Raimonds Graube: Lāčplēša diena ir mūsu uzvaras diena
Intervija ar Nacionālo Bruņoto spēku komandieri ģenerāli Raimondu Graubi: par Latvijas armijas gatavību aizstāvēt valsti, par latviešu karavīriem – aizstāvjiem, par 16. martu un Lāčplēša dienu.
– Drošības situācija ap Baltijas valstīm, tostarp ap Latviju, manuprāt, nav īpaši stabila: nemitīgi dzirdam ziņas par to, ka mūsu gaisa telpai pietuvojas Krievijas kara lidmašīnas, jūrā siro Krievijas karakuģi, tikko bija nesaprotama kņada sakarā ar kādu, iespējams, krievu zemūdeni. Kāda ir mūsu armijas varēšana atvairīt šādas provokācijas?
– Varēšana ir, taču, jāatzīstas, iespējas ir minimālas. Tāpēc mēs šobrīd arī runājam par ārkārtas nepieciešamībām, kuras mūsu 23 pastāvēšanas gados neesam paveikuši. 2010. gadā, kad Krievijas aktivitātes bija mērenākas un kad nekas vēl neliecināja par tiem pavērsieniem, kas tagad piemeklējuši Ukrainu, mēs sākām veidot tā dēvēto minimālo valsts pašaizsardzības plānu, kas 2012. gada jūnijā tika apstiprināts valdībā. Pēc četriem gadiem, ko pavadīju Briselē (NBS militārais pārstāvis NATO/ES – aut.), pirmais, pie kā kopā ar Aizsardzības ministrijas cilvēkiem ķēros klāt, bija šis minimālais pašaizsardzības plāns. Jo ir skaidrs, ka atrašanās NATO garantē ilgtermiņa drošību, taču katrai valstij ir jārada savs pašaizsardzības plāns.
– Līdz kuram gadam plānojat realizēt minimālo pašaizsardzību?
– Līdz 2020. gadam. Tam atbilst arī finansējuma pieaugums līdz 2% no IKP, ko ceram sasniegt 2020. gadā. Plāns ir pakārtots tieši šādam pieaugumam. Arī politiskās apņemšanās ir balstītas šajā plānā.
– Par šiem diviem procentiem, ja nemaldos, tiek runāts jau ļoti sen. Sak, NATO spiež un tā tālāk...
– Sāksim ar NATO. Sabiedrībā ir radies nepareizs priekšstats – it kā NATO mums būtu kaut ko parādā, it kā mēs būtu tādi nabadziņi, kuri transatlantiskajai organizācijai būtu jāsargā. Nē, mēs paši iestājāmies NATO, lai kopā cits citam garantētu drošību. Un tas nav kaut kāds bezbiļetnieka brauciens autobusā, tā bija mūsu brīva izvēle – stāties vai nestāties NATO. Izdarījām pareizu, stratēģisku izvēli – iestājāmies NATO. Mums pa šiem gadiem vajadzēja izveidot bruņotos spēkus. Izveidot! Un tā ir fundamentāla atšķirība no citām valstīm – Polijā, Čehijā, Slovākijā un citās valstīs jau bija armijas, bija militārās izglītības iestādes, bija kara tehnika. Protams, ideoloģiskā vadība nebija pareiza, taču pati armija un ekipējums bija. Pēc Varšavas pakta sabrukšanas šīm armijām atlika vienīgi modernizēties, bet mums savu armiju vajadzēja sākt veidot no nulles. Mums 1991. gada augustā nebija pat neviena Kalašņikova automāta. Kaut ko atradām čekas pagrabos, vēlāk veicām pirmos iepirkumus.
– Kā šodien pietrūkst, lai mēs varētu teikt, ka mums ir neliela, taču profesionāla armija?
– Pietrūkst tā, ka neesam realizējuši valsts minimālo pašaizsardzības plānu. Ja tas būtu realizēts, tad mums būtu neliela, kompakta, labi apbruņota, uz aizsardzību orientēta armija. Mums ir lieliski cilvēki, un to es saku ne tāpēc, ka esmu komandieris. Esmu daudzkārt bijis Afganistānā, redzējis tur dažādas situācijas kopā ar citu valstu karavīriem un komandieriem, un mūsu karavīri tiešām tiek augstu vērtēti. Mums ir karavīra gēns, ko esam apliecinājuši, būdami strēlniekos, tāpat Otrā pasaules kara laikā, lai arī kurā pusē mūsējie karotu. Visi zināja, ka uz latviešu karavīriem var paļauties. Lūk, vēl viens gadījums... Tikko es biju Vidusjūrā, uz amerikāņu aviācijas bāzes kuģa, kas ir lielākais un spēcīgākais, kāds vien pasaulē var būt. Atrazdamies Vidusjūras vidū, uz komandtiltiņa, no kurienes tiek vadīta gan aviācija, gan pats kuģis, es sarunājos ar maiņas komandieri, stāstīju, ka esmu no Latvijas. Un viņš saka tā: «Jā, es pazīstu majoru Svenču.» Izrādās, abi kopā ir mācījušies, viņš uzteica Edmundu Svenču kā izcilu karavīru. Svenčs būs ļoti pārsteigts, to lasot... Varbūt kāds vēl nezina, bet Afganistānā bija divas slavenas kaujas, kur mūsu karavīri cīnījās kopā ar amerikāņiem, un divi mūsu karavīri izglāba divus amerikāņu kareivjus, pēc tam mūsējiem tika piešķirti augsti apbalvojumi. Šo abu amerikāņu ģimenes, kas saprata, ko viņu labā paveikuši latvieši, nodibināja fondu, savāca naudu un uzaicināja abus latviešus pie viņiem padzīvot. Latvieši tur ciemojās kādu nedēļu. Lielu tautu pārstāvjiem, manuprāt, ir grūtāk pieņemt faktu, ka viņiem kāds ir palīdzējis, bet šajā gadījumā tas notika no sirds – no abām pusēm. Iespējams, šie amerikāņi agrāk varbūt pat nezināja, ka ir tāda Latvija un Rīga. Tagad zina!
– Latvieši ir nevis uzbrucēji, bet savas zemes aizstāvji. Par to liecina gan mūsu folklora, gan literatūra, gan māksla. Kādā veidā šī aizstāvība saistāma ar to, ka piedalāmies karā svešās zemēs – Afganistānā, Irākā?
– Pirmām kārtām latviešu karavīrs ir profesionālā pienākuma karavīrs. Un karavīram neviens neprasa, vai viņš grib doties uz Afganistānu vai Irāku. Viņu uz turieni sūta Latvijas valdība ar Saeimā pieņemtu lēmumu.
– Pārliecībai taču arī jābūt.
– Karavīros ir pārliecība, ka viņi aizstāv mūsu valsti, atrodoties misijās. Mēs zinām: ja mums būs grūti laiki, tad mums nāks palīgā. Tāpēc mums tagad jāiet palīgā – kā alianse ir lēmusi. Irākā situācija ir sarežģītāka, taču visās pārējās vietās mēs esam ar ANO lēmumu, tas nav tā – mēs izdomājām un aizbraucām Tas ir valstu kopīgs lēmums, ka jāsniedz palīdzība. Karavīrs tad brauc un dara, bet viņš to dara Latvijas dēļ. Bet par aizstāvību un uzbrukumu jums ir taisnība: karavīram jāaug ar domu, ka viņam jāaizstāv sava valsts, viņam jābūt kā bruņiniekam, viņš arī nedrīkst būt ļauns, viņam jābūt cēlam un taisnīgam, viņš nekad nedrīkst pacelt roku pret bērnu, sievieti vai neapbruņotu cilvēku.
– Kā skatāties uz karu Ukrainā? Tur, aiz vārtiem, ir agresīvo Kremļa politiķu noskaņotā Krievija, nozombēts pūlis, okupētā Krima un saplosītā Austrumukraina. Tas viss notiek tepat, Eiropā.
– Uz Ukrainas karu skatos ar lielām bažām. Pirms diviem vai trim gadiem es noteikti nespētu iedomāties, ka šāda agresija ir iespējama un ka to realizē Krievija pret savu kaimiņvalsti. Pret draudzīgu kaimiņvalsti! Ukrainai ir Krievijai ir kopīgas atmiņas, kopīgas vēstures lappuses, abas ir slāvu tautas. Un tas viss kopā man ir neizskaidrojami. Cik tālu var iet politiķi savu ambīciju dēļ? Protams, tautu nevar vainot, bet tas informatīvais karš, kas notiek Krievijā, un daudzi cilvēki tic tam, ko raida Krievijas propagandas kanāli. Šī propaganda balstās uz āriskās ideoloģijas pamatiem, jo tiek sludināts krievu pārākums pār citām tautām. Runājot ar ārzemju kolēģiem, izmantoju līdzības. Un līdzība ir tāda. Putins un viņam pakļautā ideoloģiskā grupa palaida lavīnu, bet to varēja apturēt tikai tad, kad sāka ripot pirmie trīs akmeņi. Taču vēlāk to vairs nebija iespējams apturēt, jo lavīnai ir sava dinamika. Ja tu esi lavīnā iekšā, ja tu esi lavīnas palaidējs, tad vienīgais veids, kā izdzīvot, ir – skriet tai pa priekšu. Un Putins to tagad dara. Lavīna pati apstāsies, tikai atduroties ielejā.
– Cerams, ka tā ieleja nebūs Latvija.
– Biedē Krievijas neprognozējamība un neracionālisms, tāpēc iespējami visdažādākie scenāriji.
– Vai kādreiz ir domāts par to, ka latviešu karavīri varētu doties misijā uz Ukrainu, ne tikai uz Irāku vai Afganistānu?
– Nē, tādi apsvērumi nav bijuši. Tāda notikumu gaita varētu būt, ja par to lemtu ANO, NATO un ES, lai aizsūtītu uz Ukrainu karavīrus ar miera misiju, nepieļaujot tālāku militāro eskalāciju. Ja tādi lēmumi būs, tad par to balsos arī mūsu Saeima.
– Karošanai, šķiet, ne visi noderētu: zināms, ka liela daļa jauniešu, kas vēlētos savu dzīvi saistīt ar armiju, nav dienestam derīgi – viņi ir vārgi gan fiziski, gan morāli.
– Jā, diemžēl tā ir. Turklāt mūsu prasības fiziskajā jomā nav pārāk augstas. Sāksim ar to, ka bērni arvien vairāk sēž pie datoriem, un nu ir redzami šīs datorpaaudzes darbības rezultāti: jaunieši ir slimi. Nebūšu oriģināls, teikdams: kad es biju jauns... Pusaudža gados mēs skrējām, spēlējām kazakus un razbainiekus, peldējāmies, spēlējām futbolu. Tā bija nepārtraukta kustība. Tagad bērni to nedara. Tagad izglītības sistēma nepievērš pienācīgu uzmanību bērnu fiziskajai sagatavotībai. Bet no tās lielā mērā atkarīga mūsu tautas veselība. Mūsu Aizsardzības ministrija dara ļoti svētīgu darbu, atbalstot Jaunsardzi. Arī es esmu liels tās atbalstītājs un, ja vajag, cenšos pārdalīt budžetu Jaunsardzes labā. Jaunsardzē darbojas puikas no 10 gadu vecuma. Bērni mācās tikt ar sevi galā dažādos sarežģītos apstākļos, tās ir nometnes dabā, tās ir fiziskas aktivitātes, sevis disciplinēšana, plus tam visam dodam valsts mācību, vēsturisko mācību – dodamies uz piemiņas vietām, stāstām viņiem par tām. Jaunsardze daudzkārt pilda arī nopietnu sociālo funkciju: par bērnu, kas atradies uz ielas, kāds beidzot sāk rūpēties, un jaunsargu vadītājs reizēm pat pilda tēva funkcijas. Vēlāk jaunieši, kam bijusi jaunsargu pieredze, uzrāda daudz labākus rezultātus, sākot dienestu armijā. Tikai filmās var redzēt, ka pēc pāris apmācību dienām visi paliek par superkaravīriem, bet reālajā armijā ir daudz skarbāki apstākļi. Paiet vairāki smagiem pārbaudījumiem pilni mēneši, līdz jaunietis izaug par karavīru.
– Cik daudz jauniešu piesakās dienēt?
– Karavīrs iegūst profesiju četros mēnešos, pēc tam vai nu veido, vai nu neveido militāro karjeru. Tā ir viena grupa. Otra grupa ir tāda, kas izvēlas mūža profesiju: tie ir virsnieki, kas iegūst augstāko militāro izglītību un turpina dzīvi, saistītu ar armiju. Abās šajās grupās sākotnēji kandidātu skaits ir pietiekams. Problēmas sākas līdz ar atsijāšanu, tomēr abas grupas tiek nokomplektētas. Ja pietrūkst kāda pusminūte skrējienā, kāda atspiešanās reize, mēs neraidām prom jauno cilvēku – mēs dodam viņam laiku piestrādāt pie fiziskās formas. Ja ar galvu viss ir kārtībā, to fizisko mēs piedzīsim. Muskuļi karavīram ir tikai vienam nolūkam: lai kaujas laukā viņš spētu aiznest galvu līdz uzvarai.
– Un kā notiek patriotiskā audzināšana? Vai karavīrs ir patriotisks tikai novembrī - patriotisma mēnesī, vai arī vienmēr?
– Par patriotismu jādomā visiem valsts iedzīvotājiem, ne tikai karavīriem. Visiem jādomā par to, ko mēs dodam savai valstij. Esmu lepns par to, ka šobrīd vadu struktūru, kurai ir atbilde uz jautājumu – ko darīt tad, ja mūsu valstij kāds uzbrūk? Daudzi propagandisti mēģina mums iestāstīt, ka valstij nav jātic, ka tā ir slikta utt. Bet ja mēs tam sākam ticēt, tad esam jau zaudējuši cīņu par savu valsti. Mēs varam nopirkt labākos ieročus, bet tādā gadījumā nebūs, kas ar tiem cīnās. Jauniešiem ir jāzina savas valsts pagātne, jāzina, ko viņu tēvi un vectēvi darījuši. Mēs saviem jauniešiem dodam informāciju, ne ideoloģiju. Mēs viņus vedam uz pasākumiem, pie pieminekļiem, stāstām, kāpēc to darām. Un tad jaunieši paši izdara izvēli. Pirms trim gadiem pamainījām mācību programmu kadetiem: izspēlējot dažādus taktiskos risinājumus, tiek ģenerētas teorētiskas situācijas, kurās jāpieņem lēmumi, jāveic aizsardzības un uzbrukuma darbības, un šajās spēlēs mēs izmantojam mūsu vēsturiskās kaujas, piemēram, kauju pie Mazās Juglas. Mēs braucam uz kauju vietām, aplūkojam vietas, kur gājuši bojā latviešu karavīri, veidojot mūsu valsti. Tāpat mēs kopā ar jaunajiem virsniekiem ik gadu kopā braucam apkopt kritušo karavīru kapus: gan vācu, gan padomju armijas karavīru, gan latviešu leģionāru kapus. Mēs ar mirušajiem nekarojam. Mēs atdodam godu tiem, kas karoja par Latviju, bet izrādām cieņu pārējiem kritušajiem karavīriem. Apkopt kapus dodamies ar pirmā gada kursantiem, lai katrs topošais virsnieks būtu izgājis cauri šīm atklāsmēm.
– Bet ja nu kāds karavīrs vai topošais virsnieks vēlēsies uzzināt par tādu lietu. Deviņdesmito gadu vidū Saeima apstiprināja to, ka 16. marts ir latviešu leģionāru piemiņas diena. Taču Maskava uzbļāva, un Saeima atkāpās no šī lēmuma. Tagad viss jau ir nonācis tik tālu, ka ministru padzen no amata, ja uzdrošinās kopā ar vecajiem leģionāriem nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Ko jūs atbildēsiet jaunajam karavīram, ja viņš jautās: kāpēc 16. martā nedrīkstam godāt latviešu leģionārus?
– Karavīram jābūt patriotam visu laiku. Mēs dažādā veidā varam pieminēt leģionārus, bet 16. marts šobrīd ir tik politizēts, ka tas ir pazaudējis savu sākotnējo jēgu. Domāju, ka visiem karavīriem – gan par Latviju kritušajiem, gan Latvijā kritušajiem – mums jāatdod gods un jāizrāda cieņa. To varam darīt dažādos veidos, tāpēc nav obligāti jāpiedalās 16. marta gājienā. Vēsture mums ir jāzina, mums ir jārunā par to, kāpēc latvieši gāja leģionā. Pēc kara visa pasaule uzzināja to, ko ar Latviju un pārējām Baltijas valstīm 1940./41. gadā bija izdarījusi Padomju Savienība. Tāpēc nav jābrīnās, ka latvieši 1943. gadā stājās leģionā. Ar kadetiem bijām arī Litenē. Tā ir mūsu Katiņa. Litenē gāja bojā latviešu virsnieki, desmitiem izveda uz Sibīriju. Litenē mēs dzīvojām divas naktis: likām teltis tieši tur, kur tās 1941. gadā bija latviešu virsniekiem. Tāpēc mana atbilde ir tāda: cienīsim visus karavīrus visa gada garumā.
– Lestenē, latviešu leģionāru kapos, arī esat bijis?
– Protams. Lestene ir tāda pati kritušo karavīru piemiņas vieta kā pārējās, nevajag tai piesaistīt ideoloģiju. Bet mēs par daudz pieminam un sērojam, par maz svinam uzvaras. 11. novembris, Lāčplēša diena, ir mūsu uzvaras diena. Jā, mēs pieminam to lielo cenu, kas tika samaksāta par mūsu uzvaru pār Bermontu 1919. gadā. Bet mums ir arī jāpriecājas par to, ka esam uzvarētāji! Latvieši uzvarēja milzu pārspēku, nosargāja Rīgu. Bija bezgala grūti, kaujas bija asiņainas, bet kādai ticībai vajadzēja būt, lai uzvarētu? Ja šodien kāds čīkst, ka ir grūti – padomājiet, ar kādu degsmi latvieši cīnījās par savu valsti! Tajos laikos ir meklējami visi mūsu Atmodas pirmsākumi. Tur ir mūsu uzvaru un pārliecības avots.