Ulmaņlaika saimnieciskā politika- vai tiešām tie bija zelta laiki Latvijā?
 
KĀRĻA ULMAŅA TEIKTAIS 1940. GADA 15. MAIJĀ : «Un mēs izturēsim pārbaudījumos un cīņās, mēs uzvarēsim un pastāvēsim, lai visā nākotnē stipra un droša paliktu mūsu valsts Latvija» ©Publicitātes foto

LU Akadēmiskais apgāds ir laidis klajā profesora Aivara Strangas grāmatu Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika (1934–1940).

Pie lasītājiem ir nonācis augsta līmeņa zinātnisks pētījums, kas ir uzrakstīts spraigā polemiskā formā. Aivara Strangas grāmata ir darbs, kas neiederas Latvijā savulaik pieņemtajā vēsturiski ideoloģiskajā paradigmā. Valdošajā ideoloģiskajā koncepcijā tika noteikts, ka līdz 1940. gada 17. jūnijam Latvija bija laimes zeme. Plauka ekonomika, zēla rūpniecība un lauksaimniecība. Ulmaņa laika labklājības zemi sagrāva Sarkanās armijas okupantu naglotie zābaki. Tikai ar Hitlera svētību latviešu SS leģionāri cēlās kaujā pret boļševiku mēri, cīnoties par brīvo Latviju. Pēc tam nāca okupācijas pusgadsimts, kura laikā bija tikai nāve, posts un Sibīrijas gulaga nometnes, nebeidzami spaidi, genocīds ar migrantu tūkstošiem un pilnīgu latviskuma iznīcināšanu.

Publicitātes foto

Koncepcija bija tik skaista, ka pēc neatkarības atjaunošanas notika reformas, lai mēs varētu atgriezties zaudētajā zelta laikmetā. Pirmie neatkarīgās Latvijas soļi bija vecās satversmes atjaunošana, īpašuma tiesību atjaunošana pēc stāvokļa uz 1940. gada 17. jūniju utt. Bija laiks, kad jebkura atkāpe no šāda ideoloģiska traktējuma (rupja trivializācija) tika interpretēta bezmaz kā valsts nodevība. Diemžēl mēģinājums 21. gadsimtā iesoļot ar 20. gadsimta sākuma juridisko un saimniecisko konstrukciju jaunu zelta laikmetu Latvijā neradīja. Īpašumu tiesību un vecās satversmes atjaunošana nespēja novērst Latvijas 21. gadsimta ekonomisko un demogrāfisko katastrofu. Iedzīvotāju skaita zudums, kuru Latvija piedzīvoja no 1991. līdz 2017. gadam, ir raksturojams kā iedzīvotāju skaita zudums vidējai Eiropas valstij pasaules kara laikā.

Aivara Strangas grāmata ir izcils pētījums, parādot, ka Latvijas pirmās brīvvalsts (pēc 1934. gada lietot terminu republika ir nepatiesi) laika līderi apzinājās defektus, kuru cēlonis bija gan zemes reforma, gan tolaik īstenotā rūpniecības protekcionisma politika. 1920. gadā sāktās zemes reformas laikā tika īstenotas Latvijas lauku ļaužu vairākuma vēlmes, bet pārmaiņu sekas atstāja smagu ietekmi uz Latvijas ekonomikas attīstības iespējām. Tie, kas varētu būt laukstrādnieki, labāk izvēlējās būt par saimniekiem kaut nelielā, bet savā saimniecībā. Bijušie kalpi kļuva par saimniekiem ar nelieliem ienākumiem un bez jebkādām perspektīvām izrauties no nabadzības. 1929. gadā 377 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju dzīvoja saimniecībās, kas bija mazākas par 10 hektāriem (75. lpp.). Tajā pašā laikā Latvijas lielsaimniecībām pietrūka darba roku. Latvijas valdībai bija jāuzaicina tūkstošiem ārvalstu viesstrādnieku. 1938. g. kopējais laukstrādnieku skaits bija 100 000. No tiem 50 tūkstoši bija Polijas laukstrādnieki (103., 105. lpp.). Viesstrādnieki bija vajadzīgi kaut vai tāpēc, ka lauksaimniecības produkcija veidoja galveno eksporta preču grupu. Valūtu nopelnīja lauksaimniecība, bet tā tika iztērēta, lai iepirktu rūpniecības izejvielas (79. lpp.). Līdz ar to Latvijā pirms Otrā pasaules kara sākuma autoritārās valdības divas galvenās ekonomiskās problēmas bija darbaspēka jautājums laukos un rūpniecības ekstensīvā attīstība (71. lpp.).

Vāciešu repatriācija, kas sākās 1939. gada nogalē, atņēma Latvijas lauksaimniecībai «5000 zemes arāju» (211. lpp.). Vāciešu repatriācija vēl vairāk saasināja darbaspēka trūkumu lauksaimniecībā. Laukos joprojām dominēja vēlme labāk strādāt kaut vai nelielā un trūcīgā, bet savā saimniecībā, nevis mūžīgi būt par kalpu saimniekam. Pēc vāciešu repatriācijas uz iespējamajām 2500 saimniecībām pieteicās 34 672 zemes gribētāji (211. lpp.). Jau tolaik valsts līderi apzinājās, ka lauksaimniecības problēmām nebūs vienkārša risinājuma. Kā norāda Aivars Stranga, Kāris Umanis savās atmiņās atzinis, ja nenotiktu 1940. gada pārmaiņas, tad, visticamāk, viņš būtu spiets īstenot radikālu lauksaimniecības reformu - piespiedu kārtā likvidēt lielsaimniecības un veikt piespiedu kooperāciju (256. lpp.) Mehāniski atjaunojot īpašuma tiesības uz 1940. gada 17. jūniju, tika atjaunots taisnīgums. Tomēr Latvijai vajadzēja 25 neatkarības gadus, lai lauksaimnieciskā ražošana sasniegtu valsts potenciālam atbilstošu līmeni, savukārt īpašumu sadrumstalotība un nomāto īpašumu problēma vēl joprojām nav pārvarēta.

Grāmatas otrā puse veltīta ekonomiskajai krīze, kas izcēlās, sākoties Otrajam pasaules karam. Ulmaņa režīms bija autoritārs. No 1934. gada 15. maija darbojās cenzūra, tāpēc 1939. gada nogalē vārds krīze netika lietots. Otrā pasaules kara radīto tirdzniecības pārtraukšanu (rūpniecībai un enerģētikai pietrūka izejvielu) saasināja klimatiskie apstākļi. 1939./40. gada ziema bija viena no aukstākajām 20. gadsimtā. Kurināmā trūkuma dēļ īres dzīvokļos tika noteikts temperatūras standarts +14 grādi dienā un +12 grādi nakts laikā. Taču daudzi namsaimnieki šos standartus nepildīja (177. lpp.). Izejvielu trūkuma dēļ tika samazināta strādnieku darba nedēļa, kas ietekmēja strādnieku izpeļņu. Turklāt tika secināts, ka «strādnieki cieš no aukstuma. Strādājot samazinātas darba stundas, grūti nākas saimniekam samaksāt īri, kur nu vēl maku nopirkt» (178. lpp.).

Grāmata Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika (1934-1940) atsedz to sociālo problēmu kopumu, kāds izveidojās Latvijā dažus mēnešus pirms padomju okupācijas sākuma. Lai vienlaicīgi risinātu pilsētu bezdarba un lauku darba roku trūkuma problēmu, valdība izlēma rūpnīcu strādniekus par visai zemu samaksu novirzīt vasaras darbos uz laukiem. Taču ne tikai strādnieki, bet arī bezdarbnieki labprātīgi nevēlējās doties uz laukiem, lai strādātu lauku darbus (227. un 230. lpp.). Tāpēc 1940. g. aprīlī Rīgā sāka veidot sarakstus ar strādnieku uzvārdiem, kurus bija plānots izsūtīt uz četriem mēnešiem lauku darbos. Vienlaikus tika secināts, ka «sarakstos ievestie palikuši pilnīgi revolucionāri noskaņoti» un sāka izrādīt simpātijas Padomju Savienībai (234. lpp.). Stranga secina, ka, ņemot vērā saspringto sociālo spriedzi un plašo neapmierinātību, «strādniekus vienkārši gribēja dabūt ārā no pilsētas jebkurā darbā» (235. lpp.). Kārtējais saasinājums notika 1940. gada 4. maijā, kad valdība aizliedza uzņēmumiem Rīgā un Liepājā pieņemt darbā jaunus strādniekus, bet maziem uzņēmumiem (līdz 5 nodarbinātajiem) bija pavēlēts atlaists no darba 50% strādnieku, kuri bija jāsūta lauku darbos vai uz purviem - kūdras ieguves darbos (236. lpp.).

Bezkaislīgs reālo apstākļu apraksts ļauj nedaudz savādāk novērtēt, cik liels atbalsts bija Ulmaņa valdībai un kāpēc bija iespējamas simpātijas pret padomju iekārtu. Aivars Stranga raksta: «Nav šaubu, ka plašās demonstrācijas okupētajā Latvijā, sākot ar 1940. gada 21. jūnija demonstrāciju, bija organizētas, tomēr tās, vismaz pirmās, nebija piespiedu demonstrācijas, un daļa strādnieku tajās, īpaši - pirmajās, piedalījās apzināti, cerot uz sava ekonomiskā un politiskā stāvokļa uzlabojumu.» (252. lpp.)

Profesora Strangas grāmata ir jāvērtē ciešā kontekstā ar šodienas notikumiem. Kaut vai šī laikmeta mācība, par kuru atgādina Aivars Stranga: Ulmaņa valdības pret minoritātēm vērstā politika pasaules kara priekšvakarā neveicināja Latvijas minoritāšu lojalitāti, sākoties padomju invāzijai. Pat pretēji. Diskriminācija radīja daudzos minoritāšu pārstāvjos nepamatotas cerības, ka režīma maiņa palīdzēs to novērst un uzlabos viņu stāvokli.

Aivara Strangas grāmata ir viens no nozīmīgākajiem sniegumiem Latvijas ekonomikas vēsturēs apzināšanā pēc neatkarības atgūšanas un ir jāvērtē kā nozīmīgs turpinājums, papildinot ar nu jau klasisko Arnolda Aizsilnieka darbu Latvijas saimniecības vēsture 1914-1945.