Pēteris Greste: žurnālistika man ir asinīs

Saruna par žurnālista misiju, žurnālistikas bīstamību un svarīgumu mūsdienās ar, iespējams, pasaulē pazīstamāko latviešu izcelsmes žurnālistu Pēteri Gresti.

- Itāļu žurnālists Roberto Saviano vienā no intervijām teica, ka, ja būtu iespēja doties atpakaļ laikā, viņš divreiz pārdomātu, vai ir gatavs upurēt tik daudz žurnālistikas dēļ. Viņa dzīve ir tādā līmenī ietekmēta no paveiktā (šeit vajag piezīmi par to, kas viņš ir), ka žurnālists vai nu atrodas kādā konferencē, kur sniedz runu, vai tumšās, izolētās istabās ar apsardzi, kur mafija viņu nevarētu atrast. Kā jūs jutāties pēc tam, kad izkļuvāt no cietuma? Vai skatījums uz savu profesiju mainījās?

- Tas ir labs jautājums, ko neviens vēl nekad man nav prasījis. Esmu daudz upurējis, bet tajā pašā laikā mana un kolēģu pieredze ir devusi lielu pienesumu. Neesmu tādā pašā situācijā kā Saviano, kura dzīvība ir briesmās mafijas dēļ. Protams, man ir iespēja tikt arestētam, jo, tehniski runājot, vēl joprojām ir konkrēts laiks, kas būtu jāatsēž Ēģiptes cietumā. Tas, visticamāk, paliks uz visu mūžu. Esam daudz upurējuši un gājuši cauri tumšiem laikiem, bet Ēģiptes gadījums pievērsa uzmanību preses brīvībai. Tas palīdzēja cilvēkiem aizdomāties par šīs tēmas nozīmīgumu. Līdz ar to tika pieliktas cilvēku sejas un personisks stāsts abstraktam konceptam, kas cilvēkiem ļāva labāk to izprast. Uzskatu, ka institucionālā un profesionālā ziņā šī pieredze bija noderīga. Iznākums noteikti nebija tāds, kas patiktu Ēģiptei, vai tāds, ko kāds no mums plānoja.

Personiskā līmenī esmu daudz pateicības parādā ēģiptiešiem, jo viņu dēļ man tika dota balss, atpazīstamība un platforma, kurā izpausties. Šī gadījuma dēļ varu runāt par preses brīvību plašākā kontekstā un tikt sadzirdēts. Protams, mēs cietām un mana ģimene pārdzīvoja, bet neuzskatu, ka tā ir tikai slikta pieredze.

- Kāpēc, jūsuprāt, strādāt kara zonās ar fotoaparātu ir kļuvis bīstamāk nekā ar ieroci?

- Tas nav bīstamāk nekā ar ieroci. Būt žurnālistam ir tikpat bīstami kā karavīram, it īpaši uz frontes līnijām. Šobrīd tas gan ir daudz bīstamāk nekā jebkad bijis. Uzskatu, ka galvenais iemesls ir tāds, ka žurnālisti kļuvuši par pamatotiem mērķiem gan valdībām, gan ekstrēmistiem. Tas īpaši attiecas uz konfliktiem pasaulē, kas balstīti uz bailēm/teroru. Pagātnē notikušajos konfliktos mēs redzējām cīņu par fiziskiem objektiem, kurus ir salīdzinoši viegli definēt. Tā varēja būt zeme, ūdens, etniskā piederība, nafta vai kas cits. Pat sektantiskie konfesiju konflikti bija relatīvi viegli definējami. Tā kā bija iespējams definēt šos konfliktus, žurnālisti, kā nepiederošie konfliktam, kā novērotāji, varēja mierīgāk strādāt. Tas, ko mēs redzam tagad karā ar terorismu, ir ideju karš. Tas tagad ir kļuvis par kaujas lauku. Tādējādi žurnālisti ir kļuvuši par mērķiem. Tas ir redzēts gadījumos, kad Islāma valsts nogalina žurnālistus nevis tāpēc, ka tie vēlējušies kaut ko atmaskot vai parādīt, bet gan tikai tāpēc, ka viņi ir žurnālisti. Līdzīgi tas bija gadījumā, kad Ēģiptes valdība mūs apsūdzēja terorisma atbalstīšanā, jo mēs runājām ar cilvēku grupu, kuru valdība bija definējusi kā terorisma organizāciju. Pēc žurnālistikas standartiem viņi bija vienkārši opozīcijā. Tādā veidā mēs šeit varam redzēt konflikta definīcijas maiņu gan valdību, gan ekstrēmistu izpildījumā līdz punktam, kad žurnālisti kļūst par mērķiem.

Dažos gadījumos valdības baidās no žurnālistu ietekmes. Domāju, ka valdības vēlas apturēt ideju plūsmu, apmaiņu. Tās vēlas definēt savu telpu, kur idejas izplatīt. Tas daļēji ir ideoloģiskā kara, kā arī tehnoloģiju cīņas dēļ. Pagātnē žurnālisti darbojās kā mediatori, kontrolējot medijus. Jebkurai konfliktā iesaistītajai valdībai vai grupai bija jāiet pie žurnālistiem, lai varētu nodot sabiedrībai savu vēstījumu. Tagad sociālo mediju dēļ pieejai publikācijām internetā valdībām un ekstrēmistiem vairāk nevajag žurnālistus. Tagad ļaut žurnālistiem interpretēt, jautāt un apstrīdēt, nevis pa taisno iet pie sabiedrības (ar informāciju), ir kļuvis par draudiem/apdraudējumu.

- Piemēram, Sīrijā ir vairāk aktīvistu nekā žurnālistu, kas ziņo par notikumiem. Mediju organizācijas izmanto arī šo saturu. Robeža starp aktīvistiem un žurnālistiem ir kļuvusi neskaidra. Kur šeit ir objektivitāte?

- Man ir liela problēma ar to ideju, ka tiek izmantoti aktīvisti vai pilsoņi, kas uzdodas par žurnālistiem. Kā viens mans draugs kādreiz teica: «Ir ļoti labi, ka ir pilsoniskā žurnālistika, taču jūs jau neietu pie pilsoņu ķirurga.» Ir iemesls, kāpēc pastāv profesionāli žurnālisti. Tas ir treniņš, apmācības, pieredze un iemaņas, kas dod profesionālu pieeju darbam ar informāciju, kā arī objektivitāti. Cilvēki bez šīs sagatavotības to nesaprot. Aktīvistu un pilsoniskās žurnālistikas izmantošana ir reāla problēma. Kā jūs saprotat, dažreiz, it īpaši vietās kā Sīrija, kur savu reportieru sūtīšana ir bīstama, jāstrādā ar cilvēkiem, kuri piedāvā savus materiālus no konkrētās vietas, bet jābūt ļoti piesardzīgam ar to, kā to darīt.

- Ēģiptē praktiski nepastāv neatkarīga žurnālistika. Vai jūs uzskatāt, ka ir kāds veids, kā žurnālisti varētu piedāvāt alternatīvu versiju tam, ko jau tagad valdība piedāvā sabiedrībai?

- Ēģiptes valdība ir skaidri parādījusi to, ka nepiecietīs jebkuras citas politisko notikumu interpretācijas, kas nav viņu pašu. Ēģiptē pastāv antiterorisma likums, kurā ir iekļauta likuma norma ar kriminālatbildību un 4000 USD lielu sodu par terorakta publisku atspoguļošanu, ja šī versija nesakrīt ar valdības oficiāli pausto nostāju. Ja jūs mēģinātu darīt to, ko mēs darījām - braukt uz Ēģipti un mēģināt ziņot par dažādajiem politiskajiem viedokļiem dažādās valsts daļās, kas nozīmē arī runāšanu ar islāmistiem -, tad jūs varat tikt ieslodzīti, jo esat atbalstījuši terorismu. Tāpēc aktīva iesaistīšanās un vienlaicīga pieturēšanās pie profesionālās ētikas Ēģiptē, pēc manām domām, ir praktiski neiespējama. Daži žurnālisti vēl mēģina to darīt, un viņi to dara ļoti drosmīgi, bet šādai žurnālistikai ir grūti izdzīvot.

- Kāda loma ir žurnālistam, kurš ierodas Sīrijā un veido materiālus par tur esošo konfliktu? Vai jūs nedomājat, ka vietējie varētu labāk ziņot par tām problēmām?

- Tas ir sarežģīts jautājums. Jā, tas ir iespējams, un, jā, vietējie žurnālisti bieži vien ir labāk informēti un zinošāki par tur esošo situāciju. Bet, kad runa ir par tādām valstīm kā Ēģipte, kura ir ļoti polarizēta, vai, piemēram, Sīriju, tad nav svarīgi, cik labi žurnālisti tur ir, jo viņi vienmēr ieņems vienu vai otru pozīciju. Ir neiespējami būt neitrālam Sīrijā vai Ēģiptē. Jūs esat vai nu valdības, vai arī revolucionāru pusē. Pat tad, kad jūs esat neitrāls, citi cilvēki jums apkārt jūs klasificēs kā piederīgu vienai vai otrai pusei. Tas rada grūtības strādāt, līdzsvaroti un objektīvi ziņot par visiem aspektiem konfliktos. Līdz ar to nepieciešami cilvēki no ārpuses, ārzemju korespondenti, kuri iesaistās un pārkāpj šīs ideoloģiskās un politiskās robežas. Tās, kuras vietējie vairs nespēj pārkāpt.

- Kāds būtu labākais veids, kā samazināt ieslodzīto žurnālistu skaitu?

- Acīmredzami apmācības ir svarīga daļa. Ir divas lietas, kuras tapa skaidras mūsu gadījumā. Pirmā - publiskās kampaņas darbojas. Ar pareizajiem līdzekļiem iespējams radīt spiedienu un dabūt cilvēkus ārā no cietuma. Mūsu gadījumā šī kampaņa bija vienkārši fenomenāla. Visi bija iesaistīti, ieskaitot prezidentu Obamu, kurš runāja par šo gadījumu un lūdza mūs atbrīvot. Tās ir labās ziņas. Sliktās ziņas ir tādas, ka ir nepieciešama tik iespaidīga kampaņa, lai atbrīvotu trīs nevainīgus cilvēkus no cietuma. Bija nepieciešamas 400 dienas, lai to izdarītu, un vairāk nekā 400 dienas, lai atbrīvotu manus kolēģus. Mums jābūt piesardzīgiem, sargājot savas profesijas ētikas standartus. Mūsu profesionālisms, īsta neatkarība, neitralitāte un precizitāte - tās ir žurnālistikas pamatvērtības, kas mūs paglābs galu galā. Kopumā mums nepieciešamas daudz spēcīgākas diskusijas publiskajā telpā par nepieciešamību būt profesionāliem un neatkarīgiem. Ne tikai lasītāju dēļ, bet demokrātijas dēļ kopumā.

- Kā jums liekas, vai sabiedrība būtu vairāk jāizglīto, lai lasītāji varētu atšķirt profesionālu žurnālistu materiālus no citiem?

- Nepiekrītu. Manuprāt, lasītāji ir daudz gudrāki, nekā mēs dažreiz domājam. Tikai tas, ka cilvēkiem patīk lasīt ko tādu, kas atbilst viņu uzskatiem, nenozīmē, ka viņi neizprot atšķirību starp viedokli un reportāžu. Problēma ir finansēt labus rakstus un ļaut žurnālistiem no padarītā darba izdzīvot. Tas ir izaicinājums, kam vēl neesam atraduši piemērotu risinājumu.

- Kā alternatīvi varētu finansēt medijus, ja neskaita reklāmas?

- Nezinu citus veidus, un tur tā problēma. Esmu vecmodīgs žurnālists, kas sāka strādāt laikos, kad mediju kompānijām bija pietiekami daudz līdzekļu. Šodien tā ir pavisam cita pasaule. Neesmu ne biznesmenis, ne uzņēmējs, līdz ar to nezinu risinājumus. Nepieciešams runāt par pārskatāmu sistēmu, kur ikviens var redzēt, kam tiek izlietoti līdzekļi un cik daudz no tā tiek veltīts medijiem. Medijiem vajadzētu būt neatkarīgiem no valsts un komerciālām interesēm. Šodien mēs lielu daļu informācijas uzņemam no interneta medijiem, līdz ar to tas būtu tikai godīgi, ja ikviens maksātu par to konkrētu nodevu. Sabiedriskajiem medijiem nepieciešams ražot augstas kvalitātes materiālus. Nezinu, vai nodevu maksāšana ir risinājums, bet tā ir ideja. Ir svarīgi beigt par šo runāt un diskutēt, nepieciešams apzināties, cik svarīgi ir sākt kaut ko darīt šajā skarā. Kvalitatīva žurnālistika ir cieši saistīta ar demokrātiju kā tādu.

- Ko jūs ieteiktu ņemt vērā žurnālistiem, kuri tagad uzsāk savu karjeru?

- Nekad agrāk vēl nav bijis tik daudz iespēju tikt publicētiem dažādos formātos un tik vienkārši iekļūt mediju pasaulē. Bet nekad vēl nav bijis tik grūti nopelnīt iztiku, jo mediji ir cieši saistīti ar biznesu. Ir ārkārtīgi daudz informācijas, bet liela daļa no tās ir lēta. Lai kļūtu par labu un efektīvu žurnālistu, nepieciešams iegūt labas aroda prasmes un attīstīt tās. Manuprāt, viena no problēmām ir tāda, ka vēlamies iegūt materiālu, cik ātri vien iespējams, lai aizpildītu vietu savā medijā. Tā tiek pārkāpti fundamentāli žurnālistikas likumi. Lai jaunie žurnālisti būtu veiksmīgi, nepieciešams veltīt daudz laika un enerģijas prasmju attīstībai. Ir svarīgi iemācīties savu darbu darīt labi un profesionāli - kā pareizi fotografēt, kā rakstīt. Ir pavisam vienkārši, piemēram, uzņemt fotogrāfiju ar telefonu, bet ir liela atšķirība starp tādu materiālu, kas vienkārši aizpilda ētera laiku, un tādu, kas ir uzmanības vērts un rada atgriezenisko saiti ar skatītājiem. Žurnālisti, kas veido profesionālus materiālus, varēs nopelnīt labu iztiku ar savu darbu un nest labumu sabiedrībai.

- Arvien lielāku nozīmi iegūst kodēšana, datu apstrādes māksla un citas prasmes, kas nav tieši saistītas ar žurnālistiku tās klasiskajā izpratnē. Ko jūs par to domājat?

- Nekad neesmu mācījies kodēt. Esmu tik tālu savā karjerā, ka tādas lietas mani vienkārši biedē. Manuprāt, tas nemaz nav nepieciešams žurnālistam, jo tās ir tehniskas prasmes, ko es nesaistītu ar žurnālistiku. Varbūt mani uzskati ir vecmodīgi, bet uzskatu, ka šajā profesijā, piemēram, prasme labi izstāstīt stāstu ir jāattīsta pirmā. Kodēšana manā izpratnē ir vairāk kā papildu prasmes, kuras var noderēt, bet nav noteikti nepieciešamas.

- Jau iepriekš minējāt, ka mediju pasaule ir cieši saistīta ar biznesu. Dažos gadījumos grūti saprast, kas ietekmē konkrētu mediju kompāniju un cik objektīvi ir tās veidotie materiāli. Kam vispār mēs varam mūsdienās uzticēties? Cik daudz ir pētniecisku un labu materiālu mediju vidē?

- Neuzskatu, ka viss ir tik slikti. Labs piemērs ir Panamas dokumenti. Tas ir īpašs dokumentu apkopojums, kam apakšā ir milzīgs pētniecisks darbs, ko veikuši profesionāli žurnālisti. Un tam ir un vēl kādu laiku būs milzīga ietekme. Apgalvot, ka nepastāv laba žurnālistika un ka neviens nevēlas investēt tajā, ir milzīga kļūda. Tas nav godīgi. Skatoties pagātnē, ziņu aģentūras un mediju kompānijas vienmēr ir bijušas saistītas ar biznesu. Atšķirība ir tāda, ka agrāk bija daudz vieglāk nopelnīt. Vienmēr vēl atlika līdzekļi, lai investētu žurnālistikā kā tādā. Tagad tas ir daudz komplicētāk.

Panamas dokumenti pierāda, ka labi, pētnieciski materiāli pastāv. Ir vairākas organizācijas, kas ir gatavas investēt tamlīdzīgos projektos un cīnīties par tiem. Uzskatu, ka ir pietiekami daudz labu žurnālistu, organizāciju un biznesmeņu, kuriem nav vienaldzīga žurnālistika un kuri ir spējīgi atrast veidus, kā to finansēt.

- Ar ko jūs nodarbojaties ikdienā šobrīd?

- Neērti atzīt, bet ar īstu žurnālistiku neesmu nodarbojies jau kādu laiku. Šobrīd strādāju pie savas grāmatas. No rīta pieceļos, izlasu avīzes, ieskatos interneta ziņās, izeju cauri The New York Times, The Guardian, paskatos TV ziņas, lai saprastu, kas notiek internacionālajā vidē, kas Austrālijā aktuāls. Kad jūtos gatavs, sāku strādāt pie grāmatas. Sāku jau domāt par to, kā būs doties atpakaļ un strādāt kā reportierim ikdienā. Līdzko grāmata būs pabeigta, sākšu strādāt.

- Kad plānots izdot grāmatu?

- Man ir līgums, kas paredz nodot manuskriptu līdz 1. decembrim šogad. Grāmata būs pieejama sabiedrībai nākamā gada vidū.

- Ko iekļauj jūsu grāmata?

- Tā ir par žurnālistiku, karu un teroru. Ēģipte ir galvenais domu pavediens, ap kuru norisinās visi pārējie stāsti.

- Kā būs atgriezties un strādāt kā reportierim ikdienā atkal? Vai tas ir kas tāds, ko gaidāt ar sajūsmu?

- Jā, pavisam noteikti. Kad žurnālistika ir tavās asinīs, tā tur paliek uz mūžu. Viens no iemesliem, kāpēc vispār sāku strādāt kā žurnālists, ir, lai apslāpētu savu ziņkāri, lai dotos un atklātu kaut ko, runātu ar cilvēkiem, atklātu neredzētas vietas un uzdotu jautājumus, jo tas ir interesanti. Tā ziņkāre nekad mani nepamet. Vēlos atkal doties ceļā un strādāt kā reportieris.