Mūze: Psihologus sertificēs un saskaldīs

 
©F64

15. augustā Saeima pirmajā lasījumā akceptēja likumprojektu Psihologu likums. Likumprojekts pamatots ar šā gada februārī Ministru kabinetā iesniegto ziņojumu Par psihologu profesionālās darbības regulējuma nepieciešamību.

Likumprojektā paredzētā psihologu sertifikācija man likās nekas vairāk kā birokrātisks filtrs. Tas bija iemesls lūgt likumprojekta vērtējumu Latvijas Profesionālo psihologu asociācijas (LPPA) valdes priekšsēdētājai Evelīnai Mūzei.

– Likumprojekta autori dažādos tekstos sauc vairākas problēmas, kuru dēļ psihologiem vajag attiecīgu likumu. Pirmā – psihologiem nav savas reglamentējošās, nav likuma bāzes.

– Tā nav taisnība, ka psihologus neviens neuzrauga un tiem nav normatīvās bāzes. Psihologa profesionālās darbības pamatprincipi, pienākumi, tiesības, atbildība, kā arī klienta un pasūtītāja tiesības ir atrodami Psihologu ētikas kodeksā. To izveidoja Latvijas Profesionālo psihologu asociācija 1996. gadā, un vēlāk to apstiprināja Eiropas Psihologu asociāciju federācija (EFPA). Tās prezidents R. Ru apšaubīja vajadzību iekļaut ētikas kodeksu likumprojektā. Tomēr ceturtā un piektā nodaļa atkārto ētikas kodeksu. Visām psihologu organizācijām šie kodeksi ir ļoti līdzīgi, jo balstās EFPA metakodeksā.

– Vasarā biju juristu seminārā Bīriņos, un tur tendenci padarīt sociālās normas par juridiskām uzskatīja par sliktu sabiedrības (!) praksi. Ētisku apņemšanos bāzt zem likuma – tā ir šī prakse. Jo vairāk mums vajag katrai kustībai likumu, jo esam morāli izvirtušāki.

– Pilnībā piekrītu. Diemžēl daži kolēģi cer, ka likums atbrīvos viņus no atbildības, nosakot arī to, kā tiem būtu jārīkojas situācijās, kuras satur sevī ētiski sarežģītas dilemmas, kādu psihologu darbā ir daudz. Turklāt vēl ir Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) 2006. gadā izveidotais Psihologu profesionālais standarts. Tajā formulēts, kādām jābūt profesionālas darbības veikšanai nepieciešamajām psihologu zināšanām, kompetencēm, prasmēm un iemaņām. Standarts ir saistošs. Psihologa darba devēji var sūdzēties. Vai, piemēram, vecāki var teikt, ka skolu psihologa kompetences neatbilst standartam. Cik lielā mērā uzraudzīt šo jomu, tas ir IZM ziņā.

Arī Bērnu tiesību aizsardzības likums un Tiesu ekspertu likums noteic psihologu statusa kritērijus un prasības psihologa atzinuma saturam.

– Vai psihologi atrodas ārpus tās profesionālās jomas reglamentējošiem likumiem, kurās (skolas, tiesas, iekšlietas,…) darbojas?

– IZM ierēdņi apgalvo, ka skolu psihologi tiek pārraudzīti tāpat kā pedagogi.

– Otra problēma, kas nosaka likuma nepieciešamību, – apšaubāma psihologu pakalpojumu kvalitāte.

– Manā skatījumā likumprojekts nenodrošina pakalpojumu kvalitāti. Jo problēma nav regulējumā, bet psihologu pakalpojumu pārvaldības sistēmas nesakārtotībā. Piemēram, uz vienu skolu psihologu pilsētās ir 600 bērnu. Ieslodzījuma vietās uz vienu psihologu – 750 ieslodzīto. Neadekvāts psihologu noslogojums atsaucas uz darba kvalitāti tiešā veidā. Skolās bieži vien ir psihologa darbam neatbilstoši darba apstākļi. Turklāt psiholoģiskās metodes, testi psihologiem ir jāgādā pašiem. Tādēļ LPPA piedāvāja profesionālām asociācijām izveidot vienotu psiholoģisko testu un metožu bāzi, kas netika atbalstīts. Ja godīgi, tad – mācību iestādes pelnās. Piemēram, lai tiktu pie pasaulē populārākā intelekta testa (Vekslera testa), ir jāsamaksā 841 eiro.

Vēl viens tiesu sistēmas nesakārtotības piemērs. Tiek teikts, ka slikto psihologu pakalpojumu kvalitāti apliecina sliktā viņu atzinumu kvalitāte, ko tie sniedz, piemēram, bāriņtiesās, kad vecāki šķiras un notiek bērnu dalīšana. Bet reālā problēma, manā skatījumā, te ir tieši sistēmas darbībā. Es pati esmu rakstījusi šos atzinumus. Bāriņtiesu vienlīdz apmierina gan psihoterapeita vai konsultējoša psihologa īsa atsauksme apgalvojuma veidā, ka tēvs vai māte rūpējas par savu bērnu, gan tāda psihologa atzinums, kurš mērķtiecīgi veicis vecāka psiholoģisko izpēti. Turklāt tiesai ir tiesības psihologu atzinumu arī neņemt vērā.

Vēl gribu teikt, ka faktiski bāriņtiesai vajadzētu sekot tam, lai tiktu pildīts Bērnu tiesību aizsardzības likums, kur ir norādīts, ka psihologs ar piecu gadu pieredzi ir tiesīgs rakstīt šos atzinumus. Un atzinumā jābūt desmit punktiem. Ja bāriņtiesa tam sekotu, nekvalitatīvu atzinumu nebūtu.

Vēl ir kāda problēma, kuru nesteidzas risināt, lai gan tā vistiešākā veidā skar bērna intereses. Vecāku šķiršanās gadījumā, kad tiek noteikta bērna dzīvesvieta, viņi mēģina panākt no psihologa sev vēlamu atzinumu. Vecāki apmeklē dažādus psihologus. Līdz ar to pastāv iespēja, ka labāks atzinums iznāk tam, kurš vairāk maksājis. Bet, ja būtu reglamentēts un kādā normatīvā aktā ierakstīts, ka vienam psihologam ir jāstrādā ar abiem vecākiem, un, ja viņam maksātu valsts, tad rezultāti būtu daudz objektīvāki. Svarīgi samazināt iespēju pieņemt lēmumu par labu kādam no vecākiem, apejot bērna intereses. Rietumos šis jautājums ir atrisināts. Pie mums tas nevienam nerūp! Pašlaik bāriņtiesā ir tādi divi vai trīs psihologi, bet ar to ir krietni par maz.

Par psihologiem vēl stāsta, ka viņi snieguši nekvalitatīvu psiholoģisko palīdzību pēc Maxima traģēdijas. Es teikšu tā: tad psiholoģisko palīdzību gribēja sniegt visi: sākot ar psihoterapeitiem un beidzot ar neprofesionāļiem. Vislabāk to varēja veikt psihologi, kas specializējušies strādāt krīzes un katastrofu situācijās. Nākamajā rītā pēc traģēdijas mūsu organizācija vērsās Rīgas domē un piedāvāja savus pakalpojumus, jo mūsu vidū bija cilvēki, kas bija gan gatavi, gan arī kompetenti to darīt. Mēs piedāvājām palīdzību arī Iekšlietu ministrijas ugunsdzēsējiemglābējiem. Visur bija pateicīgi. Bet uz jautājumu, kādēļ negriezās pie mums, saņēmām atbildi: mums ūdens smēlās mutē, un mēs ņēmām visus. Meitene, kura man zvanīja un uzdevās par psihologu koordinatoru, kas izvēlas kvalificētus psihologus ugunsdzēsējuglābēju dienestam, bija ugunsdzēsēja meita, kas gribējusi palīdzēt. To var saprast. Bet valdīja liels sajukums. Tā ka – arī te pārmetumi psihologiem ir nevietā.

– Trešā problēma, kuras dēļ vajagot likumu, – psihologu pakalpojumu pieejamība.

– Pēc šāda likuma pieņemšanas tie kļūs pieejami vēl mazāk. Jau tagad valsts nevar nodrošināt psihologiem darbu laukos. Lauku skolās, kur maz skolēnu, viņi vairāk par pusslodzi psihologam nevar dot. Skolas psihologs bieži vien strādā arī pašvaldībā, raksta minētos atzinumus. Pavasarī tika veidots psihologu palīdzības dienests Valmierā. Arī mūsu biedru vidū dažus mēnešus nevarējām atrast psihologu.

Ja būs šis sazarojums pa jomām, tad tas nozīmē, ka psihologam vispirms, lai nezaudētu darbu, jādabū viens sertifikāts. Lai nokļūtu pie īstās jomas speciālista, cilvēkam nāksies to speciālistu meklēt. Jo citas jomas speciālists nebūs tiesīgs šo cilvēku pieņemt. Turklāt psihologa pakalpojumi kļūs nepieejamāki, jo kļūs dārgāki. Radīsies vajadzība tos meklēt nevis saistībā ar kvalitāti, bet ar cenu.

– Bet arī paši psihologi, šķiet, tiks sadalīti «ekskluzīvajos» un ne tik ekskluzīvajos. Lūk, cilvēks, velkot ar pirkstu pa likumprojekta burtu, noskaidrojis, ka, piemēram, sociālo zinātņu maģistrs psiholoģijā ar 20 gadu stāžu izglītības sistēmā un 18 gadu stāžu Nodarbinātības aģentūrā projekta izpratnē nevarēs tikt sertificēts kredītpunktu un sešu gadu izglītības trūkuma dēļ. Šajā gadījumā man tas liekas ne tikai formālisms. Tas man liekas stulbums. Turklāt, kāpēc EuroPsy (EFPA izsniegtais) sertifikāts der tikai, «lai varētu, iespējams, palīdzēt psihologam vieglāk nokārtot nacionālo sertifikātu»?

– Tur jau ir tas stulbums. Nevienā Eiropas valstī nav ierobežojuma diplomētam speciālistam, psihologam strādāt kādā no jomām. Tagad mūsu mazajā Latvijā sāks psihologus skaldīt.

Turklāt EuroPsy sertifikāts netiek prasīts spaidu kārtā, viņš nevienu neierobežo. Tas ir papildu apliecinājums psihologa kvalifikācijai, kas tiek dots uz dokumentu pielīdzināšanas pamata. EFPA Eiropas psihologu sertifikācijas modelis tiek rekomendēts piemērošanai visās Eiropas valstīs tieši tāpēc, lai, atbilstoši ES direktīvām, neradītu šķēršļus personu un pakalpojumu brīvas pārvietošanās iespējām. Savukārt likumprojekta piedāvātais modelis var novest pie prasībām Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Turklāt sertifikācija kaut ko arī maksās. Ap 900 eiro. Tajā skaitā: 700 eiro par supervīzijām, pati sertifikācija – 100 eiro, valsts nodeva un – maksa par iekļaušanu valsts reģistrā. Lai saņemtu sertifikātu citā jomā, tas pats būs jāsamaksā vēlreiz. Pēc septiņiem gadiem – resertifikācija. Te arī redzams, ka pakalpojumu maksa pieaugs. Bet tie, kas nebūs reģistrā un strādās, tiks saukti pie administratīvās vai vēl kādas atbildības.

– Manās acīs tas padara šo situāciju pavisam primitīvu. Apķērīgi ļaudis izgudrojuši jaunu šlagbomi, vēlas pie tā kaut ko iekasēt. Drošības pēc tie grib savam «jumtam» likuma akceptu un pamato šo gribēšanu ar to, ka izglītības sistēma izsniedz diplomus bez seguma. Lūk, jūsu kolēģe raksta: «Neviens nekontrolē, vai iegūtā izglītība ir piemērota patstāvīgas prakses turēšanai. Piemēram, profesionālā psihologa izglītība šādas tiesības nedod» (I. Majore). Kāpēc nedod? Un, ja nedod, vai nebūtu prātīgāk mainīt izglītības sistēmu tā, lai dod? Lai kabinetā pie sienas piekārts psihologa diploms ir garantija pakalpojumu kvalitātei?

– Jā, ziņojumā bija rakstīts, ka izglītība nesniedz tādu kompetenci, lai cilvēks varētu strādāt kādā profesionālā jomā. Bet tad taču sanāk, ka sertifikācija pārbauda to, kam psihologs vēl nav sagatavots. Absurds.

Sakiet, kāda jēga psihologu sertificēšanai pa jomām ( klīniskā un veselības psiholoģija, izglītības un skolu psiholoģija, darba un organizāciju psiholoģija, tiesu un juridiskā psiholoģijā, konsultatīvā psiholoģija), turklāt uzceļot ar to sienu starp dažādu jomu speciālistu praksēm? Sāksim ne ar profesionālo, bet politisko jēgu.

– Mūsu asociācijas priekšlikumi likumprojekta izstrādes gaitā netika nedz ņemti vērā, nedz atspoguļoti likumprojektu pavadošajā dokumentācijā. Likumprojektu nevar uzskatīt par saskaņotu ar piecām psihologu organizācijām, kuru biedru skaits pārsniedz 450 cilvēku. Lai arī publiskajā telpā un likumprojekta anotācijā tiek apgalvots, ka likumprojekts ir izstrādāts ciešā sadarbībā ar psihologu profesionālajām organizācijām. Tas mums liek domāt, ka pastāv lobisms, ka likumprojekts tiek veidots kādas vienas psihologu grupas interesēs, ignorējot citu nozīmīgu psihologu daļu. Šādi veidots likumprojekts izpaužas kā epizode karā par tirgu starp augstskolām.

– Tad man ir jautājums Saeimai, kurā pusē tā ir šajā karā. Jo jūsu sacītais nav nekas jauns. Saistībā ar iepriekšējo likumprojekta versiju vairāki respektējami psihologi, mācībspēki 2010. gada oktobrī nosūtīja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājai vēstuli, kurā likumprojekts bija raksturots krasi negatīvi (– neatbilst visu Latvijas psihologu interesēm un nav pieņemams pēc būtības; – ir pretrunā ar ES un EFPA normatīviem; – apšauba Latvijā akreditēto augstskolu mācību programmu psiholoģijā izsniegtos diplomus; – iecerētie sertifikācijas principi liedz lielai daļai diplomētu psihologu veikt profesionālu darbību; – paredz viena profesionāla grupējuma monopolu un kontroli pār psihologu profesiju Latvijā)? Vai jaunajā likumprojektā uz pretenzijām ir atbildēts?

– Tas ir vēl trakāks, jo toreiz nebija paredzēts dalījums pa jomām. Tas ir diskriminējošs, jo liedz veikt patstāvīgu profesionālu darbību nozīmīgai psihologu daļai, kuri apguvuši Latvijā akreditētas mācību programmas psiholoģijā. Tātad – apšauba augstskolu diplomus. Tas rada nākotnes problēmas augstskolām, kuras piedāvā studiju programmas psiholoģijā. Tas diskreditē izglītības sistēmu, psihologus un šo profesiju Latvijā. Tas vieš sociālu spriedzi un nevienlīdzību psihologu vidē. Jo sanāk, ka vieni psihologi ar vieniem diplomiem ir a priori labāki par citiem.

Kas vēl? Ja citur ir dokumentu pielīdzināšana, tad mums ir pārbaudījums. Tātad – mutiska un rakstiska eksaminācija. Bet pārbaudījums vienmēr tiek veidots uz kaut kādas studiju programmas pamata. Bet – nekur nav atklāts, nekur nav zināms, kas tā par studiju programmu. Visticamāk, tā būs Latvijas Universitātes programma. Es neesmu pret LU, es pati strādāju tur 15 gadu, bet – tas ir lobisms. Tiek sludināts, ka psihologu sabiedriskās organizācijas nevar saprasties. Bet tās šajā cīņā par tirgu starp augstskolām ir vienkārši instruments. Organizācijas nu ir priekš tā, lai eksistētu sertifikācijas padome. Pašām tām nav nozīmes. Tik vien kā jādeleģē pārstāvis.

Nav definēta arī pati sertifikācijas sistēma, tās prasības, procedūra, sertifikācijas komisiju funkcijas, prasības sertifikācijas padomes un komisijas locekļiem. Nav formulēti pārbaudījumu un to rezultātu izvērtēšanas kritēriji. Tātad pašas sertifikācijas kritēriji un procedūra nav caurspīdīgi.

– Cik lielā mērā stāvokli iespaido tas, ka psiholoģija ir dāma «ar garu pagātni un īsu vēsturi» (H. Ebinhauss)?

– Likumprojekta anotācijā minēts, ka šā gada februārī Latvijā psihologa profesijā bija nodarbināti 758 cilvēki. Psihologu profesija Latvijā ir ļoti jauna un vēl nav diferencējusies. Iespējams, skolu psihologi varētu pārstāvēt savu jomu. Citādi dalījumam pa jomām nav pamata, un uz to balstītā sertifikācija, manā skatījumā, būtu pāragra. Tā apsteidz reālo situāciju un, fiksējot jomas, bremzē profesijas attīstību.

– Kādas var būt sekas, ja šāds likumprojekts gūs spēku?

– Kā jau teicu, psihologu pakalpojumi kļūs gan dārgāki, gan mazāk pieejami. Speciālistu trūkuma dēļ īpašas problēmas radīsies reģionos. Dažās iestādēs sertifikācija pa jomām ierobežos un sašaurinās psihologu iespējas pildīt profesionālos uzdevumus, radīs nepieciešamību iegūt vairākus sertifikātus vienlaikus, kas būs finansiāli apgrūtinoši. Sertifikācija pa jomām radīs šķēršļus Eiropā sertificētiem psihologiem strādāt Latvijā.

Psihologu pakalpojumu kvalitātes uzlabošana ir atzīstams mērķis. Bet konkrētais likumprojekts to nodrošināt nespēj. Tas nerisina esošās problēmas, bet rada jaunas. Mēs ierosinām neveidot Latvijā atsevišķu sertifikācijas sistēmu, bet izmantot Eiropas sertifikācijas modeli. Kā arī izveidot ar Eiropas prasībām saskaņotu, Latvijas situācijai vispiemērotāko tiesiskā regulējuma modeli.