Sestdiena, 24.februāris

redeem Diāna, Dina, Dins

arrow_right_alt Latvijā

Diskusija: Stambulas konvencija nebūs panaceja. Bažas un mīti dzīvi

Viktorija Boļšakova, LM referente © F64

Latvija šogad plāno pievienoties Eiropas Padomes (EP) Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā dēvētajai Stambulas konvencijai. Tā sabiedrībā izraisa pretrunīgas diskusijas – vieni to dēvē par iespēju efektīvāk pasargāt sievietes un bērnus no vardarbības, citi tajā redz virkni risku, kas nonivelē tradicionālās ģimenes vērtības.

Daudz diskusiju ir ap konvencijā ieviesto jēdzienu «sociālais dzimums». Diskusiju par konvenciju Rīgas domes telpās rīkoja asociācija Ģimene, konvencijas aizstāvībai tajā tika uzaicināti oficiālie pārstāvji no Labklājības ministrijas (LM) un Tieslietu ministrijas (TM), savukārt konvencijas apšaubītāju rindas gan runātāju, gan klausītāju vidū bija plašākas un akadēmiskākas.

Viktorija Boļšakova, LM referente:

– Konvencijas mērķis ir nepieļaut vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm nekādā formā. Latvijā vardarbība ģimenē un pret sievietēm ir izplatītāka nekā vidēji Eiropā. 2011. gada aptaujā jau pieauguši jaunieši atzina, ka trešdaļa cietuši no emocionālas vardarbības, 16% pieredzējuši fizisku vardarbību no tuviniekiem, bijuši atstāti novārtā vai dzīvojuši ģimenēs, kur ir ierasta alkohola vai narkotiku lietošana. Latvijā tolerances līmenis pret vardarbību privātajā sfērā augstāks nekā ES vidēji. Pasaulē katra trešā sieviete cietusi no vardarbības. No seksuālas vardarbības cieš 18 miljoni bērnu, no fiziskas – 44 miljoni bērnu. Vīrieši vairāk ir varmākas, lai gan arī viņi var būt upuri, tādējādi konvencija obligāti jāattiecina uz sievietēm un meitenēm, un pēc vajadzības arī uz vīriešiem.

Ieviešot konvenciju, valsts uzņemas noteiktas saistības. Konvencija gan nav panaceja, un nākamajā dienā pēc tās ratifikācijas mēs nepamodīsimies valstī bez vardarbības. Ar tās palīdzību tiks nodrošināta labāka aizsardzība cietušajiem no vardarbības. Bet, ja valsts nepieliks visas pūles, efekta nebūs.

Konvencijas stūrakmeņi ir vardarbības novēršana, cietušo aizsardzība, vainīgo sodīšana. Vēl pirms pāris gadiem, pirms konvencijas pieņemšanas 2011. gadā, tiesu praksē vardarbība ģimenē tika uzskatīta par izturamu un varmāka varēja netraucēti dzīvot kopā ar upuri. Pateicoties Stambulas konvencijai un organizācijām, kas vadījās pēc tās principiem, pēdējos gados notikušas izmaiņas, lai palīdzētu cietušajiem no vardarbības, tostarp nodrošināta valsts apmaksāta rehabilitācija, iespēja policijai pieņemt lēmumu par varmākas nošķiršanu. Tā ir cerība sievietēm.

Latvijā vēl palikuši vairāki neatrisināti jautājumi. 2014. gadā veikti grozījumi Krimināllikumā, nosakot, ka izvarošana nav tikai tad, kad piekauj līdz asinīm, bet arī tad, ja dzimumakts noticis bez sievietes piekrišanas. Latvijā ir grūti pieejamas kriminālprocesa obligātās tiesu medicīniskās ekspertīzes – Stambulas konvencija prasa atrisināt šo problēmu.

Nav pamats bažām, ka konvencija legalizēs poligāmiju – tā nav atļauta nevienā Eiropas valstī, turklāt ANO rekomendē to aizliegt arī tajās Āfrikas un Āzijas valstīs, kur tā ir atļauta.

Jā, konvencijā lietots jēdziens «sociālais dzimums» jeb dzimte, par ko bieži trūkst skaidrības.

Tas nav kaut kas tāds, ko cilvēks var izvēlēties, tāpat kā savu dzimto valodu. Sociālais dzimums raksturo priekšstatu kopumu par to, kas ir «vīrišķīgs» un kas «sievišķīgs» un var atšķirties dažādās kultūrās, laikos. Šie priekšstati par sievietēm un viņu lomu sabiedrībā veicina vardarbību.

Konvencija aizliedz diskrimināciju pēc dzimuma vai dzimuma identitātes. Dzimuma identitāte ir tas, kā indivīds uztver sevi un kā tas izpaužas. Konvencija prasa novērst vardarbību pret cilvēkiem, kam sociālais dzimums nesakrīt ar dzimuma identitāti, piemēram, transpersonām, tāpat kā pret jebkuru citu cilvēku. Bet ar to nenotiek pāreja uz vārdu «vīrietis» un «sieviete» aizstāšanu ar vārdu «sociālais dzimums».

Lai pielāgotu Latvijas normatīvos aktus konvencijas prasībām, vēl nepieciešamas dažas izmaiņas, bet tās nav saistītas ar to, lai kādos likumos iekļautu jēdzienu «sociālais dzimums». Pievienojoties konvencijai, Latvijai būs vairāk instrumentu, lai aizsargātu no vardarbības un spīdzināšanas.

Latvija ir tikai viena no trīs EP valstīm, kas tai vēl nav pievienojušās, turklāt Bulgārija un Čehija plāno pievienoties šogad. LM plāno konvenciju parakstīt 2016. gadā un ratificēt 2018. gadā.

 Jānis Iesalnieks, Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs:

– Valsts pienākums ir cīnīties pret vardarbību ģimenē, pret sievieti neatkarīgi no pievienošanās vai nepievienošanās kādiem starptautiskiem dokumentiem. Pieņemti vairāki grozījumi, kas, citastarp, ievieš pagaidu aizsardzības mehānismus, kas ļauj tiesnesim nekavējoties pieņemt lēmumu par pagaidu aizsardzību vardarbības gadījumos. Ja kādreiz vardarbībā cietušais vecāks un bērni bija spiesti iet dzīvot uz krīzes centru, tad šobrīd no mājokļa tiek nošķirts varmāka. Atvieglota arī pierādījumu nasta vardarbības upuriem, vienlaikus pastiprināta atbildība par nepatiesu ziņu sniegšanu tiesai, lai ģimenes konflikti bez vardarbības netiktu risināti ar nepatiesu apsūdzību palīdzību. Policistam dotas tiesības, redzot reālus draudus, nekavējoties izlikt varmāku no mītnes vietas līdz astoņām dienām, kamēr tiesa pieņem lēmumu. Bāriņtiesas var iesniegt pieteikumu par vardarbību, ja cietušie nav spējīgi to izdarīt.

Lai īstenotu konvencijas rekomendācijas, vēl jāievieš cietušo direktīva. Grozījumi Kriminālprocesa likumā paredz jaunus cietušo aizsardzības mehānismus, pratināšanas īpatnības, nosaka īpaši aizsargājamo cietušo kategorijas. Bet daudzos reģionos pratināšanas prasības būs grūti izpildīt, tāpēc paredzēts pārejas periods, lai slēgtu līgumus ar krīzes centriem un pratināšana nebūtu jāveic policijas iecirknī. Noteikta arī atbildība par personu vajāšanu (stalking – angļu val.), pastiprinoša atbildība par nozieguma izdarīšanu bērna klātbūtnē.

Latvijā krimināltiesiskais regulējums balstīts uz dzimumneitralitāti, kas arī tiks saglabāta.

Par vardarbību jādomā ne tikai ģimenē, bet arī jādomā, ko darīt ar regulējumu tādos notikumos kā Vecgadā Ķelnē. Latvijas Krimināllikums paredz arī atbildību šādu notikumu atbalstītājiem, ir arī būtiski palielināti sodi par dzimumnoziegumiem, arī probācijas uzraudzības termiņš.

2015. gada decembrī asociācija Ģimene lūdza veikt konvencijas juridisko analīzi, ņemot vērā bažas par diskutabliem elementiem, pirmkārt, sociālā dzimuma termina lietojumu līdztekus bioloģiskajam dzimumam. Latvijas normatīvie akti un starptautiskie dokumenti, kuriem Latvija pievienojusies, nepazīst šādu terminu, un ir jāsaprot tā lietošanas mērķis. Mūsu dzimumneitrālais Krimināllikums attiecībā uz diskrimināciju nosaka, ka tā nav pieļaujama, neatkarīgi no tā, vai runa ir par transpersonu, transseksuālu vai citu personu, kas neatbilst priekšstatam par to, kas pieklājas vīrietim vai sievietei. Daži konvencijas panti liek jautāt, kā šo personu diskriminācija tiek izprasta konvencijas pieņēmēju izpratnē, tāpat ko nozīmē sabiedrībā iesakņoto tradīciju izskaušana attiecībā uz sievietes un vīrieša lomām – vai, piemēram, persona, kas sevi uzskata par sievieti, bet ir vīrietis, var doties uz sieviešu tualeti? Tas jāsaprot, lai būtu skaidrs, kādas saistības Latvija uzņemas.

Pievienošanās konvencijai pati par sevi nerisina nevienu problēmu – tās risina konkrēti pasākumi, no kuriem daļa jau ieviesti un daļa ir procesā, neatkarīgi no pievienošanās konvencijai.

Baiba Rudevska, tieslietu doktore:

– Par konvenciju vairāk dzirdam emocijas, nevis racionālus argumentus, tiek lietoti «tirgus sievas» argumenti, ka, neatbalstot ratifikāciju, atbalstām vardarbību pret sievieti. Tā nebūs burvju nūjiņa cīņā pret vardarbību pret sievieti. Arī kritiskāk jāpaskatās uz piesauktajiem pētījumiem, to metodoloģiju. Konvencijas pamatā esošie principi un pieņēmumi ir bīstami Latvijas demokrātijai, tiesiskajai iekārtai un Satversmei.

Pirmkārt, tā nepamatoti politizē un ideoloģizē krimināltiesisku jautājumu, devalvē cilvēktiesību jēdzienu. Konvencijā vardarbība pret sievieti tiek saukta par cilvēktiesību pārkāpumu, bet klasiski cilvēktiesības darbojas cilvēka attiecībās ar valsti, nevis starp divām privātpersonām. Ja katru pret personu izdarītu noziegumu kvalificēs kā cilvēktiesību pārkāpumu, jēdziens zaudēs savu nozīmi. Ir putrošanās arī ar diskriminācijas jēdzienu, ar ko absurdi tiek sasaistīti atsevišķi noziegumi.

Otrkārt, konvencija ir pirmais dokuments, kur kā sociāls konstrukts parādās dzimtes (gender – angļu val.) definīcija. Ar to tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrētā sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem. Skaidrojošajā ziņojumā par to nekas nav teikts pēc būtības. Tas ir socioloģisks un ideoloģisks, nevis juridisks jēdziens. Dzimtes radikālajā izpratnē ir 15 dzimtes – par ko īsti ir runa?

Treškārt, radikālā feminisma ideoloģija tiek padarīta par normatīvu, jo konvencija balstās uz radikālu sociāpolitisku ideoloģiju un ar saistošām normām vēlas uzspiest ideoloģiskus postulātus, izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas. Konvencija prasa dalībvalstīm veikt pasākumus, kas veicinātu izmaiņas domāšanā un attieksmē, – uzliek valstij pienākumu nodarboties ar sociālo inženieriju, lai mainītu domāšanu konvencijas autoru ideoloģijai atbilstošā virzienā. Tas ir pretrunā ar Satversmē noteikto demokrātiskas valsts principu un domas brīvību.

Ceturtkārt, konvencija satur un uzspiež valstij ļoti plašu vardarbības definīciju, kur kā vardarbību var saskatīt teju jebko, un jājautā – kas tad nav vardarbība? Konvencija liek valstij iejaukties ģimenes dzīvē, lai mazinātu šo ekonomisko un psiholoģisko vardarbību, netiek ievērots privātās un publiskās sfēras nošķiršanas princips.

Piektkārt, bez objektīvas vajadzības tiek uzbrukts ģimenes institūtam, ar jēdzienu «vardarbība ģimenē» notiek vēršanās nevis pret vardarbību, bet pret ģimeni. Konvencijas preambulā minēts, ka «sievietes un meitenes, salīdzinot ar vīriešiem, ir pakļautas lielākam ar dzimumu saistītam vardarbības riskam...», bet tālāk secināts, ka «pret sievietēm vērstās vardarbības izplatības rādītāji Eiropā nav zināmi». Vēl rodamas tādas frāzes kā «piesardzīgas aplēses». Kur ir pētījumu metodoloģija? Konvencijas pamatā ir nepamatoti un zinātniski nepierādīti, aplami apgalvojumi. Nav statistisku pierādījumu par īpaši izplatītu vardarbību ģimenē, gluži otrādi – izpētīts, ka ģimene ir drošākā vide sievietēm un bērniem, un Satversmē pausta apņemšanās aizsargāt ģimeni, nevis pastāvīgi iejaukties tās dzīvē.

Sestkārt, konvencija neievēro elementāras procesuālās garantijas aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem, vairākas normas ir atkāpšanās no nevainīguma prezumpcijas.

Aldis Alliks, zvērināts advokāts:

– Absurdi, ka šodien jācīnās par līdz šim pašsaprotamām lietām. Stambulas konvencija ir modificēts zinātniskais komunisms – neoliberālais totalitārisms, jaunas, pseidozinātniskas pieejas eksemplārs. Konvencijā ir arī atbalstāmas lietas, ko jau nosaka mūsu Satversme un Krimināllikums, bet ir sociālajai inžnierijai pielīdzināti eksperimenti, kas Trojas zirgā, ārēji skaistā veidolā, tiek importēti mūsu mazajā valstī un tautā, ko nevaram atļauties. Konvencija dod negatīvu enerģētisku lādiņu attiecībā uz vārdu «ģimene» un «sieviete». Katrai vardarbībai ir vārds un uzvārds, nav abstrakta jēdziena! Ja konvencija nav panaceja, kāpēc vajadzīgs skaists papīrīts? Pēc konvencijas autoru domām, sanāk, ka būtu jāaudzina nekatras dzimtes pārstāvji, kuri ārēji izskatās pēc vīriešiem, bet sociāli jūtas konstruēti kā sievietes, un pretēji?

Vai tādas sociālās dzimtes kā zoofils un pedofils arī tiks ierindotas starp neaizsargātajām personām? Lielākais drauds, ko rada konvencija un noteiktu aprindu agresīvas, bezkaunīgas aktivitātes, ir saistīts ar novirzēm no vīrieša un sievietes dzimumidentitātes, un slēptā veidā mūsu mazajā valstī un tautā tiek mēģināts ietekmēt vidi, lai radītu to tādu, kuras rezultātā bioloģiskais dzimums maina savas pamatfunkcijas, būtību.

Konvencija ir liels risks ilgtermiņā vai pat īstermiņā Satversmē noteikto vērtību, mūsu valsts pamatiem. Šādi sociāli konstrukti, kas ir pretēji dabai, pamatnostādnēm, ir vērsti uz to, lai arvien vairāk sekmētu vides ietekmētas novirzes no šīm normām. Aicinātu visus, kam rūp mūsu tauta, neklanīties un nekritiski neskatīties uz jebko, kas nāk no Rietumiem!

Jūlija Stepaņenko, Saeimas deputāte (Saskaņa):

– LM argumentē, ka Latvija ir viena no atpalikušajām valstīm, kas nav pievienojušās šai konvencijai. Bet LM varētu arī painformēt, cik no valstīm, kas parakstījušas konvenciju 2011. gadā, to joprojām nav ratificējušas. Kāpēc tās vilcinās ar tik brīnišķīgas konvencijas ieviešanu, piemēram, Īrija? Liela daļa to ir tikai parakstījušas, bet līdz ratificēšanai vēl tāls ceļš.

Viktorija Boļšakova: – Līdz 2015. gada beigām konvenciju bija ratificējušas 19 EP valstis, to parakstījušas, bet nav ratificējušas 20 no kopumā 47 EP valstīm. Par visu valstu neratificēšanas iemesliem nav zināms. Piemēram, Nīderlandei ir problēmas ar tās ieviešanu tās Klusā okeāna salās, savukārt Vācijā pēc Ķelnes Vecgada notikumiem izskanējuši pārmetumi valdībai par to, ka konvencija vēl nav ratificēta, jo tad būtu vieglāk sodīt vardarbības veicējus.