Pēc Maxima traģēdijas atklājās milzum daudz nebūšanu būvniecības nozares uzraudzības sistēmā, trūkumi likumdošanā.
Par šīm aktualitātēm Neatkarīgās saruna ar Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Straumi, Latvijas Arhitektu savienības padomes
priekšsēdētāju Viktoru Valgumu un bijušo likvidētās Valsts būvinspekcijas priekšnieku, tagad Latvijas Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektoru Leonīdu Jākobsonu.
– Nozares eksperti jau sen pirms Maxima» traģēdijas bieži norādīja uz trūkumiem būvniecības nozari regulējošajā likumdošanā. Kas būtu jādara, lai cilvēki, iedami iepirkties, varētu nebaidīties, ka jumts uzkritīs uz galvas?
Mārtiņš Straume: – Nozares speciālisti jau otro gadu desmitu norāda uz trūkumiem, taču politiskā vide nav bijusi īpaši atsaucīga. Var pat teikt, ka ir bijusi kurla un tāda turpina būt arī pašlaik.
Bet trūkumu ir bez sava gala – pat lietas, kuru atrisināšanai nevajadzētu milzīgu pārpūli, stāv nekustinātas. Ir, piemēram, absolūti nepieņemami, ka vairāk nekā 20 gadu laikā Latvijā nav radīts savs oficiāls standarts tam, kā ir jānoformē būvprojekts. Katrs projektēšanas birojs būvprojektu formē pēc savas patikas un zināšanām .
Piemēram, Zolitūdes Maxima nesošo tērauda kopņu aprēķini bija veikti pēc trim dažādām normatīvajām sistēmām – atbilstoši 1985. gada SNIP, kas ir padomju laika celtniecības normas un noteikumi, atbilstoši ES normatīviem un Latvijas būvnormatīviem. Būvniecības likums ir atvērts, un tajā būtu jāiestrādā vairāk nekā 60 Saeimas deputātu precizējumus un priekšlikumus. Joprojām diskusiju un saskaņošanas stadijā ir normatīvā bāze –vispārīgie būvnoteikumi,10 speciālie noteikumi,noteikumi par arhitektu un būvspeciālistu kompetenci, vairāki desmiti Latvijas būvnoteikumu.
Ja līdz 1. maijam galvenos dokumentus neizdosies saskaņot un pieņemt, nozare, it sevišķi būvvaldes, nonāks neapskaužamā situācijā. Kritiku neiztur likuma virzītāju apgalvojums par to, ka jaunais Būvniecības likums ir ar augstākām būvspeciālistu kompetences prasībām, jo paredzēta būvspeciālistu kompetences atkārtotas izvērtēšans jeb resertifikācijas likvidēšana. Un civiltiesiskā apdrošināšana būvprojekta un būvobjekta kvalitāti neuzlabos.
Viktors Valgums: – Maxima traģēdija ir sekas, bet ir arī cēloņi. Būvniecības likumdošana nav interesējusi nevienu valdību. šī traģēdija ir likusi sākt par to runāt. Ja traģēdijas nebūtu, 1. februārī stātos spēkā jaunais Būvniecības likums un neviens gailis pakaļ nedziedātu. Tagad ir cerība, ka kaut kas lietas labā tomēr tiks darīts. Jo Būvniecības likums netika pieņemts ar domu uzlabot drošību vai būvniecībā iesaistīto kompetenci. Tas ir rakstīts, lai mazinātu administratīvus šķēršļus, kas nepieciešami investīciju piesaistes veicināšanai. Pēc 21. novembra tagad notiek pielāgošanās situācijai.
– Pašlaik tiek meklēti vainīgie un atbildīgie par traģēdiju. Bet Ekonomikas ministrija (EM) paliek kaut kā maliņā. Vai EM un bijušais ministrs Daniels Pavļuts arī nav atbildīgs?
V. V.: – Ja lasām likumu, kurš par ko atbild, tad saskaņā ar spēkā esošo un arī jauno Būvniecības likumu pēc būtības visu pārraudzību un koordināciju valstī veic Ekonomikas ministrija. Ministrija izstrādā vienotu valsts politiku būvniecībā un nodrošina tās realizāciju. Lai veiktu šos uzdevumus, ministrija izstrādā būvniecības attīstības stratēģiju un programmu. Vai jums, kolēģi, ir zināms kaut kas par tādu programmu?
M. S.: – Nav zināms.
Leonīds Jākobsons: – Nē, nezinu.
V. V.: – Tāda programma nav izstrādāta. Paša pamata mums nav – mums nav valsts stratēģiska redzējuma, kā vajadzētu attīstīties būvniecībai. Kaut kas, šis tas ir bijis – ir 2011. gadā noteiktas būvniecības nozares pamatnostādnes. Bet šīs pamatnostādnes gaismu neieraudzīja, kaut kur pazuda, nenonākušas līdz Ministru kabinetam. Būtībā nav neviena dokumenta. Vienīgais ir ar naftalīnu piesūcies pasākumu plāns būvniecības nacionālās programmas īstenošanai 2007.–2012. gadam. Tagad jau ir 2014. gads. Ministra Pavļuta pirmajam uzdevumam vajadzēja būt sākt stratēģiskā plāna atjaunināšanu. Jo pēdējo reizi tas tika skatīts 2007. gadā. Tad varbūt nebūtu mums to jautājumu, kas ir pašlaik. Tad mēs zinātu, kādas ir problēmas, kas jārisina un kā jāatrisina. Nozare dzīvo bez mērķa, bez kompasa un kartes. Nav pat runas par kādām inovācijām, bet trūkst elementāru lietu – lietojam normatīvus, kas ir morāli novecojuši, neatbilst laikmeta garam.
L. J.: – Ir notikusi traģēdija. Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka būvniecības nozarē bieži vien tiek ignorēts tas, ko normāli nedrīkstēja neņemt vērā. Notiek dzīšanās pēc peļņas. Ir steiga. Projektētājs var neizstrādāt visu projektu līdz galam, iedodot to būvuzņēmējam, kurš pats kaut ko piestrādās, ja radīsies jautājumi. Ekspertīzi var netaisīt – tie ir «lieki izdevumi». Būvuzraugs var nenākt uz konkrētu objektu, var nākt tad, kad viņam laiks, kad ir izdevīgi, jo viņam vienlaikus ir vēl desmitiem objektu.
Ir radīts Būvniecības likums. Vai tas uzlabos situāciju būvniecības jomā? To radīja pamatā ar mērķi atvieglot un uzlabot investīciju piesaisti valstī. Investīciju piesaiste ir laba lieta, bet to nevar darīt, neņemot vērā tos jautājumus, kas attiecas uz cilvēku drošību, uz būvju noturību, jo būvniecība ir viena no lielākajām riska zonām. To nedrīkst nekad aizmirst.
V. V.: – Ir tomēr vajadzīga kāda analīze, kur mēs esam, kā jaunais likums korelē ar citiem likumiem, kā šis likums atbilst starptautiskajiem standartiem, kādā veidā šie standarti harmonizējas ar moderno domāšanu, kā likumdošana var stimulēt inovācijas. Pašlaik būvniecības nozarē esam atpalikuši, bail pat teikt, par cik gadiem.
L. J.: – Cilvēku nolaidība ir novedusi līdz traģēdijai. Pirms tam bija problēmas ar to, ka bijām krīzes situācijā, bija jālikvidē iestādes. Pie viena likvidēja arī valsts uzraudzības iestādi – Valsts būvinspekciju. Neko daudz ar to neieekonomēja.
Tas noteikti nebija pārdomāts solis. Protams, nevar apgalvot – ja šī būvinspekcija būtu, tad Maxima sabrukšana nenotiktu. Tomēr Valsts būvinspekcija bija viens no sietiem, kas varētu atsijāt kaut vai daļu nebūšanu, kādas notiek būvniecībā.
Pašlaik tiek radīts Valsts būvniecības uzraudzības birojs, kas, ja konstatēs, ka būve neatbilst kādām prasībām, neparakstīs ēku pieņemšanas ekspluatācijā aktus. Vai tas ir pareizākais ceļš? Domāju, ka ne. Vajag jau būvniecības laikā, nevis pieņemot ēkas ekspluatācijā, konstatēt nepilnības, likt tās novērst. Svarīgi ir cīnīties nevis ar sekām, bet cēloņiem.
Ko tas dod, ja atnāk komisija, tai piestāda pieņemšanai nepieciešamos dokumentus, kur uzrakstīts, ka viss ir kārtībā? Vai šī komisija zina, kā veidota būves pamatne vai kāds stiegrojums lietots betonējot? To nezina un nevar pārbaudīt. Vienīgi tad, ja lauž vaļā. Tas nav risinājums, tas nedos atbildi uz jautājumu, vai būve uzbūvēta droša un kvalitatīva.
Jau būvniecības procesā jāpārbauda, vai būvniecība notiek saskaņā ar projektu, vai ir kādas izmaiņas, vai lietotie materiāli atbilst tām prasībām, kādas ir izvirzītas. konkrētam objektam. Tikai tad vairāk vai mazāk varēs garantēt drošību. Pieņemsim, ir gadījums, kad komisijai jāpieņem skola. Nu, atradīs žurnālos kādas ierakstu nepilnības. Ko darīs? Vai apturēs skolas pieņemšanu, lai bērni nevar 1. septembrī atnākt uz skolu? Ja nepilnības būtu konstatētas jau būvniecības stadijā, tad tās jau tiktu novērstas.
Savā laikā Valsts būvinspekcija gadā saņēma pāri par 1000 iesniegumu no iedzīvotājiem par dažādiem pārkāpumiem, kas bija jāizvērtē.
Pašlaik iesniegumus saņem Ekonomikas ministrija, kas darbojas kā pasta kantoris, kurš pārsūta tos izskatīšanai tālāk pašvaldībām.
Ko darīsim? Atnāks uz biroju šāda vēstule, un birojs paziņos, ka nē, uz būvi nebrauksim, jo vēl notiek būvniecība? Iesim uz būvi, kad būve būs pabeigta? Tātad absurda situācija.
Šajā birojā jābūt nevis juristiem, bet būvniecības speciālistiem, kas var atnākt uz būvi, konstatēt pārkāpumus, ja tādi ir, apturēt būvniecību, likt novērst pārkāpumus, nomainīt kādus materiālus. To var izdarīt tikai speciālisti. Ja orientēsies tikai uz juristiem, kā tas jau notiek vai visā ekonomikā, kas varēs saskatīt tikai panta pārkāpumus, tad neko nevarēs izdarīt un atkāpes no normām būvēs paliks.
– Būšot liels uzlabojums tas, ka turpmāk būvniecībā iesaistītajām personām vajadzēs būt obligāti civiltiesiski apdrošinātām. Vai apdrošināšana ko būtiski atrisinās?
L. J.: – Doma ir tāda – ja būs pārkāptas kādas būvniecības normas, tad nākamajā gadā tam, kurš pārkāps, par civiltiesisko apdrošināšanu būs jāmaksā vairāk.
Kas notiktu, kas mainītos, ja šāda obligātā apdrošināšana. attiektos uz Maxima?
Vai tas būtu izglābis 54 cilvēkus? Protams, nē.
Ekonomikas ministrija piedāvā, ka šis būs līdzīgs gadījums kā ar autotransportu, kad tie, kas gada laikā izraisījuši avārijas, maksā par civiltiesisko apdrošināšanu vairāk.
Sanāk, ka šīs 54 zaudētās dzīvības salīdzina ar 54 automašīnām. Apdrošināšana nebūs nekāda panaceja. Apdrošināšana ir izdevīga apdrošinātājiem, palielina būvnieku izmaksas, bet drošībai maz ko dod.
V. V.: – Problēma jāskatās kompleksi. Ar vienu kontroli vai likumiem līdzēts nebūs. Kāds ir prestižs inženiera profesijai? Profesionālās izglītības jomā ir robi. Viss atkarīgs no cilvēka, no viņa kompetences, pieredzes, atbildības. Atbildību viņš var uzņemties tad, ja viņam ir atbilstoša kompetence. Tur jau ir tā lieta, ka jāatrod tas veids, kādā cilvēki ar zemu kompetenci nepārņem pienākumus. Mēs runājam par atbildību, bet vispirms jādefinē pienākumi. Izejot no pienākumiem, var runāt par atbildību.
L. J.: – Vēl gribu piebilst par apdrošināšanu. Būvniecībā iesaistītais būs apdrošināts. Apdrošināšanas kompānijai jāsaņem informācija, ka viņš kaut ko pārkāpis. No kurienes šī apdrošināšanas kompānija šo informāciju iegūs? Par avāriju skaidrs – to nevar noslēpt. Bet, izņemot avārijas, visa cita informācija paliks noslēpta.
Nesen bija izdots Ekonomikas ministrijas rīkojums apsekot lielos veikalus un sabiedriskās būves. Bet rezultātu par šo apsekojumu nekur nevaram atrast. Kāpēc? Tāpēc, ka neviens no lielo būvju īpašniekiem nav ieinteresēts paziņot, ka viņa būve ir nedroša. Iedomājieties, ka kāds no lielajiem veikaliem gribēs atklāt, ka viņu tikko apsekoja un viņa būve nav droša. Viņš pa kluso visu izdarīs, novērsīs, un apdrošinātājam nekādas informācijas par to nebūs.
– Kam vajadzētu vērtēt speciālistu kompetenci.
M. S.: – Manuprāt, kompetenci var vērtēt tikai neatkarīgas profesionālas organizācijas, kas pārzina nozari un var dot garantijas, ka speciālists ir attiecīgā kompetences līmenī. Lielākā tiesa ES valstu ir pārgājušas uz kompleksu risinājumu, ka kompetence tiek novērtēta un uzrādīta no pirmās līdz astotajai kategorijai, sākot ar palīgstrādnieku un beidzot ar inženieri. Latvijā joprojām strīdamies par to, vai vispār vajag vērtēt speciālista kompetenci. Ja mēs ņemtu vērā Igaunijas sistēmu, Vācijas vai Polijas profesionālo kameru principus par paraugu, tad sistēma tiktu pilnībā sakārtota un nebūtu par ko strīdēties. Tā kā Būvniecības likums joprojām ir atvērts, Ministru kabinetam būtu jāizstrādā likums par nevalstiskām profesionālām organizācijām. Atbilstoši šim likumam jānosaka deleģējums veikt šīs funkcijas – jāpārtaisa sistēma uz profesionālām kamerām, kā tas ir pašlaik 18 ES valstīs.
L. J.: – Pavļuts reiz sacīja, ka mūsu būvniecības sistēma esot vājināta un korumpēta. Patiesībā mums sistēmas nav. Ar vienu likumu mainīšanu vien neko nevar panākt. Ir jābūt profesionālai institūcijai, kas nepārtraukti nodarbojas un gatavo politiķiem priekšlikumus. Taču pašlaik nav, kas ar to nodarbojas. Ministrijai nav kapacitātes, viņa nevar to izdarīt.
Daudzās pasaules valstīs ir profesionāli institūti, kas koordinē, veic pētījumus. Mums iznāk, ka viens likums tiek pieņemts vienā virzienā, cits pretējā, un kopā tie nav lasāmi.
V. V.: – Ir nepieciešama kompetenta valsts institūcija, kas uz analītisko pētījumu pamata pastāvīgi darbotos teritorijas plānošanas, būvniecības, arhitektūras un vides aizsardzības jomas normatīvās bāzes, inovāciju un attīstības programmu veidošanā un pilnveidošanā, nozaru koordinācijā un informācijā.
– Vēlreiz atgriežoties pie sertifikācijas... Kāda līdz šim bija sistēma, un ko grasās mainīt?
M. S.: – Grasās radīt pilnīgu absurdu. Nezinu nevienu valsti pasaulē, kur būtu iedots uz mūžu kompetences apliecinājums. Tādu grib ieviest Latvijā. Kompetenci veido akadēmiskā izglītība, prakse un aktuālo likumu un normu zināšana. Divas no šīm komponentēm mainās, jo iet gadi un mainās likumi, praktiskajā darbā nāk jaunas tehnoloģijas, jauni materiāli. Cilvēks varbūt 15 gadus ir pārdevis saldējumu un tad atkal izdomājis strādāt būvniecībā. Vai tad viņam var būt kompetence?. Taču resertifikācija turpmāk nav paredzēta – pietiek, ka vienreiz ieguvis sertifikātu. Līdz šim ik pēc kāda laika – pēc pieciem gadiem – sertifikāts bija jāatjauno.
– Tātad, lai arī ir notikusi traģēdija, jaunais likums paredz atlaist skrūves vēl vaļīgāk?
M. S.: – Tā iznāk.
L. J.: – Katrs speciālists, kas beidzis kādu mācību iestādi, ir apguvis kādu minimumu, ar ko viņš iet dzīvē. Bet dzīvē nemitīgi notiek izmaiņas, visu laiku kaut kas attīstās, tiek radītas jaunas tehnoloģijas, mainās likumi, standarti. Tam visu laiku jāseko. Ne vienmēr cilvēks grib sekot – viņš savu vienkāršo darbiņu ir izdarījis un ir apmierināts. Savukārt profesionālās organizācijas ir tās, kas dod to jauno, apmāca, lai cilvēks var sekot jaunajam, lai cilvēks nezaudē savu vietu. Ekonomikas ministrijai bija jāsaka paldies, ka mēs esam tie, kas veicam šo lielo darbu. Bija ar mums jāsadarbojas, nevis jāuzskata mūs par ienaidnieku, kas traucē dzīvot.
– Ar būvju projektēšanu arī esot problēmas. Kādas ir problēmas?
L. J.: – Ir liels bloks, ko sauc par projekta ekspertīzi. Jebkurš cilvēks var kļūdīties, tas ir gandrīz neizbēgami. Projektēšanā tagad tiek plaši lietoti datori, bet datus ievada cilvēks, kurš var kļūdīties. Vācijā, piemēram, ir noteikts, ka atbildīgas konstrukcijas vēl papildus tiek rēķinātas arī ar roku, lai izslēgtu kļūdas iespēju.
Taču kas ir izdarīts Latvijā? Iepriekš būvprojektu ekspertīzi organizēja Valsts būvinspekcija, kad notika reāls ekspertīzes process, kad eksperti strīdējās ar projektētājiem, nepiekrita risinājumiem. Projekti tika kārtīgi izvērtēti. Taču tas ir likvidēts. Viss ir nodots brīvā tirgus rokās. Brīvais tirgus nu ir pierādījis, ka lielveikals sabrūk. Eksperts uzrakstīja vienu teikumu, ka viss ir kārtībā, un ar to ekspertīze beidzās. Pat valsts pasūtījuma procedūrā ir ieviests absurds – projektētāja uzdevums ir uzprojektēt un vienlaikus atnest arī ekspertīzes atzinumu. Tas nozīmē, ka tas, kur projektētājs dabū šo atzinumu, nevienu valstī vairs neinteresē. Viņš var aiziet pie kaimiņa un palūgt: «Uzraksti man atzinumu! Nākamajā reizē es uzrakstīšu atzinumu tev.» Tas ir valsts pasūtījuma procedūrā! Lūk, līdz kam esam nodzīvojušies!
V. V.: – Tā ir aksioma, ka kvalitatīva būve var tikt uzcelta, ja ir kvalitatīvs projekts. Viss sākas ar projektēšanu. Būtībā arhitekts ir tas, kurš pārzina procesu no sākuma līdz beigām. Neesmu manījis, ka mūsu viedoklis tiek ņemts vērā.
– Vai ar arhitektiem nerunā?
V. V.: – Runā. Taču likuma pieņemšanas gaitā arhitekti nokļūst plašā kompānijā – darba grupā ir būvnieki, inženieri, darba devēju organizācijas, investoru organizācijas, un mūsu viedoklis tur noslīkst. Likumdošanas process ir defragmentēts.