Andrejs Ēķis: Cilvēki uzvedas tā, it kā būtu nemirstīgi
Par bargo digitālās televīzijas lietas spriedumu, par politiķu ideju taisīt jaunu kanālu krievu valodā, par to, kā top un kad būs gatava jaunā latviešu mākslas filma Namejs, intervija Neatkarīgajā ar televīzijas cilvēku, kino producentu Andreju Ēķi.
– Nesen noslēdzās tiesas prāva pirmajā instancē tā sauktajā digitālās televīzijas lietā. Jūs šajā lietā bijāt apsūdzētais, un tiesa ir piespriedusi jums paprāvu naudassodu. Kā jūtaties kā apsūdzēts un notiesāts?
– Es nevienu mirkli netiku slēpis, ka mani interesē digitālā televīzija. Tagad, pēc tik ilgiem gadiem, ir apstiprinājies, ka ceļš uz digitālo televīziju ir bijis pareizs. Tolaik bija spiediens uz to, vai vispār vajadzīga digitālā televīzija – Latvijas Televīzijā bija sižeti, ka tiks piesavinātas Latvijas Mobilā telefona daļas, ka tiks izkrāptas lielas summas, taču tagad tiesas spriedumā nav neviena vārda par to, ka būtu izkrāptas kādas LMT daļas. Jautājums ir par to, kas tad īsti ir «sausajā atlikumā»?
Mani iepriecināja tas, ka tiesnesis teica, ka neviena diena nav bijusi ievilkta garumā. Bet tik un tā līdz spriedumam pirmajā instancē ir iets tik daudzus gadus. Diemžēl Latvijas tiesu sistēma ir tāda, ka it kā mēs, cilvēki, būtu mūžīgi un nemirstīgi. Cilvēkam it kā ir tiesības uz ātru un taisnīgu tiesu – vainīgs, saņem sodu un uz priekšu. Bet mūsu gadījumā ir tā, ka tiesu darbi ir vilkušies bezgalīgi – kurš gan vairs var saskaitīt, cik ir bijis tiesas sēžu. Visi mani radi un paziņas zināja, ka trešdienas un piektdienas esmu aizņemts ar sēdēšanu tiesā. Es to sev iestāstīju tā, ka esmu Juridiskajā fakultātē un apgūstu zinības.
– Tad jau jūs tagad esat apguvis jurisprudenci?
– Nevaru teikt, ka es būtu jau augsti izglītota jurista zināšanu līmenī, bet vispārējos principus jau saprotu ļoti labi. Es šo savu tiesāšanu esmu pārvērtis nevis par sāpi, bet par izglītības iegūšanu. Acīmredzot kāds tur augšā tā ir gribējis, lai es šādā veidā mācos jurisprudenci. Tāda dusmu nosēduma man nav, es to uztveru kā pārbaudījumu. Pārbaudījuma ietvaros redzu trīs lietas. Pirmkārt, savulaik LTV izskanēja, ka esam gribējuši izkrāpt LMT daļas. Tas nav pierādījies, par to vairs nav nekādas runas. Vēl tika runāts par kaut kādiem 150 miljoniem, kas arī vairs nav nekādā veidā pieminēts. Trešā lieta ir tas, ka nav zaudējumu kompensācijas, jo nav cietušā. Par ko tad īsti esmu notiesāts? Bet nu par to vēl būs strīdi. Tāpēc es un mani aizstāvji gaida, kad būs gatavs pilnais sprieduma teksts.
– Kāpēc «digitāllieta» radās?
– Ir tāda amerikāņu filma Perfect Storm, kur sižeta pamatā bija katastrofa, kur vienlaikus sakrīt vairāki apstākļi, un rodas milzīga vētra. Ar digitālās televīzijas lietu arī sakrita vienlaikus gan politiski, gan ekonomiski apstākļi. Pirmā komponente bija tāda, ka kādas kompānijas bija ieguldījušas lielus līdzekļus vados. Bet te piepeši nāk tādas tehnoloģijas, kas nodrošina televīziju pa gaisu. Ko dara tā kompānija, kas vilkusi vadus? Protams, ka tā ir izmisusi. Tas ir loģiski. Tāda kompānija dara visu, lai traucētu jauno tehnoloģiju nākšanu.
Otrs – ka kaut kur kaut kādā veidā digitālās televīzijas tapšanas gaitā bija iemaisīts Andra Šķēles vārds. Tur nevis patiešām viņš kādā veidā piedalījās, bet bija runas, ka viņš it kā ir klāt – stāv kaut kur blakus vai aiz muguras. Ja tur būtu kāds Sidorovs vai Pečkins, tad tas nevienu neinteresētu, bet Šķēle interesēja. Tolaik vienām partijām vajadzēja satriekt pīšļos citas partijas, un «digitālā lieta» bija viena no lietām, ar kuru sist.
– Lieta atgādina tādu kā Nirnbergas prāvu – uz apsūdzēto sola sapulcināti daudzi Atmodas laika aktīvisti, uzņēmēji, kultūras darbinieki, sabiedrībā pazīstami cilvēki.
– Man arī tāds iespaids radās. Tur apsūdzība ir sapulcinājusi daudzus. Laikam ar domu, ka kāds gan jau neizturēs, sāks aprunāt pārējos. Dzirdēju no kolēģiem, ka viņiem apsūdzība piedāvājusi: «Atzīsties visā, tad mēs būsim pret tevi maigi!» Bet šeit ir problēma, ka nav jau ko aprunāt un par ko atzīties. Es skatos uz tiem apsūdzētajiem, kas ir finanšu speciālisti. Jūtu viņiem līdzi. Labi, es gribēju nopelnīt, bet viņi ir darījuši visu, lai tautai televīzijas digitalizācija izmaksātu lētāk. Bet viņiem to inkriminē kā noziegumu.
– Gaidot 9. maiju, Krievijas televīzijas kanālos varēja redzēt milzīgu daudzumu dažādu filmu un seriālu par Lielā Tēvijas kara tēmu – ar patriotisku, lielkrievijisku ievirzi. Šajā sakarā rodas jautājums: «Kur Latvijai ir patriotiskas mākslas filmas, ja neskaita tās dažas, kas ir?» Ir dzirdēts, ka Ēķis taisa kādu jaunu filmu par Nameju, par 13. gadsimtu. Kad filma būs gatava?
– Esmu par šo jautājumu daudz domājis – par Krievijas un Latvijas filmām. Krievija ar savām filmām grib pierādīt, ka ideja ir augstāk par visu – augstāk par cilvēku. Es tomēr domāju, ka cilvēks ir augstāks un pēc tam ir ideja un valsts. Varētu jau domāt, ka laba būtu tāda filma, ka ir Padomju Sociālistiskā Republika, okupācija un visi cīnās par brīvu Latviju. Bet kāpēc jācīnās par brīvu Latviju? Acīmredzot tāpēc, lai visi dzīvotu labāk. Skatos krievu filmas un redzu, ka viņi saka: Staļins varbūt nebija labs, bet mēs karu vinnējām. Bet maz tiek rādīts, ka PSRS karu vinnēja ar tik milzīgiem upuriem – tā attiecība, cik krievu gāja bojā pret vāciešiem, ir milzīga un nesamērīga. Tā ir kā Pirra uzvara.
Mēs ar Aigaru Graubu domājām, kādu filmu uztaisīt. Izdomājām, ka par 13. gadsimtu. Aleksandrs Grīns ir radījis brīnišķīgu literāru darbu Nameja gredzens. Namejs ir pāris reizes pieminēts Livonijas Indriķa hronikā, tāpēc par viņu patiesībā maz kas ir zināms. Bet Grīns ir radījis leģendu, kura latviešiem palīdz piedzīvot brīvības sajūtu, neatkarīgu domāšanu. Mūsu koncepcija ir tāda, ka, ja cilvēki būs pašlepni un brīvi, tad arī Latvija būs tāda. Ir 13. gadsimts, un Romas katoļu baznīca raugās, kas te notiek, šajā reģionā. Visa Eiropa jau ir kristīta, bet šeit kāds Viesturs ne tikai nav kristīts, bet vēl kontrolē svarīgu tirdzniecības ceļu pa Daugavu – ne tikai iekasē, bet vēl arī nedalās.
Negribam rādīt, kurš tur sliktais, kurš labais, bet svarīgākais ir brīvības sajūta.
Es domāju par 1940. gadu. Kā tas bija? Latvieši nešāva. Kāpēc 1945. gadā šāva? Bija sapratuši, ka atnācis ir svešais un komandē – tu tagad šitā dzīvosi! Tā ir cīņa par dzīves jēgu, kā tu to saproti – kā tēvu tēvi to ir sapratuši, par domāšanu, ne tik daudz par to, ka zeme būs lielāka vai mazāka. Man svarīgākais ir kopā ar režisoru Aigaru Graubu producēt tādas filmas, kas cilvēkiem liek domāt. Man patīk tādas filmas kā tā par basketbolistiem, kur viens no filmas varoņiem saka: «Kas tā par sūda valsti, kas mums neiedod kārtīgus formas tērpus?» Bet otrs saka: «Mēs jau paši esam šī valsts.» Man gribētos, lai visi domā, ka mēs paši esam tā valsts, nevis gaida, ka tā valsts viņiem kaut ko dos. Mēs – latvieši – esam savākušies kopā, lai dzīvotu labāk. Ne tik daudz, lai runātu latviski, kas arī, protams, nav mazsvarīgi, bet lai dzīvotu labāk. Kāpēc mēs tik slikti dzīvojam? Laikam tāpēc, ka visi vēl nav sapratuši, kāpēc mums ir sava valsts.
Filmai Namejs vajadzētu būt gatavai 2016. gada beigās vai 2017. gada sākumā. Ar šo filmu mēs gribētu tā kā ievadīt Latvijas simtgades svinības. Tas nekas, ka tā ir par 13. gadsimtu. Filma ir nevis 13. gadsimta, bet 21. gadsimta cilvēkiem.
– Ja būtu filma, kur turētos cieši pie Livonijas Indriķa hronikas teksta, nekas pievilcīgs tas nebūtu – leiši slepkavo igauņus, zemgaļi – lībiešus, un visiem pa vidu maisās vācieši, liedami eļļu ugunī.
– Tādas filmas taisīt var, lai gan esmu skeptisks par cenšanos restaurēt visu, lai būtu kā pa īstam. Savulaik filma Jūru pavēlnieks ar Raselu Krovu galvenajā lomā izgāzās. Tur bija ieguldīta milzu nauda un liels darbs, lai rādītu autentisku viduslaiku cilvēku izskatu – ar izkritušiem zobiem un tādā garā. Mums jādomā, kā piesaistīt mūsdienu cilvēku, kurš sēž zālē un ēd popkornu, – kā viņu aizraut, lai viņš skatās. Ir ļoti daudz pieņēmumu par to, kā cilvēki agrākos laikos ir dzīvojuši. Un droši vien, ka šie pieņēmumi ne vienmēr atbilst patiesībai. Kāpēc seno laiku cilvēkus ģērbj driskās? Senie latvieši, kā rāda izrakumi, ģērbās ļoti smalki, grezni.
– Valsts prezidentu ievēlē aizklāti, tautai neļauj prezidentu vēlēt. Vai tas ir pareizi?
– Prezidentam saskaņā ar Satversmi ir valsts reprezentācijas funkcijas. Esmu savulaik cītīgi meklējis materiālus par to, kas notika 1934. gada 15. maijā, kad Kārlis Ulmanis atlaida Saeimu, iecēla sevi par prezidentu, apcietināja oponentus un cenzēja presi. Ulmani var godināt par to, ko viņš ir darījis labu, taču šī ir viena lieta, kas, domāju, varbūt atļāva padomju armijai tik viegli ienākt un Latvijai zaudēt neatkarību. Mums kaimiņos ir viltīga vara, kas nesmādē dažādus paņēmienus savu mērķu sasniegšanā. Ar tādu kaimiņu atdot visu varu vienai personai ir nepieņemami. Droši vien, ka 1940. gada notikumus ievadīja 1934. gada notikumi. Savulaik biju par to, ka Latvijā vajag visas tautas vēlētu prezidentu un prezidentālu republiku, taču tagad savas domas esmu mainījis – Latvija ir pārāk jauna valsts, ar pagaidām vēl ne tik stiprām demokrātijas tradīcijām, lai daudz varas nodotu vienās rokās. Daudzi cilvēki nav sapratuši, par ko tad mums ir šī valsts, ko mēs gribam ar to, ka mums ir valsts.
Pašlaik ir Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā. Latvijai tas bija jāizmanto, lai rūpētos par savām interesēm. Taču, vai kāds varēs pateikt, ko Latvija izdarījusi savām interesēm ES prezidentūras laikā?
Radio reklāmā dzirdam, ka eirodeputāts Krišjānis Kariņš karo pret ofšoriem. Tas ir jauki. Taču ko viņš ir izdarījis Latvijas labā? Tāpat arī citi Latvijas eirodeputāti – ko viņi ir izdarījuši, lai Latvijā dzīve kļūtu labklājīgāka? Latvijas prezidentūru vajadzētu izmantot, lai izsistu kaut ko Latvijas tautsaimniecībai vai arī lai pavēstītu pasaulei kādas savas ziņas.
– Ir Centrālajā Āzijā valstis, kur ir kārtība – ja nācijas vadonis kaut ko ir nolēmis, tad tas tiek izpildīts. Nav tā, kā pie mums, kur kongresā visi diskutē, nobalso un nolemj, bet jau pēc nedēļas viss lemtais ir aizmirsies un nekas netiek darīts. Šāds stāsts ir ļoti pievilcīgs arī daudziem latviešiem, kuri uzskata, ka vajag stipru roku.
– Tas atkal būtu idejas vārdā, nevis par cilvēku. Man ir svarīgi, lai katrs cilvēks izjūt savu brīvību.
– Ar Krieviju pirms gadiem septiņiem bija tāds brīdis, kad šķita, ka nupat iet tā kā uz labo pusi, ka Latvijas attiecības sāk uzlaboties. Tagad tas ir pagātnē, attiecības ir sabojājušās. Kāda būs šo attiecību nākotne, kā Latvijai un ES valstīm vajadzētu izturēties pret Krieviju?
– Mans vecaistēvs savulaik stāstīja, kā braucis uz Sibīriju. Vagonā bijuši 30 politieslodzītie, kuriem pievienoti desmit kriminālnoziedznieki. Kriminālie pieprasījuši, lai viņiem atdod jakas. Politieslodzītie sākumā sacījuši, ka nedos, taču jau drīz visas jakas bijušas pie kriminālajiem. Tas tāpēc, ka viņiem cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtes. Ar Krieviju ir tieši tas pats – jau kopš seniem laikiem galvenais ir bijis mērķis, un tas attaisno jebkādus līdzekļus. Krievija saprot spēku – kā Kaukāza vilku suns. Huligāns uzmācas tikai vājam, inteliģentam. Bet, ja pretī stāv labi trenēts, kas prot kauties, tad huligāns ierauj asti. Krievija jāciena, nedrīkst kaitināt, bet jābūt spēkam. Tā ir nejēdzība, ka Latvija joprojām neatvēl aizsardzībai 2% no iekšzemes kopprodukta. Mums ir jābūt spēcīgai armijai.
– Joprojām nav vēl pilnībā noplakušas runas par to, ka vajag jaunu, valsts budžeta finansētu Baltijas televīzijas kanālu krieviski. Kā vērtējat šo ideju?
– Savulaik ar dēliem biju makšķerēt maksas dīķos. Pie pirmā dīķa bija jāmaksā trīs lati, bet nenoķērām nevienu zivi. Pie otrā dīķa nebija jāmaksā par iespēju makšķerēt, bet par noķerto zivju kilogramiem. Tur zivis ķērās kā trakas. Otrā dīķa īpašnieks man paskaidroja, ka pirmajā gadījumā esmu pircis papīra gabaliņu – čeku, bet otrajā gadījumā es pērku kilogramus. Ko gan mēs būsim nopirkuši ar televīzijas kanālu? Nu, kanālu būsim nopirkuši. Bet kas tad ir svarīgākais? Ne jau kanāls ir svarīgs. Ir svarīgs iedzīvotājs, kas runā citā valodā, un viņam ir citāda sapratne. Ja politiķi grib pirkt auditoriju, kurā uzrunāt cilvēkus, tad viņiem jāsaprot, ka labāk par kādiem naudas līdzekļiem izveidot kādu raidījumu, reklāmu vai informācijas ciklus un ievietot šos materiālus tur, kur var uzrunāt šos cilvēkus. Bet ieguldīt sešus miljonus kanālā, tad katru gadu mest tajā vēl iekšā naudu? Un šis kanāls uzreiz jau pašā sākumā būtu apzīmēts kā propagandas kanāls, kurā latvieši cenšas kaut ko iestāstīt krieviem. Tas ir tik nejēdzīgi – lielākais ārprāts. Kurš to skatīsies?
– Šogad ir izgāzusies Latvijas braukšana uz pasaules EXPO izstādi Milānā. Vai vajag šajās izstādēs piedalīties?
– Iegadījās, ka redzēju EXPO izstādi Ķīnā. Gāju gar paviljoniem un sapratu, ka lielās Eiropas valstis – Vācija, Itālija – zina, kāpēc tā EXPO izstāde viņiem ir vajadzīga. Bet pārējās valstis uztaisa savu izstādi un domā, ka viņu vienīgā misija ir izklaidēt cilvēkus, kas tur sanākuši. Vācieši uzsver, ka ir nācija, kas prot būvēt. Itālieši rāda, ka viņiem ir gardi ēdieni un vīni. Vajadzētu kaut kā sakoncentrēt stāstu, lai ko par mūsu valsti varētu izstāstīt. Citādi no piedalīšanās EXPO maz jēgas.
Uzskatu, ka EXPO izstādēs ir jāpiedalās, bet nu šogad birokrātija ir sapinusies pati savā meistarībā, tāpēc Latvija uz Milānu nebrauc.