Cik atvērti spējam būt pret trešo valstu pilsoņiem?

Latvija kļūst par arvien pievilcīgāku dzīves vietu gan Eiropas Savienības, gan trešo valstu pilsoņiem. Pieaugums iebraucēju skaitā novērojams gandrīz visās grupās – vai tie būtu ārzemnieki, kurus ar Latviju saista ģimene, studijas, nodarbinātība, investīcijas vai arī patvērums. Saskaņā ar Eiropas Komisijas, Ekonomikas ministrijas un Centrālās statistikas pārvaldes datiem, iedzīvotāju skaits darbspējīgā vecumā Latvijā turpina samazināties, un tas nozīmē, ka jautājums par imigrāciju un līdz ar to arī par sabiedrības integrāciju tuvākajos gados kļūs arvien aktuālāks.

Imigrācija dod pienesumu saņēmējvalsts ekonomisko un kultūras procesu attīstībai un palīdz risināt tās demogrāfiskās problēmas, tomēr imigranti bieži tiek uztverti arī kā apgrūtinājums saņēmējvalstij un kā nevēlami konkurenti vietējiem iedzīvotājiem saistībā ar darba vietām. Lai palielinātu ieguvumus no imigrācijas procesiem, Eiropas Savienība, tanī skaitā arī Latvija, lielu uzmanību pievērš imigrantu integrācijas procesiem. Tomēr integrācija ir divpusējs process – šajā kontekstā jāvērtē gan tas, cik gatavi mēs esam uzņemt trešo valstu pilsoņus savā sabiedrībā, gan arī tas, cik gatavi ir viņi paši iekļauties mūsu sabiedrībā – apgūt latviešu valodu, iepazīt mūsu kultūru un tradīcijas. Cik lielā mērā mēs šajā ziņā esam gatavi viņiem palīdzēt?

Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, Latvijā šobrīd dzīvo vairāk nekā 70 tūkstoši trešo valstu valstspiederīgo. Daļai no viņiem ar savas vietas atrašanu un iekļaušanos mūsu sabiedrībā veicies ātrāk, citiem šis ceļš noritējis grūtāk.

Daļēji integrācijas procesu nosaka arī sabiedrības attieksme. Tā, piemēram, iebraucējus no bijušās Padomju Savienības valstīm mēs kā savas sabiedrības locekļus pieņemam vieglāk nekā iebraucējus no Indijas, Āfrikas un Āzijas valstīm. Tā notiek tādēļ, ka cilvēkiem vieglāk ir pieņemt kaut ko pazīstamu, ar līdzīgām kultūras iezīmēm un mentalitāti. Tanī pašā laikā sabiedrībai ir visai blāva izpratne par to, cik sarežģītai procedūrai trešo valstu pilsoņiem jāiziet cauri, lai vispār varētu iebraukt uz dzīvi Latvijā. Turklāt attiecībā uz šiem cilvēkiem valda arī virkne ierobežojumu valsts garantēto pakalpojumu saņemšanā. Piemēram, cilvēki ar termiņuzturēšanās atļaujām, kuri Latvijā strādā un maksā nodokļus, nevar saņemt valsts garantēto medicīnisko palīdzību, un veselības pakalpojumi viņiem jāapmaksā pašiem pat tad, ja nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība. Ja šāds cilvēks zaudē darbu, tad atcelta tiek arī viņa uzturēšanās un darba atļauja, un šim cilvēkam Latvija ir jāpamet. Viņi nevar pretendēt arī uz valsts apmaksātu juridisko un sociālo palīdzību, kā arī uz bezdarbnieku pabalstiem. Savukārt studentiem no trešajām pasaules valstīm kā Latvijā nodzīvotu laiku ieskaita tikai pusi no studiju laika, un tas nozīmē, ka, lai kvalificētos pastāvīgā iedzīvotāja statusam, viņiem Latvijā jānodzīvo nevis pieci gadi, bet ilgāk. Tas viss kopumā nerada draudzīgākos apstākļus trešo valstu pilsoņu integrācijai mūsu sabiedrībā, bet gan sarežģī šo jau tā nebūt ne vieglo procesu. Tam visam piepulcējas nereti dzirdētais viedoklis, ka cilvēki no trešajām pasaules valstīm brauc šurp, lai aizņemtu jau tā nedaudzās brīvās darba vietas Latvijā u.tml. Te vēlētos atgādināt, ka trešo valstu valstspiederīgo nodarbināšanai ir savi, stingri kritēriji. Viens no būtiskākajiem ir latviešu valodas zināšanas, jo daudzās profesijās strādājošajiem latviešu valodas zināšanu līmenis noteikts likumdošanā. Savukārt darba devējam imigrantiem jānodrošina noteikts ienākumu līmenis, un saskaņā ar mūsu likumdošanu tas nedrīkst būt mazāks par iepriekšējā gada vidējās algas līmeni valstī. Nodarbinātības dēļ iebraukušajiem šobrīd šī summa veido 716 eiro mēnesī. Līdz ar to no trešo valstu pilsoņiem pieejamā nodarbinātības klāsta jau automātiski tiek izslēgti darba piedāvājumi tādās nozarēs, kurās vidējais atalgojums ir zemāks par minēto. Savukārt cilvēkiem ar pastāvīgajām uzturēšanās atļaujām veselības aprūpes un sociālajā jomā ir tādas pašas tiesības kā Latvijas nepilsoņiem. Tomēr pats būtiskākais jautājums ir, vai mēs kā sabiedrība spējam būt pietiekami toleranti un atvērti, lai viņi šeit tiešām justos kā mājās?