Staļģenes iedzīvotāji cīnās ar namu apsaimniekotāju

Neskaitiet naudu svešā makā, tā sešu Staļģenes daudzdzīvokļu namu iemītniekiem atbildēja māju apsaimniekotājs, kad cilvēki kārtējo reizi interesējās, kur paliek viņu maksātā īres nauda?

"Kas mēs esam – aunu bars, ka ar mums drīkst tā apieties? Vai mēs esam personas non grata? Nevēlami elementi?" staļģeniešu emocijas uzbangojušas vēl nepieredzētā līmenī. Un tam ir pamats. Iedzīvotāji sacēlušies pret namu apsaimniekotāju, kurš neizskaidrojamā un, iespējams, nelikumīgā, ceļā ieguvis ne tikai tiesības iekasēt īres naudu, bet uzskata, ka ir šo namu īpašnieks. Neatkarīgā pārliecinājās, ka iemītniekiem jādzīvo cilvēka necienīgos un pat veselībai un dzīvībai bīstamos apstākļos – no pagraba sūcas ūdens, sienas noēd sēnīte, bet jumts – tek pie katra lietus gāziena, un nebūtu brīnums, ja tas iebruktu. Visas instances, pie kurām vērsušies iedzīvotāji, atteikušās iesaistīties strīdā. Vairākus gadus iedzīvotāji cenšas apelēt pie namu apsaimniekotāja SIA Vedgas sirdsapziņas – īres naudu iekasē, bet remontdarbi nenotiek. Gluži pretēji – cilvēkus biedē ar izlikšanu no mājām. Nu lieta nonākusi tiesā, kur Staļģenes cīnītājus gatava aizstāvēt Jelgavas novada dome. Savulaik cilvēkiem atteikta iespēja dzīvokļus privatizēt un mājas pat bijušas kā ķīla vairāku simtu tūkstošu latu aizdevumam. Oficiāli tās nevienam nepieder.

Kā tas sākās?

Sešas daudzdzīvokļu mājas, 108 dzīvokļi, 280 cilvēku. Trīsstāvu mājas (katrai dots nosaukums saistībā ar ūdeni, ko vēlāk sarunā ar Neatkarīgo iedzīvotāji piemin ar ironiju, jo patiešām – katru nedēļu dzīvokļos tek vai sūcas ūdens) celtas padomju laikos un bijušas kolhoza Staļģene īpašums. Lielākoties visi to iemītnieki dzīvo Staļģenē Jaunsvirlaukas pagastā jau vairākus gadu desmitus. Dokumenti liecina, ka agrofirma Staļģene 2001. gada 9. aprīlī tiek likvidēta, un tad sākas neskaidrību apvītais ceļš ap māju īpašumtiesībām.

Likvidējot agrofirmu, attiecībā uz dzīvojamām mājām nekāds lēmums netiek pieņemts – pēc tam tas rada grūtības cilvēkiem privatizēt dzīvokļus. Agrofirmas īpašumi nonāk dažādu firmu īpašumā, piemēram, Fito AL, Vanči un Vedgas. Tieši SIA Vedgas pārziņā 1992. gadā nonāca visas sešas mājas. Kādā veidā? Tas nav zināms, jo tā laika darbojošās personas, arī agrofirmas bijušais priekšnieks un Augstākās padomes deputāts Mārtiņš Arnītis par to nerunā. Nevar arī apgalvot, ka mājas ir SIA īpašums, jo tās joprojām – gandrīz 20 gadu pēc šiem notikumiem – nav ierakstītas Zemesgrāmatā. Arī tolaik, kad vietējo varu pārņēma Jaunsvirlauka pagasta padome, māju īpašumtiesību jautājumu neviens nerisināja, tā apgalvo paši iedzīvotāji.

Ieķīlātas

Neatkarīgās rīcībā ir dokuments, kas apliecina, ka 1995. gada decembrī banka Parex un Vedgas noslēdza cesijas līgumu, ar kuru Vedgas tiek pilnvarotas piedzīt parādu no agrofirmas Staļģene. Līgumā figurē summa 714 908 lati. Cilvēkiem ir aizdomas: ķīla darījumos varētu būt tieši viņu mājas vai vēl kāds cits Vedgas

īpašums.

Interesanti, ka, tieši pamatojoties uz šo cesijas līgumu (kas gan sākotnēji bija spēkā tikai vienu gadu), Vedgas parakstīja īres līgumus ar visu sešu māju iemītniekiem. "Līguma neparakstīšanas gadījumā Vedgas solījās cilvēkus izlikt uz ielas," stāsta staļģeniete Inese Liepa.

Privatizēt... nav iespējams

Loģiskākais veids, kā cilvēki, kuri no padomju laikiem dzīvo kolhoza īpašuma dzīvokļos, varētu tos pārņemt savā īpašumā, bija privatizācija par sertifikātiem. Taču arī tas sešu Staļģenes namu iedzīvotājiem reāli bija liegts jeb, precīzāk sakot, nebija pieejams. Kāpēc tā?

Kā stāsta viena no namu iedzīvotājām, pirms apmēram 18 gadiem iedzīvotājiem piedāvāts izpirkt dzīvokli par pajām, vēlāk bijusi runa par sertifikātu izmantošanu, taču tur bijuši vairāki noteikumi, iespējams, izdomāti, lai privatizāciju nepieļautu.

"Mums toreiz pateica, ka varat privatizēt, bet jānomaksā visi mājas parādi. Ne visi iedzīvotāji to reāli varēja – maksāt īri un vēl kaimiņu parādus apmaksāt," stāsta viena no iedzīvotājām, kas vēlējās palikt anonīma. Taču to, ka privatizācija nebija gluži tīra, apliecina fakts, ka viens no iedzīvotājiem patiešām vēlējies par sertifikātiem privatizēt un bija gatavs apmaksāt četru savu kaimiņu parādus – viņam to neļāva.

"Man atbildē par dzīvokli apsaimniekotājs raksta: privatizācija notiek pašvaldību vai valsts īpašumos par sertifikātiem vai atsevišķos gadījumos par naudu. Pēc mājas Līči ierakstīšanas uz SIA Vedgas vārda Zemesgrāmatā jums, iespējams, būs iespēja nopirkt savā īpašumā dzīvokli, kuru lietojat. Nopirkt! Es maksāju visus šos gadus īri, un būs iespēja nopirkt, ne privatizēt, lai gan dzīvojam te jau 25 gadus, no padomju laika," stāsta iedzīvotāja Ludmila Pāne.

Iedzīvotāji par privatizāciju interesējušies arī pie apsaimniekotāja. Tur savukārt atbilde: privatizācija jau ir notikusi, ir īpašnieks, bet kurš – nav zināms.

Nevienam nepieder

Inese Liepa stāsta, ka viņa vairākas reizes prasījusi, kas ir māju īpašnieks, nolūkā risināt jautājumu par mājas remontu. "Man visu laiku Vedgas atbild – banka, banka. Es sadūšojos rakstīt Parex, kas atbildēja: mājas nekad īpašumā nav bijušas un arī cesijas līguma ietvaros prasības nav vērstas pret mājām kā īpašumu. Bet mūsu īres līgumi ir noslēgti, tieši ņemot vērā šo cesijas līgumu, kas it kā pamato Vedgas tiesības pārvaldīt mūsu mājas," stāsta Inese, "esam strupceļā – mājas ir, bet to nav."

Nav dokumentāra apstiprinājuma, ka kādam mājas piederētu, nav arī oficiāla (vismaz ne publiska) dokumenta, ka kāds būtu nodevis šos īpašumus Vedgas. Arhīvos ir dokuments, ka Jaunsvirlaukas pagasts 2002. gadā nolēmis zemi, uz kā atrodas mājas, piešķirt šai SIA. Iedzīvotāji domā, ka pašvaldība nedrīkstēja piešķirt zemi, un šādu pagasta lēmumu uzskata par nelikumīgu.

Aunu bars?

Ja mājai būtu kārtīgs apsaimniekotājs, kas parūpētos, lai cilvēkiem nav jādzīvo sēnītes pārņemtos un pie katras lietus gāzes applūstošos dzīvokļos, cilvēki, iespējams, arī neprotestētu, jo redzētu, kur aiziet viņu maksātā īres nauda.

Vedgas īpašnieks, pēc Lursoft datiem, ir Agris Špers, pēc amata policists, bet valdes locekle ir viņa sieva Gunta Špera. Līdz 2008. gadam 49% firmas akciju piederēja tagadējai Jaunsvirlaukas pagasta pārvaldniecei Solveigai Arnītei, kas ir bijušās agrofirmas Staļģene vadītāja M. Arnīša radiniece. Īres līgumus ar Vedgas 2003. gadā iedzīvotāji esot bijuši spiesti noslēgt, citādi paliktu bez jumta virs galvas. Tagad tie, kuri parakstīja līgumus, maksā 40 santīmu par kvadrātmetru, pārējie – 50. Kādreiz summa bijusi mazāka, taču tā palielināta, jo nepieciešama nauda remontdarbiem...

Iedzīvotāju pirmā vēlme bija, noslēdzot jaunos īres līgumus (faktiski jau arī iepriekš īres naudu saņēma Vedgas, jo uz īres kvītīm bija firmas zīmogs), lai sāktos jumtu remontdarbi. "Mēs cerējām, ka sāks labot jumtus, lai netecētu iekšā ūdens, lai nebojātos dzīvokļi, lai varētu tos kārtīgi izremontēt," stāsta namu iemītnieki. Taču atbildes bija dažādas: tagad naudas nav, pagaidiet, kad būs, risināsim... Nu jau vairāk nekā septiņus gadus. "Kad mēs jautājam, kur tad paliek mūsu maksātā īre, mums attrauc: neskaitiet naudu svešā makā," tā staļģenieši.

"Cilvēki diemžēl ir nulles šajā situācijā, aunu bars, mēs nedrīkstam runāt, mums pasaka: nejaucieties. Arī agrāk, pie iepriekšējās pagasta vadības, par mājokļa jautājumu risināšanu nevarējām pat iepīkstēties," stāsta iedzīvotāja Astra Švarca, "biedē visus, jaunus, vecus, slimus, ka izliks no mājām. Vēlamies morālu brīvību, kā neatkarīgā Latvijā tam būtu jābūt!"

Vēlas citu apsaimniekotāju

Redzot, ka labāk nekļūst, šāgada maijā iedzīvotāji sasauca pilnsapulci, lai lūgtu Jelgavas novada domi pārņemt māju īpašumtiesību jautājumus. Ar balsu vairākumu iedzīvotāji pieņēma lēmumu atteikties no Vedgas. "Tagad Vedgas rīcība kļuvusi vēl nesaprotamāka – iedzīvotāji tiek brīdināti par izlikšanu, ja mainīs apsaimniekotāju," stāsta Inese Liepa. Viņa pati nonākusi parādnieku sarakstā, jo nolēma īri vairs nemaksāt. "Tas vienkārši vairs nebija izturams – es nemaksāju īri, bet maksāju par visu pārējo – auksto ūdeni, elektrību, to arī norādot maksājumos, taču nu man ir uzrēķināts parāds un vēl lielāka summa soda procentos. Man draud atslēgt auksto ūdeni, lai gan par to es maksāju," tā Inese.

Sēnīte gar sienu

Iedzīvotāju sūdzību straume par to, kas notiek ar mājām, ir nebeidzama. "Sienas sapelējušas, no pagraba nāk mitrums, visa grīda mitra – vienalga, ko uzliek uz grīdas. Nav jēgas," savu pirmā stāva dzīvokli izrāda Inese. Arī viņas mazajiem dēlēniem ir jādzīvo šajā sēnītes apsēstajā vietā. Viņa būtu gatava kopā ar vīru visu izremontēt pašu spēkiem, taču tam nebūs nekādas jēgas, ja nesavedīs kārtībā pagrabu. Tapetes lobās nost, paklāji sapūst.

Ludmilas kundze dzīvo trešajā stāvā, un viņai sienas tāpat pelē kā pirmā stāva dzīvokļos – tikai caurā jumta dēļ. Kā lietus, tā viss notek. "Vēlos veikt remontu par saviem līdzekļiem, vēlos dzīvot kā cilvēks, atvest ciemiņus mājās... bet vai tad es to varu?" kundze rāda istabas un atvainojas par sienu izskatu. "Es negribu ne ar vienu strīdēties, negribu rakt zem kāda, gribu rast taisnīgu ceļu, lai mani netur par noziedznieku, ka es meklēju citu risinājumu," stāsta Ludmila.

Šogad maijā Jelgavas novada dome nolēma veikt visas nepieciešamās darbības Staļģenes namu apsaimniekošanas pārņemšanai. Tajā pašā laikā iedzīvotāji savās pastkastēs saņēma brīdinājumus no Vedgas: dome nav tiesīga iejaukties. Drīzumā gaidāma tiesa starp Vedgas un Jelgavas novada domi.

Uz Neatkarīgās jautājumiem Vedgas pārstāve Gunta Špera neatbild: "Nav un nebūs komentāru!"