«Ir jāmācās no citu tautu kļūdām, jo mūsu ir pārāk maz, lai mēs drīkstētu pieļaut savējās,» uzskata Ingūna Rībena. Viņa joprojām ar satraukumu runā par latviskuma zudību, kas diemžēl pamanāma ik uz soļa, jo multikulturālā, liberālā pasaule turpina nomākt nacionālo un konservatīvo pasauli. Bet Ingūna – kā jau latviešiem pienākas – nepadodas. Šodien intervija ar Saeimas deputāti Ingūnu Rībenu (Nacionālā apvienība).
- Kā izprotat nacionālismu šodien? Manuprāt, tā ir vienīgā iespēja saglabāt latviskumu. Bet pat viens otrs latvietis, neizprazdams šā termina nozīmi, lamā nacionāļus par naciķiem. Kā labot šo situāciju?
- Nacionālisms ir latviešu pašapziņas celšana. Kā teicis demogrāfs Pēteris Zvidriņš, primāri Latvijā ir jārūpējas tieši par latviešiem. Tas ir pašsaprotami: zūdot latviešiem, izzudīs arī latviešu kultūra. Latvijas valstij bez latviešiem un latviskuma nav jēgas. Nacionālisms var būt ļoti dažāds. Ebreju nacionālisti ir spējuši atdzīvināt mirušu valodu, bet vācu nacionālsociālisti - pazudināt savu valsti. Mums, latviešiem, ir ļoti svarīgi izprast nacionālisma patieso būtību, tāpēc ka nacionālisms veido mūsu valsts esības ideju un konstitucionālo pamatu. Mums ir jāapbrīno citu tautu veiksme un jāsmeļas tajā gudrība un iedvesma. Tomēr nacionālisms katrai tautai ir unikāls, tāpat kā pati tauta un tās liktenis. Ja man būtu vienā vārdā jānoformulē latviešu nacionālisma būtība, es teiktu, ka nacionālisms ir mīlestība. Mīlestība uz savu tautu un tēvzemi. Nacionālisms nozīmē mīlēt Latviju kā savu māti un vairāk nekā sevi pašu.
- Diemžēl latviešu jauno intelektuāļu paaudzei - vismaz lielai daļai - šāda izpratne ir sveša, moderni ir atteikties no tās - līdz pat noliegumam.
- Ar šādu ideju kultivēšanu viens otrs zinātnieks pelna maizi, viņi tiek atalgoti ar statusu un ietekmi. Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks jau pirms desmit gadiem savā rakstā Kam vajadzīga šī valsts? proponēja viedokli, ka «nācija vai etniska grupa, vai tauta fiziski nepastāv, tās ir tikai koncepcijas». Viņš valsti salīdzināja ar bodi, no kuras, ja nepatīk piedāvājums, var aiziet uz citu. Būtībā šāds apgalvojums ir pretvalstisks - jo tas grauj Latvijas Republikas konstitucionālos pamatus. Un Latvijas valsts augstskolās tādu «domātāju» ir dučiem, bet viņu studentu - simtiem. Patiesi - kam ir vajadzīga šī valsts, par kuru visādi tur strēlnieki un leģionāri ir lējuši asinis, lai pēc tam docentiem un profesoriem šī pati valsts maksātu algu? Brīžiem šķiet, ka agri vai vēlu šādi domājoša sabiedrības daļa var kļūt par kritisko masu. Un tad pati vēstures gaita pārfrāzēs Sedlenieka jautājumu un pavaicās: kam vajadzīga šī valsts, kas finansē pati savu bojāeju?
- Jaunajā kompetenču izglītības satura projektā ir sacīts, ka vidusskolēnam sociālo un pilsonisko zinību jomā jāspēj «skaidrot, kāpēc pastāv etnocentriska, nacionālistiska, šovinistiska vai citādi neiecietīga vēstures izpratne, attīstoties un veidojoties nācijām un jaunām valstīm…» - tas nozīmē, ka nacionālisms «jaunajā izpratnē» ir negatīvi vērtējama parādība?
- Nacionālisms šajā projektā acīmredzot tiek tendenciozi un apzināti melīgi saistīts ar neiecietību, kaut gan patiesībā īsts latviešu nacionālisms vienmēr ir dziļi cienījis citas tautas. Ja šā nelaimīgā dokumenta autori nav galīgi zaļknābji, varbūt viņi vēl atceras, cik liels Atmodas laikā bija Latvijas cittautiešu kopienu ieguldījums cīņā pret interfronti un kā cittautieši cīnījās kopā ar latviešu nacionālistiem, tāpēc ka arī paši bija nacionālisti. Bet tagad latviešu skolēnus biedē ar nacionālismu un tūlīt mācīs viņiem viltot vēsturi un apmelot savu tautu. Cerams, ka, iesniedzot jaunos izglītības standartus apstiprināšanai valdībā, šīs nostādnes būs mainītas. Bet vai būs? Tāds pats konstrukts šiem zinātniekiem ir cilvēka dzimums. Rudenī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte un Filozofijas un socioloģijas institūts organizē starptautisku konferenci par godu Simonas de Bovuāras 110 gadei, lai cita starpā aplūkotu tādas tēmas kā «dzimums, dzimte, patība: pārvarot dabas un sabiedrības divdalījumu»...
- Dziesmu svētki, manuprāt, ir visaugstākā nacionālisma izpausme.
- Svētku veiksme šoreiz ir tā, ka nekādas ārišķības, nekādas «augstās tehnoloģijas» nenomāca to būtību. Tikai vakars, mēs un visskaistākās dziesmas. Un svētkos nacionālisms patiešām atklājās kā mīlestība. «Latviešu sabiedrība ir tik ļoti sašķēlusies vai sašķelta kā nekad agrāk. Tas noticis gan pašu muļķības dēļ, gan tiek ietekmēts no ārpuses,» nesen teica Anna Žīgure. Diemžēl - taisnība. Bet nobeiguma koncertā notika neiedomājamas vienotības brīnums, kurā latvieša sirds izrādījās gudrāka par visu šo viedokļos sašķelto muļķību. Mēs bijām savās garīgajās mājās. Bet vai šodien pieņemtie lēmumi nodrošinās Dziesmu svētku dzīvo procesu arī pēc gadu desmitiem? Līdzās mirkļiem, kas robežojās ar visas Dziesmu svētku draudzes nonākšanu kādā augstākā dimensijā - kurus mēs visi izjutām, uztvērām kā apsolījumu mūžīgajai Latvijai -, ir jānolaižas arī uz zemes. Un jāsadzird, ko saka diriģenti par koru skaita, īpaši skolās, katastrofālo samazināšanos. Gan Dziesmu svētku, gan koru kustības nākotni nosaka šodienas lēmumi ekonomikā, nodokļu sistēmā, demogrāfijā, kultūrpolitikā, kur līdzekļi būtu jānodrošina ne vien celtniecībai un vēsturiskajam mantojumam, bet visvairāk - kultūras dzīvajam procesam. Ja šī pēdējā nebūs, kam gan būs vajadzīgas visas šīs būves?
- Latvijas simtgades svētku sastāvdaļa, izrādās, bija arī geju praids. Kā tas ir iespējams?
- Kopumā simtgades vēstījums lielā mērā tā arī ir palicis nenoformulēts. Savukārt simtgades atklāšanas koncerta galvenais režisors Viesturs Meikšāns atklāti teica, ka «šis koncertiestudējums ir par nākotnes latvieti, par nākotnes Latvijas sabiedrību, kuru mēs redzam kā daudzveidīgu un multikulturālu sabiedrību, kas ir atvērta zināšanām». Multikulturālu! Laikā, kad multikulturālisms ir kļuvis par ļoti nopietnu draudu pat tādām lielām tautām kā angļi, franči un vācieši, Meikšāns sapņo par multikulturālu Latviju! Kas notiek tāda latvieša dvēselē, kas apzināti vēl savai tautai bojāeju? Praids ir neatņemama multikulturālās bojāejas sastāvdaļa. Bet ar to vien ir par maz. Ja simtgades organizatori grib latviešiem uzskatāmi nodemonstrēt, ko nozīmē multikulturāla Latvija, tad svētku programmā noteikti vajadzēja iekļaut arī 9. maija pasākumu pie okupantu pieminekļa... Kultūras darbinieku pārstāvniecību praidā organizēja Ilmāra Šlāpina vadītais portāls satori.lv - tieši viņam bija uzticēts rakstīt tekstu simtgades atklāšanas koncertam un veidot žurnālu Simtgade. Viņaprāt, no šīs dažādības pasaule kļūstot skaistāka un saliedētāka. Praidiskās «dažādības» zīmogs no Latvijas simtgades diemžēl nav izdzēšams...
- Nacionālā identitāte. Vai nav iestājies tās pagrimums? Vai aktīvi runā, piemēram, par vāciešu vai franču nacionālo identitāti? Tad kāpēc jārunā par latviešu nacionālo identitāti? Varbūt saplūstam vienotā «eiropiešu» masā, un viss?
- Eiropā par to runā gan vācieši un franči, gan dāņi un zviedri. Arī vecās Rietumeiropas valstis satrauc migrācijas procesi. Identitātes krīze ir kļuvusi par Eiropas politikas un filozofijas centrālo, dzīvības un nāves jautājumu. Par to latviski var lasīt britu rakstnieka Duglasa Marija grāmatā Eiropas dīvainā nāve. Iepriekš identitātes lietas nešķita aktuālas, jo minētajām nācijām daudzas vērtības bija pašsaprotamas, un etniskā proporcija viņu zemēs ļāva par to neinteresēties. Latvijā latviešiem kopš 1940. gada tā nekad vairs nav bijis, mēs nevarējām nedomāt par savas identitātes saglabāšanu. Tā ir mūsu specifika, pienākums. Tikai atgriešanās pie pozitīva nacionālisma var saglābt Eiropu. Un šī atgriešanās notiek. Latvijā pirms pieciem gadiem beidzās valsts pētījumu programma Nacionālā identitāte, tomēr sabiedrībai tās saturs palika nezināms. Mūsu akadēmiskās aprindas lielā mērā dzīvo pašas savu dzīvi, tās nav sazobē ar procesiem sabiedrībā un tās interesēm. Turklāt kļūstam aizvien politkorektāki, pašcenzūra ir augsta. Sociālo zinātņu saturu diktē arī politiskais un ideoloģiskais pasūtījums un ES nauda.
- No Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas īstenošanas plāna 2019.-2020. gadam ir izmests jēdziens «latviskā kultūrtelpa». Kā to vērtējat?
- Notiek manipulatīvas vārdu spēles, kad sabiedrībai kļūst neiespējami izsekot, kas ir kas. Nacionāls, valstisks, patriotisks, latvisks tiek interpretēti ļoti dažādi. Tieši tādēļ Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnēs detalizēti aprakstītās «latviskās kultūrtelpas» izsvītrošana no Integrācijas plāna liecina par bīstamām tendencēm. Īpaši, ņemot vērā, ka pēc 2020. gada tiks izstrādātas jaunas Nacionālās identitātes, sabiedrības integrācijas un pilsoniskās sabiedrības attīstības pamatnostādnes un jauns Nacionālās attīstības plāns, kurā pagaidām kā mērķis 2020. gadā vēl ir nosaukta «latviska Latvija, kas ir atvērta un draudzīga visu tautību iedzīvotājiem, kas pieņem Latvijas pastāvēšanas jēgu - latviešu tautas, tās valodas un kultūras attīstību savā zemē». Acīmredzot ir spēki, kas vēlas Latviju no šā mērķa novirzīt. Atvērtais multikulturālisms arvien uzstājīgāk kļūst redzams Rīgas ielās. Kad par šo jautājumu runāju Saeimā, izskanēja, ka formulējums «nacionāla kultūrtelpa» esot kompromiss. Kompromiss ar ko? Bet tagad vismaz ir skaidrs, ka Latvijā darbojas spēki, kas pret latvietību cīnās mērķtiecīgi un konsekventi, un šie spēki ir tik ietekmīgi, ka pat Saeimas deputātiem un valdībai nākas meklēt ar tiem «kompromisu». Par «kompromisu» to var saukt tikai nosacīti. Latvijas galvaspilsētā latviešu ir mazāk par pusi. Ja saskaņā ar tagadējo valdības plānu Rīgā tiek veidota «nacionāla kultūrtelpa», kāpēc lai šī kultūrtelpa būtu latviska?
- Vai krievvalodīgie integrējas latviskajā vidē? Vai arī tā ir tikai nodokļu maksātāju naudas izmešana - dažādi integrācijas plāni?
- Jebkāda integrācija Latvijā būs iespējama tikai tad, ja būs nostiprināts integrācijas pamats - spēcīga latviešu pašapziņa un labvēlīgi apstākļi latviešu tautas esībai. Tā domā arī paši latvieši. Neviens neintegrēsies tautā ar vāju pašapziņu, un tad pielāgoties atliks mums pašiem... Uz papīra, dažādos dokumentos un grafikos tiek rādīta augšupeja un situācijas uzlabošanās. Jauni cilvēki no inteliģentām ģimenēm patiešām bez problēmām un iekšējās pretestības pieņem latvisko izglītību un kultūru. Taču cik daudz tādu ir? Ikdienā šīs pozitīvās izmaiņas Rīgā nejūt.
- Nauda kultūrai it kā ir, taču tā nereti tiek sadalīta visai dīvaini. Kādiem jābūt naudas sadalījuma kritērijiem?
- Mēs dzīvojam hibrīdkara apstākļos, un mūsu ienaidnieka rokās ierocis ir viss, kas vien iespējams: māksla, sports, mūzika, literatūra, kino, humors un tā tālāk. Negribu teikt, ka kultūrai jāuzņemas propagandas funkcija. Nekādā ziņā! Bet tai vismaz kaut kādā mērā ir jābūt latviskai. Piemēram, kā Blaumaņa dzejolītis par pirmo vizbulīti - tur nav ne vārda par latvietību, bet tas iemieso latvietību. Mūsu kultūrai ir jāiemieso mūsu mīlestība, un, ja gribam būt, tad nevaram mīlēt tikai pagātni. Šodien mūsu kultūrā aizvien vairāk dominē strāvojums, kam mākslas uzdevums ir - provocēt un graut robežas starp atļauto un neatļauto. Tā mūsu kultūra kļūst par ieroci, kas ir vērsts pret mums pašiem. Tāda kultūra nevar iemiesot mīlestību. Žēl klausīties, ka lauku cilvēks pēc ilgi gaidītā brauciena uz teātri bēdīgi saka: nekad mūžā uz turieni vairs nebraukšu. Tā ir jauna un bīstama situācija, kad vairs nevaram garīgi pulcēties ap saviem kultūras darbiniekiem, kā esam darījuši vienmēr - gan nacionālās pašapziņas rītausmā un pirmās brīvvalsts laikā, gan okupācijas, gan Atmodas laikā. Pirmoreiz latviešu nācijai gandrīz vairs nav garīgo bāku. Nē, tautu nevar saliedēt ideja par to, ka Rīgā jāceļ neaptverami dārga koncertzāle uz ūdens. Šī absurdā iecere tautu var tikai vēl vairāk izputināt. (Simt miljonu eiro - tā ir pasaciņa lētticīgajiem, drīzāk izskatās pēc pasakas Ganu zēns un velns dzīvas interpretācijas, kur ganuzēna caurajā cepurē - proti, Daugavā - valsts varēs gadiem bērt nodokļu maksātāju līdzekļus.) Vai kārtējo reizi nav zaudēta saikne ar realitāti? Protams, ne par kādu naudu nevaram sev nopirkt jaunu Raini, Vācieti vai Ziedoni, bet mēs varētu vismaz pienācīgi atbalstīt koru, teātru, mūzikas skolu darbību. Tie, kuri cēluši Eiropas kultūru, mums atstājuši mantojumā trīs dievišķīgus kritērijus mākslai: tie ir skaistais, labais un patiesais. Protams, sava vieta pasaulē ir arī kroplajam, ļaunajam un nepatiesajam. Ja kāds to grib rādīt mākslā, nevar aizliegt, ciktāl netiek pārkāpts likums. Bet to nevajadzētu darīt par nodokļu maksātāju naudu. Kultūras ministra pienākums ir nevis sadalīt naudu, bet gan realizēt valsts interesēm atbilstošu kultūras politiku. Jo īpaši, ja ministrs pārstāv NA, viņam būtu jānoliek malā savs politkorektums un jārīkojas nevis kā ierēdnim, bet kā politiķim.
- Veidojas draudīga situācija. Vēlētāji ir gatavi iebalsot Saeimā jebkurus klauniskus populistus. Vai NA ir pietiekami darījusi, lai tas nenotiktu?
- NA jādara viss, lai latviešiem kā etnosam būtu iespējams izdzīvot, attīstīties un būt nākotnē. Bet visur pie varas raujas un tiek arī tādi cilvēki, kam savas intereses dominē pār tautas interesēm. Mūsu partija un mūsu valsts diemžēl nav izņēmumi. Galu galā partijas veidojas no mūsu tautas, un mēs, latvieši, neesam nekādi eņģeļi. Šobrīd vissvarīgākais jautājums ir par to, cik lielā mērā latviešu tauta grib politikā vienoties ap nacionāli konservatīvām vērtībām. Šī griba ir stabila, bet diemžēl nepietiekama.
