Sergejs Kruks: Mediji atspoguļo elites politisko kultūru

 
©f64

Latvijas politiķi domā, ka mediji jāsaista ar valsti nevis profesionāli, bet direktīvi un birokrātiski. Neatkarīgās jautājumi Rīgas Stradiņa universitātes profesoram, mediju ekspertam Sergejam KRUKAM pamatā izriet no medijos un Kultūras ministrijas (KM) mājaslapā atrodamajām mediju politikai, mediju uzraudzībai (?) veltītajām amatpersonu un to uzaicināto ekspertu frāzēm.

– Gandrīz visās Eiropas valstīs pastāvot mediju koordinācija, bet Latvijā tādas vēl neesot. Kā gandrīz visās Eiropas valstīs izpaužas mediju koordinācija?

– «Mediju koordinācija» – tas ir jaunievedums. Es nezinu, kas tas ir. Jo tas nekur nav paskaidrots. Tur jau tā lieta, ka tiek izmantoti vārdi, jēdzieni, kuru nozīmi nepaskaidro. Diskusijā televīzijā, kur es piedalījos, kultūras ministre nolasīja garu sarakstu, no kura nekas nebija saprotams.

Kāpēc valdībai, kāpēc ministrijai tā jārīkojas? Acīmredzot notiek dienaskārtības maiņa. Daudzus gadus deldētais «veiksmes stāsts» ir nolietojies, un tā vietā jāizdomā kas cits. Ar mediju politiku operēt ir daudz vienkāršāk. Ja ekonomikā pastāv vismaz IKP pieaugums, tad mediju politikā rezultatīvo, statistisko rādītāju ir maz.

Atkārtosies tas pats, kas ar Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas pamatnostādnēm. Mērķi ir vieni, naudu tērē citām lietām, bet rezultāti tiek paredzēti vēl kādi trešie. Tā iegājies, ka ar humanitāro grozu saistītās lietās amatpersonas nav radušas domāt par rezultātu. Ko viņi koordinēs? Mūsu pētījumi liecina, ka, vērtējot medijiem izvirzītās pretenzijas par nepareizu, negatīvu atspoguļojumu un paskatoties, kas ir informācijas nesēji un devēji, rezultātā nonākam pie valsts institūciju preses relīzēm. Paši žurnālisti maz ko izdomā.

– Vai valstij ir vajadzīgas mediju politikas pamatnostādnes? Tādām jābūt gatavām līdz šā gada 1. aprīlim. Atklāti sakot, es lāgā nesaprotu vispārēju mediju politikas, darbības principu valstisku «individualizāciju».

– Es arī nesaprotu. Nesaprotu arī jēdzienu. Kas tas ir? Iesākumā runa bija par to, ka likumdošanā ir kaut kādi caurumi, nepilnības saistībā ar žurnālista radošo profesiju. Runa bija par to, kā pasargāt žurnālistu kā darba ņēmēju. Par darba attiecībām ar redakciju, kuras nevar būt tādas pašas kā namu pārvaldē, par minimālajām algām, sociālajām garantijām… Tagad tas kaut kādā veidā pārtapis par saturiskās politikas novērošanu. Izklausās diezgan smieklīgi. Jo tikai pirms dažiem gadiem tika izstrādāta jauna apvienota sabiedriska elektroniska medija koncepcija, kurā par šo lietu nebija teikts ne vārda. Kas tad pēkšņi ir mainījies, ka atkal vajadzīgas komisijas valdības līmenī? Un atkal – kāds būs rezultāts? Vismaz PR nolūkos vajadzētu nosaukt trīs punktus, ko gribam atrisināt.

– Es atradu trīs punktus. «Latvijas valsts mediju politikas uzdevums: – nodrošināt Latvijas, uz Latviju fokusētas informatīvās telpas pastāvēšanu, lai būtu forums, kur diskutēt un analizēt; – Latvijas medijiem ir jāatspoguļo ģeopolitiskā reālitāte – piederība pie Eiropas Savienības, nevis pie Krievijas; – virsmērķis ir mediju telpas attīstība – attīstot demokrātiju, tiesiskumu un pilsonisko līdzdalību.» Vēl – veicināt elektronisko mediju un drukātās preses attīstību, radot labvēlīgus apstākļus to pastāvēšanai un konkurētspējai.

– Tas nav nekas konkrēts. Pie katras vārdkopas var piekasīties. Piemēram, kas ir «Latvijas valsts mediju politika»? Vai runa ir par valsts medijiem? Ko nozīmē «uz Latviju fokusētās»? Vai tas nozīmē, ka tiks provinciāli rakstīts tikai par Latvijas notikumiem?

Es teiktu, ka mums ir brīnišķīgi visi valstiskie (sabiedriskie) mediji, kuri nesagrozot pārraida valsts aparātā saražotu informāciju. To redzam, pētot saturu, – ja mainās valdības koalīcija, tad televīzijas ziņās, neatkarīgi no to politiskajām simpātijām, mainās arī avoti. Mediji visai uzticīgi atspoguļo to, kas notiek politiskajā elitē, tāpēc realitātes atspoguļošanas problēmu cēloņi jāmeklē politiskajā diskursā.

– Un konformismā no mediju puses?

– Es teiktu maigāk un vienkāršāk – žurnālistam jāizšķir, kas ir publicēšanas vērts. Ja tas nāk no attiecīga ranga cilvēkiem, to publicē. Ja tas nāk no ierindas cilvēka, to nepublicē. To redzam arī TV diskusijās – pat, ja tur ir aicināts vienkāršs cilvēks, kurš labi runā, prioritāte vienalga tiek dota elites pārstāvim. Tā ka – ir aplam pārmest medijiem to, ka mediji kaut ko nedara. Mediji dara to pašu, ko politiskā vide. Valstij nav tiesību kritizēt mediju darbību, jo mediji tikai atspoguļo elites politisko kultūru. Jā, arī vērtē, bet tikai tās dienaskārtības ietvaros, ko noteikusi valdība. Piemērs – apvienotā medija koncepcijā sludināta diskusiju platforma, caurspīdīgums,… bet tad, kad vajag ievēlēt Latvijas Radio valdi,  NEPLP noslēdz visu – nekādas diskusijas.

– Ko nozīmē informatīvās vides integrācija, ko nozīmē sabalansēta mediju telpa?

– Mums taču ir vesela nodaļa Kultūras ministrijā…

– Arī šā jautājuma saturs ir atvasināts no frāzēm, ko lieto mediju politikas nodaļas veidotāji KM.

– Tad lai viņi paskaidro. Es nezinu. Mans students uzrakstīja bakalaura darbu, pētīja literatūru, rakstus par bieži pieminētajām divām informatīvajām telpām. Un tā arī neatrada jēdziena skaidrojumu.

– Es arī nesaprotu. Taču pieļauju, ka tas ir subjektīvi, jo valoda man neko nenodala, bet saturu es uztveru kopsakarā. Ko secināja bakalaurs?

– To, ka skaidras definīcijas: es, tāds un tāds zinātnieks, lietodams terminu «informatīvā telpa», saprotu ar to sekojošo, nav. Arī kontekstuāli nevar saprast – ko tas nozīmē. Rietumu literatūrā to nelieto, tāpēc tas nevar būt kāds pārcēlums no Rietumu komunikācijas teorijas.

– Tomēr – vēl no tās pašas operas. Mediju politikas pamatnostādņu izstrādei radītās darba grupas uzdevums cita starpā ir – definēt plašsaziņas jomā pastāvošās problēmas. Palīdziet grupai, definējiet svarīgākās!

– Tās jau sen ir definētas. Vienā teikumā – žurnālistu kā darba ņēmēju aizsardzība. Es domāju, ka pārējās problēmas izriet no žurnālistu nedrošās situācijas.

– Tad – kādam nolūkam vajadzīga mediju uzraudzības nodaļa KM?

– Valsts formulē, ka ir kaut kāda problēma. Bet Latvijā problēmas risina ar nodaļas dibināšanu un nolikuma par šo nodaļu rakstīšanu. Tāds ir mūsu birokrātiskais process. Turklāt KM jau pastāv Sabiedrības integrācijas un pilsoniskās sabiedrības attīstības nodaļa. Pirms sperts nākamais solis, gribētos dzirdēt, kāpēc mēs, kas esam izdarījuši sekojošo, šādā sastāvā nevaram izdarīt to un to. Nekas tāds nav dzirdēts. Līdz ar to secinu – KM pastāvošā institūcija nezina, priekš kam tā eksistē un kādas tai ir attiecības, piemēram, ar divām pie mums pastāvošajām žurnālistu organizācijām, ar NEPLP, ar ētikas komisijām. Kādas funkcijas saistībā ar šiem citiem veiks jaunā ministrijas iestāde?

– Kā vērtēt apgalvojumu: «Krievijas informatīvā telpa – galvenā problēma»?

– Gribētos redzēt datus, kas raksturo šo ietekmi. Arī datus, kas gūti fokusa grupu aptaujās. Kāda, cik vērā ņemama ir šī ietekme uz to, kas praktiski attiecas uz cilvēka dzīvi, ko viņš var aptaustīt (Krievijas pilsonība, pensijas,…). Un jautājums – kāpēc bāzt visus vienā masā, ja šīs telpas ietekmē ir ne tuvu ne visi. Ja iepriekšējo valdību pasūtītajos pētījumos nebūtu aplūkots tikai dalījums «latvieši–nelatvieši», bet arī smalkāk definētas sociāli demogrāfiskās grupas, tad būtu pamanīts, ka tāds mainīgs lielums kā «etniskā piederība» tur pazūd. Analizējot SKDS pētījumus, var atklāt, ka visā datu masīvā korelācija «latvieši–nelatvieši» nemaz nav tik izplatīta. Analizējot šos datus, neparādās, ka nelatvieši vai nepilsoņi Latvijā ir grupa ar izteikti atšķirīgu viedokli par kaut kādu jautājumu. Tā ka – saistībā ar Krievijas mediju ietekmi gribētos redzēt faktiskos datus un uz to pamata izvirzīt konkrētos priekšlikumus.

– Manuprāt, «Krievijas informatīvās telpas spēku» var izslēgt ar valsts kvalitāti. Bet ar tā mitoloģizāciju medijos un politikā – nevar.

– Par to bija runa, jau sacerot integrācijas programmu. Mēs, kas to kritizējām, prasījām rezultātus, to, kādā veidā paredzētais novedīs pie mērķa. Un – kāds ir mērķis? Mums nav saprotams, vai mērķis ir kulturālā integrācija, kas ir viena lieta, vai politiskā integrācija, kas ir pavisam cita lieta.

– Tātad – lai publiskajā telpā pārmēru nerēgotos politiski nepaveiktais, kvalitātes vietā var tikt ieviesti mediju uzraudzības un cenzūras elementi?

– Savulaik cilvēki savas domas par valsti veidoja ne jau no tā, ko bija dzirdējuši Amerikas balsī, bet no tā, ka iegāja veikalā un redzēja, kas ir.

Arī tagad valsts cīnās ar sekām, nevis cēloņiem. Ar atspulgu spogulī, nevis ar atspulga oriģinālu. Brīnās, baidās, tur aizdomās krievu auditoriju… Bet, kas tad šajos vairāk nekā divdesmit gados darīts, lai šo auditoriju uzrunātu, lai kooptētu sabiedriskajās un politiskajās institūcijās. Ne ar kultūras budžetu, ne caur dalību partijās šī auditorija nav tikusi nopietni piesaistīta. Finansējuma lūgums Russkij mir programmām no vietējo krievu mākslinieku puses – tās ir sekas. Jo rīcība ir bijusi pretēja, piemēram, ASV liberālajai koncepcijai, kas paredz kopienas tūlītēju iesaisti un vērtību pārņemšanu darot. Ja būtu iedevuši krieviem organizēt, teiksim, 18. novembra pasākumus, tad atklātos gan vērtības, gan lojalitāte, gan integrācija. Vērtību pārņemšana notiek un griba tās aizstāvēt rodas darot.

Jau 2004. gadā pētījums parādīja, ka nav divu stingri nošķirtu informācijas telpu. Daudzi krievi lasīja latviešu avīzes, skatījās ziņas latviešu valodā. Šodien šie rādītāji ir daudz sliktāki. Tas nozīmē, ka krievi ir aizgājuši no latviešu valodas medijiem. Viens variants – slūžas pārplūst psiholoģiskā stresa dēļ. Otrs variants – cilvēki aizplūst uz Īriju.

Šodien medijos latviešu valodā nerunā par nelatviešu problēmām un neskatās uz tām ar nelatviešu acīm. Vai, ja, piemēram, Olga Procevska, kura ir mācījusies latviešu skolā, izsaka domas perfektā latviešu valodā, bet šīs domas nepatīk, tad nez kāpēc viņa neskaitās integrējusies. Tātad ir paredzēts «veidot forumu un diskusiju platformu». Bet praksē viedokļu sadursme un nepatīkamu viedokļu klātbūtne netiek veicinātas.

– Kas ir informatīvais karš Latvijā?

– Nezinu.

– Kāpēc?

– Neredzu tādu.

– Tostarp mitoloģija pārņem prātus. Un oficiālais līmenis to akceptē. Kā mums ar to iztikt?

– Cik gadu dzīvojām «veiksmes stāstā»? Tagad tas ir beidzies. Tagad ir informatīvais karš. Ir kāds, kas izdomā spilgtas definīcijas, kuras žurnālisti pēc tam atražo. Starp citu – arī tas norāda uz žurnālistikas atkarību no birokrātiskā diskursa.

– Tas pats jautājums citādi – kas ir tas, ko mēs saucam par informatīvo karu?

– Agrāk to sauca Krievi nāk!. Bet tā tagad ir jau nodeldēta frāze. «Informatīvais karš» skan svaigāk un skaļāk.

– Informatīvās telpas uzlabošanai esot vajadzīgs TV kanāls Latgalei krievu valodā. Vai vajag?

– Kāpēc Latgales kanāls, kāpēc ne Rīgas? Viņi formulē – pastāv draudi. Un cilvēki, kuriem uzdots to risināt, piedāvā risinājumus «ķeksīša pēc».

Neizspriežot, neizrunājot, neizdiskutējot problēmu. Kas jāmaina, kas ir informatīvā telpa? Un kādā veidā jauna kanāla izveidošana Latgalē veicinās rezultāta sasniegšanu?

Ir divas pretrunīgas norādes. Jāveido TV kanāls krievu valodā, taču politiķus rosina nerunāt ēterā krieviski. Kurš tad diskutēs šajā forumā?

Pirms diviem gadiem NEPLP pieņēma jaunu koncepciju, kurā krievu valodai bija visai neliela vieta sabiedriskajā televīzijā, tagad pēkšņi vajag veselu kanālu.

– Ir dzirdēts, ka šā kanāla misija varētu būt līdzīga tai, kādu esot veikusi Dienas krievu versija.

– Dienas krievu versijas problēma bija tāda, ka tur neparādījās nelatviešu problēmas. Bet, ja cilvēks par savām problēmām neuzzina, lasot latviešu medijus, tad tos vienkārši nelieto.

– Bet jūs pats esat teicis, ka masu saziņas līdzekļu kvalitāte Latvijā varētu būt krietni labāka. Vai tikai politika tiem traucē būt kvalitatīvākiem?

– Pirmkārt, žurnālista profesionālais, ekonomiskais statuss redakcijā. Otrkārt, vides trūkums. Tad – jauno, interneta mediju paļaušanās uz to, ka vajag daudz īso ziņu. Ziņās politiķis noteiktā zīmju apjomā pasaka kaut kādu emocionāli piesātinātu domu, un to jau kultivē visi mediji. Bet – tas netiek ielikts kontekstā, ne arī salīdzināts ar citiem viedokļiem. Pastāv neprasme atklāt kontekstu. Dienaskārtība nemitīgi mainās. Tāpēc vakardienas, aizvakardienas un šodienas notikumu nevar ielikt vienā rāmī, izspriest vienā kontekstā.

Turklāt savulaik bija ne slikta gan vācu, gan krievu, gan padomju, gan latviešu žurnālistiskā tradīcija, ko sauca par publicistiku. To mēs šajos gados pazaudējām. Sava vaina tajā ir Dienai. Pārmaiņām sākoties, redakcija paņēma ziņnešus, kas tikko bija beiguši skolu un kuriem nebija prasmes kritiski izvērtēt informāciju.

– Paaudzei, manuprāt, bija jānomainās.

– Taču šī maiņa ir notikusi bez profesionālās socializācijas.

– Ko tad fakultāte dara?

– Fakultātei ir grūti īstenot socializāciju, ja tā nav pieprasīta praksē.

– Ja iespējams, definējiet, lūdzu, tā teikt, konceptuālo, idejisko pamatu politiķu, KM attieksmei pret medijiem.

– Varbūt pārliecība, ka cilvēka rīcību nosaka simboli, nevis paša realitātes pieredze. Tāpēc šī vēlme kontrolēt, kas notiek cilvēku galvās, bet nevis centieni veidot vidi, kura viņus motivētu rīkoties godīgi. Franču pilsonības koncepcijas autors Ernests Renāns teica: nācija ir ikdienas plebiscīts. Pie mums nav labvēlīgas vides plebiscītam: nav stratēģiskā redzējuma, tāpēc spēles noteikumi bieži mainās; neprasme formulēt problēmu un sasniedzamos rezultātus arī veicina spēles noteikumu maiņu. Politiskā dienaskārtība mainās teju katru dienu, un tāpēc daudz sadrumstalotu ziņu bez konteksta un jēgas.