Zbigņevs Stankevičs: Nāk laiks, un patiesība augšāmceļas
 
BAZNĪCA NEPIELĀGOJAS. Zbigņevs Stankevičs: «Baznīca netiecas pēc popularitātes. Vērtību ziņā tā nepielāgojas laikmetam. Baznīca pielāgo izpausmes formas, bet saturu nemaina. Tā neatsakās no pamatprincipiem» ©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Latvijas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs intervijā Neatkarīgajai uzsver, ka tad, ja vēlamies gūt dzīvei spēku, tās centrā jāliek Evaņģēlija vēsts. Jo patiesības spēks ir lielāks par ļaunuma untumu.

- Daudzi jau ir ceļā uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā. Kādu vēsti ticīgie tur šogad saņems?

- Pēdējos gados vēlēšanos vadīt galveno dievkalpojumu Aglonā ir izteicis pāvesta nuncijs. Līdz ar to arī galvenā vēstījuma saturs ir viņa ziņā. Par sava veida tradīciju izvērties arī tas, ka Krusta ceļu vada bīskaps Jānis Bulis. Arī viņš pats veidos savu vēstījumu. Es iepriekšējā dienā vadu svētku vigīlijas dievkalpojumu.

Pagājušajā gadā es pievērsos pāvesta Franciska enciklikai Laudato si un aktualizēju tajā tverto kopējo māju, Zemes tēmu Latvijas kontekstā. Šogad… Protams, es vēroju to, kas notiek pasaulē, un cenšos savā uzrunā uz to reaģēt. Mana pieeja sakrīt ar baznīcas ieteikto, ka Evaņģēlija vēsts jāliek dzīves centrā. Jāparāda, ka Evaņģēlijs atbild uz cilvēka dzīves vissasāpējušākajām problēmām un dod viņam iedvesmu tālākam ceļam. Tad tas uzrunā cilvēkus.

- Bet Cēsīs, Lampas diskusijā, jūs teicāt, ka «jāatgriežas pie izpratnes par pilno cilvēku». Ko jūs ar to saprotat? Vai tas nozīmē, ka cilvēks novēršas no baznīcas vēstījuma? Un vai baznīcai šodien ir šādas atgriešanās resurss?

- Šodien Eiropas galveno problēmu varam formulēt arī kā līdzsvara zudumu starp garīgo un materiālo. Materiālais un tas, kas saistīts ar zemāko dvēselisko, ir izgājis priekšplānā. Lai Eiropa pārvarētu krīzi, šis līdzsvars ir jāatjauno. Vai baznīcai ir resurss? Protams, materiālā, naudas, militārā resursa baznīcai nav. Bet baznīcas spēks nav divīzijās un naudā. Baznīcas spēks ir patiesībā, kas tai uzticēta. Un arī mīlestībā, ar kādu baznīca cenšas šo patiesību īstenot. Ja baznīca ir uzticīga šai misijai, tad viņas vājums uzvar pasaules varenos, uzvar visu to pasaules struktūru, kas nostājas pret viņu.

Tā, kā tas bija Romas impērijas laikā. Tad pret baznīcu, pret pirmkristiešu kopienu tika mesti cīņā visi resursi. Karaspēks, tālaika slepenpolicija,… Un - nekā. Jo vairāk viņus nīcināja, jo vairāk tā sēkla, tas spēks, ar kādu mocekļi gāja nāvē, uzrunāja arvien jaunus cilvēkus. Beigās impērija kapitulēja kristietības priekšā.

Eiropā (bet ne visā pasaulē) lielā mērā ir zudis šis liecības spēks. Ir maz liecinieku, ir maz to, kas spēj apliecināt savu identitāti ar lielu pārliecības spēku. Notikusi pārlieka pielāgošanās pasaulei. Ja tā notiek uz patiesības rēķina, tad ir tā, kā teica Kristus: ja sāls pazaudē savu spēku, tad tas vairs nav vajadzīgs. To izmet. Jo tas nepilda savu misiju.

- Tad jājautā - vai sekularizācija Eiropā ir vinnējusi?

- Sekularizācija ir process, kurā dažādas sabiedriskās dzīves jomas atbrīvojas no baznīcas ietekmes. Interesanti, ka šis process sākās tieši Rietumos, kristīgajā pasaule. Tas bija iespējams tāpēc, ka judeokristīgajā pasaulē tiek atzīta pirmās Mozus grāmatas (Genesis) tēze - iesākumā Dievs radīja pasauli. Pasaule ir radīta, pasaulei nav dievišķu īpašību, pasaule nav Dievs. Līdz ar to šai pasaulei ir tiesības uz autonomiju.

Problēma pastāv vien tajā, ka šī autonomija nav absolūta. Šajā ziņā sekularizācijas process ir ambivalents. Tam ir divi poli. No vienas puses (to atzina arī Vatikāna Otrais koncils) - pasaulei ir tiesības uz savu autonomiju, neatkarību. Bet… šī neatkarība nevar aiziet līdz tam, ka tā ignorē morālās un garīgās vērtības. Tai ir zināmas robežas. Ja demokrātiju atrauj no morālās un garīgās dimensijas, tad tai pazūd robežas. Tad katrs sāk to interpretēt pa savam. Un tad var sākties tādas variācijas, kuras nonāks līdz tam, ka kāds pieprasīs tiesības veidot ģimeni ar ziloņmāti.

Radīšanas grāmatā sacīts: no visiem dārza kokiem tu vari ēst, bet no labā un ļaunā atziņas koka augļus tev nebūs ēst, jo tad tu mirdams mirsi. Respektīvi - ja tu sāksi pats noteikt, kas ir labs un kas ļauns, tad tu saindēsies, tu saslimsi pašā dziļākajā nozīmē. Sabiedrība saslims. Saslims ar garīgu nespēku.

- Tostarp godaprāts nav svešs arī laicīgajam, arī tam pastāv morālā, ētiskā robežas. Var jautāt - priekš kam tad baznīca?

- Protams, var. Taču - mantojums, kristīgais, jeb judeokristīgais mantojums, uz kura balstās Eiropas civilizācija, tika nodots caur kultūru, caur ģimeni un arī baznīcu. Un arī tie, kuri nav ticīgi (kā jūs teicāt - godprātīgi cilvēki) balstās kristīgajās vērtībās. Ir ielikti kristīgo vērtību pamati. Atziņa par labo un ļauno Eiropā nāk no kristietības.

Tomēr, kad tika rakstīta Eiropas konstitūcija, kristīgās vērtības izslēdza. Tās netika pieminētas. Bet tās, līdzīgi kā datoros setingi, ietvēra mūsu kultūras pamatuzstādījumus. Kas notiek, ja tos izvēlas katrs pats, vislabāk redzams ekoloģijas jomā. Jo, ja tu ignorē dabas likumus, ja visu laiku piesārņo, tad beigās dzīvosi saindētā vidē… Vājākie organismi atsakās funkcionēt.

Te redzamas paralēles ar visas civilizācijas funkcionēšanu. Ja vērtību joma, ja garīgais gaiss ir saindēts, ja tas ir pilns ar ļaunuma sēklām, ja tu to visu laiku elpo, tad tev mainās domāšana… Vēstulē romiešiem rakstīts par tiem, kuri zināja patiesību, bet novērsās no tās, nepieņēma to. Un tad Dievs padarīja viņus aklus. Viņu prāts aptumšojās. Un viņi sāka saukt labo par ļauno, ļauno par labo. Dievs nodeva viņus viņu kārībām. Tā ka - jo vairāk cilvēks savā egoismā piepūšas, kļūst pašpārliecināts un atsakās no objektīvās patiesības, no tā, kas ir patiesais, jo vairāk viņš sāk slīdēt. Katrā pagriezienā viņu nes nost no ceļa.

- Šajā sakarā - kā jūs uztverat nereti piesaukto «Eiropas norietu»? Manā uztverē to vislabāk atklāj tieši attieksme pret vērtībām. Jo, ja tev nav nekā, par ko tu būtu gatavs atdot sevi, tad arī citi tevi augstu nevērtē un uzskata par viegli dabūjamu.

- Un mēģina dabūt. Un beigās, ja nekas nemainās, arī dabū. Te paralēles ar Romas impēriju ir ļoti skaidras… Ja runājam par Eiropu, tad Eiropas Savienība (ES) netiek galā ar imigrāciju, netiek galā ar terorismu, un… arī ES iekšienē pastāv vienotības problēma. Brexits rāda, ka pastāv nopietnas pretrunas arī starp pašām ES valstīm.

- Bet - vienlaikus - priestera Jura Zarāna žurnālā A12 definētā «garīgā šizofrēnija», relatīvisms, kam raksturīga principu, tostarp morālo, uzskatīšana vai nu par tava vājuma, vai neiecietības pazīmi, mūsdienu Eiropas publikā nereti tiek uztverti atsaucīgāk nekā baznīcas evaņģēliskais vēstījums…

- Baznīca netiecas pēc popularitātes. Vērtību ziņā tā nepielāgojas laikmetam. Baznīca pielāgo izpausmes formas, bet saturu nemaina. Tā neatsakās no pamatprincipiem. Bet tie nesakrīt ar mūsu laikmeta, teiksim, pamatuzstādījumiem, kuri tomēr ir vērsti uz patēriņu, uz to, ka nav vienotas patiesības… Jo es pats nosaku to, kas ir vērtība, kas labs, kas ļauns. Vai, drīzāk, ļaunā jēdziens, vismaz grēka jēdziens, «izšķīst», un arī tas kļūst par politiski nekorektu vārdu… Protams, ka baznīcas vēsts, kura runā par grēku, par to, ka ir objektīva patiesība, kuru cilvēkam vajadzētu atzīt un kurai vajadzētu sekot, šādā gadījumā tiek uztverta naidīgi.

Bet - tas vēl nenozīmē, ka baznīcas pozīcija ir vāja. Galu galā - Jēzus Kristus arī, ja skatīties vien ārējo vai vērtēt politiskās kategorijās, bija zaudētājs. Viņu piesita krustā un domāja - būs miers. Tomēr izrādījās, ka patiesības spēks ir lielāks par ļaunuma varu. Kristus augšāmcēlās, un viss pagriezās pavisam citādāk, nekā bija gribējuši tie, kas mēģināja tikt no viņa vaļā.

Domāju, ka arī šodien pasaules varenajiem, tiem, kas nosaka sabiedrības toni, kristietība ir neērta. Katram, kas šo toni veido, kristietība kāpj uz kaut kādām varžacīm, kaut kādām sāpīgām vietām. Viņi to negrib atzīt, un tāpēc viņiem vajag baznīcas balsi noklusināt. Es uz to gribētu skatīties no šīs puses.

Protams, jums ir daļēja taisnība. .. Ne vienmēr baznīca savu pozīciju izsaka labākajā formā, saprotamā valodā. Bet - es gribu teikt, ka vienmēr un visos laikos - tad, kad baznīca konsekventi, bez kompromisiem sludināja patiesību, tas beigās nesa augļus. Tā ir kā sēkla, sākumā maziņa, pirmajā brīdī nemanāma, pat kritizēta, bet tā nes augļus.

Piemēram, man bija gandarījums redzēt ziņu, ka Latvijas Tirgotāju asociācija ierosina svētkos un brīvdienās mainīt lielveikalu darba laiku. Tātad, izrādās, ka svētdienas arī tirgotājiem nemaz nenes tik lielus ienākumus. Bet tad, kad es pirms pieciem gadiem tieši Aglonā savā desmit baušļu tēmai veltītajā uzrunā vienu no baušļiem aplūkoju šajā aspektā, bija liela pretestība medijos. Ko viņš grib uzspiest, viņam nav taisnība, ko viņš jaucas… Pagāja pieci gadi, un pēkšņi attapās, ka - ievērot Dieva bausli - tas nemaz nav tik muļķīgi. Izrādās, ilgtermiņā tas nes pat ekonomisku labumu.

Ne vienmēr tas, ka tevi sagaida bez aplausiem, nokritizē, nomētā ar dubļiem, nozīmē, ka tu esi zaudētājs, ka tev tā nebija jādara, ka tā nebija patiesība. Patiesība var būt ilgi norakta zem ķengu kārtas, bet nāk laiks, kad tā kaut kādā nozīmē augšāmceļas, iespiežas cilvēku sirdīs un pārliecina.

- Kāpēc mums, apzinoties, ka pastāvam ļoti dažādu uzskatu laikmetā, nav lāgā izdevies nonākt līdz tam, ko postulēja Jānis Pāvils II - vienotībai daudzveidībā?

- Tā ir brīnišķīga tēze. Un tas ir viens no apvienotās Eiropas, Eiropas Savienības lozungiem. Bet mēs redzam, ka notiek dažādu tendenču cīņa. Viena - ES vajag centralizēt. Tā vairāk nāk no Vācijas. Otra (domāju, ka to pārstāv Lielbritānija, kura nolēma pat izstāties) - nē, mēs vēlamies saglabāt nacionālo suverenitāti, mēs negribam, lai citi jaucas mūsu iekšējās lietās, mēs paši gribam lemt par to, cik tālu mēs sadarbojamies ar pārējiem. Bet vienotība daudzveidībā ir iespējama tad, ja mums ir kopīgi uzstādījumi. Vērtību setingi. Kopējie principi. Ja tie nojūk, sākas patvaļa. Tad mēs vairs nevaram vienoties par kopīgo. Diemžēl tā tas šobrīd notiek Eiropā. Egoistiskās intereses sāk dominēt. Ir tomēr vajadzīgi ideāli, kuriem sekojam un kuru vārdā esam gatavi upurēt daļu no savām interesēm.

- Jūs esat teicis, ka «baznīcai ir ne tikai pienākums, bet arī tiesības vērtēt to, kas notiek politikā». Man liekas, ka baznīca šajā ziņā ir visai pasīva. Lai gan…, ja baznīca kaut ko tādu atļaujas, politika uzmet lūpu un sāk baznīcu strostēt.

- Jā, uzreiz sāk kliegt par jaukšanos politikā. Kā jābūt? Baznīcai ir jāvērtē politika no ticības un morāles viedokļa. Politikas morālie aspekti. Bet ne tā - balsojiet par to partiju vai to politiķi. Protams, ja kāda partija virza klaji amorālu likumu, būs jāpasaka: nebalsojiet par šo partiju. Turklāt baznīcas draudžu cilvēki ir klāt visās partijās.

Politika nevar tikt atdalīta no vērtībām. Kas ir politika? Politika aristoteliskajā izpratnē ir rūpes par kopējo labumu. Bet mūsdienās politika ir kļuvusi par varas tehnoloģiju, kurā ir ļoti precīzi atstrādāti instrumenti, veidi, kā dabūt varu, kā uzvarēt vēlēšanās, kā sasolīt zelta kalnus un pēc tam nelikties par saviem solījumiem ne zinis. Un… attaisnoties ar it kā objektīviem iemesliem, kāpēc es tos solījumus nepildu. Vienkārši manipulēt ar sabiedrisko domu. Šie mehānismi ir atstrādāti ļoti labi. Tas ir liels izaicinājums - atgriezties pie politikas kā rūpēm par kopējo labumu. Tas prasa iekšēju atgriešanos.

- Kāpēc pāvests Francisks tiek dēvēts par liberālu pāvestu?

- Domāju, ka te ir vairāki aspekti. Pirmais - viņš atšķirībā no saviem priekšgājējiem neizmanto, es teiktu, hermētisko valodu. Iepriekšējie pāvesti runāja ļoti niansēti, viņi skaidroja savu pozīciju, izmantojot filozofiskus un teoloģiskus terminus. Līdz ar to bija daudz mazāk iespēju viņus pārprast. Viņi izteicās ar gluži vai matemātisku precizitāti.

Pāvests Francisks tā nedara. Viņš pamatā runā «cilvēku valodā». Nevis teologu un filozofu, bet parasto cilvēku valodā. Līdz ar to viņš dod daudz vairāk vietas interpretācijai. Arī dažādām spekulācijām. Jo cilvēki parasti dzird to, ko viņi vēlas dzirdēt. Un, tā kā paskaidrojumu nav, viņiem ir šīs interpretācijas iespējas. Ne reizi vien pāvesta Franciska izteikumi tikuši izrauti no konteksta un apgalvots: o, viņš taisīs revolūciju!

Es to, piemēram, redzēju saistībā ar pāvesta Franciska un patriarha Kirila kopīgo deklarāciju. Es biju pārsteigts, cik sekli to nointerpretēja, cik sekli un cik ļoti politizēti to uztvēra. Tāpēc es uzskatīju, ka man ir pienākums, vismaz tviterī, paust savu nostāju saistībā ar katru deklarācijas punktu.

Tajā tika izteikta kopīga pozīcija par pasaulei nozīmīgiem jautājumiem. Un arī par līdzšinējām savstarpējām attiecībām. Tas tomēr ir pavērsiens abu baznīcu attiecībās. Svarīgs ir ne tikai pats tikšanās fakts, kurš bija pirmais visā Maskavas patriarhāta pastāvēšanas vēsturē, bet arī tas, ka deklarācija, šis kopīgais dokuments, apliecināja kopīgu atbildību par pasauli.

- Ja garīgo nāvi pieņemt par esības mēru, kādā stāvoklī mēs tagad atrodamies?

- Es neesmu tiesnesis. Bet - noteikti esam smagi slimi. Lai Dievs dod, ka šī krīze noved pie imūnsistēmas mobilizācijas un slimības pārvarēšanas. Eiropa pēc Otrā pasaules kara piedzīvoja, neteiksim - zelta laikmetu, teiksim - miera un labklājības periodu. Protams, bija kāpumi un kritumi, bet, ja ņemt galveno tendenci, tad Eiropa kaut kādā ziņā sāka peldēt taukos. Un domāt, ka tā būs bezgalīgi. Šobrīd ir krīze. Šobrīd Eiropas imūnsistēma ir ļoti novājināta un tai ir svarīgi mobilizēties. Es esmu pārliecināts un ticu, ka Eiropai ir potenciāls pārvarēt šo krīzi un atveseļoties. Bet viegli tas nebūs.

Tāpēc novēlu kristiešiem būt uzticīgiem saviem kristīgajiem ideāliem, nebaidīties tos paust arī publiskajā telpā un saskarsmē ar citiem. Lai šie ideāli, šie principi impregnē ikdienas dzīvi. Lai nepaliek tikai tā - es aizeju svētdien uz baznīcu, bet pārējo nedēļu dzīvoju kā pagāns, kā tie, kuri nav nekādā saskarsmē ar baznīcu. Vai - desmit dienu gadā man ir svētceļojums, tas man ir Dievam veltīts laiks, tad esmu it kā citā pasaulē… Bet visu pārējo gadu dzīvoju, sekojot savām iegribām. Ja tā, tad pasaule nemainīsies.

Liecībai ir spēks tad, kad Evaņģēlijs kļūst par mūsu dzīves centru. Par mūsu dzīves pamatu. Tad tā spēks sāk strādāt, sāk impregnēt apkārtējās sabiedrības audus. Tā ka, pirmkārt, es novēlu kristiešiem šo. Otrkārt, es novēlu, lai, būdami uzticīgi savai identitātei, viņi iet ar to visās dzīves jomās. Masu saziņas līdzekļos, jurisprudencē, zinātnē, mākslā… Un lai tur cenšas savu pārliecību, savu iekšējo pamatu pārtulkot savas profesijas valodā. Izteikt mākslā, mūzikā… Arī politikā. Ilgtermiņā tas nesīs augļus.