RECENZIJA: Taylor Swift, "1989”
Amerikāņu dziedātājai Teilorei Sviftai ir tikai 24 gadi, taču viņas kontā jau ir pieci studijas albumi un trīs koncertnieki, bet singlu skaits tiek minēts kā 33. Viņas kontā ir arī neskaitāmi rekordi, kuru pieteikumi sākas ar vārdu „visjaunākā”, piemēram, viņa ir visjaunākā pasaules mūzikas vēsturē, kura nominēta prestižajai „Grammy” – tobrīd viņai bija tikai 17 gadu.
Visi Sviftas albumi – „Taylor Swift” (2006), „Fearless”(2008), „Speak Now” (2010), „Red” (2012) un tagad arī „1989” – pabijuši Amerikas Top 5, bet pēdējie četri pārliecinoši nostājušies uz šī topa paša augstākā pakāpiena. Pirmajā nedēļā pēc „1989” iznākšanas ASV vien tas pārdots 1,3 miljonu eksemplāru apjomā, kļūstot šogad par pirmo kāda soloizpildītāja ierakstu, kas štatos sasniedzis platīna statusu, turklāt minētais apjoms ir pats augstākais rādītājs pēdējo 12 (!) gadu laikā. Ja precīzāk, tad pirmajā nedēļā tika nopirkts 1 287 000 Sviftas albuma eksemplāru - vēl veiksmīgāku debiju 2002. gadā piedzīvoja repera Eminema albums „The Eminem Show”, kas otrajā nedēļā pēc tā iznākšanas tika pārdots 1 322 000 eksemplāru apjomā (šis ripulis tika izdots piektdienā, tāpēc tam pirmās nedēļas dati netiek ņemti vērā). Cenšoties veicināt pārdošanas apjomus, Svifta izņēmusi visas savas dziesmas no mūzikas straumēšanas pakalpojuma „Spotify”, kur tās varēja klausīties par brīvu, tāpēc eksperti pamatoti uzskata, ka „1989” varētu kļūt par gada visvairāk pārdoto albumu. Kāds iemesls šādām tik optimistiskām prognozēm? Ja pavisam īsi, tad Svifta ir pārcēlusies no Nešvilas uz Ņujorku, no kantrimūzikas uz sintīpopu un, piesaistot teicamus producentus – konkrētajā gadījumā zviedrus Šelbeku (Shellback) un Maksu Martinu, kā arī citus nopietnus vīrus -, plus izmantojot Sviftas jau iegūto popularitāti, nudien var sasniegt spožus komerciālos rezultātus. Kas arī tiek darīts.
PAR. Jau iepriekšējā albumā Svifta attālinājās no kantrīpopa, kas viņai nesa pasaules slavu, bet šajā diskā no tā vispār vairs nav ne smakas (vai smaržas). Šķiet, jebkuram citam mūziķim šāds sānlēciens uz „popsas” pusi būtu līdzvērtīgs karjeras pašnāvībai, tikai ne Sviftai – mūzikas kritiķi un arī fani viņu vienalga ceļ vai debesīs! Iespējams, ka tam iemesls ir dziedātājas vaļsirdīgā un atklātā attieksme gan dziesmās, gan sadzīvē, un klausītāji to spēj novērtēt. Protams, šīs dziesmas ir arī perfekti nostrādātas un pieslīpētas, neganti melodiskas un dzīvespriecīgas – arī to nevar nepamanīt. Albuma limitētajai versijai ir pievienota paciņa ar 13 neformālā vidē tapušām Teilores fotogrāfiju kopijām un pašrocīgi rakstītiem skaidrojumiem par tām – vēl viens simpātisks gājiens no dziedātājas puses.
PRET. Jāiet pensijā, no mūsdienu mūzikas vairs ne suņa nevar saprast... Nu labi, dziesmas tiešām ir labi sagatavotas un ierakstītas, Svifta tās ir perfekti iedziedājusi, taču te nav neviena „ģībjamā hita”, te vispār nekā TĀDA, lai to pirktu miljoniem cilvēku, nav! Mistika.
Sandris Vanzovičs
* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.