionāļi teica: nestāsimies, mums tur atņems suverenitāti. Histēriskie eirooptimisti aicināja: stājamies iekšā, būs suverenitāte, mēs uzplauksim! Mana argumentācija bija: vajag stāties ES, lai mums ierobežo suverenitāti.
Kāpēc?
Tāpēc, ka nespējīga valdība neko īsti nevar sačakarēt.
Tagad jau nu gan tiek izbojāts pilnīgi viss, kam šī valdība pieskaras.
Nu, nē. Tā, piemēram, nevar uztaisīt tādu budžetu, kādu vēlas. Tā nevar ieviest muitas tarifus - kā Tramps.
Tad jau labi, ka nevar. Izdevīga valdība!
Iedomājies, ka cilvēki ir trāpījuši kādā pāraudzināšanas iestādē, viņi nevar izdarīt daudz ko, viņiem ir pase, bet visu viņi nevar. Ja pusaudžiem ļautu ārdīties pamestā vasarnīcā, kas tad notiktu? Mums taču bija valdība, kurā Bordāns bija ministrs, bet Gobzems - pilnīgā nopietnībā - bija premjera kandidāts. Bet sanāca tā, ka viņi nevarēja visu, jo mēs esam Eiropas Savienībā. Tagad dažs labs valdībā ir stulbs kā piepe, tāpēc - vai valdībā un līdz ar to valstī notiek kaut kas labs? Nenotiek.
Līdz ar to, liekot uzsvaru uz drošību, ko es apsveicu, jādomā par nopietnāku sasaisti ar ES drošības politiku, kas balstās valstu vēlmēs, bet kura tiek izteiktāk koordinēta un centralizēta.
Vai tu neprasi par daudz?
Varbūt. Bet esošā situācija rāda, ka pie valsts stūres ir iespējams nolikt būtni, kas ir piemērota zivju tirgošanai kādā bodē - ar savu leksiku, domāšanas veidu un intelektuālo pienesumu. Taču, kamēr mēs esam ES, tikmēr mums ir kāds patvērums. Pat par spīti visām mūsu valdībām.
Taču redzam, ka mūsu sabiedriski politiskā elite nodarbojas lielākoties ar blēņām, kamēr birokrātija ir uzaugusi par milzīgu furunkuli. Kādreiz kā joku teicu, ka birokrātiju var apkarot, ieviešot vēl vienu orgānu birokrātijas mazināšanai. Izrādās, tas nebija joks.
