Juris Jansons: Valsts nav dibināta "budžeta ietvaros"

 
©F64 Photo Agency

Neatkarīgā intervē tiesībsargu Juri Jansonu.

– Vai Latvija ir sociāli atbildīga valsts?

– Ja raugāmies uz informācijas kopumu, ko veido gan statistika, gan sociālā realitāte, gan vēl citi avoti, es saku: «Nē!» Ja valstī, saskaņā ar iepriekšējā gada statistiku un Eurostat datiem ap 40% cilvēku dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa, tad nevaram runāt par sociāli atbildīgu un labklājīgu valsti. Turklāt sociāli atbildīga valsts ir tā, kas ne tikai sludina to, ka valdība, politiķi strādā, lai mazinātu sociālo atstumtību, veicinātu ekonomisko attīstību un mēģinātu nodrošināt tiesības uz taisnīgu atalgojumu, tiesības uz jēdzīgiem, cilvēka cienīgiem darba apstākļiem, vecumdienām…

Turklāt situācija jāvērtē kontekstā ar to, ka desmit gadus esam Eiropas Savienībā. Dalība ES – tā nav tikai pievienošanās kādai kopīgai ekonomiskai telpai. Tā ir arī vienošanās par kopīgiem tiesību principiem. Te es gribētu pieminēt tiesiskās vienlīdzības principu, kas nozīmē – mums ir kopīgi mērķi, kuri izriet no ES līguma un citiem ES dokumentiem. Mums ar šiem principiem kaut kā nesekmējas. Sociālā drošība Latvijā stipri atšķiras no tā, ko nodrošina citas ES dalībvalstis. Piemēram, tiesības uz taisnīgu atalgojumu nozīmē to, ka cilvēki saņem tādu darba algu, kas ir konkurētspējīga vai līdzīga vidējai Eiropā. Bet Latvija joprojām ir viena no nabadzīgākajām valstīm ES.

Pensionāru stāvoklis liecina, ka esam sociāli neatbildīgi. Drīzāk – bezatbildīgi. Jautājumi, ko pensionāri uzdeva Labklājības un Finanšu ministrijai: «Kā var izdzīvot ar 100 vai 200 latiem mēnesī?», joprojām nav atbildēti.

– Kur, domājot par valsts un cilvēku attiecībām, tiesībsargs šobrīd ir visnepieciešamākais?

– Te jārunā par visām tām tēmām, kas ietvertas Satversmes 8. nodaļā. 2011. gada nogalē mēs sākām intensīvi vērtēt sociāli ekonomisko bloku: sociālā drošība, pensijas, tiesības uz taisnīgu atalgojumu… Latvijā, ja runājam par cilvēka cienīgiem dzīves apstākļiem, īpaša uzmanība jāveltī tām sabiedrības grupām, kas ir vismazāk aizsargātas. Tātad – pensionāri, pirmspensijas vecuma cilvēki, jauni cilvēki... Pamatproblēma mums ir tiesu sistēma, īpaši administratīvā tiesa. Tas nav normāli, ja vairākus gadus jātiesājas par kaut kādu administratīvi aktu, kam, iespējams, sen vairs nav nekādas nozīmes. Administratīvā tiesa jau ir stipri izgājusi ārpus sākotnējās ieceres, kura to paredzēja kā ātru un efektīvu valsts varas kontroles mehānismu. Objektīvās izmeklēšanas princips nedarbojas kā tāds kopumā, un administratīvās tiesas pēc būtības ir kļuvušas neefektīvas.

– Kāda ir varas reakcija uz tiesībsarga darbu? Piemēram, kāda bija reakcija uz tiesībsarga ziņojumu par valsts sociālās aprūpes centriem pērnā gada februārī? Tas bija visai bargs.

– Jāteic, ka tas varēja būt vēl bargāks. Kas tad ir sociālās aprūpes centra jēga un ideja? Galvenā doma izriet arī no likuma: nodrošināt sociālo rehabilitāciju tiem cilvēkiem, kuriem pēc slimības, ieslodzījuma vai citu iemeslu dēļ tā nepieciešama sociālo spēju uzlabošanai, spējai dzīvot pilnvērtīgu dzīvi sabiedrībā. Bet ilgstošas sociālās aprūpes centros, kur turklāt mīt personas ar garīgās attīstības traucējumiem, mēs daudzos gadījumos novērojām ņirgāšanos par cilvēkiem. Sociālās rehabilitācijas pasākumu kā tādu nav, tie nav jēgpilni, tādi, kas nepieciešami cilvēka spēju atjaunošanai. Bieži vien tiek lietoti medikamenti. Ārstniecības procedūras bieži veic sociālās aprūpes darbinieki bez speciālām zināšanām un bez ārsta klātbūtnes. Jāņem gan vērā, ka šie darbinieki dara ļoti smagu darbu par pilnīgi neatbilstošu atalgojumu.

Taču reakcija no valdības, no Labklājības ministrijas puses bija: «Paga, paga – tur viss ir kārtībā. Par ko Jansons runā?» Sabiedrība šajā problemātikā ieklausījās. Arī speciālisti un politiķi. Mediju pārstāvji. Līdz ar to varējām sākt konkrētas diskusijas par konkrētām lietām. Situācija soli pa solim mainās.

– Īpaša kategorija ir bērnu namu bērni. Sevišķi tie, kuru iespējas ir ierobežotas. Esmu lasījis šo bērnu stāstus un runājis, piemēram, ar altruistiem – Bražņiku ģimeni Ventspilī, kura uztur alternatīvo aprūpes centru Žēlsirdības māja. Valērijs Bražņiks uzskata un arī no bērnu stāstiem izriet, ka tikt valsts iestādē bērnam nozīmē nevis sakopt savu cilvēkpotenciālu, bet zaudēt to.

– Bražņika kungam ir taisnība. Mēs esam bijuši viņa veidotajā centrā. Tas ir viņa ģimenes radīts labs piemērs. Bet oficiālā līmenī bieži vien sastopamies ar to, ka politikas veidotāji un pat ierēdņi labākajā gadījumā kaut ko zina teorijā, taču pat iedomāties nevar drausmīgo situāciju sociālās aprūpes centros. Lai arī Latvijā ir augsta līmeņa eksperti, kuros politiķi vai ierēdņi varētu ieklausīties. Protams, Labklājības ministrija ir sūtījusi savas komisijas… Bet viss atduras pie viena. To dzirdu no Ilzes Viņķeles, no Andra Vilka, no Valda Dombrovska: «Budžeta ietvaros nav naudas.» Viss budžeta ietvaros. Bet Satversmē nevienā vārdā nekur, īpaši, ja runājam par astoto nodaļu, kas veltīta pamattiesībām, nav teikts, ka šī valsts dibināta budžeta ietvaros. Tas, ko apņēmās cilvēki, kuri pieņēma Satversmi kā valsts pamatlikumu, bieži vien tiek ignorēts. Labākajā gadījumā politiķi piesauc atsevišķas frāzes un normas vai pantus, lai kāds noticētu, ka viņiem rūp sabiedrība. Bet mēs gan iesniegumos, gan praktiskā monitoringa pasākumos vērojam, ka atsevišķos gadījumos Satversme politiķiem ir tikai labo fantāziju stāsts.

– Vai naudas trūkums traucē atteikties no «tablešu terapijas» aprūpes centros, vai tikai nauda nosaka darbinieku attieksmi? Turklāt šajā jomā jau sen pastāv alternatīvas – deinstitucionalizācija, Žana Vanjē iniciatīva…

– Tiešām, ļoti daudzos gadījumos cēlonis ir gribas, izpratnes trūkums. Aprūpes centru darbinieki mums ir teikuši: «Tā ir vienīgā darbavieta šajā reģionā.» Bet vai tad bērniņi te ir jūsu dēļ? Lai jūs varētu nopelnīt un eksistēt uz viņu rēķina? Es nerunāju par visiem. Ir arī labi piemēri. Bet kopumā jums ir taisnība. Ir runa par gribu, par izpratni. Arī cilvēki ar ierobežotam spējām, ja vien ir attiecīgi sagatavoti, var strādāt. Bet – aiz visiem «nevaru», «negribam», «kaut kad nākotnē»… cilvēks pazūd. Pazūd aiz politiskiem lozungiem. Lai arī politiķiem galvenais ir cilvēka labklājība, jo tad būs arī visas valsts labklājība. LM, laikam no 2017. gada, ir ieplānojusi strauji iet deinstitucionalizācijas ceļu, pāriet uz alternatīvām aprūpēm.

– Vai piekrītat Jāņa Gulbja uzskatam, ka «bērnu tiesību aizsardzība mūsu valstī faktiski ir likvidēta»?

– No juridiskā viedokļa nav likvidēta, bet ar praksi ir diezgan smagi. Mums ir virkne institūciju, kas ņemas ar bērnu interešu ievērošanu, bērnu tiesību aizsardzību. Bet, piemēram, bāriņtiesa… Tā jau ir cīņa ar sekām. Valstij nav rīcības programmas cīņai ar cēloņiem. Proti – ja runājam par riska vai nelabvēlīgām ģimenēm, tad reālas palīdzības no valsts vai pašvaldības darbam ar šīm ģimenēm nav. Lai arī Bērnu tiesību aizsardzības likums virknē ar citiem normatīviem (likums Par pašvaldībām…) nosaka to, ka ar šīm ģimenēm jāstrādā. Jo labākais, kas bērnam var būt, ir dzīve savā bioloģiskajā ģimenē. Ja ģimene netiek galā, ja tur ir vardarbība, ja tur ir nepietiekamas vecāku spējas audzināt bērniņu, ja vecākiem nav ģimenes tradīciju, tad valstij un, īpaši, pašvaldībai jānāk palīgā. Vieglākais un lētākais ir – fiziski izņemt bērnu no ģimenes.

– Pašvaldību vairākums nesen uzskatīja, ka finanšu iespējas neļauj tām pildīt tiesībsarga gribu saistībā ar bezmaksas izglītību.

– Jūs sakāt – «tiesībsarga griba». Te man jājūtas pagodinātam, jājūtas augstāk par Satversmes 112. pantu. Bezmaksas izglītība – tiesībsarga griba? Apsīša kungam jau 2008. gadā bija mūsējam līdzīgs atzinums par 112. pantu. Mēs bezmaksas izglītībai ķērāmies klāt 2011. gada jūnijā. Pusotra gada laikā nonācām pie atziņas, ka ar normatīvo regulējumu viss ir kārtībā. Bet – ne ar praktisko izpildījumu. Proti – pašvaldību nezināšana, neizdarība, negribēšana saprast to, kas konkrēti noteikts Bērnu tiesību konvencijā, Izglītības likumā, Satversmē, noveda pie tā, ka parādījās diskusijas par pildspalvām un dzēšgumijām. Lai mainītu prettiesisko praksi, lai pievērstu tai sabiedrības, īpaši politiķu un ierēdņu uzmanību (ar ierēdņiem gāja vistrakāk), nācās iet uz parlamentu un diezgan asā veidā, iesaistot sabiedrību, stāstīt, kā jābūt un kā ir realitātē… Pusotrs, divi gadi – tas ir ļoti ilgs laiks, lai praktiski sakārtotu elementāru problēmu. Jo no juridiskās puses problēmas nebija. Likums ir – tas jāpilda. Vecākiem pat zīmulis nebūtu jāpērk. Bet pašvaldības, skolas prasīja no vecākiem remontēt klases, pirkt datorus, televizorus… Nerunājot par grāmatām vai darba burtnīcām. Veidojās paralēlais bizness uz vecāku rēķina. Tas ir prettiesiski. Jo neviena norma nevienā likumā neļāva skolām, pašvaldībām prasīt no vecākiem pat latu mācību procesa nodrošināšanai.

Mēs bijām spiesti pārliecināt Saeimas komisiju, ka prettiesiskā prakse ir gājusi jau tiktāl, ka ir kā vēzis ar metastāzēm, ka jāgroza likums, lai ir jauna kārtība. Tie, kas negribēja mainīt kārtību, mēģināja sakūdīt vecākus, sakūdīt skolotājus pret mums. Tas bija divu gadu darbs, ko varēja atrisināt arī prokuratūra, varēja atrisināt Izglītības kvalitātes valsts dienests ar konkrētiem lēmumiem konkrētās situācijās. Un viss.

– Kādā veidā apmācība krievu valodā skolā un bērnudārzā kaitē krievu bērniem?

– Pastāv etnisko romu klases. Lai pamudinātu bērnus iet uz skolu, lai viņi nejustu diskomfortu... Taču, ja vērtēt izglītības līmeni, rezultāti ir diezgan traģiski. Ļoti maz turpina mācības vidusskolā… Tas nozīmē, ka gan pēc definīcijas, gan pēc būtības šie bērni tiek segregēti.

Mēs sākām vērtēt arī pārējās mazākumtautību izglītības problēmas. Saņēmām pa kādam epastam, pa kādai skolotāja vēstulei… Jūs ar romiem strādājat, bet vai jūs zināt, kā ir ar krievu bērniem? Ierosinājām pārbaudes lietu. Veicām monitoringu 49 skolās. Ne tikai Rīgā. Vērtējām situāciju visās mazākumtautību grupās (inspicējām ne tikai krievu skolas). Konstatējumiem ir nepatīkama pēcgarša. Bilingvālās izglītības ideja ir apsveicama, laba un atbilstoša cilvēktiesību standartam. Bet – ar vienu nosacījumu: bilingvālās izglītības jēgai jātiek nodrošinātai arī dzīvē. Tā, kā tas noteikts likumā.Tā, lai varētu socializēties un komunicēt arī latviešu valodā.

Mēs konstatējām, ka ukraiņu, igauņu, lietuviešu… skolas ir labas prakses piemērs. Savukārt krievu skolās situācija bija stipri atšķirīga. Nerunājot par to, ka 50% skolēnu (mēs veicām 6., 9.,

12. klases skolēnu anketēšanu) paši norāda, ka viņu latviešu valodas zināšanas nav pietiekamā līmenī, lai viņu justos brīvi, komunicējot ārpus ģimenes un skolas. Bet, ja runājam par skolotājiem, tad septiņas reizes vērsāmies Valsts valodas centrā, jo skolotājs ar mums vienkārši nekomunicēja. Vai nu izrādīja attieksmi, vai nezināja valsts valodu. Izrādījās, nezināja valodu.

– Kāpēc – privātas attieksmes vai politikas dēļ?

– Igors Pimenovs sarunā ar mani piesauca Hāgas rekomendācijas un teica, ka mācībām jānotiek krievu valodā, bet neizcēla to, ka saskaņā ar rekomendācijām visam pakāpeniski jāpāriet uz komunikāciju valsts valodā. Sevišķi mazākumtautību cīnītājiem par cilvēktiesībām varētu ieteikt neizmantot bērnus savu politisko reitingu kāpināšanai. Vai kā resursu, lai naidotu sabiedrību. Pēc diskusijas ar Elizabeti Krivcovu, pēc sarunas ar Igoru Pimenovu un tā, ko lasu presē kopš pagājušā gada decembra, mana sajūta ir tāda, ka problēma ir politiķos. Radikāli kreisi noskaņotajos politiķos.

– Es domāju, ka šos kreisos politiķus ar «pārtiku» pārpārēm apgādā koalīcijas politiķi.

– Te mūsu viedokļi neatšķiras. Bet – es neesmu politiķis. Paldies dievam, ka esmu tiesībsargs bez kādas politiskas pieredzes. Satversmes trīs panti – 112. pants, 115. pants un 91. pants (tātad – izglītība, nacionālās minoritātes un tiesiskā vienlīdzība) – samērā precīzi pasaka, kādai būtu jābūt valsts varas attieksmei, attiecībām politikā un praksē saistībā ar mazākumtautību bērniem.

Uzsveru – mēs raugāmies no bērnu tiesību interešu viedokļa. Tad, kad es redzu, ka šie trīs panti ir apdraudēti, ka prakse atšķiras no tā, kādai tai jābūt, ka integrācija atsevišķos elementos klibo (ja bilingvālā izglītība ir kliba, tad es varētu teikt, ka arī integrācijas programma ir kliba), mans pienākums ir šo apdraudējumu uzrādīt. Bet, ja man pretī ir tikai Cilevičs, Pimenovs vai Krivcova, mēs runājam viens par meitu, otrs par kleitu. Es runāju par bērnu interesēm, bet viņi runā it kā saistīti, taču – par politikām. Es nerunāju par politikām. Es runāju – regulējums, likuma jēga, integrācijas jēga un apdraudējums. Krievu medijos parādās virsraksti Jansons grib slēgt krievu skolas… Mīlīši, es to nekad neesmu teicis! Vai to izdomāja bērni, skolu direktori? Nē, to izdomāja šie censoņi sev vien zināmā jomā, kas tādējādi pretnostata dažādas sabiedrības grupas.

– Vai Latvijā pastāv etniskā diskriminācija?

– Neesam novērojuši.

– Taču jūs pats esat teicis, ka integrācijas programma kaut kādā mērā dod iemeslu domām par asimilāciju.

– Mēs dzīvojam multietniskā sabiedrībā. Tajā pašā laikā mēs dzīvojam homogēnā sabiedrībā.

Bet – respektējot dažādību. Ja kāds grib padarīt poļus par latviešiem, tas ir absurds. Tas ir neiespējami. Nevar runāt par integrāciju asimilācijas aspektā. Man integrācijas pamatnostādnes, īpaši ar Sarmītes Ēlertes komentāriem, šķita ar asimilācijas piegaršu. Es esmu kategoriski pret to. Gan kā cilvēks, gan kā tiesībsargs. Tā vietā jādomā par efektīviem, jēgpilniem mehānismiem vai labām programmām, jājautā pašiem etnisko grupu līderiem: «Kā jūs redzat šīs lietas? Ko nepieciešams pilnveidot sociālajā realitātē, lai noņemtu spriedzi un aizspriedumus tur, kur tie ir?» Cilvēktiesību pamatideja, valsts uzdevums ir – darīt visu, lai ikviens cilvēks justos laimīgs un uz attīstību vērsts. Mēs dzīvojam šeit, mēs piederam šai valstij, mēs gribam attīstīties un attīstīt šo valsti.

– Nepilsoņu kongress nez vai piekritīs atziņai: «Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, un tādējādi Latvijas Republikas nepilsoņu un pilsoņu tiesību apjoma atšķirība nevar tikt uzskatīta par diskriminējošu.»

– Nepilsoņu tēmā mana pozīcija ir pilnīgi konkrēta. Tā pausta atzinumā, ko esmu nosūtījis ANO, EP, arī EDSO. Citas versijas man nav.

Ja jūs jautāsiet, kādēļ mēs sūtījām šo skaidrojumu par nepilsoņu tiesību situāciju un nepilsoņu jautājumiem, es teikšu, ka Latvijas tiesību sistēmā, kura izriet arī no Satversmes pirmā panta, tiesības ir izmantojamas labā ticībā. Nav runa par reliģiju, bet par to, ka mēs izmantojam tiesības pēc būtības – nesagrozot un nemēģinot to vai citu tiesību aspektu izmantot tendenciozi. Un, ja es redzu, ka kāds tiesību normu interpretē ne tā, kā mēs esam to vērtējuši, ne tā, kā tas atzīts tiesību doktrīnā, tad mans pienākums ir skaidrot konkrēto situāciju. Vai tas cilvēkiem, kuri domā citādi, patīk vai nepatīk. Man ir jābūt precīzam.

Mēs runājām, ka jāpastiprina kontrole pār to, kā tiek realizēta bilingvālā izglītība mazākumtautību izglītības programmās. Uzreiz uztraukums. Lai arī jājautā: kāpēc jūs satraucaties par to, ka tiks kontrolēts tas, kas noteikts likumā? Tas, ka pilsoņiem un nepilsoņiem būs tiesību atšķirības, ir skaidrs kā diena. Turklāt rodas iespaids, ka nepilsoņu aizstāvjus saved, teiksim, EDSO ar autobusiem un tad viņiem no lapiņas jāpasaka par Igauniju tas, par Latviju tas… Absolūti apspiesta sabiedrības grupa, apatrīds, kam nav nekādu tiesību… Kā var augsta ranga institūcijās klāstīt melus?

– Vai birojs ir īstenojis ideju – tiesībsargs ir vidutājs starp cilvēku un valsti – praksē?

– Es gribētu teikt, ka mums ir izdevies spert milzīgu soli tajā virzienā. Bet – tas ir tikai sākums. Galvenais traucēklis šajā ceļā bijis politiskā profesionālisma trūkums. Piemēram, normāli būtu, ja mēs 2011. gadā saistībā ar augšminēto būtu aizsūtījuši vēstuli IZM, bet viņi, negaidot tālākās aktivitātes no ārpuses, paši veiktu nepieciešamo, lai prakse atbilst likumam. Tā vietā notika atrakstīšanās.

Esmu jautājis Somijas ombudam: «Jūs parakstāt atzinumu un sūtāt uz attiecīgu ministriju. Kas tālāk?» Viņš saka: «Viss. Es varu atslābt.»

Tur tiesībsargs var doties uz parlamentu un sniegt atskaiti par padarīto. Te trūkst politiskās gribas. Un, ja ministrs uz kaut ko nereaģē vai reaģē pretēji, ierēdņi to izmanto. Bet – situācija mainās. Es ticu šai valstij, es ticu, ka politiskā kultūra un politiskais profesionālisms mainīsies.