Karavīru mammas un omes var būt mierīgas – Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienību sūtīšana uz Sīriju bīstamu sauszemes operāciju veikšanai netiek plānota un nav arī iespējama. Armija mums maza, cilvēku knapi pietiek NATO militāro saistību un pašu vajadzību pildīšanai. Taču individuālā speciālistu līmenī mums ir ko piedāvāt Francijai – tie, piemēram, ir sapieri, masu iznīcināšanas ieroču speciālisti un ūdenslīdēji.
Vakar uz konsultācijām pie aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa ieradās Francijas vēstnieks Latvijā Stefans Viskonti. Ministrs viņam pastāstīja, ka mūsu valsts šobrīd apsver iespēju nosūtīt uz Irāku savus militāros instruktorus Dānijas kontingenta ietvaros, lai palīdzētu apmācības procesā Irākas bruņotajiem spēkiem. Taču Latvija gaidot konkrētus Francijas puses lūgumus atbalstam saskaņā ar Lisabonas līguma 42. panta iedarbināšanu.
Bez NATO, jo – Krievija
No diplomātijas viedokļa abu amatpersonu tikšanos jau pašu par sevi var traktēt par lūgumu pēc palīdzības, kaut gan oficiāli rakstiskā formā tāds joprojām nav saņemts. Ārlietu ministrijas vēstniekspreses sekretārs Raimonds Jansons skaidro, ka šādas divpusējas konsultācijas pašlaik notiek arī citās Eiropas Savienības valstīs, un pēc tam, kad Francija būs savākusi visu dalībvalstu konceptuālu atbalstu, lēmums par kopīgu karu pret Islāma valsti tiks skatīts augstākajā līmenī – vispirms ES Padomes Politikas un drošības komitejā, bet pēc tam saskaņots ministru sanāksmē. Taču šoreiz tas notiks bez NATO instrumentu iedarbināšanas, lai arī tas šķistu pareizāk, nekā militārās lietas risināt uz biznesa pamatiem tapušajā ogļu un tērauda kopienā. Jāpaskaidro, ka Francija sabiedrotos cīņai pret radikālajiem islāmistiem spiesta vākt, neizmantojot NATO 5. pantu, jo pretējā gadījumā no Islāma valsts apkarotāju koalīcijas automātiski tiktu izslēgta Krievija, kas Sīriju pašlaik bumbo ne mazāk aktīvi kā paši francūži.
NATO 5. pants uzbrukumu vienai dalībvalstij tulko par uzbrukumu visām un iedarbina kolektīvo aizsardzību, kas balstās uz konkrētiem militāriem plāniem. Arī Eiropas Savienības līguma 42. panta 7. punkts noteic, ka «gadījumos, kad kāda dalībvalsts kļūst par bruņotas agresijas upuri savā teritorijā, pārējām dalībvalstīm ir pienākums sniegt tai atbalstu un palīdzību ar visiem to rīcībā esošajiem līdzekļiem (..)». Taču, kā konkrēti izpaužas iespējamais atbalsts, tagad jānoskaidro konsultācijās.
Latvijai ir labi speciālisti
Lai arī Latvijas armija ir visnotaļ kompakta, tā gluži nav, ka lielvarām nespējam vispār neko piedāvāt. Neformālā militārā portāla varabungas vadītājs atvaļinātais kapteinis Mārtiņš Vērdiņš stāsta, ka mums, piemēram, ir labi masu iznīcināšanas ieroču neitralizēšanas speciālisti. Un tieši vakar Francijas premjerministrs Manuels Valss, uzstājoties parlamentā, brīdināja, ka teroristi Francijā varētu mēģināt veikt ķīmiskus uzbrukumus. Tātad, iespējams, sabiedrotie tiks lūgti sniegt arī šāda rakstura aizsardzību.
Latvijas armijā speciālisti cīņai ar radiācijas, ķīmiskajiem un bioloģiskajiem ieročiem tiek gatavoti Zemessardzes 31. aizsardzības pret masveida iznīcināšanas ieročiem bataljonā.
Cita joma, kas Nacionālajos bruņotajos spēkos labi attīstīta un var izrādīties noderīga cīņā pret Islāma valsti, ir nesprāgušās munīcijas neitralizēšana. Viens no tūkstots stacijā pamestiem koferiem var sprāgt, tāpēc ir nepieciešami sapieri. Arī vietas, kur pāri gājis karš, viņi spēj attīrīt no mīnām. Vēl vienu noderīgu spēju var sniegt Latvijas militārie ūdenslīdēji, jo arī karakuģi un ostu infrastruktūra ir jāapseko zem ūdens, jo īpaši, ja tos apdraud kādi nelūgti viesi. Tāpat latviešiem ir pieredze darbā štābos un ar sakariem.
Divi kaujas uzdevumi
Latvijas speciālisti būtu nosūtāmi uz karam tuvākām vietām, taču nelielā skaitā – pieci, desmit varbūt piecpadsmit cilvēku. Latvija nemaz nevarētu atļauties sūtīt projām skaitliski lielākas vienības. Kā radio raidījumā Aktuālais temats atzina Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons, Bruņotie spēki šobrīd strādā uz pārslodzes robežas: «Trūkst cilvēku, jo īpaši komandējošā sastāva un instruktoru. Un daudzas vienības jūtas pārslogotas.»
Nākamgad NATO ātrās reaģēšanas spēkiem būs vajadzīgs pustūkstotis latviešu karavīru. «Ja vēl kādus aizsūtītu projām, mums pašiem uz vietas paliktu tikai Graube un Zemessardze,» ironizē Mārtiņš Vērdiņš. Tāpēc visas mammas varot būt mierīgas – nekāda plaša Latvijas piedalīšanās sauszemes operācijās Sīrijā nav iespējama: «Ne mēs to varam, ne no mums to gaida.» Savukārt attiecībā uz instruktoru sūtīšanu – vai ir liela jēga censties apmācīt irākiešu armiju cīņai pret Islāma valsti, kā to apsver Aizsardzības ministrija? Mārtiņš Vērdiņš spriež: «Diezgan bezcerīgs pasākums.» Irākas karš pierādīja, ka irākiešiem trūkst motivācijas, un tas pats notika Afganistānā.
Lai arī kādu specialitāšu karavīri galu galā tiks sūtīti talkā frančiem un cik lielā vai mazā skaitā, tas būs saistīts vienlaikus ar diviem kaujas uzdevumiem. Viens norisināsies ārzemēs, otrs – tepat Latvijā. Drošības dienestiem jārēķinās, ka ar piedalīšanos karā pret Islāma valsti Latvija kā potenciālais mērķis pakāpjas augstāk teroristu melnajos sarakstos.
Francijas lūguma pamats
LĪGUMS PAR EIROPAS SAVIENĪBU
42. pants 7. punkts
«Gadījumos, kad kāda dalībvalsts kļūst par bruņotas agresijas upuri savā teritorijā, pārējām dalībvalstīm ir pienākums sniegt tai atbalstu un palīdzību ar visiem to rīcībā esošajiem līdzekļiem saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 51. pantu. Tas neskar dažu dalībvalstu drošības un aizsardzības politikas īpašās iezīmes.
Saistības un sadarbība šajā jomā atbilst saistībām, kuras nosaka Ziemeļatlantijas Līguma organizācija, kas tām valstīm, kuras ir tās locekles, turpina būt to kolektīvās aizsardzības pamats un joprojām ir forums šīs aizsardzības īstenošanai.».