Saruna ar praktizējošu neiroķirurgu, Saeimas deputātu Renāru Putniņu (Vienotība) par mikroklimata izmaiņām Vienotībā, par veselības aprūpes reformas ēnas pusēm un vienkāršu risinājumu, kā samazināt rindas pie ārstiem speciālistiem.
- Jūs bijāt vienīgais Vienotības frakcijas deputāts, kurš nebalsoja par uzdevumu Ministru kabinetam noskaidrot OIK ieviešanas hronoloģiju un labuma guvējus.
- Gadījās tā, ka balsošanas brīdī nebiju zālē.
- Tas bija apzināti vai netīšām sagadījās?
- Tas nebija apzināti. Es nesaku… (ilgi domā, ko teikt), jā, tas nebija apzināti.
- Vai frakcijā kāds par to jautāja?
- Nē, neviens neko neteica. Neko nepārmeta. Ne pušplēstu vārdu nepieminēja.
- Jums ir nomainījusies gan partijas, gan frakcijas vadība. Kā ir mainījies mikroklimats partijā?
- Nepārprotami tas ir uzlabojies. Mēs esam atbrīvojušies no revolucionāriem un disidentiskiem cilvēkiem, kuri jauca gaisu partijā. Varbūt arī tāpēc, ka visi ir pārņemti ar vēlēšanām un nav laika savstarpēji kasīties. No otras puses, notiek cīņa par vietām sarakstos, un tas rada zināmu grūstīšanos, bet tāda konceptuāla prasīšanās vai pretim stāvēšana nenotiek. Patiesībā viss ir ļoti mierīgi un tādu kašķu, kā bija līdz tam, nav. Varbūt mēs cīnāmies par uzskatiem vai citām lietām. Piemēram, saistībā ar Latvijas Bankas padomes locekli Edvardu Kušneru. Tur mums bija domstarpības un asākas diskusijas. Mana nostāja bija skaidra - biju kategoriski pret to, ka viņu vajag pārvēlēt. Es neesmu pret viņu kā pret cilvēku vai amatpersonu. Izlasot viņa CV, viss ir labi, bet, ņemot vērā mikroklimatu, kāds šobrīd ir valstī un tieši finanšu sistēmā, ņemot vērā, kāds ir mūsu paceltais karogs pret čaulas kompānijām un naudas mazgāšanu, tad cilvēks, kurš savā laikā ir bijis čaulas kompānijas direktors, manuprāt, nevar tikt pārvēlēts tik svarīgā amatā. Nav svarīgi, ka tolaik to pieļāva. Kušnera gadījumā, skatoties ar šodienas acīm, viņam uzticība ir iedragāta, un nedomāju, ka viņš varētu pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus - būt viens no galvenajiem šo čaulas kompāniju apkarotājiem.
- Jūs minējāt, ka partija atbrīvojās no disidentiem, bet esat atbrīvojušies arī no tādas ietekmīgas un tautā pretrunīgi vērtētas figūras kā Solvita Āboltiņa. Ko tas ir mainījis? Kas vairāk ietekmējis klimata maiņu partijā un frakcijā?
- Noteikti šī disidentu aiziešana. Manuprāt, Solvita Āboltiņa ir ļoti spilgta politiķe, un tāda viņa paliek arī tagad. Viņa bija tā, kas Vienotībā cīnījās par partiju un frakciju, kad bija tās vadītāja. Pret viņu uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām tika izvērsta ļoti asa kampaņa. Var jautāt, vai viņas reakcija uz šīm provokācijām bija adekvāta? Tā ir cita lieta, bet tāda cilvēka kā Solvita paiešana malā, ar tādām zināšanām un tādu redzējumu politikā, Vienotībai drīzāk bija zaudējums, ja skatāmies no lauka pārredzamības viedokļa. Cits jautājums, kāds par viņu bija izveidojies viedoklis noteiktā sabiedrības daļā, kāds par viņu bija uztaisīts tēls. Tur viedokļi dalās, un tas arī liecina, ka viņa ir spilgta personība, kura nevienu neatstāj vienaldzīgu.
- Disidentu piecnieks, kas pērnvasar aizgāja, tagad jau ir atpakaļ.
- Neviens no viņiem nav atpakaļ partijā. Viņi ir palikuši frakcijā. Tas ir pirmkārt. Jautājums, vai viņi būs sarakstā? To es nezinu. Mums ir speciāla sarakstu komisija, partijas valde un dome, kas to visu lems. Tiesa, tas izskatās dīvaini [ka no partijas aizgājušie tiek iekļauti kopējā sarakstā], bet, no otras puses, Vienotība ir bijusi izteikti demokrātiska iekš tā, ka uzticas vēlētājam, - lai viņi ir sarakstā, un vēlētājs lai pasaka, ko domā par tādu rīcību. Ja mēs raksturotu to medicīniski, tad, ja cilvēkam ir sepse, organismā ir strutas, tad nav jāizoperē visas strutas. Jāizoperē galvenais perēklis, kas rada to sepsi. Izoperējot šo perēkli, pārējās strutas uzsūksies un izdalīsies.
- Kas tad ir tas perēklis?
- Ilze Viņķele, pārliecinoši. Tas ir vairāk nekā skaidrs. Ja paskatāmies Viņķeles gaitas pa partijām, tad tas ir uzskatāmi redzams. Jā, viņa ir zinoša, gudra politiķe, bet vērsta uz zināmu destrukciju, manā izpratnē. Agresīvi uz destrukciju vērsta, gribētu teikt pat tā.
- Vai tie, kas tagad atgriezušies, arī mainījuši savu uzvedību?
- Neapšaubāmi. Cilvēki, kas frakcijā iekļāvušies, ievēro frakcijas disciplīnu. Neesmu tā domājis, vai viņi ir mainījušies vai nē. Ir nedaudz mieles par to, ka ir staigātāji, kas aiziet un nāk atpakaļ, bet politika jau ir tāda kompromisu spēle. Jāskatās uz kopainu, kas konkrētajā situācijā ir labāk visam politiskajam procesam kopumā.
- Jūs esat viens no aktīvākajiem veselības ministres Andas Čakšas kritiķiem. Viņa tomēr ir valdošās koalīcijas ministre.
- Tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču arī ļoti aktīvi kritizē koalīcijas partneri. Tā ka neesmu es vienīgais aktīvais kritiķis. Čakšu aktīvi kritizēju tāpēc, ka es šajā sistēmā strādāju. Es šo sistēmu redzu gan no ārpuses, gan iekšpuses. Izjūtu to kā ārsts. Izjūtu uz sevi šīs nosacītās Čakšas reformas. Redzu arī, kā to izjūt pacienti, diendienā ar viņiem strādājot. Neapmierinātība ir izteikta no visām pusēm.
- Grūti piekrist. Čakša ir ministre, kura ir panākusi lielāko finansējuma pieaugumu veselības aizsardzības sistēmā. Arī pašiem ārstiem ir palielinātas algas.
- Čakša nav ministre, kura ir palielinājusi budžetu. Čakša ir ministre, kuras laikā budžets palielinājās. Es tā to pārfrāzētu. Viņa nav izdarījusi absolūti neko, lai šo budžetu palielinātu.
- Viņa tomēr cīnījās par tā palielinājumu, un liela daļa no šīs papildu naudas ir saistīta ar ES atļauju palielināt budžeta deficītu.
- Jā, bet par to cīnījās Finanšu ministrija. Pirmām kārtām, jo tas karogs bija jau pacelts iepriekšējo ministru laikā. Veselība bija viena no trijām galvenajām prioritātēm, bet tad nāca Ukrainas notikumi un bija strauja nepieciešamība palielināt aizsardzības budžetu. Tad šī nauda tika veltīta tam. Kad tika sakārtots aizsardzības sektors, tad pienāca kārta tieši veselības aprūpes sistēmai. Tad, kad ZZS un Dana Reizniece-Ozola nāca uz Vienotības frakciju prezentēt nodokļu reformu, tad Čakša ne ar vienu vārdu neieminējās, ka tur nav nekā par veselības aizsardzību. Vienotība uzstāja, ka nodokļu reforma jāsaista arī ar veselības aprūpi. Var jautāt, kāda Vienotībai bija tā aizmugurējā doma? Kāpēc tā to darīja, bet tam nav nozīmes. Mēs vienmēr esam uzskatījuši, ka veselība ir viena no galvenajām prioritātēm valstī. Tos 80 miljonus, kas ienāk no sociālajām iemaksām, izcīnīja tieši Vienotība. Tas bija Vienotības ultimāts, lai [nodokļu] reformas ietu tālāk.
- Kas tieši konkrēti jūs nepamierina Čakšas darbībā?
- Čakša pati ir atzinusi, ka viņa dara tādus īslaicīgus darbus. Nav izdarīts nekas tāds, kas ieliktu pamatus ilglaicīgai veselības aprūpes sistēmas uzlabošanai. Uz šo brīdi Čakša ir naudas dalītāja. Viņa pērk savu vēlētāju. Viņa pēkšņi iedod desmit miljonus lauku ārstiem, lai it kā veicinātu ārstu braukšanu uz laukiem. Tā programma visdrīzāk nestrādās. Ģimene var iegūt maksimums 16 000 eiro vienreizēju pabalstu, un ko tālāk? Iztērēs šos 16 000, un tāpat alga viņiem nebūs nodrošināta. Netiek domāts par normālu atalgojuma sistēmu ārstiem. Latvijas Ārstu biedrība sadarbībā ar SKDS veica pētījumu, kurā tika aptaujāti trīs tūkstoši ārstu, un absolūti lielākais vairākums teica, ka tieši Čakšas laikā, no 1. janvāra, ir pieaugusi birokrātija. Ja ņemam piecu dienu darba nedēļu, tad divas dienas paiet papīru rakstīšanā, nevis darbā ar pacientiem. Ir uzaugusi ārprātīga birokrātija. Tālāk. Izslavētais algu pielikums, ko visi gaidīja un ko viņa bija solījusi no 30% līdz pat 80%. Tā nav. Ir iztērēti 80 miljoni eiro algām, bet solītā pieauguma nav.
- Bet kur šī nauda ir iztērēta?
- Nemāku jums precīzi pateikt, bet no aptaujātajiem 3000 ārstiem 40% teica, ka alga ir pieaugusi, bet mazāk kā par 10%. 10% saka, ka algas pieaugums ir virs 10%, bet pusei algas pieaugums nav bijis vispār. Budžeta komisijā es protestēju pret to, ka ārstu algas tiek iestrādātas pakalpojuma apmaksā. Ko tas nozīmē? Čakša pasaka, ka viņa ir visu izdarījusi, un noņem no sevis atbildību, bet tajā pašā laikā viņas pakļautībā esošajās slimnīcās valde pasaka, nu labi, mēs esam saņēmuši vairāk naudas par šo pakalpojumu, bet mums nav pienākums ārstiem to maksāt. Viņi nesamaksā ārstiem tik, cik vajadzētu. Otrs variants ir - stundas likmi palielina, bet tajā pašā laikā noņem visas piemaksas, virsstundas, papildstundas, un līdz ar to ārsts saņem tikpat vai, kā atzīmē daļa ārstu, saņem vēl mazāk.
- Kāds būtu jūsu piedāvājums?
- Ir jānosaka ārstam vidējo algu. Uzskatu, ka vidējai ārsta algai ir jābūt tādai pašai kā Saeimas deputāta algai. Esmu abās jomās strādājis, un esmu pārliecināts, ka ārsti strādā daudz vairāk nekā deputāti. Neapšaubāmi. Varbūt ar dažiem izņēmumiem. Ir divi varianti. Viens - maksāt adekvāti par pakalpojumu. Nevis pakalpojumā, kas nenosedz ārstēšanas izdevumus, palielināt ārsta izdevumu daļu (atalgojumu). Tas neko nerisina, jo tāpat slimnīcai ir parādi, un viņi to naudu netērēs ārstu algām. Otrs - noteikt ārstam vidējo algu, kas tāpat kā deputātam tiek pielīdzināta valstī vidējai algai ar noteiktu koeficientu. Tādā gadījumā mums jārunā par ārsta darba ražīgumu. Algu nevar saņemt tikai tāpēc, ka esi ārsts. Par to algu ir jāizdara konkrētas lietas. Pie mums par darba ražīgumu nerunā. Viens ārsts nepārtraukti operē, otrs neko nedara, bet viņi saņem vienādu algu, izejot no stundu likmes. Tā tas ir visās universitāšu slimnīcās. Vienalga vai tu stundu operē vai stundu lasi avīzi, maksā vienādi stundas likmi, un tu zini, ka vairāk neko nedabūsi. Tas sistēmu kropļo.
- Vai tas nozīmē, ka sistēma ir jāmaina kardināli?
- Veselības aprūpes sistēmu var sadalīt četros blokos. 1) Naudas savākšana, 2) naudas saplānošana, 3) pakalpojumu iepirkšana un 4) ārstniecība. Tad varam skatīties, kurā blokā ir lielākās problēmas. Naudas savākšanā kaut kas ir atrisināts ar finansēšanas likumu (1% no sociālajām iemaksām), kas radīja papildus 80 miljonu eiro. Tas ir daudz par maz, bet tomēr ir kaut kas. Pārējos sektoros gan izdarīts ir maz. Te var runāt par primārās veselības aprūpes sektoru, kur Čakša nevajadzīgi karo ar ģimenes ārstiem. Tur ir izveidojusies abpusēja nemīlestība. Labāk būtu stiprināt ģimenes ārstus un veicināt viņu vēlmi daudz vairāk darīt savās praksēs. Protams, to stimulējot finansiāli. Nevar vienkārši pateikt, jums jādara vairāk. Tādējādi viņi atslogotu sekundāro jeb slimnīcu sadaļu, kas valstij izmaksā daudz dārgāk. Otrs, ir jāmazina birokrātija. Trešais ir mazināt rindas. Tas ir, uzlabot pieejamību. Ir izveidojusies absurda situācija, ka ģimenes ārsts nevar pacientu nosūtīt pa taisno uz magnētisko rezonansi vai uz sarežģītākām analīzēm. Viņam šis pacients jāsūta vispirms pie speciālista. Pacientam jāstāv rindā pie šī speciālista, kurš uzraksta vienu papīrīti - nosūtījumu uz attiecīgo izmeklējumu, ko tikpat labi varētu uzrakstīt ģimenes ārsts, izslēdzot šo lieko posmu.
- Tas ir domāts, lai ierobežotu nevajadzīgu sūtīšanu uz šiem izmeklējumiem.
- Protams, bet no tā nekas nemainās. Jā, mēs veicam magnētiskās rezonanses izmeklējumus divas reizes vairāk nekā vidēji ES. Ne jau tas ir īstais mehānisms, kā novērst nevajadzīgus izmeklējumus. Šādā veidā tiek tikai palielinātas rindas pie speciālistiem, nekas cits, jo šis speciālists šajā gadījumā ir tikai tāds kā starpnieks, kurš izraksta ģimenes ārsta nozīmēto izmeklējumu. Šim nolūkam ir Veselības inspekcija un citi dienesti, kuri varētu sekot un konstatēt, ka, lūk, šis ģimenes ārsts uz, teiksim, datortomogrāfiju ir nosūtījis daudz vairāk pacientu nekā citi. Kāpēc? Kas par iemesliem? To nav grūti noskaidrot, izrunāt ar ārstu un izdarīt secinājumus.
- Šis modelis šķiet ļoti loģisks un būtiski samazinātu rindas pie speciālistiem. Kāpēc tas netiek ieviests?
- Nemāku teikt. Varbūt ģimenes ārsti baidītos, ka viņus uzreiz soda par jebkuru izlekšanu no kaut kādas normas, bet to arī var visu atrunāt. Nesen runāju ar vienu ģimenes ārsti, kura stāstīja savu gadījumu. Ģimenes ārstam ir tā sauktā izmeklējumu kvota. Viņš var gadā uztaisīt noteiktu skaitu analīžu. Viņa bija aizgājusi atvaļinājumā, un viņas vietā praksē atnāca cits ģimenes ārsts, kurš baidījās sūtīt pacientus uz šiem izmeklējumiem, jo viņu pirms tam Veselības inspekcija bija sodījusi par to, ka viņš par daudz sūta. Uzreiz sodīt ir saknē nepareizi. Tāpēc viņš šos cilvēkus nekur nesūtīja. Atnākot šai dakterei no atvaļinājuma, viņa gada beigās skatās, ka nav izlietotas viņas analīžu kvotas. Kas notika? Viņu izsauca uz NVD un saka: parakstieties par mazāku analīžu kvotu. Viņa no sākuma atteicās to darīt, jo zina, ka nākamgad šīs kvotas viņai būs vajadzīgas. Viņai ir zinātnisks un medicīnisks pamatojums šiem nosūtījumiem. Beigās viņu tomēr piespieda parakstīties par kvotu samazinājumu. Pēc gada viņa tiešām pārtērēja tās kvotas, un tad viņu ņem un soda par to. Tāda ir attieksme pret ārstiem no Veselības ministrijas, kas ir absolūti nepieņemama. Mums ārsti ir visādi jālolo, jo tieši ārsts ir tas, kurš dara reālo darbu, kurš padara iedzīvotāju veselāku un, pacientu laikus izārstējot, neliek sistēmai tērēt tik daudz naudas. Mums jānodrošina, lai ārsti būtu zinoši. Nav jāgrūž desmit miljonu, lai ārsti aizbrauc uz laukiem. Mums desmit miljonu jāiegulda primārajā veselības aprūpē. Jāizglīto ģimenes ārsti, lai viņi vairāk izdarītu savā praksē un pacientam nebūtu jāiet citur. Lai viņi var izņemt diegus, pārbaudīt redzi, uztaisīt kardiogrammu, paņemt uztriepes, izārstēt konjuktivītu un vēl daudz ko, nevis sūtīt pie speciālista, pie kuriem veidojas garas rindas. Tādējādi atbrīvojot speciālistus, kuri pieņemtu tikai cilvēkus, kuriem reāli vajag palīdzību. Teiksim, pacientu ar disku trūci, kuram kāja nekustas, un viņam nav jāgaida rindā pie neiroķirurga mēnesis vai divi. Viņš tiek uzreiz pie viņa.
