SKAUDRAIS STĀSTS par aizsaulē aizgājušo Āri Auderu - Zelta roku ķirurgu un dārznieku

«Viņš ne tikai ņēma no dzīves, viņš tai arī deva,» raksturojot Āri Auderu, teica kāda viņa paziņa. Iespējams, šis izteiciens vislabāk atklāj mikroķirurgu, veselības ministru, Latvijas Rotari kluba dibinātāju un skujeņu maģistru, kas šodien aiziet pa ugunsceļu Rīgas krematorijā. Viņa nāve bija šoks daudziem, jo vīrietis 55 gadu vecumā ir spēku briedumā. Bet liktenis «nolēma» citādi, un nu Āra vairs nav. Kāda viszinoša žurnāla slejās apgalvots, ka Āris Auders izdarījis pašnāvību. Taču neviens to nav apstiprinājis, jo nāves apstākļi ir nezināmi, un ekspertīzes rezultāti būs zināmi tikai pēc laika.

Lai kā arī būtu, Āris Auders ir atstājis pamanāmas pēdas, un daudziem viņa apbrīnojamā skujeņu pasaule šķiet pat svarīgāka par viņa medicīnisko pasauli, kurā ir gan spoži panākumi, gan iznīcinošas tiesas prāvas.

Skujeņu maratons

2012. gadā Eiropas mājā Rīgā, Aspazijas bulvārī, tika atvērts kāds unikāls divsējumu izdevums - enciklopēdija Royal Horticultural Society Encyclopedia of Conifers: A comprehensive guide to cultivars and species, latviski - Anglijas Karaliskās dārzkopības biedrības skuju koku enciklopēdija: šķirņu un sugu visaptveroša rokasgrāmata. Tajā bija apkopota visa iespējamā informācija par 615 pasaules skujkoku sugām un vairāk nekā 8000 reģistrētām skujkoku šķirnēm. Tas bija Āra Audera septiņu gadu darbs, kuru viņš paveica, sadarbojoties ar Britu skujkoku biedrības priekšsēdētāju Dereku Spaiseru un Anglijas Karalisko dārzkopības biedrību, kurā apvienojas vairāk nekā 360 tūkstoši biedru. Vairākus gadus Āris Auders braukāja pa pasauli, dažādās kolekcijās un dārzos fotografēdams un pētīdams skujkokus, un grāmatā ir ne tikai vērtīga informācija par tiem, bet arī aptuveni 5000 augstvērtīgu fotogrāfiju. Šai zinātniskajai enciklopēdijai nav līdzvērtīgu izdevumu ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, un daudzi uzskata, ka ar šo divsējumu izdevumu Āris Auders godam ir iznesis Latvijas vārdu pasaulē.

Āris Auders skujkoku sāgu uzsāka savā īpašumā Plieņciemā, kurā tagad zaļo ap 3000 dažādu šķirņu augu, un šis dārzs ir kā maza paradīze. Auders šo vietu kādu divpadsmit gadu laikā kopā ar savu sievu gleznotāju Aigiju Auderi izveidoja kā paraugu dārzniecības perfekcionismam. Viņš fanātiski - citādi to nemaz nevar raksturot - audzēja savu dārzu, tādā pašā garā arī rakstīja grāmatu, jo viņš faktiski neprata neko darīt pa pusei, bez degsmes, ievijot savā attieksmē pret lietām un cilvēkiem arī savu daļu egoisma un paštaisnuma. Viņam viss bija pakļauts mērķim, kuru pats noteica.

Vēl strādādams Traumatoloģijas slimnīcā par ķirurgu, viņš ieradās Nacionālajā botāniskajā dārzā, satikās ar dendroloģi Ināru Bondari un izstāstīja, ka viņam esot neliela māja Plieņciemā, pie kuras kaut kas esot jāiestāda. Tā 2001. gadā sākās Āra Audera skujeņu maratons. Viņam vēlāk patika stāstīt, ka skujkokiem ir ap 300 miljoniem gadu, ka tie piedzīvojuši ledus laikmetu, savukārt lapu koki ir to jaunākie brāļi, jo tiem ir tikai ap 70 miljoniem gadu, bet skujkoku ģenētiskā informācija ir ārkārtīgi bagāta, tikai jāprot to «izlasīt». Āra Audera pirmā grāmata saucās Dārzs, un jau tajā bija nojaušams, ka viņš mācās «lasīt» skujkokus, un šī prasme, pateicoties viņa mīlestībai pret zaļo pasauli, auga augumā.

Kaut arī ārsta karjera Ārim Auderam izveidojās spoža, viņš nekad publiski nemēģināja koķetēt ar pagātni, sak, esmu bijušais ārsts. Viņš vienkārši teica: esmu dārznieks, skujeņu kolekcionārs un fotogrāfs. Dzīve starp skujkokiem viņam bija kā mierīgs, dziļas apceres pilns piepildījums - pretēji allaž stresainajai ķirurga un veselības ministra ikdienai, kuru viņš pameta pēc 2003. gada politiski un savtīgi uzģenerētā skandāla. Tomēr gruzdošā vēlme atkal paņemt rokās skalpeli nelika mieru: viņš mēģināja atjaunot ķirurga sertifikātu, taču attiecīgās instances nedeva tam akceptu. Bija mēģinājumi vadīt veselības aprūpes iestādi, bet arī tas nesekmējās: ar skujeņiem strādāt bija daudz mierīgāk...