Abdulmuslimovs: jānāk jaunai politiķu paaudzei
Par to, ko Latvijas zivrūpniecības nozarei nozīmē Krievijas aizliegums Latvijas šprotēm, ko uzņēmēji gaida no valdības un no jaunievēlētā Valsts prezidenta, saruna ar AB Holding – pārtikas ražošanas un zivju kombinātu uzņēmumu – grupas īpašnieku Bislanu Abdulmuslimovu.
– Pagājušajā nedēļā bija laba ziņa pēc zemkopības ministra Jāņa Dūklava vizītes Maskavā, ka jautājums par Latvijas zivju produkcijas importa aizliegumu Krievijā varētu atrisināties tuvāko divu nedēļu laikā. Vismaz tā apgalvoja atbildīgais Krievijas ierēdnis. Kā jūs kā zivju produkcijas lielrūpnieks raugāties uz šādu ziņu? Tas jums vieš cerību?
– Krievijā jautājumu par zivju produkcijas importa aizliegšanu vai atļaušanu nelemj ierēdņi. Laba ziņa būtu bijusi tā, ja jūs man jautātu, vai es zinu, ka jautājums par Latvijas šprotēm ir nonācis Krievijas prezidenta Vladimira Putina administrācijas darba kārtībā, ka ar to ir nodarbināti prezidenta cilvēki, piemēram, tādi kā Vladislavs Surkovs. Ja nē, tad es neticu, ka tuvāko divu nedēļu laikā kaut kas var mainīties Latvijas šprotu aizlieguma jautājumos. Manuprāt, Krievija bija cerējusi no šprotu ievešanas aizlieguma izsist politiskas dividendes, proti, ka šis aizliegums dotu ne tikai triecienu Latvijas ekonomikai, bet arī izraisītu zivrūpnieku un nozarē strādājošo protestus. Krievija var gulēt mierīgi – nekas tamlīdzīgs nenotiks: zivrūpnieki klusi slēgs rūpnīcas, tajās strādājošie klusi aizbrauks strādāt uz Īriju. Tauta mums tāda mierīga un godprātīga. Taču es gribu izteikt īpašu pateicību zemkopības ministram par to lielo darbu, ko viņš ieguldījis, cenšoties palīdzēt nozarei. Uzskatu viņu par labāko zemkopības ministru, kāds pēdējā laikā Latvijā bijis. Ja visi tādi ministri valdībā būtu, tad valstī vispār nebūtu problēmu. Es ceru, ka viņa vizīte Krievijā nav palikusi nepamanīta arī Krievijas augstākajām amatpersonām un tās ieklausīsies savu pašu cilvēku, novadu administrāciju vadītāju izteikumos, ka Latvijas šprotes nav iespējams aizvietot ar kādu citu zivju produkciju, ka mūsu, Baltijas valstu zivju izstrādājumi ir vajadzīgi Krievijas ļaudīm.
Es uzskatu, ka zivju produkcijas ievešanas aizliegums ir tieša politiska atbilde uz Latvijas atbalstu Eiropas sankcijām pret Krieviju.
– Un kas tad, jūsuprāt, tagad būtu jādara? Kāds ir situācijas risinājums – skatīties uz sagrauto zivrūpniecības nozari?
– Zemkopības ministrs, protams, var braukt uz Krieviju, bet ne jau Zemkopības ministrija izlemj jautājumu par to, vai Latvija atbalsta ES sankcijas. Šeit izšķirošais vārds pieder ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam, bet viņam šajā jautājumā vienmēr paticis, kā saka, skriet pa priekšu lokomotīvei. Manuprāt, gan Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai, ņemot vērā, ka viņa ir bijusī zemkopības ministre un zina situāciju nozarē, gan ārlietu ministram sankciju atbalsta jautājumā vajadzēja vairāk ieklausīties Dūklava teiktajā un, protams, arī zivrūpnieku asociācijas un visas pārtikas rūpniecības nozares viedoklī.
Nesen mani kompanjoni zivrūpnieki un nozares asociācijas vadītājs Didzis Šmits tikās ar Rinkēviču, un, pēc viņu stāstītā, saruna ir bijusi konstruktīva. Es ceru, ka turpmākās sarunas arī ar ES būs konstruktīvas un būs panākts kāds risinājums.
Attiecības ar ES, Eiropas Komisiju valdībai kopumā jārisina uz savstarpēja izdevīguma principiem. Manuprāt, šobrīd bēgļu jautājums ir viens no tādiem jautājumiem. Tas ir milzīgs kauns un pazemojums valstij, ko ar savu piketu pret 250 bēgļu uzņemšanu sarīkoja Nacionālā apvienība. Vai tiešām valsts ir tik nožēlojama, ka nespēj uzņemt 250 bēgļus?! Tādu nabadzības apliecību mēs taču nedrīkstētu sev izrakstīt.
– Jūs tiešām zināt recepti, kā integrēt Ziemeļāfrikas bēgļus Latvijā?
– Bet protams! Latvijas tautai ir rūgta padomju laika pieredze, tā ir cietusi izsūtīšanās un represijās. Vai tiešām tā nevarēs pieņemt un integrēt nelaimīgus, vajātus 250 cilvēkus? Pirmais, ko vajag izvākt no apziņas, ir bailes. Kā pēc budisma mācības – galvenās problēmas cilvēkiem rada bailes, skaudība, lepnība. Aizmirstot bailes, vairs nebūs skaudības, tad arī lepnība pazudīs.
Nacionālā apvienība (NA), savu reitingu vārdā rīkojot šo akciju, ir kultivējusi bailes, un tas ir ļoti nepareizi. Manuprāt, viņi ir paralizējuši valdību, kura jau tāpat darbojas kā nozombēta.
– Ko ar to saprotat?
– Vienotība jau pati ir izraisījusi šo NA rīcību, jau no valdības pirmsākumiem spēlējot NA laukumā un cenšoties vākt tās elektorātu. Katram no politiskajiem spēlētājiem nespēlējot savā laukumā, sanāk spēle bez noteikumiem. Līdz šim bija kaut kādas pieklājības robežas politiskajā spēlē: Vienotības pirmsākumi – Jaunais laiks nāca klajā ar korupcijas apkarošanas ideju, bet tagad tā pati Vienotība ne tikai nav apkarojusi, bet pat monopolizējusi korupciju ar Prudentia palīdzību. Prudentia «rekomendācijas» valdībai – tas vispār ir kaut kas tāds... Nevienu jau neiesēdināsi par «rekomendācijām», vai tas būtu Liepājas metalurga, vai airBaltic gadījums. Būtu vismaz naudu valstij atdevuši!
Vienotībai nav vairs ideju, tā tikai spēlējas ar citu elektorāta pārvilināšanu, turklāt ne pārāk sekmīgi – domāja, paņems partijā Loskutovu un Judinu un pie viņiem pārmetīsies Saskaņas elektorāts? Nekā. Cilvēkiem vajadzīgas idejas, nevis spēles politiskajos laukos bez noteikumiem.
Man ļoti žēl Laimdotu Straujumu kā premjerministri, kurai nākas ar to tikt galā valdībā. Es spēju iedomāties, kā viņai ir strādāt, ja valdībā vispār tikai ar četriem ministriem var runāt – Danu ReiznieciOzolu, Dūklavu, Gunti Belēviču un Uldi Auguli. Šie cilvēki spēj sastrādāties ar nozarēm, viņiem ir redzējums un izpratne. Zaļo un zemnieku savienības ministri vispār ļoti labi strādā, viņi, nonākot valdībā, spēja uzreiz norādīt un likvidēt iepriekšējo valdību ieilgušās kļūdas, kas gūlās uz to pleciem, kā, piemēram, ReiznieceOzola to izdarīja ar EXPO izstādi vai Belēvičs ar ātro palīdzību neizdevīgo nomu.
– Kas tad būtu jādara Laimdotai Straujumai?
– Mans padoms nebūtu izpildāms, jo, nomainot vienu ministru, vienu seju ar otru, vispār nekas nenotiks. Manuprāt, politiskajai elitei ir jānomainās, nevis nemitīgi jāmainās vietām vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Esošajai valdībai nekādas straujas kustības vispār nebūtu jādara.
Valdībā es vēlētos redzēt jaunus, intelektuālus, darbīgus un izlēmīgus cilvēkus. Straujumu ar Solvitu Āboltiņu nomainot, nekas nemainīsies. Kas tā vispār ir tāda par klaunādi ar nosaukumu «kur likt Āboltiņu»? Nesen nejauši biju vienā latviešu, kā saka, tusiņā, kur ietekmīgi ļaudis, vismaz viņi sevi par tādiem uzskata, sprieda par valdības maiņu. Mjā, Rinkēviču nomainīt ar Āboltiņu, varētu, bet, ek, nelaime, Ārlietu ministrijā paņemt nav ko, viņi sprieda. Ā, nu tad labāk Āboltiņu uz Aizsardzības ministriju, tur lieli iepirkumi, tur arī vīram būs ko darīt – viņa uzņēmumi varēs militāro tehniku pievest un aizvest... Spējat aptvert?! Viņi šitā runā par valsti, par ministriem, par nozarēm – lai tikai tiktu vaļā no kāda politiķa, ir ar mieru ar valsts miljoniem riskēt. Es šo visu paklausījos – vispār ārprāts, kā tā var runāt? Es viņiem teicu, ziniet, es neesmu tik ietekmīgs cilvēks kā jūs, man pat bail dzirdēt, ko jūs te sakāt, jo specdienesti mani pat par to vainos, ka esmu jūsos klausījies.
Ko tur vispār par Vienotību un tās politiķiem runāt – nesen biju uz Edgara Liepiņa piemiņas koncertu Dzintaru koncertzālē un pēc pasākuma satiku Maestro Raimondu Paulu – sākām ar viņu runāt par politiku, arī par viņa kolēģi, komponistu Imantu Kalniņu, kurš bija izteicies par iespēju kļūt par musulmani... Maestro man tad teica – lai labāk stājas musulmaņu draudzē, tikai ne Vienotībā! Es teiktu – doma kā naglai uz galvas!
– Jūsu pieminētajā ļoti smalkajā ietekmīgo ļaužu tusiņā gadījumā nesprieda par Māri Riekstiņu kā premjeru Laimdotas Straujumas vietā?
– Kā nu ne – sprieda... Jā, sprieda, vai Riekstiņu likt par Valsts prezidenta kancelejas vadītāju Aleksandra Bimbiruļa vietā, vai arī par premjeru. Kad es vaicāju, piedodiet, man nav tas gods personīgi pazīt Māri Riekstiņu, bet ar kādām īpašībām viņš ir apveltīts, lai būtu cienīgs ieņemt šo amatu? Man atbildēja – nu kā, viņš taču tagad bez darba palicis, vairs nav Latvijas vēstnieks NATO, un kā bijušajam ārlietu ministram viņam būs grūti atgriezties Ārlietu ministrijā pie Rinkēviča.... Es jau biju iedomājies, ka Riekstiņš ir ekonomists, cilvēks ar vīziju, kā panākt NATO pasūtījumus mūsu pārtikas nozarei, kā celt Latvijas ekonomiku... Bet nē, viņš vienkārši bez darba palicis. Ja tas ir arguments, tad es varbūt savu šoferi ar apkopēju atlaidīšu no darba un viņi ar tāpēc varēs viens kļūt par satiksmes ministru un otra – par labklājības ministri?! Un tā spriež ļaudis, kuriem ir tieša ietekme uz Vienotību un Nacionālo apvienību!
Bet par padomiem valdībai runājot – mans vienīgais kā uzņēmēja padoms valdībai ir izrādīt solidaritāti ar Eiropas Savienību gan Grieķijas glābšanas, gan bēgļu jautājumos, mudinot to ievērot pragmatismu tirdzniecības jautājumos ar kaimiņvalstīm. Kas gan mums traucētu šobrīd attīstīt labas kaimiņattiecības ar Baltkrieviju?! Piemēram, iznomājot pāris pārtikas rūpnīcas Baltkrievijas teritorijā? Plašāk vērtējot, jādomā par tirdznieciskajām attiecībām ne tikai ar Krieviju, bet par attiecībām ar BRICS (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna, Dienvidāfrikas Republika) valstīm. Ja šīs tirdznieciskās attiecības iespējams attīstīt, izmantojot kaimiņvalstu, Baltkrievijas situāciju, lieliski – Latvija tā nenonāks pretrunā ne ar ES, ne NATO interesēm. Ārlietu ministrs jau var doties gatavot augsni šo attiecību attīstībai.
– Mūsu iepriekšējā intervijā jūs nācāt klajā ar ideju par eksporta valsts ministra amata izveidi. Tas vēl ir aktuāli?
– Protams! Es teicu toreiz un varu atkārtot tagad – valdībā ir vajadzīgs eksporta ministra amats! Viņam būtu jādarbojas ciešā savienībā ar Ārlietu un Zemkopības ministriju – Latvijas pārtikas ražotāji ir tajā ārkārtīgi ieinteresēti, lai šāds amats tiktu izveidots, jo virknē valstu produkcijas eksporta jautājumus nav iespējams virzīt, ja nav valsts institucionālā atbalsta. Igaunijā, piemēram, ir prezidenta paspārnē īpaša padome, kas nodarbojas ar Igaunijas preču reklamēšanu un virzību ārzemēs.
– Valsts prezidentam Raimondam Vējonim būtu jārīkojas līdzīgi?
– Labs jautājums. Esmu divreiz dzīvē ticies ar Raimondu Vējoni. Manuprāt, viena no labajām personīgajām prezidenta īpašībām ir tā, ka viņš ir vienkāršs un nav augstprātīgs. Bija jau visādas intrigas un baumas, ka viņš ir Vienotības līdzskrējējs un tamlīdzīgi, bet domāju – tā nav taisnība. Viņš nav augstprātīgs un tādā Vienotības liekulīgajā vidē viņš nevar uzturēties. Domāju, viņš tiešām mīl mūsu valsti. Prezidentam padomus nedošu, pēc statusa nepieklājas, bet, izmantojot gadījumu, teikšu – tikai ar vienkāršību nepietiek. Viņš palaida garām lielisku iespēju – savā pirmajā vizītē viņam bija jādodas nevis uz Tallinu pie Igaunijas prezidenta Ilvesa, bet gan uz Briseli – Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera. Viņam bija jāsatiekas ar Junkeru, jau prezidenta statusā esot, un sarunā jāskar jautājums par zivrūpniecības nozares likteni Latvijā, paskaidrojot, ka Krievija ir uzlikusi embargo mūsu šprotēm un vesela nozare sankciju dēļ iet bojā. Junkers, protams, teiktu, ka tas ir lauksaimniecības komisāra jautājums, un tā tas arī ir. Savukārt ar lauksaimniecības komisāru varētu parunāt mūsu Dūklavs, kurš paskaidrotu, ka nevajadzētu jau Latvijai piešķirt papildu līdzekļus, bet atļaut to naudu, kas paredzēta zivju mazuļu audzēšanai vai piekrastes nostiprināšanai, novirzīt zivju rūpnīcām, lai tās var izdzīvot.
Iedomājieties, kādu cieņu iemantotu Vējonis, ja šādi parūpētos par veselas nozares strādājošajiem! Tāpēc jau nebūtu nekādas padomes jāveido, lai izdarītu tik vienkāršu lietu.
– Prezidenta vēlēšanu dienā žurnālisti bija pamanījuši jūsu tikšanos ar Vējoņa «politisko krusttēvu» Induli Emsi, kurš vēlāk ieradās parlamentā pilns pārliecības, ka Vējonis noteikti tiks ievēlēts amatā. Jums bija kāda ietekme šajā procesā?
– Kad man vispār nebūs nekādas ietekmes ne uz ko, tad es jums intervijas nesniegšu.
Jūs gribat prasīt, vai man ir ietekme uz prezidentu? Tāpēc, ka es satikos ar Emsi? Tā ir tāda baumu un intrigu savīta interpretācija, kuru pat negribu komentēt. Bet man arī bija pārliecība vēlēšanu dienā, ka Vējonis kļūs par prezidentu. Kāpēc? Tāpēc, ka man nav baiļu un es savos spriedumos balstos uz faktiem un intuīciju.
– Vējoņa inaugurācijas pieņemšanā Melngalvju namā jūs gan nebijāt, lai gan tur bija daudz ietekmīgu uzņēmēju un tādu, kas saistīti ar partiju finansēšanu.
– Es tajā laikā nebiju Latvijā – atpūtos ar ģimeni Sicīlijā, tā ka nevarētu tur būt pat pie labākās gribas.
Vispār prezidentam nav jātaisnojas, ko viņš aicina vai neaicina uz savu inaugurācijas balli – lai aicina uzņēmējus. Man kopumā šķiet tracinoši, ka Latvijā vārds «uzņēmējs» ir teju lamuvārds un politiķiem ir teju liegti vispār jebkādi publiski kontakti ar uzņēmējiem. Vai tiešām te Latvijā domā, ka, piemēram, ASV prezidents Obama kādam atskaitās, kādus rūpniecības magnātus vai uzņēmējus viņš aicina pie sevis uz Balto namu? Latvieši ir maza nācija, un tai nevajadzētu sevi degradēt ar baumu kultivēšanu un naidīguma atmosfēras kultivēšanu – uzticēšanās ir pamats valsts attīstībai, un to nedrīkst graut. Ja šo pamatu grauj žurnālisti, tas ir nožēlojami, un ceru, ka cilvēki šādus masu informācijas līdzekļus nelasīs un tiem neticēs.
– Uzņēmēji Latvijā gaida valdības maiņu, kā jūs uzskatāt?
– Nedomāju. Uzņēmēji Latvijā gaida valdības izlēmību svarīgos, valsts ekonomikas attīstību skarošos lēmumos, un to, kā jau teicu, nevar panākt, nomainot vienu ministru ar otru šīs valdības ietvaros, tad būtu jānāk jaunai politiķu paaudzei. Turklāt mēs, uzņēmēji, arī jebkurš pilsonis Latvijā, neesam ieinteresēti valdības nestabilitātē kā tādā, jo jebkurā valstī, kur ir nestabila valdība, savu varu sāk izrādīt specdienesti un viņi sāk vadīt valsti. Maza valsts, kāda ir Latvija, nestabilu valdību nevar atļauties.