Štelmahers: valsti ļoti ilgstoši vada viduvējības
Par valsts ekonomikas, nodokļu politiku un trūkstošo stratēģiju, kā arī pielāgošanos izmaiņām Austrumu tirgos Neatkarīgās intervija ar veļas un peldkostīmu ražotāja SIA New Rosme valdes priekšsēdētāju Edgaru Štelmaheru.
Neatkarīgā: – Finanšu ministrija fiksējusi ar Krievijas tirgu saistītu vairāku rūpniecības nozaru ražošanas apjomu kritumu pēdējos mēnešos, jo īpaši apģērbu, tekstilizstrādājumu ražošanā. Iepriekš plānojāt paplašināt veikalu skaitu Krievijā – vai šos plānus nācās atcelt? Varat pārorientēties uz citiem tirgiem? Kā Ukrainas – Krievijas konflikts ietekmējis jūsu biznesu?
Edgars Štelmahers: – Kritums bija gada sākumā, kad Krievijas tirgus piedzīvoja šoku, jo rublis devalvējās apmēram par 25%. Tā kā mēs savas preces pārdodam eiro valūtā, cenas nekavējoties kāpa gan veikalos, gan vairumtirdzniecībā vismaz par 25%. Pirmā patērētāju reakcija bija: pārtraukt pirkt. Tā tas notika faktiski ar visām importētajām precēm, pat automašīnu tirdzniecība nokritusies par apmēram 20%, kas ir būtisks pirktspējas indikators. Veicām virkni darbību, lai situāciju stabilizētu, un šodien pārdošanas apjomi ir atgriezušies pagājušā gada līmenī, pat virs tā. Ceram gadu kopumā pabeigt vismaz ar pagājušā gada rādītājiem.
– Izaugsme ir Krievijas un citu NVS valstu tirgos vai jaunos?
– Meklējām jaunus tirgus un centāmies sarosīties tirgos, kuros varbūt neesam pietiekami aktīvi. Gada sākumā kopā ar Stokholmas Ekonomikas augstskolas studentiem veicām visu Eiropas Savienības (ES) valstu tirgu analīzi, lai atrastu potenciālos noieta tirgus ES, kur varētu veiksmīgi attīstīties vai uzlabot pārdošanu. Rezultātā sākām aktivizēt darbību Polijā un Vācijā. Ir vairāki iesākti projekti, kuri pagaidām virzās lēnām, bet ir ar lielu potenciālu nākotnē. Strādājam arī Krievijā. Kad tirgum ir krituma tendence, rezultātus var uzlabot, piesaistot jaunus klientus, kas kompensē apjomu kritumu esošajās vietās. Esam uzsākuši sadarbību ar vairākiem jauniem partneriem, kas jau sāk nest pirmos augļus, un kritums sāk izlīdzināties.
– Jūsuprāt, Krievija nav tik riskants tirgus un tajā var turpināt ekspansiju?
– Tas ir riskants tirgus, un noteikti mēs darīsim visu iespējamo, lai tā ietekmi proporcionāli samazinātu. Tā jau samazinās. Kad pirms gadiem četriem atnācu uz New Rosme, kompānija apmēram 90% produkcijas eksportēja uz Krieviju, šobrīd – mazāk nekā 60%. Turpināsim strādāt šajā virzienā. Krievija laiku pa laikam pieņem dažādus bloķējošus lēmumus attiecībā uz šprotēm, autopārvadājumiem, cūkgaļu, kādiem lauksaimniecības produktiem. Pagaidām tekstilizstrādājumi nav skarti, bet jābūt gataviem, ka var ķerties arī pie tiem.
– Premjere Laimdota Straujuma valdības vārdā solījusi palīdzēt uzņēmējiem pielāgoties un atrast jaunus tirgus, kas aizstātu šā brīža atsevišķu nozaru sarūkošo biznesu iespējas Krievijā. Cerat sagaidīt kādu palīdzību, varbūt esat to saņēmis?
– Nezinu, par kādu palīdzību tobrīd bija runa. Palīdzība var būt dažāda, piemēram, piedalīšanās premjera vai prezidenta vizītēs. Kādam varbūt tas palīdz, mums drīzāk varētu palīdzēt darbs ar ekonomikas atašejiem vēstniecībās, ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA). Mums ir projekti ar LIAA, viņi joprojām palīdz segt izmaksas izstādēs ES, Krievijā. Tā palīdzība nav liela, bet tā ir bijusi un ir, bet nekādi jauni palīdzības veidi nav parādījušies. Ne par kādām konkrētām eksporta veicināšanas programmām vai nodokļu atlaidēm neesmu dzirdējis.
Nesen palasīju Nacionālo attīstības plānu (NAP) un vēl dažus stratēģiskos plānus, lielās grāmatas, kuras ierēdņi sarakstījuši vairāk nekā simt lappušu apmērā. Nesaprotu, kam tas viss sarakstīts un kurš tos ir lasījis? Tam vajadzētu būt dokumentam, kas iedvesmo un virza nāciju, sākot ar vidusskolu beidzējiem, kuriem valsts varētu pateikt: mēs attīstīsimies tādā virzienā, darīsim to un to, lūdzu, izglītojieties, mēs investēsim zinātniskajos centros, izglītībā! Jābūt konkrētam plānam kādu nozaru attīstībai tuvākajos piecos gados, kā kaut vienā vai divās nozarēs nokļūsim vadošajās pozīcijās pasaulē. Un to nevajadzētu 100 lapu dokumentā, bet vienā divās lapās, ko visi saprastu. Tās simts lapas ir papīra un resursu šķērdēšana, bezjēdzīgs darbs, ko reti kurš izlasījis un, ja izlasījis, nevar saprast, kurp virzāmies. Tur visu kaut ko solām veicināt, attīstīt, bet mūsu ir maz, un visās sfērās izcili nevarēsim būt, nevarēsim arī izglītībā nosegt visus segmentus konkurētspējīgā līmenī.
– Jums ir redzējums, kuras ir tās nozares, kurās mēs varētu būt izcili pasaulē?
– Man ir idejas, bet es negribētu būt tas pravietis, kurš tās nosauc. Ir labi starptautiski institūti, kuri varētu veikt izpēti, kur, kādās jomās atrodamies, kāds ir potenciāls, esošās zināšanas, un nonākt pie divām, augstākais, četrām, nozarēm, kurām tālāk varētu izstrādāt attīstības vīziju, kā tajās nokļūt pasaulē vadošajās pozīcijās. Tad būtu jēga attīstīt zinātniskos centrus, investēt izglītībā, piesaistīt pasaules spējīgākos zinātniekus, profesorus.
Pašlaik NAP ir murgains papīrs, kurā nav konkrētības, kuru var dažādi interpretēt.
– Kāpēc, jūsuprāt, trūkst šī stratēģiskā redzējuma un virzības?
– Valsti ļoti ilgstoši vada viduvējības. Redzot to, kā mēs motivējam valdības locekļus, deputātus, ekspertus, ir skaidrs, ka lielākoties tur ir gatavi strādāt vai nu viduvējības, vai, kā iepriekš, savtīgu interešu vadīti cilvēki. Nesaku, ka vajag visiem dubultot algas. Līdzīgi kā uzņēmējdarbībā, arī valsts pārvaldē jābūt daudzpakāpju motivācijas sistēmai, vismaz ministru un valsts sekretāru līmenī, lai nebūtu tā, ka finanšu ministrs atsakās turpināt darbu, kas viņu nemotivē. Ja ministram maksā algu vidēja uzņēmuma grāmatveža algas līmenī, tad potenciāli šajā pozīcijā varam atrast vidēja uzņēmuma grāmatvedi. Tad jāsamierinās, ka valsti vada viduvējības, nevis labākie nozarē. Bet, ja ir, piemēram, teicama nodokļu iekasēšana, jābūt kaut kādai motivācijas sistēmai, kā pateikt paldies tiem, kas to veicinājuši. Šai sistēmai jābūt pietiekami caurspīdīgai, reāli strādājošai, tad varētu dabūt atbildīgās pozīcijās augsta līmeņa speciālistus, kuri arī šos mērķus sasniegs.
– Ministrs aizejot ne tikai algas dēļ, bet arī nerodot kopēju sapratni par valsts budžeta politiku. Andra Vilka redzējums bija: lai apmierinātu visas vajadzības, jāceļ nodokļi. Ir kaut kas jāmaina nodokļu politikā, esošajās likmēs, atlaidēs?
– Šo diskusiju galvenais iemesls ir tas, ka mums nav vidēja termiņa konkrētu nodokļu politikas mērķu, veidojot katru nākamo budžetu, politiķi atļaujas nodokļus un to mērķus koriģēt. Tā kā trūkst šā vidējā un ilgtermiņa redzējuma, mēs, uzņēmēji, un ne tikai mēs nesaprotam, kas būs pēc trim, pieciem gadiem.
– New Rosme ir arī ražotne Baltkrievijā. Kādas ir šīs valsts priekšrocības ražošanai, investīcijām tur?
– Galvenā priekšrocība ir tā, ka Baltkrievijā ražotus produktus varam realizēt Krievijā, Kazahstānā bez muitas nodokļa, mēs atrodamies jau tajā tirgū, kur produkciju realizējam. Baltkrievijā ir ļoti spēcīga tekstila ražošanas vēsture, viņiem vēsturiski šajā nozarē ir daudz labu speciālistu, un viņi turpina arī tos gatavot.
– Vairums ārvalstu investīciju nonāk pakalpojumu sektorā. Kas traucē vairāk piesaistīt investīcijas ražošanā?
– Profesionālu speciālistu trūkums. Neesam definējuši nozares, kurās sagatavosim speciālistus, kurās nākotnē vēlamies būt vadošajās lomās. Tādējādi sadrumstalojam izglītību, cenšamies sagatavot speciālistus visur, bet nevaram tos visās jomās sagatavot pasaules līmenī.
– Apstrādes rūpniecībai piesaistīto investīciju apjoma ziņā atpaliekam arī no Lietuvas un Igaunijas. Kāpēc?
– Igaunija ir kā Somijas mazais brālis, tās nozares, kas attīstās Somijā, pietiekami veiksmīgi attīstās arī Igaunijā. Mēs neesam tik tieši sasieti kopā ne ar vienu no rietumvalstīm, tāpēc mums vajadzētu atrast pašiem šīs nozares un sākt tās nopietni attīstīt, investējot zinātniskajos centros un augsta līmeņa mācībspēkos.
– Valsts savu pasūtījumu arvien vairāk pārorientē uz eksaktajām zinātnēm. Vajadzētu konkrētāku vektoru?
– Tas ir pārāk plaši, tas ir kā ar lielgabalu šaut pa zvirbuļiem.
– Bet vai nav riskanti salikt visas olas pāris groziņos – ja nu prognozes nepiepildās?
– Bet nav jau citas izejas! Daudz braukāju pa pasauli un analizēju veiksmes stāstus. Pilsētas ar 100, 200 tūkstošiem iedzīvotāju ir veiksmīgas ar to, ka tās kaut kur specializējas, mēģina atrast savu nišu, specifiku, kur vismaz valsts vai reģiona līmenī būt labākajiem. Esam tikai divi miljoni iedzīvotāju, kas ir nelielas Rietumeiropas pilsētas vai Āzijas ciemata līmenī.
– Pretrunīgu sabiedrības un politiķu reakciju radīja uzturēšanās atļauju izsniegšana ārvalstniekiem apmaiņā pret investīcijām. Vai tās ir tikai mirkļa plāksteris un nerisina problēmu bez šīs prioritāro nozaru nosaukšanas un mērķtiecīgas attīstīšanas? Vai tomēr tas ir vērā ņemams pienesums mūsu ekonomikai?
– Domāju, tas ir plāksteris, tas dod kaut kādu īstermiņa naudas plūsmas efektu, bet ilgtermiņā atdevi nedod. Nauda, kas investēta nekustamajā īpašumā, nepelna un valstij neko ilgākā laika periodā nedod. Iegūst bankas, kurām šobrīd ir milzīgi nekustamo īpašumu portfeļi, vēl iegūstam dažus vidēji bagātus austrumu valstu pilsoņus, kuri te vasarā atbrauc atpūsties un patērē naudu. Īstermiņā tas ir kaut kāds risinājums, jo ieplūst zināma nauda, bet mums vajadzētu domāt ilgtermiņā. Ja negribam kļūt par vidēji turīgu pensionāru atpūtas zonu, jābūt ekonomikas attīstības plānam.
– Vai pietiekami rūpīgi izvēlamies investorus nozīmīgos objektos? Redzam, līdz kam tie noveda, piemēram, Liepājas metalurgu, Latvijas krājbanku, kas notika ar airBaltic privātā akcionāra kapitāla daļām?
– Te nav tik daudz reputācijas problēma. Palūkojoties dziļāk, atkal parādās neprofesionālas valsts pārvaldes problēma. Minētajos uzņēmumos valsts bija garantējusi vai kaut kādā veidā investējusi līdzekļus un nebija spējīga tos kvalitatīvi pārvaldīt. Ja tā būtu kvalitatīvi pārvaldījusi savus ieguldījumus vai garantijas, tā neciestu tādus zaudējumus un situācija būtu citāda. Šo uzņēmumu kraha iemesli, cita starpā, bija neprofesionāla valsts pārvalde.
– Kā vērtējat līdzšinējās aktivitātes ēnu ekonomikas mazināšanā?
– Nereformējot nodokļus, ēnu ekonomika būtiski nemazināsies. Ja straujāk necelsim ar nodokļiem neapliekamo minimumu, ja nebūs konkrētāki plāni ražošanas attīstībā un arī minimālās algas paaugstināšana, tad būs tikai cīņa ar vējdzirnavām. Var jau pasludināt, ka tagad mērķa objekti būs autoservisi, pēc tam – zobārsti, tad – varbūt mežacirtēji, tas dod labi ja īstermiņa efektu, bet ilgtermiņā nekas nemainīsies. Neapliekamajam minimumam jābūt vismaz iztikas minimuma līmenī. Turklāt jābūt tālejošiem mērķiem, un sabiedrībai jāpasaka, kā sasniegsim neapliekamo minimumu Rietumeiropas līmenī. Mēs priecājamies, ka mums elektrības, gāzes cenas ir Rietumeiropas līmenī, salīdzinām nodokļus, bet tad arī jāstrādā ar mērķi, lai šis neapliekamais minimums pēc pieciem, septiņiem gadiem būtu vidēji Rietumeiropas līmenī, ap 400–600 eiro. Ja šāds būs neapliekamais minimums, uzņēmumiem nebūs vēlme kaut ko slēpt, kombinēt un viņi pāries legālajā zonā. Šobrīd galvenā problēma ir tā, ka, lai samaksātu minimālo algu, gandrīz otrtik jānomaksā nodokļos. Nav normāli, ka mums valstī ap 30% strādājošo ir minimālās algas saņēmēji.
– Tipiska ir divu koncepciju vai ticību sadursme: samazinot nodokļus, palielināsies to maksātāju skaits un kopējie ieņēmumi valsts budžetā pieaugs, un otra – ka valsts ieņēmumi budžetā tikai samazināsies un trūks būtisku vajadzību apmierināšanai. Jūs esat pārliecināts par pirmo?
– Nesaku, ka jāsamazina nodokļu bāze, bet būtiski jāceļ neapliekamais minimums. Ja to neizdarīsim, par to nerunāsim, jaunā paaudze turpinās balsot ar kājām. Ja gribam ilgtermiņā panākt pozitīvu virzību migrācijā, mums ir jāpasaka, kurp virzīsimies šajā algu – nodokļu jomā, kā izlīdzināsimies ar Eiropu.
– Jūs uztrauc gaidāmā elektrības tirgus atvēršana no nākamā gada sākuma?
– Protams, uztrauc! Palielināsies ražošanas izdevumi, spiediens uz algām, būsim spiesti roku darbu vairāk attīstīt valstīs, kur šīs izmaksas ir zemākas.
– Baltkrievijā vairāk ražosiet?
– Ne tikai Baltkrievijā. Ir vēl daudzas citas valstis, kur potenciāli varētu ražot. Redzam, ka lielo zīmolu preču ražošana pārsvarā notiek tur, kur ir pietiekami daudz speciālistu, lai nodrošinātu augstu kvalitāti, un kur ir izdevīgas minūtes darba izmaksas: Rumānijā, Albānijā, Tunisijā, Vjetnamā, Marokā... Solīt, ka mēs šeit, Latvijā, vēl pēc desmit gadiem ražosim veļu, diemžēl nevaru, jo valsts nevar man pateikt, kāda būs nākotne pēc desmit gadiem.
– Ja nākamgad ražošana sadārdzinās, pieļaujat, ka varētu samazināt darbinieku skaitu Latvijā?
– Skatīsimies, kā situācija mainīsies. Protams, mēs reaģēsim, nesēdēsim un negaidīsim, ka viss atrisinās pats no sevis. Virzīsim ražošanas jaudas uz turieni, kur tajā brīdī darbaspēka izmaksas būs izdevīgākas.
– Valsts var kaut kā ietekmēt šo darba vietu saglabāšanu?
– Te atkal nonākam pie sākumā runātā. Valstij ne tikai jārunā par to, kā radīt augstas pievienotās vērtības darba vietas, bet arī jārīkojas, lai tās rastos – kur, kā ražosim, kuras būs nozares, kuras attīstīsim? Jāizvirza ambiciozi mērķi, un varbūt pēc gadiem 15 vai 20, ja intensīvi un precīzi to virzienā strādāsim, tos arī sasniegsim. Jauniešiem, kas šobrīd beidz augstskolu, ir jāpasaka, kurās nozarēs gribam būt vadošie, lūdzu, mācieties, nodrošināsim augsta līmeņa mācības šeit, Latvijā, ja nē, tad, ja izvēlēsieties apgūt nozari kādā no spēcīgām ārvalstu augstskolām, gaidīsim jūs atpakaļ, būs labs darbs.
– Tuvojoties vēlēšanām, dzirdam jaunu un vecu partiju politiķu, vecu politiķu jaunās partijās solījumus mazināt nodokļus. Cik ticami, reāli? Kādu piedāvājumu uzņēmēji grib sadzirdēt?
– Jābeidz meklēt laimes lāčus, it īpaši vecos laimes lāčus, kas jau pāris reizes mūs purvā ir ieveduši, – laiks viņiem atpūsties, nodarboties ar kaut ko citu! Uzņēmēji vēlas saprotamus noteikumus un stabilitāti. Lai valsts definē savu nodokļu politiku, ar kuru mēs varam rēķināties, plānot investīcijas un attīstību, balstoties uz valsts solīto. Ja valsts grib, piemēram, palielināt nekustamā īpašuma nodokli, tad tam vajadzētu būt skaidram, kā, par cik. Ja man pasaka, ka šo šajā vietā nodokli paaugstinās vairākkārt, tad mēs laikus gatavosim savas platformas, ražotnes iespējamai izvešanai no Rīgas centra. Ja valsts definēs savu nodokļu politiku un pie tās arī paliks, varam skatīties, vai mums pēc pieciem gadiem būs izdevīgi šeit šūt, vai nē.
Mums jāatrod visā politiķu plejādē atbildīgi cilvēki, kas spētu vairumam iedzīvotāju saprotami nodefinēt valsts mērķus, lai ikvienam Auces vai Zilupes iedzīvotājam būtu skaidrs, kādu izvēli pieņemt, kādā virzienā valsts attīstīsies, vai braukt strādāt uz ārzemēm, kur ieraudzīt savu vietu valsts attīstības modelī. Bet veciem laimes lāčiem, domāju, jāatpūšas.