«Traģiskais notikums Zolitūdē manī ir aktualizējis vairākas būtiskas lietas, galvenais – atbildīgumu par to, ko daru,» atzīst Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas mācītājs Krists Kalniņš. Saruna ar viņu par šo traģisko laiku, par tā garīgajiem cēloņiem, par piedošanu un spēku dzīvot tālāk.
– Šim vajadzēja būt klusam, priecīgam un skaistu brīnumu laikam, tomēr sanācis citādi. Kā raugāties uz to, kas ar mums šobrīd notiek?
– Adventa laiks ir gatavošanās Ziemassvētkiem, parasti arī laiks, kad notiek labdarības akcijas un daudz citu brīnišķīgu lietu, bet ne vienmēr viss notiek tā, kā mēs to iedomājamies. Kādreiz notiek pat sliktāk, nekā esam pieļāvuši. Es ļoti gribētu, lai notikušais mums liktu domāt citādāk un arī dziļāk.
Notikušajai traģēdijai ir vairāki līmeņi. Mēs bieži dzīvojam savu sajūtu līmenī, un tas ir labi, jo daudzi cilvēki šajā laikā ir sacījuši, ka ir izjutuši milzīgu līdzjūtību un caur līdzjūtību – vienotību ar pārējiem. Veselumu. Ka varam kopā sērot par personiski nepazīstamiem cilvēkiem, izjūtot zaudējumu un sāpes. Bez sajūtām mēs nevaram izsērot, tām ir jābūt, taču, ja pēc šādiem notikumiem paliekam tikai emociju līmenī, tad kādudien nāks citas emocijas un tam visbūtiskākajam, kas ar mums ir noticis, būsim pagājuši garām. Cits dziļāk, cits – seklāk, bet – garām.
– Kāds ir visbūtiskākais jautājums?
– Kā šī traģēdija maina manu dzīvi, ikdienu, attieksmi pret tiem, kas dzīvo līdzās, un attieksmi pret lietām, ko daru vai nedaru. Ja šie jautājumi paliek neatbildēti, tad šī notikuma dziļākā jēga paliek nesaprasta.
– Modelējot situāci
ju – kas notiek, ja šai traģēdijai vienkārši emocionāli nopeldam garām?
– Būsim pārdzīvojuši intensīvu cilvēcisko sajūtu gammu, piedzīvojuši to, ka esam citiem vajadzīgi un vērtīgi, ka ar savu atbalstu varam ko dot citiem. Nevar teikt, ka tas nav nekas, daudziem – jauna dzīves pieredze un, ceru, mums visiem – vienreizēja pieredze, un nebūs vairs līdzīgu katastrofu. Dziļākais līmenis ir – saprast, ko notikušais nozīmē ne tikai man kā cilvēkam, bet – kā mums, sabiedrībai, jāmainās, saprast iemeslus un cēloņus, kas mūs noveduši līdz tādai traģēdijai.
– Publiskajā telpā šobrīd galvenais jautājums – kurš ir vainīgs?
– Šobrīd valsts ir sērošanās procesā, un sērās līdzjūtība itin viegli var pārvērsties dusmās, un daļa sabiedrības dusmojas un grib atrast vainīgo, jo sajūtai – tā nevajadzēja notikt, tas ir tik netaisnīgi – ir jāatrisinās. Jautājumiem – kāpēc tas tā notika, kurš par to ir atbildīgs – ir jābūt atrisinātiem, jo taisnīgums ir svarīgs lielums sabiedrībā, bet tas nedrīkst beigties ar to, ka atrod vienu vai vairākus vainīgos un pārējie var atviegloti uzelpot.
– Kāds tad šobrīd ir galvenais jautājums?
– Protams, būs atbildīgie, kas ir iesaistīti šajā milzīgajā procesā, un katram no viņiem būs daļa atbildības, lai gan tie, kurus vismaz pēc amatiem uzskata par vainīgiem, paši sevi par tādiem neuzskata, jo neviens jau nav darījis, domādams, ka kaut kad tā ēka sabruks un nogalinās cilvēkus. Ja Valsts prezidents saka, ka notikušais ir pielīdzināms slepkavībai, tad es uzskatu, ka tā nav apzināta slepkavība. Es esmu beidzis arī Policijas akadēmiju un zinu, ka ir pants par slepkavību bez iepriekšēja nodoma. Tomēr es par galveno jautājumu uzskatu – ieraudzīt, kādā veidā cilvēku rīcība noved līdz šādam notikumam. Esmu pārliecināts – pirms šīs traģēdijas ne kāda izglītības iestāde, ne valsts iestāde un pat ne televīzija acumirklī nereaģētu uz signalizāciju. Četrus gadus esmu dzīvojis Amerikā, zinu – līdzko atskan signalizācija, sākas evakuācija no ēkas. Nav pat jautājuma par to, ka varētu iet skatīties, cik bīstami ir, jo evakuācija notiek acumirklī. Amerikā cilvēkiem no agrīna vecuma tiek ieaudzināts paklausīt likumam un autoritātēm. Lielā mērā mēs joprojām sevī nesam postpadomju domāšanas bagāžu – ir likums, bet tam var klausīt, var neklausīt.
– Daudzus šokē apgalvojums, ka ēkas projektēšana, celtniecība un ekspluatācija notikusi saskaņā ar normatīvām prasībām un pastāvošajiem likumiem, pēc papīriem ēka stāv vēl šodien. Tas nozīmē – likuma jēga nav šīs valsts iedzīvotāju drošība un labklājība, bet gan kādas nozares intereses, investoru intereses, ekonomiskās attīstības rādītāji... Patiesībā valsts likumīgi pieļāvusi notikušo.
– Jo valsts sistemātiski pieļāvusi, ka lietas var darīt pavirši. Tas ir pamats šai traģēdijai. Sākums.
– Tik vienkārši?
– Tas nav tik vienkārši. Traģēdijas pamats ir apbrīnojami vienkāršas un ikdienišķas izpausmes – paviršība, nolaidība, darīšana pa roku galam un neizdarīšana līdz galam, neprasme uzņemties atbildību par saviem darbiem... Tātad – domāšanas un attieksmes veids, ar kādu ir caurausta sabiedrība. Pagaidām nesaprotam, ka šis gadījums ir kā diega galiņš, aiz kura pavelkot sāk brukt posms pēc posma... Mēs gribam atrast ķēdes vienu posmu, bet, līdzko pavelkam aiz tā, izrādās, ka bojāti ir neskaitāmi posmi, patiesībā – gara ķēde. Kurš tad ir visvainīgākais posms, kurš – vismazāk vainīgais? Protams, ka būs izmeklēšana un tiesa, ka vainīgos sauks pie atbildības, un cilvēciski mēs iedalām atbildību lielā, mazākā un vismazākajā, bet šī vainīgo posmu ķēde ir milzīga. Ja turpat nedēļu neviens no varas pārstāvjiem neuzņēmās atbildību par savu jomu, tad jājau
tā – vai tie vispār ir vadītāji?
– Mēdz teikt, ka bez Dieva ziņas pat mats nenokrīt no cilvēka galvas. Negribu vaicāt, kāpēc Dievs to pieļāva, bet – kāpēc Dievs neizvēlējās citu scenāriju, teiksim, ēka varēja sagrūt naktī, un mācību būtu guvuši, bet – ne tik traģisku?
– Vai arī brīvdienā vai svētku dienā pusdienlaikā, kad veikals pilns ar ģimenēm ar bērniem, bet šajā traģiskajā notikumā nav bērnu bojāgājušo vidū. Vienmēr attiecībā pret kaut kādu situāciju mēs būtu vai nu zaudētāji, vai uzvarētāji. Ja šādi skatīsimies uz traģēdiju Zolitūdē, mēs iesprūdīsim minējumos un kāpēc? jautājumos.
Protams, ka Dievs visu redz un zina, bet cilvēkiem ir dota unikāla spēja – pašu atbildība par saviem darbiem. Interesanti, ka vienmēr, kad notiek kas slikts, cilvēki prasa – kāpēc Dievs to pieļāva, jo patiesībā ar šo jautājumu gribam savu atbildību pārlikt uz Dievu. Dievs saka – nē, ko tu pats sēsi, to tu arī pļausi. Ja šajā jautājumā gribam iedziļināties, tad – vai signalizācija neskanēja, vai cilvēkiem nebija iespējams atstāt ēku, un tā būtu sagruvusi pilnīgi tukša? Tāda iespēja taču bija. Kad mācījos Policijas akadēmijā, kādu laiku strādāju par apsargu universālā Centrs un varu iedomāties sevi tajā veikalā. Ko es darītu? Dūmi ir? Nav. Liesmas ir? Nav. Nedomāju, ka es reaģētu citādāk, jo arī es esmu šīs domāšanas produkts. Visi domāšanas modeļi, kādos mēs dzīvojam, atspoguļojas šajā traģēdijā.
– Ceturtdaļgadsimtu pēc valsts neatkarības atjaunošanas, slimojam ar pagātnes radīto mantojumu domāšanā?
– Kad draudzē Amerikā biju nokalpojis četrus gadus, mani aicināja tur palikt vēl. Pēc ļoti ilgām pārdomām un lūgšanām mēs nolēmām braukt atpakaļ. Kad braucu prom uz Ameriku, es jau biju ievainots no sistēmas bezatbildības un absolūti materiālistiskas domāšanas, bet vienalga – kad bija jāpieņem lēmums, kur un kā dzīve tālāk notiks, man ienāca prātā līdzība... Kad ģimenē, kurā jau ir veseli bērni, piedzimst slims bērniņš, vecāki vienalga mīl viņu. Toreiz es sapratu, ka es Latviju tik un tā mīlu – kā manas mājas, kā manu telpu, kā manus cilvēkus, kā manu valsti... Un tik un tā to mīlēšu, lai vai cik slima tā arī būtu. Ja varu tai palīdzēt, tad es labāk esmu šeit. Tas, ko mēs šobrīd redzam, ir veseļošanās process. Jautājums ir – vai mēs izveseļosimies, vai saslimsim pavisam.
– Varbūt šī ir slima organisma kaišu tālāka attīstība?
– Varbūt. Varbūt tieši tāpēc sabiedrībā notiek notikumi, ko amerikāņi sauc par wake up call jeb atmošanās zvaniem. Šie ir traģiski atmošanās zvani, un mēs vai nu gribēsim, vai negribēsim redzēt, no kā mums ir jāpamostas. Vispirms – katram pašam, pēc tam – kā sabiedrībai kopumā. Ar ko nodarbojas pieaudzis cilvēks, kurš grib izaugt garīgi? Apzinās bērnībā un jaunībā gūtos ievainojumus un sāk sevi dziedināt. Mūsu sabiedrība dažādos līmeņos ir konstatējusi, kā veidojusies mūsu mentalitāte, kādas saknes ir mūsu «postpadomju domāšanai», bet neko neesam darījuši, lai palīdzētu dziedināties. Sakām, ka mums ir vajadzīgi superģēniji – supergodīgi valstsvīri, bet, ja katrs pilsonis šajā zemē uzņemtos atbildību un katrs, redzot nepareizību vai cūcību, nevis vienaldzīgi paietu garām, bet sauktu atbildīgo institūciju, pieprasītu, uzstātu, neatlaistos...
– Daudzi varētu jautāt – kā mēs, tauta, paši sevi varam dziedināt?
– Mums ir jākļūst atbildīgiem par to, kas notiek valstī. Kā sabiedrībai, kā veselumam. Un katram ir jāiesaistās šajā dziedināšanās procesā, jāgrib būt atbildīgam par to, kas notiek man līdzās kas notiek manā trepju telpā, uz ielas...
Pats galvenais – cilvēkos ir jāattīsta pašapziņa. Mums ir ārkārtīgi zema pašapziņa – es neko nevaru, tas nav manā ziņā... ASV konstitūcija paredz to, ka viens cilvēks var mainīt visu, bet mūsu sistēma tāda nav – mēs tikai runājam par demokrātiju, bet būtiskos jautājumos pat atņemam nācijai tiesības izteikt savu viedokli, piemēram, balsot par eiro ieviešanu, lai gan normālas demokrātiskas Eiropas valstis to dara. Neesmu sazvērestības teoriju piekritējs, bet, ja tomēr dziļāk gribam paskatīties, tad, iespējams, varenām sistēmām, kuras grib kontrolēt naudu un varu, ir nenormāli neizdevīgi izaudzināt pilsoņus, kuri par katru lietu prasīs – kāpēc tas tā ir, vai arī skaļi paudīs, ka kaut kas ir netaisnīgi, un pieprasīs mainīt... Lai tauta dzīvo tādā kā letarģiskā snaudā un pat šādas traģēdijas nedrīkst apdraudēt globālas varenas sistēmas.
Ar sabiedrību ir jāstrādā, un arī cilvēkam pašam ir ārkārtīgi daudz garīgi ar sevi jāstrādā. Es ļoti novērtēju mediju lomu šajā traģēdijā, jo mediji, lai gan darīja savu darbu, neapzinātā veidā veica arī mediatoru funkciju, jo bija tie, kas ļāva sabiedrībai izsērot. Viena no sēru sadaļām ir runāšana un citu uzklausīšana par aktuālo, jo klausoties cilvēks sevī arī veido atbildes, rodas it kā dialogs. Šajā liela mēroga traģēdijā mediju devums, manuprāt, bija nenovērtējams – sabiedrībai palīdzēt ieiet cauri sērām. Es pat teiktu – mediji paveica valsts nozīmes stratēģisku darbu, palīdzot nācijai sērot. Un, manuprāt, tas ir unikāli tāpēc, ka līdz šim tā nav bijis – banku bankroti un ekonomiskās krīzes, kuru rezultātā cilvēki ir nemitīgi tikuši ievainoti, pazemoti un aplaupīti, kuros demonstrēts, ka cilvēks būtībā nav nekāda vērtība, šoreiz primārais tomēr ir cilvēks, un tas kaut mazliet varētu vairot mūsu pašapziņu. Piemēram, Amerikā skolā jau no 1. klases stundas sākas ar to, ka bērni pieceļas kājās un saka apmēram tā – es cienu sevi un cilvēkus līdzās, es cienu valsti, kurā es dzīvoju.
– Tad pirms gadiem formulētais teiciens – es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti, kas itin labi iesakņojās publiskajā telpā, ir nodarījis ārkārtīgu ļaunumu?
– Jā. Tikai nedrīkst rādīt mīlestību pret kaut ko, ko nemīli, jo tad tā būtu vienkārši liekulība.
– Teicāt – vecāki mīl savus bērnus, lai vai cik slimi viņi ir, un arī bērni mīl savus vecākus, lai vai kādi tie arī ir.
– Tā ir, bet jautājums
ir – ko tas man nozīmē? Bērnunamos esmu redzējis un dzirdējis apbrīnojamus stāstus – daudzi bērni, kuriem ir dzīvi vecāki, kuriem atņemtas vecāku tiesības, par spīti tam, ka ir siltumā, paēduši un uzmanīti, bieži mūk atpakaļ pie vecākiem, kur, iespējams, ēst dabūs vien katrā trešajā dienā, iespējams, viņus pat fiziski un psiholoģiski ietekmēs. Valsts tomēr nav ģimene. Ja paskatāmies vēsturiski, kurā brīdī rodas valsts – tad, kad cilvēks labprātīgi deleģē savas tiesības valstij, lai tā palīdzētu cilvēkam dzīvot konkrētā zemē un konkrētā sabiedrībā, lai nodrošinātu cilvēku ar nepieciešamām vajadzībām. Valsts nevar uzvesties kā despotisks vecāks un tajā pašā laikā pieprasīt, lai to mīl. Protams, ja cilvēkam valsts nozīmē mana ģimene, sabiedrība, kurā es izaugu, mani draugi, mana tauta, tad tas ir pilnīgi cits jēdziens. Nekad neesmu domājis, ka esmu ļoti patriotiski uzaudzināts, galu galā – esmu padomju laikā audzis. Kad es biju prom no Latvijas un man bija jāpieņem lēmums par atgriešanos, sapratu, ka kaut kas manī tomēr ir ielikts no tā brīža, kad es esmu piedzimis šajā pasaulē, šajā zemē, šajā tautā. Kaut kas tāds, ko varētu dēvēt par garīgu DNS – kāpēc esmu šeit, kāpēc tieši šī zeme, šī tauta ir tā, kurā es jūtos dzīvs, nepieciešams un vajadzīgs? Protams, ja valsts apzinās, ka tas ir valstij vajadzīgs, šo dabisko, kas mūsos ielikts, var tālāk attīstīt un audzināt kā atbildību pret to, kas tu esi, kā atbildību pret līdzcilvēkiem, pret darbu, ko dari, un tajā brīdī attiecības kļūst nobriedušas. Sabiedrība joprojām atrodas bērnišķīgajā stadijā.
– Vai mums būs spēka, zināšanu un nepieciešamības izmēzt tos staļļus tīrus, lai nebūtu tā, ka pasērosim un skriesim tālāk? Vai arī paliksim pie tā, ka esam maza valsts, kurā cits citam radinieks, draugs, paziņa, un tāpēc neko principā nevar mainīt.
– Tas ir svarīgs jautājums. Uz notikušo Zolitūdē var paskatīties kā uz lokālu vai kā uz globālu notikumu. Domāju, šajā valstī ir milzīgs intelektuālais potenciāls, lai varētu norādīt uz problēmas sakni, bet tās izskaušana būs ilgstošs darbs, ko nevarēs paveikt pat ne desmit gados. Jo jāmaina ir domāšana, un tas ir vislēnāk maināmais lielums cilvēkā. Ir jāmainās pašos pamatos, jo – lai kaut ko mainītu veselumā, ir jāmaina vissīkākajā vienībā. Man nav ilūziju, ka tā arī notiks. Tomēr varu atzīt, ka šis notikums manī ir aktualizējis vairākas būtiskas lietas, pats galvenais – atbildīgumu par lietām, ko daru. Es arī neesmu nekāds supermens, ne supercilvēks, ne supermācītājs, arī es ik pa laikam pieļauju kļūdas, arī es pieļauju sev kaut ko neizdarīt, bet tad, kad es sapratu, ka traģiskais notikums ir sekas tik vienkāršām lietām, es nolēmu, ka arī manai attieksmei ir būtiski jāmainās.
Šajā traģiskajā notikumā ir arī būtiska garīga dimensija. Baznīcā kopš seniem laikiem ir teiciens – domā par nāvi katru dienu. Bieži vien cilvēki izbīstas, kad to pasaku, un tas ir dabiski, jo ir grūti domāt par nāvi, kamēr cilvēks nav garīgi nobriedis. Un tomēr – tikai tad, kad apzinies nāves iespējamību jebkurā brīdī, tikai tad dzīves kvalitāte kļūst par to, par ko tai jākļūst. Un tad arī brīdis, kad atvadies no saviem mājiniekiem, nav vienkārši – čau, līdz vakaram... Tad kāda konflikta risināšana netiek atlikta uz gadiem desmit, jo apzinies, ka nav to desmit gadu. Ir šis brīdis, šis mirklis, kurā šobrīd esam – šī ir tagadne, pagātne un nākotne. Šis brīdis rada nākotni un jau ir pagātne. Kā mēs izturamies, kā attiecamies, ko izdarām – tikai tas mums ir, nekā cita mums nav.
– Vai šī sabiedrība spēs piedot?
– Viena lieta, ko šis notikums nozīmē tev un man, cita lieta – ko tas nozīmē bērniem, kas vairs neredzēs vienu vai abus vecākus, vai cilvēkiem, kas pazaudēja sievu, meitu, vīru, dēlu... Otra lieta – piedošana cilvēkiem, kas bijuši nolaidīgi... Svarīgākais ir saprast – cilvēkiem būs jādzīvo tālāk. Protams, atradīs, ko saukt pie atbildības, tiks piespriesti dažādi atbildības mēri, un vienalga, cik tas būs ilgs, piecus vai piecpadsmit gadus, termiņš paies, bet sirdsapziņai termiņa nav, bet tieši sirdsapziņa ir mūžīgais apsūdzētais. Tie, kas ir spējīgi atzīt vainu, ļauj sevi saukt pie atbildības, tie visbiežāk arī tiek daudz labāk galā ar savas sirdsapziņas apsūdzības radītajām sāpēm nekā tie, kuri noslēpjas. Cilvēks pats vislabāk zina, vai ir vainīgs vai – ne, neatkarīgi no tā, vai papīri ir vai nav kārtībā. Un pašapsūdzība ir visšausmīgākā. Kā mācītājs esmu pieredzējis – cilvēki, kas gadiem, pat desmitgadēm ir cietušies, klusējuši un nav publiski atzinušies nodarījumā, tomēr vienā brīdī nespēj to paturēt sevī... Es varu tikai iedomāties to murgu – gadu desmitiem nest sevī apsūdzību pašam sev.
Mūsu baznīcā ir laulību kurss, kura ietvaros ir saruna par piedošanu, un tajā ir laba doma – nereti cilvēki grib piedošanu atstāt vien sajūtu ziņā, sak, šobrīd es nejūtos tā, ka varu piedot, un kad sajutīšu, ka varu piedot, tad es piedošu. Piedošana ir gribas lēmums, un cilvēks var izvēlēties – piedot vai nepiedot. Ja es nepiedodu, tas nozīmē, ka neesmu ticis galā ar notikumu pagātnē. Domāju, ka cilvēki, kas zaudējuši tuviniekus, nevarēs vienā dienā pamosties un teikt, ka viss ir piedots. Piedošana viņiem būs milzīgs garīgs darbs, bet tā būs viņu izvēle – piedot vai nepiedot.
Pateikšu vienu piemēru. Mūsu draudze iet uz cietumiem, lai kalpotu, un tur var uzzināt dažādus dzīvesstāstus. Piemēram, cilvēks ir vadījis automašīnu, paralēli spaidot mobilā telefona pogas, un ir nobraucis cilvēku. Ir jāpadomā – cik reizes tu neesi darījis tieši tāpat? Es gribu teikt – tas, ka mēs neesam tur, patiesībā nenozīmē, ka mēs nevarētu tur būt. Un ir tik grūti to atzīt pašam sev. Piedošanā vienmēr ir sajūta: es esmu labāks, un tāpēc man nav jāpiedod tiem, kas ir sliktāki, jo es tā nedarītu, un kā tie nelieši ir varējuši tā rīkoties! Tik grūti ir atzīt, ka būtībā esmu uzvedies tieši tāpat, tikai, iespējams, citā sfērā, un – nekas traģisks nav noticis. Bet varēja notikt. Un varbūt arī notiek, tikai – pēc laika, pašam nezinot.
– Vai Dievs piedos mums?
– Dieva piedošana ir ticības centrs. Dievs ir samaksājis cilvēka vietā, lai viņam taptu piedots. Esmu domājis, kāpēc cilvēkam ir tik svarīgi, lai viņam piedotu. Pats no savas dzīves zinu, un man arī dzīve nav bijusi nekāds rožu lauks, cik man ir bijis svarīgi apjaust – Dievs ir darījis visu, lai man piedotu. Ja paliec nepiedots, tad paliec iesprostots savā pagātnē un nav iespējams augt uz priekšu un attīstīties kā veselam cilvēkam. Pieņemt no Dieva piedošanu nozīmē arī apzināties, par ko man ir jāpiedod. Ja esmu labs cilvēks, kāpēc man Dieva piedošana ir vajadzīga? Cik gan tuvredzīgam un paštaisnam, neredzīgam un neobjektīvam cilvēkam ir jābūt, lai pateiktu, ka viņam nav vajadzīga Dieva piedošana?
– Šī ir bijusi smaga nedēļa. Tomēr svētdien būs Pirmā advente. Ko jūs gribētu pateikt cilvēkiem pirms tās?
– Adventa laika galvenā nozīme, uz ko šajā laikā tiekam mudināti – uz pamošanos, uz acu atvēršanu, uz ieraudzīšanu. Tas nav abstrakts jēdziens, un šobrīd šis mums ir ļoti aktuāls un konkrēts jautājums. Adventa laika noslēgums ir Kristus piedzimšana, un bez Dieva ienākšanas šajā pasaulē nav tik svarīgās lietas – piedošanas vēsts. Kā lai es dzīvoju nepiedodot, kā lai es dzīvoju nepiedots? Tik daudz kas var mainīties, ja saprot – Dievs šajā pasaulē ir ienācis ar nodomu palīdzēt cilvēkam. Mums nav jādzīvo pagātnē un visu laiku vainojot sevi. Dievs mums ir devis tādu dabu, ka varam izrāpties no sēru bedres, jo nāks jauni notikumi un emocijas. Ir jārod spēks mainīt savas dzīves un dzīvot tās atbildīgi. Pirmā Adventa vēsts ir – pamostieties, esiet nomodā, domājiet ar citu, ar jaunu domāšanu.