«Tātad tiekamies Okupācijas muzejā,» atvadoties bilstu. «Tiekamies Okupācijas muzeja pagaidu telpās,» pielabo sirmais kungs. Pacietības atrasties «nemājās», Raiņa bulvārī, pagaidām ir pieticis pieciem gadiem, un Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs, ilggadējs muzeja ārlietu pārzinātājs, vēsturnieks, literāts un sabiedriskais darbinieks Valters Nollendorfs stingri cer, ka nākamā gada beigās muzejs ienāks jaunajās mājās – Nākotnes namā, kas beidzot būs tapis pēc Gunāra Birkerta skicēm, tagadējā, īstā Okupācijas muzeja ēkai Strēlnieku laukumā savienojoties ar jauno piebūvi. No tumšās pagātnes mēs ienāksim nākotnes gaismā – tāda ir jauntopošā muzeja iecere. Šodien – intervija ar Valteru Nollendorfu, kas no Latvijas kopā ar ģimeni aizbrauca Otrā pasaules kara laikā, savukārt atgriezās dzimtenē pagājušā gadsimta 90. gados.
- 2014. gadā Rīgas Būvvaldē tika iesniegts Okupācijas muzeja rekonstrukcijas projekts. Nu jau tuvojas 2017. gada nogale, taču nekas nav pavirzījies uz priekšu. Kas notiek?
- Ir pagājis vairāk nekā gads kopš Saeimas pieņemtajiem Okupācijas muzeja likuma grozījumiem, kas paredz ēku pabeigt līdz nākamā gada septembra beigām, tātad pirms valsts simtgades. Tā vismaz bija paredzēts... Taču VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ), kas šo ēku būvē, paziņoja, ka tas tā nenotiks. Tas lika visiem sarosīties un jautāt: kas notiek? Esam sākuši vairāk izprast šo procesu, un jaunā VNĪ vadība ir apņēmības pilna to novest līdz galam. Būvniecība varētu sākties nākamgad pavasarī.
- Kāpēc, jūsuprāt, viss ir tā ieildzis?
- Domāju - daļēji VNĪ iekšējo procesu dēļ. Mēs esam strādājuši ar vismaz četriem VNĪ vadītājiem, un pēdējā gada laikā mainījās vismaz trīs mūsu projekta kuratori. Tas neliecina par labu darba organizāciju. Otrkārt, divu gadu laikā, kopš projekts tika iesniegts Rīgas Būvvaldē, ir mainījušies normatīvi, bet tas nozīmē, ka visam jānotiek saskaņā ar jauno Būvniecības likumu: visu izskatīja ļoti rūpīgi, līdz ar to tika atrastas dažādas problēmas. Un tas liecina, ka nav bijusi pietiekama kontrole šā projekta attīstības gaitā. Mēs paši esam vairāk strādājuši ekspozīcijas un muzeja zāļu iekārtošanas jomā, un viss ir sagatavots, lai mūsu jaunā ekspozīcija veiksmīgi iekļautos topošajā muzeja ēkā.
- Vai kavējumam nav kādu politisku iemeslu?
- Medijos tas regulāri ieskanas... Ja tie ir politiski iemesli, tad nākas jautāt: kādi tie ir un kas tiem pamatā? Es uz šo lietu skatos daudz plašāk. Tas, ka šis projekts kavējas kopš 2013. gada, neļauj mums pilnvērtīgi strādāt un attīstīt mūsu darbību. Jauno ekspozīciju mēs sākām veidot 2006. gadā, savukārt 2011. gadā mēs atsākām šo procesu no jauna. Tagad to darām vēlreiz, jo ir nākušas klāt daudzas jaunas tehnoloģijas. Jauno ekspozīciju turpinām attīstīt, bet to neviens vēl nav redzējis. Esmu pārliecināts, ka jaunā ekspozīcija būs daudz labāka par veco un ka tā būs daudz pieejamāka un emocionālāka nekā iepriekšējā. Kad ienāksim jaunajā ēkā, espozīcijai vajadzēs «iegulties» telpās precīzi līdz milimetram.
- 2015. gadā sabiedrību uzrunāja arhitektu vēstule ar aicinājumu necelt Nākotnes namu. Toreiz arhitekte Zaiga Gaile uzrakstīja vēstuli Par Okupācijas muzeja ēkas un Strēlnieku laukuma ansambļa aizsardzību un saglabāšanu, kas tika nosūtīta Kultūras ministrijai, Rīgas domei, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai. Vēstuli parakstījuši 20 arhitekti, paziņojot, ka nodoms īstenot Nākotnes namu ir jāpārskata, jo, viņuprāt, 1970. gadā celtā bijušā Sarkano strēlnieku muzeja ēka atstājama kā modernisma arhitektūras piemineklis, bet Okupācijas muzeja pārbūvei domātie līdzekļi jānovirza Stūra mājai.
- Šī vēstule bija kā zibens no zilām debesīm. Tieši tajā brīdī, kad šķita, ka projekts ir gatavs iesniegšanai, tas viss sākās, un debates izvērsās ļoti asas un nepatīkamas. Faktiski šī protesta vēstule bija ļoti novēlota, viens otrs no arhitektiem jau agrāk bija negatīvi izteicies par projektu, taču tas jau bija apstiprināts. Otrs aspekts bija Stūra māja. Tā jau bija atvērta 2014. gadā, un tad daudzos cilvēkos radās doma, ka Okupācijas muzeju var ievietot Stūra mājā. Tas nozīmētu, ka mums jānoraksta visas ekspozīciju koncepcijas un sagataves: Stūra mājas telpas absolūti nav piemērotas Okupācijas muzeja ekspozīcijām. Stūra māju mums gan neviens nebija piedāvājis, un tā ir autentisks čekas objekts, kurā nekad nebija izvietojies vācu gestapo. Stūra mājas čekas pagrabi tagad ir atvērti, interese no apmeklētāju puses ir liela. VNĪ renovēs iekštelpas, tagad ir renovēta fasāde un jumts. Kad tas notiks, mēs sadarbībā ar Kultūras ministriju izveidosim tur pastāvīgu izstādi.
- Sakiet, kāda tagad ir valdības un Kultūras ministrijas attieksme pret muzeja rekonstrukciju?
- Pozitīva. Ir izveidota darba grupa, kuru pirmoreiz sasaucām muzeja telpās. Tajā bija iesaistīta Kultūras ministrija, Finanšu ministrija, VNĪ, arhitekti, Saeimas pārstāvji. Šo darba grupu turpmāk vadīs tieši Kultūras ministrija. Domāju, ka šī grupa strādās līdz brīdim, kad realizēsies muzeja rekonstrukcijas projekts. Ar VNĪ ir nokārtots arī tas, ka mūsu pārstāvis regulāri piedalās VNĪ plānošanas sanāksmēs. Mēs šim procesam varam dot savus akcentus, ja gadījumā kaut kas nesaskan ar to, kas mums vajadzīgs.
- Portālā manabalss.lv tiek vākti paraksti par «uzvaras pieminekļa» nojaukšanu. Protams, to vajadzēja izdarīt deviņdesmito gadu pašā sākumā. Viens otrs gan izsakās, ka visu varētu paveikt diplomātiskāk, piemēram, uz šī neglītā un draudīgā veidojuma uzrakstīt - Okupācijas piemineklis, bet zem tā izveidot Okupācijas muzeju.
- Nu tad mēs gaidīsim vēl divdesmit gadu, kamēr kaut kas mainīsies... Manuprāt, ir nepieciešams vēsturiskais skaidrojums, un šobrīd pat vientiesim ir skaidrs, ka tas ir pretbrīvības piemineklis. Atcerēsimies arī, ka laukums, kurā šis «piemineklis» uzbūvēts, tiešām bija Uzvaras laukums - nosaukts par godu uzvarai pār Bermontu. Vēsturiskās peripetijas ir savādas, ieskaitot 1946. gadā tur pakārtos vācu ģenerāļus. Šo «pieminekli» atklāja 1985. gada rudenī, savukārt Brīvības pieminekli atklāja 1935. gada rudenī. Pazīstot padomju politisko funkcionāru vēlmi izmantot simboliskas lietas, nebūtu brīnums, ka datums nav izvēlēts nejauši. Turklāt par tautas ziedotiem līdzekļiem...
- Kā tad. Mums, žurnālistiem, astoņdesmito gadu sākumā bez prasīšanas atvilka no algas pa desmit rubļiem. Tāda tā «ziedošana»... Nu, labi, bet ko tad iesākt ar to «pieminekli»?
- Paldies Dievam, man tas nav jāizlemj. Tas, ko es varu ieteikt: atsvešināt šo «pieminekli», ieliekot to tādā kontekstā, ka tas nav īstais piemineklis īstajā vietā. Par laimi - netālu atrodas Nacionālā bibliotēka, kas pievērš uzmanību. Respektīvi, mēs spējam piepildīt rietumu - austrumu asi ar ievērojamiem objektiem, ieskaitot Okupācijas muzeju un Stūra māju, Vecrīgu ar Rātsnamu un Melngalvju namu, pilsētas centru ar krievu karavadoni Barklaju de Tolli un pareizticīgo katedrāli.
- Jūs esat vadījis daudz ekskursiju pa Okupācijas muzeju. Kas ir bijis pārsteidzošākais, ko esat vērojis cilvēkos, kuri varbūt nezina mūsu vēsturi?
- Man ir sajūta, ka lielākā daļa cilvēku - arī augstos amatos esošie - vispirmām kārtām ir cilvēki. Varbūt tās ir pieklājības vizītes, tomēr viņiem vienmēr kaut kas pieķeras... ne tik daudz zināšanu, cik emociju veidā. Anglijas karalienei Elizabetei II pie mums bija paredzēts uzkavēties 25 minūtes. Pēc tam, kad vizīte muzejā beidzās, Elizabete II kopā ar toreizējo Valsts prezidenti Vairu VīķiFreibergu izgāja laukā. Viņa vēlāk izstāstīja manai sievai, ka Anglijas karalienei asara noritējusi pār vaigu. 2007. gadā mūsu muzejā viesojās Japānas imperators. Muzeja krājumos bija piemiņas lietas, kuras mūsu leģionāri gulagā bija iemainījuši no japāņu ieslodzītajiem, un viena tāda piemiņas lieta bija kāda japāņu kareivja futrālis ar brillēm. Imperators to ieraudzīja un... pielipa tam ar skatienu. Vēlāk, uz jauno gadu, līdz mums atnāca ziņa: imperators sarakstījis septiņus dzejoļus par aizgājušo gadu, un viens no dzejoļiem saucas Okupācijas muzejs. Viņš rakstīja, ka «arī mūsu karavīri cieta - salā un badā»... Muzeju savulaik apmeklēja arī Vācijas kanclere Angela Merkele. Viņai tika atvēlētas desmit minūtes. Es saku: nu kādas desmit minūtes?! Labi, atbild viņas pavadoņi, divpadsmit... Tomēr Merkeles kundze muzejā palika 20 minūšu. Viņa ļoti labi saprata, ko nozīmē komunisma vara un kā tā izrīkojās ar cilvēkiem. Un tomēr pats svarīgākais mūsu uzdevums ir parādīt ne vien komunisma briesmas, bet to, ka mūsu Latvija ir turpinājuma un izaugsmes valsts - nevis nezin no kurienes radusies, neizdevusies valsts. Tāpēc mēs rādām arī nacionālos partizānus, kuri cīnījās par Latviju - par esošas, nevis iznīcinātas valsts brīvību. Pēc Pirmā pasaules kara mēs ieguvām neatkarību, un tas bija pacēlums, pēc Otrā pasaules kara mūs mēgināja iemīt dubļos - ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Ir jābūt lielam gribasspēkam - pārvarēt sajūtu, ka mēs esam tik apspiesti, ka vairs nespējam pretoties. Un galvenais jautājums ir par jauno paaudzi.
- Vai jaunā paaudze, jūsuprāt, izprot pagātni? Mēs taču balstāmies vēsturē, lai varētu iet tālāk.
- Tāpēc mēs uzsveram pretošanās nozīmi. Kaut vai tikai ar dūri kabatā! Citādi es neprotu skaidrot Trešās atmodas fenomenu. Ja mūsu valsts ideja nebūtu palikusi dzīva, par ko tad mēs cīnītos? Tikai viena nelaime: iespējams, mūsu atmiņas par brīvvalsti bija pārāk spēcīgas, un mēs cerējām, ka 1991. gadā mēs no sevis spēsim izsvītrot 50 okupācijas gadu. Taču to mēs nespējām izdarīt, tāpēc šodien mums nereti pietrūkst tālredzības, un Rietumu pieredzi mums tolaik nebija iespējams iegūt. Savukārt tie, kas nāca no Rietumiem, deva padomus, īsti neizprotot, kāda šeit ir situācija. Runājot par šodienas jauniešiem... Es nezinu, vai viņi saprot vēstures nozīmi. Bet mēs mēģinām viņiem par to stāstīt. Protams, ir grūti izstāstīt sajūtas... Atceros, kā 1990. gada 4. maijā stāvēju zem liepām pie Saeimas nama un skaitīju balsis, kas tika atdotas par Neatkarības deklarāciju. Man bija asaras acīs, kad sapratu - balsu pietiek! Un tajā pašā laikā mēs domājām: ko tālāk? Liels darbs bija izdarīts, vēl lielāks stāvēja priekšā. Mēs ar savu lielo darbu vēl neesam tikuši galā: neesam pilnībā atbrīvojušies no vecās padomju nomenklatūras mentalitātes… Mūsu vēsture ir ļoti samocīta, un mums ar to jātiek skaidrībā. Jautājums ir tikai: kā to izdarīt? Šis process rit lēni. Dzīvoju jau divdesmit otro gadu Latvijā un saprotu, ka mums ļoti svarīgi ir nezaudēt dūšu un tik intensīvi nenodarboties ar ikdienas politiskajām kaislībām, bet vērtēt vēsturi. Es varu apgalvot, ka lietas iet uz priekšu, protams, lēnām. Tāpat kā muzejs attīstās lēnām - ar kavējumiem, ar nespēju vienoties, ar opozīciju. Ja lietas neietu, tad Latvija tiešām būtu neizdevusies valsts. Mums ir tās pašas blusas, kas arī citām tautām, mēs neesam citādi! Bet mums ir viena problēma: neesam iemācījušies diskutēt. Mēs vēl aizvien debatējam. Debatēs ir tā: mans uzskats, tavs uzskats - kurš uzvarēs, izmantojot spēcīgākus argumentus? Taču, lai risinātu problēmas, kuru mums ir ļoti daudz, ir jāmēģina likt kopā arī to cilvēku idejas, ar kuriem tu nevari citādi rast kompromisu. Ar cerībām skatos uz veselības reformu: šķiet, ejam pareizā virzienā. Ja nebūs viss padarīts līdz galam, nekas - pielāpīsim.
- Jūs runājat par valsti, jūs par to iestājaties, jūs uztraucaties par to. Bet ir tik daudz cilvēku, kas lamā savu valsti.
- Vai tikai tā lamāšana nav palikusi kopš padomju laikiem, kad cilvēki lamāja to, kā nebija? Jā, mēs esam atguvuši savu valsti, bet mēs, iespējams, neesam katrs individuāli to cēluši ar tādām spējām un iedvesmu, kā mēs to varētu darīt. Patiesību sakot, nav jau jāceļ valsts - tev ir jāceļ sava dzīve. Un līdz ar to celsies arī valsts. Man stāsta, ka laukos tagad nevarot dabūt darbaspēku - kaut arī cilvēki tur dzīvo. Kāpēc tā? Padomāsim: pagājušā gadsimta 20. gados, pēc zemes reformas, teju katrs latvietis vēlējās iegūt «savu kaktiņu, savu stūrīti zemes», un bija jaunsaimnieki, kas ļoti grūtos, pat neiespējamos apstākļos līda līdumus, iekopa zemi. Bet kā ceļarullis pēc tam nāca padomju ideoloģija, kurā privātīpašums un darbs tā labā tika apsaukāts par kapitālisma briesmīgāko paveidu. Darba tikums aizgāja vējā, un tas notika padomju okupācijas gados. Padomju vara iznīcināja nelielās lauku struktūras, šīs naturālās saimniecības, kurās savulaik auga latviešu tautas pamatu pamats - latvieši kā zemkopju tauta.
- Vai mēs vēl varam atgriezties pie zemes?
Nē, nevaram. Tagad dominē lielsaimniecības. Citādā veidā lauksaimniecībai nav iespēju eksistēt. Taču liela traģēdija mūsu atjaunotajā neatkarībā ir tā, ka neesam ielikuši pietiekami daudz līdzekļu savas tautas intelekta resursu attīstībā. Mūsu lielākā bagātība ir mūsu tautiešu gudrās galvas. Un ne tikai kulturāli, mākslinieciski apdāvinātās. Mums ir liels intelektuālais potenciāls, ko mēs pienācīgi neattīstām. Vienmēr esam deklarējuši - izglītība, izglītība! Bet tai ir jāpiešķir līdzekļi.
- To atgriešanos pie zemes vairāk domāju pārnestā nozīmē: atgriešanās pie saknēm, pie latviskuma.
- Mēs šajā zemē esam bijuši no aizlaikiem. Latvija ir mūsu vieta, mūsu zeme. Mēs esam bijuši zemkopji, bet tagad mums ir citas iespējas šo zemi kopt un pie tās turēties. Taču mums pietrūkst pašpārliecības par to, ka mēs esam šīs zemes saimnieki. Ja kāds vēlas še dzīvot kopā ar mums - jā, lūdzu, bet mums ir zināmi noteikumi, mums ir savs sadzīves veids, mēs esam latvieši un savā zemē runāsim un dzīvosim latviski. Mums jāatgūst šī pašpārliecība un jādzīvo ar lepnumu tālāk.