Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs vienlaikus informē par Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumu palielināt eiro drukāšanas apjomu un aicina Latvijas valsti samazināt izdevumus, ar kuriem eiro varētu nonākt apgrozībā.
ECB padome ar I. Rimšēviča līdzdalību 10. martā nolēmusi palielināt vērstpapīru atpirkšanas apjomu no 60 miljardiem eiro līdz 80 miljardiem eiro mēnesī. Sākotnēji tika atpirktas tikai valstu parādzīmes, pagājušā gada beigās tika apsolīts ņemt pretī arī pašvaldību parādzīmes, bet jebkurā gadījumā ECB pārņem prasījuma tiesības pret faktiski maksātnespējīgiem parādniekiem. Gan valstis, gan pašvaldības ir iztērējušas naudu tā, ka šie tēriņi nepalielina valstu un pašvaldību nodokļu ieņēmumus pretēji solījumiem, ka izdevumi ceļu salabošanai vai cilvēku izglītošanai (ārstēšanai, pārvietošanai...) ieņēmumus palielinās. Šīm parādzīmēm ir vērtība tikai tik ilgi, kamēr parādzīmju izdevējiem ir iespējas pārdot nākamās parādzīmes par lielākām summas, kas ļauj atpirkt gan vecās parādzīmes, gan nosegt kārtējo budžeta deficītu. ECB šajā pasākumā tieši tāpēc iesaistījās, ka komercbankas vien šo parādu piramīdu paplašināt vairs nespēja. Pat Vācijas parādzīmju vērtība kļūtu visai apšaubāma, ja Vācijai nāktos atrasties Eiropas Savienībā un – galvenais – lietot tos pašus eiro, ko lieto Latvija un vēl desmit citas jau oficiāli bankrotējušas valstis. Tāpēc arī Vācija turpina dot pajumti ECB Frankfurtē tiešā un pārnestā nozīmē, kaut gan saprot, ka labi šī eiro drukāšana nebeigsies.
I. Rimšēvičs vismaz par eiro papildu drukāšanu vienmēr ir izteicies tik kritiski, cik vien viņa statuss to pieļauj. Par 10. marta lēmumiem viņš teica, ka tie bijuši «ne izmisīgi, bet tomēr», kas nozīmē, ka arī izmisums vairs nav tālu. Par naudas drukāšanas pamatuzdevumu ir pasludināts eirozonas valstu ekonomiku pieaugums, ko I. Rimšēvičs uzskata par sasniedzamu ne jau ar ECB sadrukātās naudas (ja nevis ar vērtībām, bet antivērtībām, t. i., ar parādiem segtu naudu uzskata par naudu) tērēšanu, bet taupīšanu, kuras mērķis ir kaut ko nevis vispār saražot, bet tik lēti saražot, ka to var pārdot ne tikai tiem, kuri var viegli norēķināties ar ECB sadrukāto naudu. Naudas drukāšanas tehniskais mērķis ir izraisīt augstu inflāciju, kas palielina nodokļu ievākuma masu un ļauj valstīm atdot savus parādus mazvērtīgākā naudā. Tajā pašā virzienā darbojas ECB lēmums pazemināt negatīvo likmi par naudas glabāšanu ECB no –0,3 līdz –0,4%. Tas pazeminās jau tagad negatīvo likmi starpbanku naudas tirgū un spiedīs bankas celt savus tarifus, lai atgūtu starpbanku tirgū zaudēto naudu uz savu klientu rēķina, kuri atkārtos to pašu ar saviem klientiem. Lai veicas tiem, kuri šajā izmaksu pieaugumā saskata ekonomiskā pieauguma iespējas.
Uzņēmēju viedokļi
Artis Bērziņš, Bigbank Latvijas filiāles vadītājs:
– Mēs neesam ātro kredītu firma, kur cilvēki meklē līdz pāris simtiem eiro tad, kad kaut kas saplīsis. Mūsu klienti aizņemas vairākus tūkstošus eiro tādiem pasākumiem kā dzīvokļa remonts vai auto pirkšana. Aizvien vairāk cilvēku Latvijā spēj apliecināt savu maksātspēju, lai mēs drīkstētu tik daudz aizdot. Konkurējam ar lielajām, universālajām bankām, piedāvājot zemākas patēriņa kredītu likmes. Šajās darbībās nekas principiāli nav mainījies tāpēc, ka starpbanku kredītu tirgū izplatās negatīvās depozītlikmes. Bankām naudas ir vairāk nekā iespēju un vēlēšanās aizdot uzņēmumiem. Bigbank juridiskās personas nekreditē vispār, bet saprotam, ka tagad izveidojusies situācija ar negatīvajām likmēm ļoti ilgi turpināties nevarēs. Mēs apsveiktu kredītu nonākšanu uzņēmumos, kuru darbinieki tādā gadījumā palielinātu mūsu potenciālo klientu skaitu, bet nav garantiju, ka naudas masas pieaugums banku sistēmā tiks likvidēts tieši šādā veidā, kaut visi to ļoti vēlas.
Ivars Zariņš, izdevniecības Žurnāls Santa valdes priekšsēdētājs:
– Ar bankām mums vislabākās attiecības. Cenšamies aizņemties maz, lai neteiktu, ka nemaz, bet bankas savu daļu paņem par mūsu kontu apkalpošanu un dzīvo no tā ne slikti, kaut arī neprasa no mums procentus no bankās glabātās naudas. Tāpat arī vairāk no makroekonomiskajām ziņām nekā no ikdienas pieredzes mēs uzzinām, ka ar ekonomiku kaut kas neesot tā, kā vajadzētu būt, un ka iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās. Mūsu lasītāju skaits taču nesarūk tā kā iedzīvotāju skaits Latvijā, tomēr ilgtermiņā ar lasītāju skaita pieaugumu rēķināties nav pamata. Piebalsojam kopīgam viedoklim, ka valdībai vajag pievērsties ekonomikas sildīšanai, bet būtu pārāk daudz prasīts, lai valsts aizņemas naudu arī tāpēc, lai pasūtītu medijiem kaut kādas kampaņas. Par reālu ieguldījumu Latvijas mediju politikā varētu atzīt valdības finansiālo palīdzību drukāto preses izdevumu nogādāšanā abonentiem attālākajos valsts nostūros.