PERSONĪBA: Vitolds Mašnovskis. Rekviēms Latvijas muižām
 
VITOLDS MAŠNOVSKIS: «Braukājot pa Latviju, esmu redzējis vēl nesen pa Eiropas naudu atjaunotas skolas, kas reformas dēļ slēgtas un nu jau brūk kopā, jo logu nav, durvju nav... Kurš tad to darīja? Ja ēka paliek tukša, tā dažu nedēļu laikā tiek izdemolēta. Diemžēl. Padomju varas gadi, kad nevienam nekas nepiederēja, ir nenormāli deformējuši mūsu tautas domāšanu» ©Vladislavs Proškins, F64 Photo Agency

«Ir jābūt drosmei pieķerties, ir pietiekami trakam jābūt, lai sāktu darīt. Jo visi kā viens man teica, ka to nekad nevar izdarīt viens cilvēks, ka tas būtu jādara vairākiem pētniekiem, institūtam, bet amatieris jau nezina to, cik tas būs grūti. Un vēl ir jābūt ēzeļa pacietībai, lai izdarītu līdz galam,» saka Vitolds Mašnovskis.

Latvijā pirmo reizi izdota unikāla enciklopēdija Muižas Latvijā. Vēsture, arhitektūra, māksla. Enciklopēdijas autors ir fotogrāfs un kultūras pieminekļu pētnieks Vitolds Mašnovskis, kurš 40 gadu garumā veicis ap 1200 Latvijas muižu kompleksu dokumentālu fotofiksāciju un izpēti. Enciklopēdijas autors uzskata, ka šodien cilvēki maz zina par Latvijas lauku teritorijas strukturālo pamatu - muižām, un tas bijis viens no iemesliem, kas pamudinājis sākt šo apjomīgo darbu. «Vēsturiski muižas ir bijušas ne tikai pārvaldes, bet arī saimnieciskās darbības institūcijas. Muižu ansambļi veidoja arī Latvijas ainavu, un arī šodien mūsu valsts nav iedomājama bez šā vēsturiskā mantojuma. Ar šo izdevumu vēlos parādīt muižu īpašnieku vēsturi, kā arī muižu likteņu līkločus cauri gadsimtiem. Tā ir nezūdoša vērtība, kuru, apzinoties un pareizi sargājot, nododam tālāk nākamajām paaudzēm,» uzskata izdevuma autors. Publiskojot visu Latvijas muižu pārskatu vairākos sējumos, tiks radīta iespēja saņemt apkopotu un strukturētu informāciju, kas līdz šim bija izkaisīta pa dažādiem Latvijas un ārzemju arhīviem, bibliotēkām, muzejiem un privātajiem krājumiem. Enciklopēdijas izdošanai ir izveidots vairāk nekā 300 tūkstošu liels fotoattēlu un dokumentu arhīvs. Par muižu vēstures un aptuveni 600 muižnieku ciltskoku pētījumu avotiem izmantoti Latvijas, Vācijas, Igaunijas, Zviedrijas, Polijas, Krievijas, Baltkrievijas arhīvu materiāli, kā arī vācu arhitektu un vēsturnieku publikācijas.

Publicitātes foto

Apkopojot materiālus, tika izveidota sadarbība ar Herdera institūtu Mārburgā, kas ar saviem unikālajiem attēliem un rakstītajiem avotiem par Austrumviduseiropu atbalsta šā reģiona mākslu un arhitektūru, kā arī kultūrvēstures mantojuma apgūšanu un izpēti. Pateicoties izdevumam Muižas Latvijā, sabiedrība uzzinās kopējo muižu skaitu, to vēsturi, kā arī iegūs informāciju par bojā gājušajām celtnēm un citām kultūras mantojuma vērtībām.

- Kā sākās jūsu, ja tā var teikt, attiecības ar muižām?

- Muižas vienmēr man ir bijušas blakus - esmu piedzimis muižas kalpu mājā. Krievi uz Pūres muižu nometa aviācijas bumbu, kas «izgāja cauri» pārsedzēm un iekrita pagrabā, kur mēs slēpāmies. Paldies Dievam, ka nesprāga. Tas bija 1945. gada maija sākumā, faktiski 2. pasaules karš tolaik jau bija beidzies. Es pats to neatceros, jo man vēl pat nebija trīs gadi, vēlāk mamma stāstīja, kā tas noticis.

Mācījies esmu Kokmuižā, netālu no Valmieras, un arī Cēsīs, kur katru dienu pa logu varēju vērot Cēsu pilsdrupas. Vēlāk neilgu laiku dzīvoju Valmiermuižas tornī, jo man vajadzēja dzīvokli, kas tur nebija labākais, tomēr - jumts virs galvas bija. Tā arī radās lielā interese par muižām.

VALMIERMUIŽAS tornī savulaik bija dzīvoklītis Vitolda Mašnovska ģimenei / oto no Vitolda Mašnovska personīgā arhīva

Kad man uzdāvināja fotoaparātu, sāku bildēt pa labi un pa kreisi, vēlāk braucu ar velosipēdu un motociklu pa Latviju, daudz ko bildēju.

- Un kad sākāt mērķtiecīgi fotografēt muižas, precīzāk - to, kas palicis no tām pāri?

- Diezgan vēlu - 1993. gadā, kad sāku strādāt pieminekļu inspekcijā. Līdz tam tas bija kā vaļasprieks, uz savu roku biju nopietni pētījis Latvijas arhitektūras vēsturi, mākslas un literatūras vēsturi, pats biju savācis apmēram 2000 eksemplāru plašu bibliotēku, galvenokārt - starpkaru literatūru.

- Var taču pētīt pilskalnus, svētavotus un daudz ko citu, tātad - kāpēc tomēr muižas?

- Dzīve tā iegrozījās... Tolaik Tukumā strādāju vairākos darbos, arī muzejā, arī avīzē, fotografēju visu pēc kārtas. Draudzējos ar Zinību biedrību, ar to kopā biju skraidījis apkārt, daudz ko redzējis, daudz ko fotografējis. Kad sāku strādāt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā Tukuma rajonā, nolēmu tikt skaidrībā ar to, kas tad man jāsargā, un sāku no viena gala visu sistematizēt. Kad jau vairs nevarēja vienkārši krāmēt kaudzēs, sāku veidot arhīvu.

KOPĀ ar sievu Jevgēniju Livdāni, Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras asociēto profesori. «Viens es to darbu neizdarītu, Ženija man ļoti palīdz arhīva strukturēšanā, ekspedīcijas žurnāla kārtošanā. Pirmā ģimene man izputēja lielā mērā tāpēc, ka visu laiku bija jāpelna nauda, strādāju trijās vietās, mājas neredzēju, tāpēc izšķīrāmies, meita palika pie manis, dēls - pie mātes. Piecpadsmit gadu nodzīvoju praktiski viens, bet tad satiku tagadējo sievu, nu kopā esam jau 20 gadu» / Foto no Vitolda Mašnovska personīgā arhīva

Man bija interesanti pētīt muižnieku kapenes, kapličas, īsāk sakot - es izpētīju 400 kapulaukus, rūpīgi izbraucu pa visu Latviju, uztaisīju kartotēku un sagatavoju monogrāfiju par muižnieku memoriālo kultūru Latvijā no 15. līdz 20. gadsimtam, kopumā sanāca četri sējumi, ko solīja izdot vācieši, bet tas vēl ir manuskriptā un, visticamāk, tā arī paliks. Kur kapenes, turpat arī muižas, turpat arī baznīcas, un kad es, absolūtais pagāns, skatījos, kas notiek ar baznīcām, sāku pētī baznīcu arhitektūru un mākslu. Un tad kādus gadus desmit ļoti nopietni katru brīvo brīdi cilpoju apkārt pa Latviju, izbraucot to vēlreiz, šoreiz jau pētot baznīcas.

Manis gatavotie izdevumi nav albumi, tajos ieguldīts pētnieciskais darbs. Kopš tā brīža, kad iepazinos ar Imantu Lancmani, sāku strādāt pavisam citā līmenī. Lancmaņa domāšanai un darbiem raksturīgs vēriens, viņš man teica - tā ir tik fantastiska lieta, ko neviens nav pētījis, turklāt šī draudzība man deva arī pieeju Lancmaņa arhīviem. Kā jūs domājat - cik no 400 kapulaukiem bija saglabājušies?

- Neviens.

- Neviens. Tāda arī bija manu pētījumu secība - muižnieku apbedījumu vietas, pēc tam luterāņu baznīcas, visbeidzot - muižas, bet tas jau viss ir saistīts.

1943. GADĀ kopā ar mammu Jadvigu Pūrē / oto no Vitolda Mašnovska personīgā arhīva

- Tomēr jūs, nebūdams mākslas vēsturnieks, sākāt padziļināti pētīt muižniecības vēsturi jau padomju laikos. Kāpēc?

- Latvieši ir interesanta tauta - vienmēr atrodas kāds, kam ir draugi Stabu ielā.

- Šodien tas ir ļoti aktuāls temats.

- Arī es savulaik saņēmu pavēsti ierasties Stūra mājā.

- Kurā gadā?

- 1970. gadā. Apzinājos, ka varēju smagi dabūt pa mizu. Tas bija primitīvi bez gala, bet arī iedarbīgi bez gala. Deviņos no rīta tur iegāju, deviņos vakarā iznācu no turienes, pēc tam mēnesi man rokas trīcēja. Toreiz man atklāti pajautāja - kāpēc es interesējos par aizliegtu vēsturi? Un norādīja, ka man mājās esot padomju sabiedrībā aizliegtas grāmatas.

- Vai dūmi bija bez uguns?

- Ne gluži. Patiesībā mans ceļš ir interesants. Es ļoti agri aizgāju no ģimenes, biju spiests domāt par sevis uzturēšanu, par amatu. Man nebija, kas palīdz, pašam vajadzēja domāt par sevi, par savu ģimeni, bērniem. Daudziem amatiem piekritu, lai nodrošinātu ģimeni, lai dabūtu dzīvokli. Neslēpšu - es gribēju bišķiņ uz augšu tikt, protams, ka es arī attiecīgi strādāju. Lai gan tā ir tiesa - bez partijas biedra kartes tajos laikos uz augšu tikt nevarēja.

EKSPEDĪCIJĀ. Fon Vulfu dzimtas kapaplākšņu attīrīšana un identifikācija. 2013. gads / Foto no Vitolda Mašnovska personīgā arhīva

Tolaik, septiņdesmito gadu sākumā, Stūra mājā man inkriminēja Mein Kampf lasīšanu. Mani paglāba tas, ka tieši tobrīd es mācījos Rīgas padomju partijas skolā, ieguvu ekonomista organizatora kvalifikāciju, un tas nozīmē - ja man būtu ziepes, daudzas galvas ripotu. Es jau jutu negaisa mākoņus, daļu no savas bibliotēkas biju sadedzinājis. Domāju, ka man vēlāk neliks mieru, bet bija miers un klusums, lai gan ļoti ticams, ka man sekoja.

- Kā tad jūs tikāt pie tādas bibliotēkas?

- Kā jau teicu - vienmēr esmu darījis vismaz trīs darbus, lai varētu nodrošināt ģimeni. Savulaik es fotografēju tās ēkas, kuras meliorācijas dēļ tika lemtas dedzināšanai. Pirms ēkas nodedzināja, es izšņakarēju bēniņus, papildināju savu bibliotēku. Daudzas no tām ēkām bija savulaik uz Sibīriju izvesto mājas, bet cilvēki, kas tur pēcāk dzīvoja, pat nebija izskatījuši mājas bēniņus, daži tur bija ierīkojuši tualeti, lai ziemā nebūtu jāiet pa aukstumu.

- Tad sanāk, ka līdz ar varas maiņu jūs varējāt sākt nodarboties ar to, kas jūs patiešām interesē.

- Tā bija. Turklāt fizisks darbs man bija jau vairs neiespējams. Tas bija pēdējais mirklis, kad varēju fiksēt. Saglābt jau to nevarēju, bet es varēju fiksēt to, kas vēl bija. Un mantojums ir smags. No 400 kapulaukiem, to skaitā kapenēm un kapličām, vienīgās, ko skatīties, ir Jelgavā, bet pārējās ir izlaupītas, un ar vienu mērķi - atrast bagātības.

- Kā atradāt informāciju?

- Arhīvos. Un vispirmām kārtām - Lancmaņa arhīvos. Apbraukāju 336 luterāņu baznīcas, no tām tikai trešā daļa bija baznīcas, pārējās, kā jau padomju laikos daudzas, tika izmantotas kā noliktavas, sporta zāles un vēl kas cits. Tas bija pēdējais mirklis, kad varēju fiksēt. Saglābt jau to nevarēju, bet es varēju fiksēt to, kas vēl bija. Un tad Vēstures muzeja arhīvā izskatīju 82 tūkstošus fotogrāfiju, noskanējām visu, kas attiecās uz baznīcām. Izdevumu Latvijas luterāņu baznīcas četros sējumos tagad izmanto par mācību grāmatu arhitekti un mākslas zinātnieki.

Mārburgas pilsētā Vācijā ir lielākais fotoarhīvs Eiropā par Baltijas muižām. No viņiem dabūju 700 fotogrāfiju, par tām pretī atdevu piecas reizes vairāk fotogrāfiju, turklāt - 3500 anotētu fotogrāfiju, gadu rakstīju tām aprakstus. Un par to biju ļoti priecīgs, jo no viņiem viena bilde maksā 49 eiro. Mūsu Vēstures arhīvā man arī vajadzētu tikt iekšā, es to nevaru izdarīt, man prasa 49 eiro par bildi. Es biju ar mieru pretī dot savas profesionālās fotogrāfijas, bet ar mani pat nerunāja.

- Ar Vāciju varējāt vienoties, bet nevarējāt vienoties ar Latviju?

- Nekā. Gāju uz Valsts arhīvu, bet tāds pats rezultāts. Man prasīja, lai nosaucu bilžu kodu numurus, bet, lai es to varētu izdarīt, man vajag iepriekš apskatīt, bet mani nelaiž šķirstīt katalogus.

Mans kredo ir ļoti vienkāršs - kas bija līdz 1940. gadam un kas ir šodien, vai ir progress vai regress. Un ir traģisks regress, tikai četri procenti no muižu kompleksiem ir apskatāmi dabā. Tikai četri procenti no 2000.

- Ir taču aktīva asociācija Latvijas pilis un muižas.

- Tur ir kārtīgi cilvēki, nevienu sliktu vārdu negribu teikt, bet lielākajai daļai nav naudas. Ritenis nav automobilis, un viena ēka nav visa muiža, muiža ir komplekss, nevis tikai kungu māja, turklāt bieži vien arī tās vairs nav.

1905. gads paņēma daļu muižu, lielāko daļu no tām ieņēma triecienā, vīri patukšoja barona vīna pagrabu, turpat nolūza, barons atgriezās kopā ar soda ekspedīciju un nošāva pagraba tukšotājus. Piemēram, Kazdangā muižnieks uzcēla slimnīcu, aptieku, skolu, tiltu, bet muižu vienalga nodedzināja, un tas nebija vienīgais gadījums. Vajag apzināties, ka muižas ir rūpniecības un lauksaimniecības pamatbāze, kas veidoja Latvijas ekonomiku. Tā sauktos revolucionārus es vēl paspēju nointervēt, lai pats saprastu to, kas notika.

Tālāk nāk 1919. gads. Vēl briesmīgāks, jo Stučka šāva visus pēc kārtas - sākot ar muižniekiem un mācītājiem, vispār - inteliģenci, un arī dedzināja muižas, kas vēl bija palikušas. Esmu nopietni strādājis ar muižnieku ciltskokiem, tajos var redzēt, ka dzīve aprāvusies 1919. gadā. Un tad nāca padomju laiks, un atkal iznīcināja visus, kas varētu pretoties.

- Tad jau varbūt mums ir jāpriecājas par tiem četriem procentiem muižu, kas palikušas.

- Arī. Tomēr galvenais ir tas, ka katram civilizētam cilvēkam ir jāzina pagātne.

Šis izdevums ir sava veida rekviēms muižām, iesāktais noteikti jāpabeidz, ja vien nauda izdošanai būs. Ja nebūs naudas manam honorāram, to es pārdzīvošu, bet esmu bezspēcīgs, ja nebūs naudas iespiešanai.

Kāpēc es tik ļoti cīnos par vecajām bildēm? Mani interesē parādīt cilvēkam, ko paši esam sagrāvuši. Un ne vienā vien vietā šobrīd ir tikai lauks. Vēl nesen pēc pagājušā gadsimta 20.-30. gadu kartēm atradām trīs kungu māju pamatus.

- Tomēr ceļojumiem laiks jums vienmēr atrodas.

- Ceļot sāku no 16 gadu vecuma, kad aizbraucu uz Ukrainu tēvu meklēt. Viņš pēc tautības ir ukrainis, tēvs bija krievu armijā, bet viņus vācieši saņēma gūstā un izvietoja pie saimniekiem par kalpiem tepat Latvijā, Pūrē. Tur strādāja arī mana mamma, tā abi saskatījās... 1945. gadā tēvu izsūtīja par to, ka bijis vācu armijā, lai gan viņš bija padomju armijā, bet vācieši paņēma gūstā un lika izvēlēties - vai nu skaities vācu armijā un strādā pie vietējiem, vai arī lode galvā. Man ir vecātēva uzvārds, mammas tēva, un šis uzvārds nāk no senas poļu dzimtas. Protams, es sevi uzskatu par tīrasiņu latvieti. Kad pirmo reizi braucu uz Omsku tēvu meklēt, viņu nesatiku, un tikai pēc diviem gadiem es viņu satiku. Tēvu 1945. gadā aizsūtīja uz filtrācijas nometni, viņš bija jau pabeidzis vidusskolu, labi prata vācu valodu, viņš bija ļoti ar apgriezieniem.

Ceļot man vienmēr paticis, jo es gribu zināt, kas ir aiz stūra. Man ļoti patīk daba. Baznīca, arī muižu kungu mājas, nav tuksnesī, viss ir dabā, un man patīk skaistas vietas. Arī ceļojot pa svešām valstīm, nav jau tā, ka es bildējot neko neredzu.

- Kā tas nākas, ka jūs nesūdzaties par dzīvi, pat esat gatavs atteikties no honorāra?

- Cilvēks, kas blakus man, ir gatavs atteikties no honorāra, un tas ir ļoti svarīgi. Turklāt man ir vairākas profesijas. Kad atradu jau pieminētās vecās grāmatas, kas daudzas bija ļoti bēdīgā stāvoklī, es iemācījos iesiet grāmatas. Bijušās sievas brālis bija viens no spožākajiem meistariem šajā jomā, es viņam lūdzu, vai viņš nevar iesiet, bet viņš atteica, ka iemācīs to darīt man pašam, un es iemācījos. Es jau arī varu raudāt par to, ka man ir 330 eiro liela pensija, es varu ņaudēt, ka mugura sāp, tāpēc neko nedarīšu, bet tas ir trakākais - sēdēt un neko nedarīt. Tie, kas izvēlas ņaudēt, to dara un darīs, bet es pie tiem nepiederu.

Piemēram, pirms vairākiem gadiem mani palūdza piedalīties projektā Zudusī Latvija, tur ir ap 5000 manu fotogrāfiju, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā - ap 14 tūkstošiem. Protams, ka ikvienā darbā svarīga ir ne tikai apņēmība, bet arī izglītība, ar divām klasēm un deju kursiem būs par maz.

- Vai ticat, ka kādreiz kādu no zudušajām muižām varēs arī pacelt no zudības?

- Nezinu gan, daudz kur joprojām brūk kopā, lai gan visām muižām ir īpašnieks. Braukājot pa Latviju, esmu redzējis vēl nesen pa Eiropas naudu atjaunotas skolas, kas reformas dēļ slēgtas un jau brūk kopā, jo logu nav, durvju nav... Kurš tad to darīja? Ja ēka paliek tukša, tā dažu nedēļu laikā tiek izdemolēta. Diemžēl. Padomju varas gadi, kad nevienam nekas nepiederēja, ir deformējuši tautas domāšanu.