Novāc šķēršļus Rail Baltica trasei
Lūdzēji no Latvijas vakar nesaņēma atļauju Rail Baltica trasei pie Salacgrīvas šķērsot dabas liegumu Vitrupes ieleja.
«Mums paskaidroja, ka vides aizsardzības intereses sakrīt ar cilvēku interesēm,» vakar Briselē notikušās sarunas Neatkarīgajai atstāstīja projekta Rail Baltica nacionālās izpētes vadītājs Kaspars Vingris. Eiropas Komisijas (EK) ierēdņi šajā gadījumā nenodarbojās ar visiem zināmu saukļu skandēšanu, bet darīja zināmu Latvijai, cik miljonus eiro tai izmaksātu patvarība, būvējot kaut vai vienu Rail Baltica trases posmiņu bez saskaņošanas ar EK. Līdz ar to nekādu iespēju būvēt dzelzceļu bez saskaņošanas Latvijai nav.
Vēl svarīgāks par notikumiem Briselē ir Administratīvās rajona tiesas lēmums ierosināt divas lietas pret Vitrupes ieleju apejošo Rail Baltica trases novietojumu. Tas izdarīts pēc dažu cilvēku iesnieguma un vismaz pirmajā brīdī rada iespaidu, ka Latvijai nekādu iespēju būvēt Rail Baltica vairs nav. Proti, 2013. gadā Neatkarīgajai nācās pusgadu skaidrot, kāpēc ap Ministru kabinetu apvilkta cilvēku kustību aizliedzoša lente un ministri paklausīgi ielavās savā namā pa sētas durtiņām. To, lūk, bija likusi tieši šī pati Administratīvā rajona tiesa tāpēc, ka ministru staigāšana pa nama centrālajām kāpnēm «varētu radīt būtisku kaitējumu vai zaudējumus, kuru novēršana vai atlīdzināšana būtu ievērojami apgrūtināta vai prasītu nesamērīgus resursus» (tiesas lēmums citēts Neatkarīgās 2013. gada 22. aprīļa numurā). Toreiz daži cilvēki bija apstrīdējuši jau salaboto Ministru kabineta ēkas galveno kāpņu nodošanu ekspluatācijā, un tiesai vajadzēja tik ilgu laiku, lai prasību izskatītu un noraidītu. Prasība Rail Baltica trases lietā ir daudz sarežģītāka, un tās izskatīšanai un noraidīšanai vajadzēs gadus, kuru novilcināšana padarītu Rail Baltica būvi neiespējamu, bet pat tas nav galvenais. Proti, galvenais ir tas, ka Administratīvā tiesa, kā to nepārprotami pierādīja valdības kāpņu lieta, pieņem šādas prasības no personām, kurām nav nekādas saistības ar objektu, pret kura būvi tās iebilst. Līdz ar to kaut vai tās pašas personas, kuras apstrīd dažus kilometrus garo Rail Baltica trases posmu, tūlīt pēc viņu prasības noraidīšanas varēs apstrīdēt kāda cita posma novietojumu un tā tālāk simtiem reižu, pārsniedzot visu pašlaik Latvijā dzīvojošo cilvēku teorētiski iespējamo mūža ilgumu.
Par spīti visiem 2013. gada notikumiem, Administratīvās rajona tiesas tiesnesēm šoreiz ir parādījušās veselā saprāta pazīmes, ja tiesas lēmumu pareizi sapratis K. Vingris. Proti, šoreiz lietu ierosināšana nenozīmējot projekta apturēšanu pretēji tam, kā tika aizliegta salaboto kāpņu izmantošana. Tiesnešu veselais saprāts gan pilnīgi pretējs faktiem un loģikai, pēc kuras nevarētu būt tā, ka kāpņu bloku izspārdīšana 5 x 5 metru platībā, ja Latvijas ministri to tiešām būtu spējuši, «varētu radīt būtisku kaitējumu vai zaudējumus, kuru novēršana... prasītu nesamērīgus resursus», bet visas Latvijas izrakņāšana 500 km garumā neprasīs neko, ja tiesa pēc nez cik gadiem atzīs projektu par nelikumīgu. Šāda lietu kārtība lieku reizi parāda, ka Latvijai ir politiskā griba Rail Baltica būvēt un tiesa šai gribai pakļaujas. Tas jāņem vērā visiem, kuru intereses reāli vai šķietami aizskar Rail Baltica projekts.