Intervija ar vēstures zinātņu doktoru, Okupācijas muzeja direktora un VDK dokumentu izpētes komisijas priekšsēdētāja vietnieku Ritvaru Jansonu – par 1991. gada barikāžu un citu vēstures notikumu pētniecību, par valdības neieinteresētību šajā pētniecībā un vēstures teikām, kas jāsaglabā.
– Ja pareizi saprotu, nav valstiska pasūtījuma pētīt jaunāko laiku vēsturi: Atmodas periodu, 1991. gada janvāra barikādes, augusta puču. Ko darīt? Iztikt tikai ar dalībnieku atmiņām? Šis laikposms taču jāiemūžina.
– Līdz šim ļoti labi izdevies pētīt ar Zinātņu akadēmijas un juridisko zinātņu doktora Tālava Jundža iniciatīvu tieši nevardarbīgās pretošanās formas barikāžu laikā. Bija konkrēts projekts, finansējums un ļoti labs rezultāts. Taču barikāžu laiks nav tikai nevardarbīgās pretošanās forma. Lai fundamentāli izpētītu barikāžu notikumus, jāpēta arī viss, kas notika pirms barikādēm – kāpēc tāda situācija radās 1991. gada janvārī un tieši Baltijā, un kāpēc bija nodoms šeit ieviest prezidenta pārvaldi. Tas nozīmētu – visa Augstākās Padomes (AP) un Ministru Padomes (MP) darbība tiek apturēta, un ukazus dod tieši Gorbačovs. Es, protams, neloloju ilūzijas, ka mēs tiksim klāt Krievijas Federācijas prezidenta arhīvam. Tur ir visi dokumenti, kas mūs varētu interesēt. Un tomēr ir lietas, kuras varētu pētīt arī šeit, uz vietas, piemēram, Latvijas institūciju darbību. Jā, ir dalībnieku atmiņas: bijām tādā un tādā postenī, nāca OMON vienība un tā tālāk. Bet būtu jāizpēta MP un AP nostāja, kā radās barikāžu ideja, kāda bija Latvijas institūciju saikne ar Maskavu barikāžu laikā. Visus šos jautājumus var pētīt ar tām dokumentālajām iespējām, kādas mums ir. Dokumentus var dabūt gan Iekšlietu ministrijā, gan Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, ir arī VDK ziņojumu kopsavilkumi par 1991. gada janvāri – čeka tolaik strādāja saistībā ar Latvijas varas struktūrām. VDK priekšsēdētājs Edmunds Johansons tobrīd bija faktiski ministra līmenī, viņa kantoris deva valdībai pārskatus par to, kas notiek Latvijā. Tas ir absolūti neizpētīts materiāls. Jāpēta materiāli arī par Iekšlietu ministriju, ir arī par Padomju Savienības vadībai pakļauto OMON vienību. Bijušais Rīgas milicijas pārvaldes priekšnieks Viktors Bugajs 2011. gadā barikāžu konferencē pieskārās šim jautājumam. Noteikti ir palikuši dokumenti par saraksti ar Maskavu, kuros nojaušama Jeļcina attieksme, Krievijas reaģēšana uz OMON uzbrukumu Iekšlietu ministrijai, Lietuvas asiņainie notikumi, kur armijas specvienības tiešā veidā vērsās pret civiliedzīvotājiem. Viss šis vēstures posms jāskatās globālā mērogā, lai saprastu politiskās cēloņsakarības.
– Atceros, ka valdība mudināja ātrāk novākt barikādes. Taču mudināšana notika ļoti klusi.
– Kinooperators Raits Valters kādā savā rakstā jautāja: kāpēc Ministru Padome forsēja barikāžu noņemšanu – laikā, kad tas nebija loģiski. Vēl pat nebija noticis 21. janvāra uzbrukums Iekšlietu ministrijai, bet bija jau projekts, ka barikādes jānojauc. Viens no argumentiem bija tas, ka uz barikādēm ir arī tādi cilvēki, kas to uztver kā plezīru. Bija izdomāts, ka barikādes nojauc, bet kārtību uztur ar milicijas spēkiem un citām spēka struktūrām. Atceros, televīzijā 21. janvārī pārraidīja Ivara Godmaņa uzrunu raidījumā Labvakar, ka tuvākajās dienās barikādes tiks noņemtas, jo situācija esot daudz mierīgāka. Un tad pēkšņi Inkēns pārtrauc uzrunu, sacīdams, ka nekas vairs nav mierīgi: tiek pārraidīti kadri, ka sākusies apšaude pie Iekšlietu ministrijas. Vēsturē nav daudz tādu momentu, kad tik traģiski redzama šī konfrontējošā situācija. Nav jau galvenais tagad kādu nosodīt vai izmeklēt, kas darīts nepareizi, jautājums ir par ko citu – par izpēti. Kāpēc OMON vienība uzsāka šo operāciju? Varbūt tā tika provocēta? Daži Krievijas kanāli apgalvo, ka pie Iekšlietu ministrijas bijusi PSRS VDK specvienība, kas no Transporta prokuratūras jumta (vēlāk tur bija ASV vēstniecība) šāvusi gan uz OMON vienību, gan uz Iekšlietu ministrijas miličiem. Tad rodas jautājumi: kā uzvedās Maskava attiecībā pret MP, pret AP, pret OMON specvienību, kas patiesībā bija sīks instruments, sīki izpildītāji Maskavas rokās. To pētot, vajadzētu novērtēt, ka barikādes deva starptautisku rezonansi, tāpēc pietrūka iespēju brutālā veidā vērsties pret tautu un ieviest prezidenta pārvaldi. Iespējams arī, ka Maskavai bija citi apsvērumi tomēr neieviest prezidenta pārvaldi. Vēsturnieki šodien nevar dot simtprocentīgu atbildi, ka tas nenotika tāpēc, ka cilvēki varonīgi stāvēja uz barikādēm, vai tāpēc, ka Maskava vienkārši izdomāja citu scenāriju.
– Ja barikādēm uzbruktu OMON ar bruņutransportieriem, varonība vairs neko nemainītu: cilvēki tiktu samalti.
– No militārā aspekta diemžēl tā ir. Bet rezonanse būtu lielāka nekā pēc Viļņas notikumiem: tas būtu otrreiz, un tas būtu daudz asiņaināk. Bet jāatceras arī, ka tobrīd notika PSRS un ASV sarunas. Tas ir papildu pētīšanas aspekts.
– Bet kā tad tomēr ar to valsts pasūtījumu šādiem pētījumiem?
– Šādas lietas nedrīkst darīt iepirkuma kārtībā. Tad pieteiksies cilvēki, kuri par lētāku cenu būs gatavi tiražēt atmiņu stāstus. Bet tai pašai Tālava Jundža komandai ir pietiekami liela pieredze, lai paši veiktu šādu darbu un būtu eksperti tiem, kas pēta šos jautājumus. Un pilnīgi novecojusi ir tēze, ka jāpaiet 50 gadiem, lai sāktu pētīt konkrētu vēstures periodu.
– Kas ir izdomājis šo tēzi?
– Tā nāk no padomju laikiem. Mums ir bijuši vairāki attīstības periodi – staļinisms, Hruščova periods, normalizācijas periods un tā tālāk –, tāpēc, balstoties uz birokrātu izpratni par vēsturi, vēl šā gadsimta sākumā Latvijas Vēsturnieku komisija, kas joprojām darbojas pie prezidenta, veica pētījumus par padomju periodu tikai līdz 1956. gadam – līdz Hruščova atkusnim. Tālākie pētījumi netika veikti. Bet ir daudzas jomas, kas saistītas ar kolonizācijas, migrācijas procesiem, ar VDK darbību, – ir taču saglabājušies dokumenti, un svarīgi ir tas, ka nozīmīgu vietu pētniecībā ieņem mutvārdu vēstures virziens – cilvēku liecības izmanto vēstures pētniecībā, konfrontējot tās ar dokumentiem, jo ne vienmēr dokuments ir precīzs, tas var būt subjektīvi radīts, lai sagrozītu vēsturisko patiesību. Barikādes ir viens no tiem piemēriem, kad vēl ir dzīvi tie cilvēki, kas organizēja barikādes, lielākoties dzīvas tā laika amatpersonas, kas var dot liecības. Arī arhīvu dokumenti ir jāpēta. Ir daudzi kompartijas dokumenti, kas pārņemti ļoti sliktā stāvoklī un kam nepieciešama speciāla apstrāde, lai tos saglabātu. Ir dokumenti, kurus jau tagad vajag digitalizēt. Pēc augusta puča tika iegūti Latvijas kompartijas centrālkomitejas dokumenti, kas liecināja par tās sadarbību ar Maskavu. Šie dokumenti katrā ziņā ir jāsaglabā un jāpēta arī barikāžu kontekstā. Gaidīt vēl piecdesmit gadus?... Tad vairs nebūs neviena liecinieka, arī ar dokumentu saglabāšanu būs problēmas.
– Vai vēsturnieki paši izvēlas, ko pētīt, vai arī valsts pasaka: lūk, šādu tēmu tagad pētīsim? Kā parasti notiek?
– Ir dažādas pieejas. No 21. gadsimta sākuma vēsturnieku komisija sāka strādāt ar pilnu jaudu. Taču tā diezgan haotiski izvēlējās tēmas. Pētnieks pats iesniedza savu vēlamo tēmu komisijā, un tā vai nu apstiprināja to, vai ne. Vēlāk notika plānveidīga tēmu virzīšana: vēsturnieki pieteicās uz komisijas plānotām tēmām, un darbs bija kvalitatīvs, tajā skaitā par pēdējām okupācijas desmitgadēm. Bet ir lietas, kuras vēsturnieki veic vienkārša entuziasma dēļ: tēmu nefinansē, viņi uzraksta rakstu, kaut kur tas tiek nopublicēts, jo vēsturniekiem ir svarīgi, lai būtu publikācijas. VDK izpētes komisija – tas ir cits stāsts, jo tas ir valsts pasūtījums. Bet šajā gadījumā – janvāra barikādes kā fenomens pasaules vēsturē – arī varētu būt īpašs valsts pasūtījums ar definētu mērķi un konkrētiem sasniegšanas soļiem. Bez finansiāla atbalsta varētu tapt tikai kāda publikācija.
– Kas tieši veic šo pasūtījumu?
– Pieredze ar VDK izpētes komisiju bija tāda. Vēsturnieki vērsās pie lēmuma pieņēmēja – parlamenta. Ar piedāvājumu, ka tas ir jādara. Pie parlamenta bija jāgriežas tālab, ka vajadzēja grozīt likumu. Ar barikādēm nebūtu tik sarežģīti. Šajā gadījumā varētu būt MK rīkojums un finansējums. Arī VDK izpētes komisija tika radīta ar MK rīkojumu, nosakot, ka ir nepieciešams konkrēts darbības plāns un pārskatu iesniegšana. Pēc tam tiek pievienota tāme. Bet tam jābūt tikai un vienīgi MK rīkojumam. Ja tas būs vienas institūcijas vai vienas ministrijas rīkojums, nekas nenotiks. Zinu, cik grūti ir izkalties cauri birokrātijas sienām. Bet, ja ir MK konsensa lēmums, ka barikāžu laika izpēte ir vajadzīga, būs daudz vieglāk atrast arī finansējumu.
– Kāds ir finansēšanas mehānisms?
– Tieslietu ministrija veic VDK komisijas administratīvo pārraudzību, nauda tiek virzīta uz konkrēto ministriju, tagad strādājam pie tā, lai nauda nonāktu pie zinātniekiem. Bet tas ir sarežģīts process. Labāk būtu, ja MK ar konkrētu lēmumu uzticētu izpēti, piemēram, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtam. Tam jau ir administratīvā pieredze saistībā ar šāda veida darbiem. Taisnākais ceļš – MK deleģē izpēti kādam no institūtiem, nevis to darīt caur kādu ministriju, jo tās, izņemot Izglītības un zinātnes ministriju, nav saskārušās ar zinātnisko darbību un tās administrēšanu.
– Nesaprotu, kāpēc nedz MK, nedz parlaments nedod impulsu, ka neseno vēsturi vajadzētu sākt pētīt tūlīt, nevis pēc 50 gadiem.
– Kamēr nav spēcīga sabiedrības pieprasījuma, tikmēr nekas nenotiks. Pērn jau šķita, ka barikāžu pasākums, kas notiek Zaķusalā, piedodiet, nomirs dabiskā nāvē, taču šogad cilvēku skaits krietni ir audzis. Bet ar to vien nepietiek. Spriežot pēc pieredzes, kāda mums bija ar VDK komisiju, mēs nemitīgi pusgadu atgādinājām visām instancēm, ka komisija ir jāfinansē. Pirms tam jau bija darbs, lai panāktu, ka Saeima groza likumu. Tad sekoja pusgada darbs ar Izglītības ministriju, ar koalīcijas sadarbības padomi, lai šis jautājums vispār tiktu līdz Ministru kabinetam. Turklāt mēs nepārtraukti informējām sabiedrību sociālajos tīklos, bija publikācijas medijos. Bez tā visa neiztiks arī barikādes. Neticu, ka valdība vienu dienu pēkšņi izdomās: jā, mums ir tā nauda, nu mēs varam!
– Bet nav jau arī sabiedrības spiediena. Varbūt zināmām aprindām tieši tas arī vajadzīgs – lai nav šā sabiedrības spiediena? Kā teica kāds nacistu klasiķis: «Atņemtiet tautai vēsturi, un pēc vienas paaudzes tā pārvērtīsies par pūli, bet pēc divām – par viegli vadāmu ganāmpulku.» Zelta vārdi.
– Sabiedrības viedokli tomēr var veidot. Mēs pērn strādājām ar Kultūras ministriju, ar Valsts kultūrkapitāla fondu, lai vēsturnieki varētu iesniegt savus projektus arī kultūrkapitāla fondam. Pateicoties tam, šobrīd ir lielāka izpratne par vēsturnieku pētījumiem, kuru tēmas, piemēram, skar kultūrvēsturi. Taču šis panākums ir tāpēc, ka paši zinātnieki ir prasījuši un interesējušies, lai šīs tēmas tiktu atbalstītas, izdarot spiedienu uz dažādām institūcijām. Šajā gadījumā arī neredzu citu ceļu: Barikāžu fondam un pašiem barikāžu dalībniekiem jārealizē intensīvs spiediens uz valsts institūcijām.
– Vai VDK dokumentu izpētes komisijā darbs notiek intensīvi vai tikai laiku pa laikam?
– Līdz šim tas noticis pilnīgi brīvprātīgi, nesaņemot nekādu finansiālu atbalstu...
– Bet bija taču runa par to, ka jābūt finansējumam!
– Tagad nu tas ir piešķirts. To var dot tikai konkrētiem pētījumiem juridiskām personām – iestādēm, bet, lai pie tā tiktu individuāli pētnieki, jāpārdala budžets, jābūt pētījumu plānam un atkal Ministru kabineta lēmumam. Un tagad mēs strādāsim bez samaksas, lai izveidotu pētījumu plānu... Tas ir birokrātiskais loks, kas jāiziet. Tāpēc, kā jau teicu, labāk ir uzreiz Ministru kabinetam šo lietu deleģēt pētnieciskajai institūcijai, nevis ministrijai.
– Jūs teicāt, ka barikādes un nevardarbīgā pretošanās ir fenomenāls gadījums jaunāko laiku vēsturē. Kā jūs domājat – vai sabiedrībai būtu interese par šādu pētījumu?
– Ja to pasniedz saistošā veidā, tad, protams, būtu. Ir daudzas lietas, ko tautas nav sākotnēji novērtējušas. Bet paskatieties, kā šodien francūži lepojas ar savu revolūciju, amerikāņi – ar pilsoņu karu.
– Šajā lepošanās fenomenā, domāju, ir ieguldīta ļoti liela nauda.
– Tūlīt pēc šiem notikumiem jau nebija tādas lepnuma apziņas. Tikai laika gaitā, sabiedrību par to izglītojot, nonāca līdz lepnumam. Mahatma Gandijs savulaik ir attīstījis nevardarbīgās pretošanās ideju par to, kā cīnīties pret koloniālismu, lai Indija iegūtu patstāvību. Arī mēs esam parādījuši piemēru, kādā veidā, nevardarbīgi pretojoties, var pārspēt milzu impēriju.
– Lielā mērā gan franču revolūcija, gan pilsoņu karš ir kļuvuši par varoņteikām, jo gan viens, gan otrs notikums ir, maigi sakot, ļoti pretrunīgi un strīdīgi, aplūkojami no dažādiem skatu punktiem.
– Arī tagad ir vēsturnieki, kas akcentē un pēta tieši vardarbības momentu, jo franču revolūcija nebūt nebija tikai jauka un skaista. Pēc šodienas standartiem vērtējot, franču revolūcijā bija vērojami noziegumi pret cilvēci. Taču kā evolūcijas solis šī revolūcija paliks mūžīgi gan Francijas, gan pasaules vēsturiskajā apziņā. Tas bija evolūcijas solis, veicot pārēju jaunajā – liberālajā sabiedrībā, kas veicināja uzņēmējsabiedrības attīstību un tamlīdzīgi.
– Tad jau mums arī vajadzētu radīt skaistu teiku, kas ietu cauri gadsimtiem.
– Mums pat nav jārada šī teika, mums tā nav jāizskaistina. Barikādes un Atmoda – tie ir fenomeni, ar ko varam lepoties. Ja mēs palūkotos uz septiņiem pasaules brīnumiem, tad mēs izveidotu arī Latvijas septiņus brīnumus, un barikādes būtu viens no tiem.