Zinātnieki oficiāli apstiprinājuši, kas atrodas Mēness iekšpusē

Rūpīgi pētījumi ir parādījuši, ka Mēness iekšējais kodols patiesībā ir cieta bumba, kuras blīvums ir līdzīgs dzelzs blīvumam, raksta žurnāls “Nature”.

Pētnieki cer, ka tas palīdzēs atrisināt ilgstošās debates par to, vai Mēness iekšējais kodols ir ciets, un ļaus precīzāk izprast Mēness un, attiecīgi, Saules sistēmas vēsturi.

"Mūsu rezultāti liek apšaubīt Mēness magnētiskā lauka evolūciju, demonstrējot iekšējā kodola esamību un atbalsta globālu mantijas maiņas scenāriju, kas sniedz nozīmīgus norādījumus par Mēness laika skalu Saules sistēmas pirmajos miljardos gadu," rakstīja komanda, kuru vadīja astronoms Artūrs Briots no Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra Francijā.

Saules sistēmas objektu iekšējā sastāva izpēte visefektīvāk tiek veikta, izmantojot seismiskos datus. Tas, kā zemestrīču radītie akustiskie viļņi pārvietojas un atlec no materiāla planētas vai Mēness iekšpusē, var palīdzēt zinātniekiem izveidot detalizētu objekta iekšpuses karti.

Jau iepriekš bija “Apollo” misijas savāktie Mēness seismiskie dati, taču ro izšķirtspēja ir pārāk zema, lai precīzi noteiktu iekšējā kodola stāvokli. Ir zināms, ka ir šķidrs ārējais kodols, bet tas, ko tas aptver, joprojām bija diskusiju jautājums. Cietā iekšējā kodola un pilnībā šķidrā kodola modeļi vienlīdz labi darbojas ar “Apollo” datiem.

Lai to vienreiz un uz visiem laikiem noskaidrotu, Brio un viņa kolēģi savāca datus no kosmosa misijām un Mēness lāzera diapazona eksperimentiem, lai raksturotu dažādas Mēness īpašības. Tie ietver pakāpi, kādā tas deformējas gravitācijas mijiedarbības ar Zemi dēļ, izmaiņas attālumā no Zemes un blīvumu.

Pēc tam viņi veica simulācijas ar dažāda veida kodoliem, lai atrastu tos, kas vislabāk atbilst novērojumiem.

Viņi izdarīja dažus interesantus atklājumus. Pirmkārt, modeļi, kas visvairāk līdzinās tam, ko mēs zinām par Mēnesi, apraksta aktīvus satricinājumus dziļi Mēness mantijā. Tas nozīmē, ka blīvāks materiāls Mēness iekšpusē nokrīt uz centru, bet mazāk blīvais materiāls paceļas uz augšu. Šī aktivitāte jau sen ir ierosināta kā veids, kā izskaidrot noteiktu elementu klātbūtni Mēness vulkāniskajos reģionos. Komandas pētījums pievieno vēl vienu vienumu pierādījumu sarakstam par labu.

Un viņi atklāja, ka Mēness kodols ir ļoti līdzīgs Zemes kodolam - ar šķidru ārējo slāni un cietu iekšējo kodolu. Saskaņā ar viņu simulācijām ārējā kodola rādiuss ir aptuveni 362 kilometri, bet iekšējā kodola rādiuss ir aptuveni 258 kilometri. Tas ir aptuveni 15 procenti no visa Mēness rādiusa.

Komanda atklāja, ka arī iekšējā serdeņa blīvums ir aptuveni 7822 kilogrami uz kubikmetru. Tas ir ļoti tuvu dzelzs blīvumam.

Interesanti, ka 2011. gadā “NASA” zinātnieces Renē Vēberes vadītā komanda ieguva līdzīgu rezultātu, izmantojot tolaik vismodernākās seismoloģiskās metodes “Apollo” datos, lai pētītu Mēness kodolu. Viņi atrada pierādījumus par cietu iekšējo serdi ar aptuveni 240 kilometru rādiusu un aptuveni 8000 kilogramu blīvumu uz kubikmetru.

Brio un viņa komanda saka, ka viņu rezultāti apstiprina agrākos atklājumus un diezgan pārliecinoši apstiprina Mēness kodolu, kas ir līdzīgs Zemei. Un tam ir dažas interesantas sekas uz Mēness evolūciju.

Mēs zinām, ka neilgi pēc tā veidošanās Mēness bija spēcīgs magnētiskais lauks, kas sāka vājināties apmēram pirms 3,2 miljardiem gadu. Šo magnētisko lauku rada kustība un konvekcija kodolā, tāpēc tas, no kā sastāv Mēness kodols, lielā mērā ietekmē to, kā un kāpēc magnētiskais lauks pazuda.

Ņemot vērā cilvēces cerības salīdzinoši īsā laikā atgriezties uz Mēness, mums, iespējams, nebūs ilgi jāgaida, līdz šie atklājumi tiks apstiprināti seismiski.