Jurģis Šķilters: Savā jomā vēlos iekļaut Latviju labāko vidū pasaulē

 
©Ādolfs Mārtiņš KRAUKLIS, F64 Photo Agency

Filozofijas doktors, Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors, vadošais pētnieks, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis ŠĶILTERS intervijā Neatkarīgajai raksturo savu darbības lauku – kognitīvās zinātnes – un Latvijas akadēmiskās vides attieksmi pret to.

- Jurģi, man kognitīvās zinātnes ir tumša bilde, un es pieļauju, ka arī vairumam mūsu lasītāju tās varētu būt kas samērā jauns. Tāpēc vispirms, cik iespējams, vienkāršiem vārdiem raksturojiet to, ar ko jūs nodarbojaties.

- Kognitīvās zinātnes aicina pie viena galda dažādu nozaru speciālistus aktuālu zinātnes problēmu risināšanai. Atšķirībā no citām zinātnēm tās kopš savas izveides sākuma ir starpdisciplināras. Tāpēc mūsdienu zinātnē, tur, kur starpdisciplinārā sadarbība ir pašsaprotama, kognitīvajām zinātnēm ir ļoti liela pievienotā vērtība. Kognitīvās zinātnes nodarbojas ar uztveres, izziņas, apziņas procesu starpdisciplināru izpēti.

Līdz XX gadsimta septiņdesmitajiem gadiem dominēja uzskats, ka kognitīvie procesi ir tie, kuri lielākoties risinās apzināti. Valodas apstrāde, problēmu risināšana, spriešana, domāšana… Bet - sākot no XX gadsimta septiņdesmito gadu beigām, noteicošs kļuva uzskats, ka kognitīvie procesi (arī neapzinātie) ir tie, ar kuru palīdzību mēs spējam orientēties pasaulē un ar kuru palīdzību spējam sazināties. Tā ir mūsdienu kognitīvo zinātņu specifika, salīdzinot ar XX gadsimta vidu.

Kognitīvās zinātnes aizsākās XX gadsimta četrdesmitajos, piecdesmitajos gados līdz ar interesi par mākslīgā intelekta izveidi. Pastāv trīs šo zinātņu vēsturiskas attīstības periodi. Pirmais kognitīvo zinātņu attīstības periods vai pirmā to paradigma bija saistīta ar izpratni par kognitīvajiem procesiem, kā par loģiskiem, kā ar deduktīvo spriešanas modeli saistītiem. XX gadsimta septiņdesmitajos gados sāka dominēt skatījums, ka kognitīvie procesi pamatā ir neirāli procesi. Proti - cilvēks ir bioloģisks veidojums, un loģikas viņa smadzenēs nav - ir sazarota neironu darbība. Šis uzskats dominēja no septiņdesmito gadu vidus līdz astoņdesmito gadu beigām. Astoņdesmito gadu beigās radās trešā izpratne - kognitīvie procesi ir tie, kas risinās cilvēka un vides mijiedarbībā. Šī trešā kognitīvo zinātņu skatījuma perspektīva akceptē viedokli, ka cilvēka neirālā sistēma ir nepieciešama komponente, lai notiktu kaut kādi kognitīvie procesi. Bet - tā nav pietiekama. Pietiekamu to dara vide, cilvēki, cilvēku ķermeniskā un sociālā, kā arī uztveres pieredze. Un - tas nav tikai neirāls process.

Tā ka - ja mēs 2017. gadā skatāmies, kas ir kognitīvās zinātnes, tad redzam trīs vēsturiski izveidojušās skatījuma perspektīvas. Pirmkārt - izpratne par kognitīvajiem procesiem kā par loģiskiem procesiem. Kaut kāda daļa no tiem ir loģiski. Otrkārt - uzskats par to, ka cilvēku kognitīvie procesi ir neirāli. Skaidrs, ka bez smadzenēm šie procesi nerodas. Un, visbeidzot, trešais - pietiekamā komponente, lai kognitīvie procesi notiktu, ir - cilvēki, vide, situācija, arī kultūras pieredze, kas ietekmē to, kā mēs apjēdzam pasauli.

Vēl viena būtiska pievienotā vērtība kognitīvām zinātnēm ir tā, ka tā sauktā lietišķā, ar pielietojumu saistītā pētniecība gandrīz vienmēr ir saistīta ar fundamentālo pētniecību. Citās zinātņu jomās tas ir mazāk pašsaprotami.

- Kā jūsu zinātni uztver Latvijā? Jūs esat studējis Vācijā, strādājis Amerikā… Tas, ko lasīju par jums, man rada jautājumu - vai nebija tā, ka jūs pametāt divas fakultātes Latvijas Universitātē kognitīvās disonanses dēļ? Kas notiek? Kognitīvā aspekta bezmaz obligāts priekšnoteikums taču ir (zinātņu, nozaru…) mijiedarbība un šādā saskarē gūta praktiska (!) pievienotā vērtība…

- Latvijas akadēmiskā vide attieksmē pret jaunām nozarēm tomēr ir salīdzinoši noslēgta. Bet - ja kognitīvās zinātnes iesakņosies Latvijas akadēmiskajā dzīvē, tad zinātnieku komunikācija kļūs daudz harmoniskāka. Mēs spēsim atrisināt vairāk problēmu, veikt interesantākus un nozīmīgākus pētījumus nekā tad, ja katrs zinātnieks darbosies savā relatīvi noslēgtajā jomā. Bez kognitīvo zinātņu pienesuma zinātne XXI gadsimtā īsti attīstīties nevar.

Bet - ja jūs jautājat par manām gaitām, tad mana vienīgā motivācija, kāpēc es 2004. gadā atgriezos Latvijā, joprojām ir tā, ka es vēlos Latviju tajā jomā, kurā darbojos, darīt labāku šajā pasaulē. Pirms vairāk nekā divpadsmit gadiem man bija tāds jaunības patosa pilns motīvs. Taču mana vīzija joprojām ir tāda - XXI gadsimta zinātne bez atvērtas starpdisciplināras mijiedarbes vienkārši nav iespējama. Un jebkura nozare, kura cenšas izskaust starpdisciplināru pētniecību, ir lemta, neteiksim, atmiršanai, ir lemta… nīkuļošanai. Un tas ir katras zinātnes, katra pētnieka, katra administratora godaprāta jautājums.

Ko nozīmē tiekties pēc nozares «tīrības»? Kas ir tīra lingvistika? Kas ir tīra psiholoģija? Kas ir tīra komunikācijas zinātne? Kā var pētīt mediju vēstījuma iedarbīgumu, neizmantojot psiholoģijas metodes? XXI gadsimta zinātne ir izteikti polifona. It īpaši, ja runāt par sociālajām zinātnēm, kuru nozares ir saaugušas kopā.

- Tostarp es lasu apgalvojumu, ka, piemēram, komunikācijas zinātnēm jābūt tīrām no kognitīvajām zinātnēm, jo tās šo jomu «velk uz leju». Kā to saprast? Lai gan - jūs pats esat teicis, ka neiekļaujaties Latvijas filozofu vidē, lāgā neatbilstat viņu filozofijas uztveres modelim, konceptam. Vai tad arī jūs, filozofi, tāpat kā politiķi, uzskatāt par labāku nevis atklātu diskusiju, bet noslēgšanos kaut kādos «konceptos»?

- Bailes no nozares atvērtas attīstības ir fatālas jebkurai nozarei. Ja īpaši uzsvērt komunikāciju zinātnes tīrības aspektu, tad tā ir zara zāģēšana, uz kura paši sēžam. Jo XXI gadsimtā komunikācija ir ļoti radikāli mainījusies… Tā nav tikai avīžu pētīšana. Tā ir visdažādāko mediju vēstījumu izpēte arī no tās - kognitīvo zinātņu un psiholoģijas - perspektīvas. Kā tie iedarbojas uz cilvēku uztveri un kognitīvajiem procesiem.

- Man ir divi jautājumi par mijiedarbībām. Komunikācijā šobrīd tomēr prevalē teksts. Šovasar piedalījos diskusijā, kurā patiešām gudri puiši uzsvēra, ka politikā pastāv teksta absolutizācija. Un viņi teica, ka, lai tiktu ar to galā, nepietiks ar kādiem kognitīviem pasākumiem. Vajadzīga vizuālā revolūcija. Ko jūs domājat par šīm teksta un vizuālā attiecībām, par teksta totalitārismu?

- Jāsaka tā, ka, piemēram, literatūrzinātnē teksts ir plašāks, amorfāks jēdziens nekā kognitīvajās zinātnēs. Kognitīvajās zinātnēs ar tekstu lielākoties saprot verbālu, valodiski reprezentētu informāciju. Lielākoties tie ir lasīšanas pētījumi - kā no rakstīta teksta spējam atkodēt nozīmi.

Otrs jautājums droši vien ir par to, kā vizuālais materiāls un teksts savstarpēji papildina viens otru. Liela daļa verbālās informācijas saista objektus un to īpašības. Vizuālā uztvere darbojas savādāk - objektu uztveramās īpašības mēs bieži vien nevaram adekvāti izteikt valodā un kognitīvi reprezentējam saskaņā ar citiem principiem.

Tas, kā šīs divas apstrādes sistēmas - vizuālā un verbālā - mijiedarbojas un kas tām ir kopīgs, vai un kā mēs varam tulkot vienu sistēmu otrā, ir interesants jautājums. Tas ir ļoti būtisks mākslīgā intelekta pētniecībā.

- Otrs «pāris», par kuru gribētos zināt jūsu domas, ir - eksaktā un humanitārā attiecības. Pats esat sacījis: «Es vēlos abus pētniecības virzienus - empīrisko un matemātiski orientēto - savienot.» Kā un kādēļ?

- Tāpēc, ka šis nošķīrums ir mākslīgs. It īpaši - domājot par XXI gadsimta zinātnes attīstību. Ņemsim kaut vai kādu klasisku humanitāro zinātni. Piemēram, valodniecību. XXI gadsimtā valodniecībā ir virkne metožu, kuras ienākušas no eksaktajām zinātnēm. Piemēram, statistiskās metodes dabiskās valodas analīzē…

- Nesen dzirdēju viedokli, ka visiem zinātniskiem tekstiem jābūt starptautiski saprotamā valodā. Šajā sakarā man jautājums no citas puses - cik efektīvi Latvija, jūsuprāt, iekļaujas Rietumu zinātnes kontekstā?

- Domāju, ka Latvijas zinātņu joma ļoti bieži ir noslēgtāka, nekā vajadzētu būt. Jā, ir skaisti, ja zinātniekam ir etniska piesaiste, taču tā nenozīmē, ka viņi ir labi vai slikti zinātnieki. Paši par sevi etniskie vērtējumi šajā ziņā ir neitrāli. Jo zinātnei nav etniskās piederības.

Te labs piemērs ir Alberts Einšteins. Kas ir Einšteins? Amerikāņu zinātnieks, ebreju zinātnieks…? Šī, manuprāt, ir bezjēdzīga diskusija. Taču - ir pilnīgi skaidrs, ka diskusija par to, kā attīstās zinātne Latvijā vai citā zemē, ir piesaistīta kultūras kontekstam. Taču tas, manuprāt, neko nemaina tajā ziņā, ka zinātne no kvalitātes viedokļa ir nacionāli neitrāla.

- Jūsu uzskats - gan zinātnē, gan augstākajā izglītībā jāvalda izcilībai. Kā to panākt?

- Jā, es to gribētu… Bet, ja zinātnisko izcilību, zinātnisko racionalitāti aizstāj cita, piemēram, politiskā vai sazin kāda vēl cita… ekonomiskā racionalitāte, tad visas lietas iet grāvī. Tas nav labi. Tas nogurdina. Jo tā ir cīņa pret, un tas mazina dzīvesprieku. Ja es 2004. gadā zinātu, ka mans mērķis - izveidot, nostiprināt kognitīvās zinātnes Latvijā - būs tik smags, es droši vien nebūtu šeit.

- Ko jūs reāli cerat izdarīt, lai atjaunotu kognitīvo zinātņu moduli Latvijā?

- Pirmkārt, es vēlētos atjaunot visas tās iestrādnes, kuras tika veiksmīgi aizsāktas un pateicoties kurām mēs tomēr bijām redzamākie Baltijā. Latvija bija vienīgā no Baltijas valstīm, kurā pastāvēja kognitīvo zinātņu modulis un kur bija iespējams to apgūt komunikācijas studiju programmas ietvaros. Šis modulis tika likvidēts. Sešu, septiņu gadu darba iestrādes šobrīd ir pazudušas. Bet - es mēģināšu to atjaunot un izkopt citā vidē.

Es nākotnē skatos cerīgi. Ir virkne pētījumu, pie kuriem darbojamies. Piemēram, šobrīd ar LU fonda atbalstu top pētījums par telpisko attiecību uztveri digitālā satur lietotājiem. Vēl pētām to, kādas ir dažādu vecuma grupu īpatnības, lietojot krāsas datoru saskarnēs. Mums ir vairāki pētījumi arī par telpas un valodas uztveri. Ir pētījums par to, kā baltu valodas atveido telpiskās attiecības… Tas ir pirmreizīgs Latvijas un Baltijas zinātnes telpā. Ir vēl virkne citu pētniecisku iestrāžu, kuras mani kolēģi un es realizēsim. Tā ka - mans skatījums kopumā ir optimistisks. Un - jebkura transformācija, kura var šķist bezjēdzīga, kura ir smaga, depresīva… tomēr dod tālākas izaugsmes iespējas. Un - es raugos uz šo visu kā pozitīvas tālākas attīstības iespēju.

- Bet - kā mūsdienās Eiropas kontekstā izskatās Latvijas studenti, Latvijas jaunieši? Cik reālas ir viņu izredzes reāli integrēties Rietumu mūsdienu akadēmiskajās tradīcijās? Vai mēs, kas vecāki, viņiem šajā ziņā palīdzam vai traucējam?

- Tā galvenā problēma ir jau iepriekš pieminētās disciplinārās robežas. No savas zinātnes pētnieka perspektīvas raugoties, liela problēma ir tāda, ka Latvijas studentam bieži trūkst starpdisciplinārās sazobes - izpratnes par to, kāda būtu, teiksim, saistība tam, ko viņi dara kādā vienā nozarē, ar blakusnozarēm. Eiropā un ASV zinātņu nozares ir savā starpā saistītas daudz labāk. Tāpēc arī kognitīvo zinātņu modulī tad, kad strādāju LU Sociālo zinātņu fakultātē, centos parādīt, kur komunikācijas, vizuālās uztveres pētniecība ir saistīta ar valodas pētniecību vai - kā šie vizuālās un valodas apstrādes procesi ir integrēti.

Domājot par studentiem, kuri ir absolvējuši kognitīvo zinātņu moduli… vairāki no viņiem ārpus Latvijas jau ir spējuši iekļūt Eiropas izglītības un zinātnes apritē. Man nav nekā negatīva, ko teikt par talantīgiem Latvijas studentiem. Latvijas studentu labais gals viennozīmīgi ir Eiropas līmenī.

Cita lieta ir, ka tās disciplinārās robežas ļoti traucē saprast zinātņu kopainu. Piemēram, cilvēks no sākuma līdz beigām studē filozofiju un nesaprot, kas notiek lingvistikā vai psiholoģijā. Vācijā un citās zemēs nav iespējams apgūt tikai ko vienu, piemēram, apgūt filozofiju, neapgūstot tā saucamos blakuspriekšmetus. Latvijā blakuspriekšmetu nav. Līdz ar to pastāv viena bīstamība, kuru es redzu Latvijas akadēmiskajā vidē - nespēja redzēt pāri savas nozares robežām. Varētu pat teikt, ka tā mazliet ir tāda kā profesionālā idiotisma problēma… Cilvēks no bakalaura studiju sākuma līdz to beigām apgūst vienu priekšmetu… ko viņš ar to lai dzīvē iesāk? Ja šis priekšmets ir ar ikdienas darbiem nesaistīts, piemēram… teorētiskā valodniecība. Vai… filozofija. Tādā ziņā Vācijas, rietumvalstu akadēmiskajai videi tomēr ir tā priekšrocība, ka tā dod studentiem plašākus apvāršņus. Pie mums šī kopskata neredzēšana, starpdisciplinārās sazobes ignorēšana un blakuspriekšmetu neesamība ir tā lielākā problēma.

- Jūs esat visai aktīvi sekmējis, teiksim, Latvijas zinātnes integrāciju Rietumu akadēmiskajā vidē. Pastāstiet, lūdzu, mazliet par tiem cilvēkiem, ko esat piesaistījis Latvijai, raksturojiet savus koleģiālos sakarus.

- Tad, kad es 2004. gadā atgriezos Latvijā, mana doma bija tāda - ja mēs sāksim ar maziem mērķīšiem un piesaistīsim tiem vidusmēra nozīmes ekspertus, tad nekad tālāk par vidusmēra zinātni, vidusmēra akadēmisko vidi netiksim. Ko esmu mēģinājis darīt? Esmu mēģinājis aicināt uz Latviju tos pētniekus, kuri savās jomās nosaka toni mūsdienu zinātnē pasaulē. Gadus divpadsmit šis process bija ļoti veiksmīgs. Gan filozofijas, gan psiholoģijas, gan loģikas, gan datorzinātņu jomās. Latvijā viesojās nozīmīgi pētnieki, kuri ne tikai nosaka toni savā jomā, bet kuri ir devuši savām zinātnēm ļoti būtisku pienesumu. Tas nav tikai mans nopelns, pastāvēja arī būtiska ārzemju kolēģu, vietējo domubiedru interese un atbalsts. Tās mūsu iestrādes, kuras uzsākām Latvijā, bija rezultatīvas. Ar katru gadu mūsu apgriezieni palielinājās.

Bet, ja skatām Latvijas zinātni, tās akadēmisko vidi kā kaut kādu iepriekš nolemtu perifēriju, tad tāda tā arī kļūs. Mums šī Latvijas vide jāuzlūko kā tāda, kurai vismaz kādā konkrētā aspektā ir jābūt centrā vai tuvu tam. Un - tālākais ir tikai darīšanas jautājums.

Nesen rīkojām semināru par valodas un telpas uztveres jautājumiem. Novembrī būs simpozijs par vizuāli telpisku prasmju ietekmi uz mācīšanās procesiem. Kāpēc ir tā, ka cilvēki, kuri ir veiksmīgi humanitārajās zinātnēs, bieži vien neko nevar iesākt eksaktajās vai dabaszinātnēs. Šajā simpozijā runāsim par to, kā tuvināt nozares mācīšanās perspektīvā. Tas ir šī gada plāns. Nākamajā gadā mums ir iecere veidot simpoziju par objektu un notikumu uztveri. Gan no lingvistikas, gan arī psiholoģijas viedokļa… Cilvēka pieredzi veido notikumi. Paskatīsimies, kā notikumi izpaužas valodā, kā notikumi izpaužas vizuālajā uztverē, kā notikumi izpaužas citās jomās… Mums ir vēl virkne plānu un ieceru. Tā ir tikai darīšanas vaina.

Mēs izveidojām kognitīvo zinātņu centru, produktīvu attīstības vidi… Septiņos, desmit gados mēs, domājot par kognitīvajām zinātnēm, nostabilizējāmies kā Baltijā redzamākie. Bet - šis statuss ir jākopj, tas ir jānotur. Aplam cerēt, ka tad, ja neko nedarīsim, visi mūs atpazīs un respektēs šā vai tā. Tā nebūs. Tāpēc - ir jāturpina strādāt.

Salīdzinot akadēmiskos modeļus dažādās zemēs, liekas, ka noslēgtība pret ārējo akadēmisko un pētniecisko vidi, pret zinātnes apriti, pārprasta centība ievērot disciplināro tīrību, kā arī personiskās ambīcijas, shēmošana un aizkulišu spēles, upurējot tam visam zinātniskā veikuma kvalitāti, ir galvenās problēmas Latvijā. ASV vai Rietumeiropā lielākoties tas tomēr tā nav. Nedomāju, ka ir kāda zeme, kurā nebūtu kādas nelielas sistēmiskas zinātnes attīstības problēmas. Taču uzskatu, ka Latvijas gadījumā pieminētās ir fundamentālas. Ja vēlamies, lai Latvijas zinātne ir mūsdienīga un konkurētspējīga, tās jāpārvar.