Lielās mūzikas balvas ieguvēja par mūža ieguldījumu, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Klavieru nodaļas profesora, klavierspēles un klavierpavadījuma pasniedzēja Venta Zilberta klases smagās durvis intervijas laikā vairākkārt ver studenti.
Tikko sācies otrais semestris, jāprecizē nodarbību laiki, jāvienojas par darāmo. Pieredzējušais pianists un koncertmeistars, latviešu mūzikas popularizētājs un ilggadējais Latvijas Radio studijas pianists, kura spēle skan milzīgā skaitā ierakstu, joprojām nenogurstoši strādā, atpakaļ neskatoties. Klasē sastaptā studente pianiste Ilva Ļevčonoka saka – profesora bagātīgās zināšanas allaž atklāj jaunus apvāršņus par katra skaņdarba tapšanas kontekstiem un autoru iecerēm, mudina skatīties plašāk par notīs rakstīto. Viņš vienmēr uzklausa jaunas idejas un rosina domāt pašiem, ko jaunu konkrētajā mūzikā iespējams pateikt. Ventis Zilberts Latvijas plašajā mūziķu saimē ir atzīta autoritāte un kvalitātes zīme, kad runa ir par vokālo vai instrumentālo kamermūziku.
– Tādi apbalvojumi kā balva par mūža ieguldījumu gribi negribi liek paskatīties atpakaļ. Vai jūs mēdzat pārcilāt padarīto?
– Es reti skatos atpakaļ, parasti tas notiek tikai tad, kad dažādu notikumu dēļ apstākļi spiež to darīt. Tad mēģinu apkopot to visu nosacīti hronoloģiski, pa posmiem. Vairākkārt esmu bijis «pētījumu objekts» dažādiem studentu darbiem, par mani rakstīti vairāki radošie portreti, līdz ar to esmu bijis spiests kādu daļu no visa paveiktā sistematizēt. Ir cilvēki, kam patīk dokumentēt, piemēram, komponists Arvīds Žilinskis fiksēja precīzu skaņdarbu sarakstīšanas laiku, koncertu datumus un sastāvus. Es glabāju programmiņas, afišas, ir šādi tādi pieraksti, bet pietrūkst laika tos sakārtot. Es dzīvoju šai dienai un nākotnei, ciktāl tas saistīts ar citiem – maniem skatuves partneriem vai studentiem un kopīgām idejām, bet neko sevišķi arī uz priekšu neplānoju. Ja es sadarbotos ar aģentūrām, tad, protams, būtu citādi. Mans draugs pianists Arturs Ozoliņš, kas šogad svin septiņdesmito jubileju, savulaik katrreiz uz jautājumu, kādi ir viņa plāni, atbildēja, ka nekādu īpašu plānu nav, bet, satiekoties pēc gada un atskatoties, izrādījās, ka izdarīts ļoti daudz. Es vienkārši strādāju.
– Jūsu bāzes vieta praktiski visu mūžu ir Latvijas Mūzikas akadēmija. Kā jūs teiktu, kāda pašlaik ir situācija Latvijas augstākajā izglītībā mūzikas jomā?
– Situācija nav slikta, bet varētu būt labāka. Finanšu krīze laikā ap 2008. un 2009. gadu iecirta zināmu robu mūzikas augstākās izglītības kvalitātē, samazinot kontaktstundu skaitu, piemēram, klavierpavadījumā. Manā studiju laikā un arī vēlāk standarts bija divas stundas nedēļā, tagad tikai viena. Negribētu slavēt padomju laika modeli, jo tad bija cita situācija, cita materiālā bāze, tomēr arī kontaktstundu skaits topošajiem koncertmeistariem ar dziedātājiem ilustratoriem praktiski bija neierobežots, ilustratori pavadīja daudz vairāk laika klavierpavadījuma stundās. Tagad mums pusgadā pirmajos trijos kursos ir tikai sešas stundas pusgadā, bet koncertmeistars jau veidojas partnerībā ar dziedātājiem un instrumentālistiem, tas ir meklējumu un atradumu process. Pamazām situācija uzlabojas, tomēr tas notiek ļoti lēnām. Tās ir tādas virtuves lietas. Tomēr kopumā Latvijas Mūzikas akadēmija joprojām piedāvā, manuprāt, teicamu specializēto augstāko izglītību, tikai daudz kas ir ļoti atkarīgs no paša studenta, viņa darbaspējām un motivācijas. Reti kurš kļūst par spīdekli studiju laikā, parasti karjeras kāpums sākas pēc mācību beigšanas, vēl kādas papildināšanās ārzemēs. Tas ir garš un grūts ceļš.
– Pianists koncertmeistars ir tāds kā pelēkais kardināls, kas iegulda ļoti daudz darba, bet publika ne vienmēr to novērtē. Kā pārliecināt studentus, ka koncertmeistars nenozīmē «tikai pavadījumu»?
– Atšķirībā no daudzām ārzemju augstskolām Latvijā pianistiem tāpat kā mūzikas vidusskolā ir obligātas ne tikai specialitātes, bet arī klavierpavadījuma un kameransambļa stundas. Vēlāk viens otrs izvēlas turpināt studijas maģistrantūrā, specializējoties tieši klavierpavadījumā. Maģistrantūras laikā divos gados tiek sagatavoti vismaz divi koncerti ar stundu ilgu programmu. Un tas nemaz nav daudz, pieredze parasti tiek kaldināta praksē – vēlāk tās ir vismaz astoņas līdz desmit programmas gadā. Ne jau katrs kļūs par koncertpianistu, taču ir aplami domāt, ka koncertmeistari ir neizdevušies pianisti. Tieši otrādi – mākslinieciski gatavāki koncertmeistara ampluā ir tieši talantīgi pianisti. Un ar tiem, kas ir labi pianisti, arī daudz vieglāk ir strādāt klavierpavadījuma nodarbībās.
– Jūsu biogrāfijā ir sadarbība ar daudziem desmitiem solistu, gan instrumentālistu, gan vokālistu. Kuras ir bijušas spilgtākās sadarbības?
– Ar to skaitīšanu ir jocīgi. Cits saskaitījis ap 100 solistu un 900 ierakstu. Es nekādu lielu skaidrību ieviest nevaru, man nav tādas precīzas sistematizācijas, lai varētu apgalvot vai apstrīdēt šos skaitļus. Latvijas Radio par koncertmeistaru strādāju 27 gadus (1976. – 2003.), loģiski, ka pa to laiku nācies spēlēt pavadījumu daudziem mūziķiem, droši vien mazliet zem 200, bet ar dažiem tās ir vairākas programmas un ieraksti, ar citiem tikai pāris dziesmas. Kvantitatīvi jau visi skaitās, bet tikai daļa ir ilggadēji skatuves partneri, tādi kā Jānis Sproģis, Rasma Lielmane, Dita Krenberga, Arvīds Klišāns, Ingus Pētersons. Ar viņiem daudz kopā piedzīvots gan mūzikā, gan sadzīvē, ko paredz kopīgi ceļojumi un koncerti. Nav izpalikuši arī kuriozi, kurus var atminēties ar smaidu. Piemēram, reiz Monreālā Kanādā, kad tur viesojāmies kopā ar tenoru Jāni Sproģi, Daces Aperānes tēvs un žurnālists Mārtiņš Štauers, kurš mūs tur uzņēma un organizēja koncertus, pa ceļam uz koncertzāli piedāvājās palīdzēt panest Sproģim fraku, jo mēs bijām diezgan apkrāvušies ar bagāžu. Kā nu bija kā ne, bet laikam kādu gabaliņu pirms koncertzāles viņam frakas maiss bija palicis par smagu un kaut kādā veidā kādu laiku bija tomēr pieskāries zemei. Jānim, uzvelkot fraku, sēžamvietas rajonā rotājās pamatīgs caurums. Dziedātājs satraucās, kā nu tagad būs iespējams uziet un noiet no skatuves, es ieteicu apiet klavieres no aizmugures un, atstājot skatuvi, klanoties kāpties nedaudz atmuguriski. Tas nostrādāja. Pēc koncerta pienāca klāt viena kundzīte un teica, ka viņai ļoti paticis ne tikai koncerts, bet arī tas, kā mēs bijām iestudējuši uznākšanu uz skatuves un noiešanu no tās.
– Pašam nekad nav gadījies sajaukt notis vai improvizēt uz vietas?
– Ir gadījies visādi. Par notīm atceros, ka vienmēr tās jāpārbauda pašam. Reiz Amerikā ar Ingu Pētersonu bijām kādā teātrī uz neplānotu noklausīšanos, līdz ar to bija ļoti maz laika sagatavoties. Ingus piedāvājās sakārtot klavierpavadījuma lapas attiecīgā secībā, ievietojot katru lapu caurspīdīgajā kabatiņā un ātršuvēja mapītē. Un tā nu es spēlēju, viņš dzied, tuvojas kulminācija, es pāršķiru notis, bet tur –divas baltas lapas! Ātrumā ieliktas mapē otrādi. Precīzi neatceros, bet tā bija ļoti pazīstama ārija un pavadījums diezgan sarežģīts, kur improvizēt uz vietas būtu neprofesionāli. Pārtraucām, atvainojāmies, sākām vēlreiz, bet štimmungs jau vairs, protams, nebija tāds kā sākumā, un iespaids bija sabojāts. Citreiz gadās visādi tehniski kāzusi – reiz kādā Latvijas mazpilsētā uz noslēdzošajiem akordiem mazliet piepacēlu papēžus un ceļgalus, nedaudz paceļot klavieres uz augšu un...viena klavieru kāja pa kreisi no manis atdalījās no instrumenta un iegāzās turpat aizkaros. Tā nu paliku sēžot, lai novērstu klavieru apgāšanos, turu instrumentu ar ceļiem. Dziedātāja nodzied, paklanās, aiziet kulisēs, es sēžu. Neviens nesaprot, kāpēc. Sāk raizēties, vai man nav ar sirdi slikti palicis. Beigās gan pamanīja, ka klavierēm kāja pazudusi un esmu ar flīģeli uz ceļiem...
– Zināma ir jūsu aizraušanās ar latviešu mūziku. Par aktīvo tās popularizēšanu esat saņēmis arī Latviešu mūzikas balvu 2008. gadā, daudz viesojies trimdas latviešu sabiedrībā ar koncertiem. Kas motivē pētīt latviešu komponistu mantojumu?
– Var jau teikt, ka tas ir sava veida patriotisms. 80. gadu sākumā sāku interesēties par trimdas latviešu komponistu veikumu, par kuru šeit nebija nekādas informācijas – par Bruno Skulti, Tālivaldi Ķeniņu, Helmeru Pavasaru, Arnoldu Šturmu, arī Volfgangu Dārziņu. Tā bija iespēja vienlaikus apzināt un paplašināt latviešu mūzikas repertuāru un atvērt kādu jaunu lappusi latviešu mūzikas vēsturē, it sevišķi pie mums Latvijā. Pamazām ieskaņojot, apgūstot, galu galā arī notis sameklējot un sakārtojot. Tagad jau ir vienkārši, ir iespējams digitalizēt, bet toreiz viss lielākoties glabājās rokrakstos, daudz laika paņēma pētīšana, pārrakstīšana, kopēšana. Tas joprojām ir tāds lielais, nepadarītais darbs, jo daudzu komponistu mantojums vokālajā un instrumentālajā kamermūzikā vēl aizvien glabājas rokrakstos. Otra lieta ir tā, ka bieži vien no kāda komponista daiļrades apritē ieiet tikai daži skaņdarbi. Piemēram, Jāņa Mediņa solodziesmas – par ejošām var saukt kādas 30, bet viņš sarakstījis ap 200 solodziesmu! Esmu pārliecināts, ka starp tām var atrast vēl vismaz 40 – 50 apslēpto pērļu, kuras mākslinieciski būtu tikpat augstvērtīgas kā tās labi zināmās. Iespējams, meklētāja gars mani jundīja sākotnēji Latvijas Radio vajadzībām, tomēr vēl līdz šai dienai priecājos atrast kaut ko man nezināmu un palīdzēt jaunākajiem kolēģiem iepazīt jaunu repertuāru savu tautiešu mūzikā. Šogad ir apaļa jubileja Jānim Ivanovam. Viņš sarakstījis kādas 15 solodziesmas, bet populāras ir tikai trīs četras. Pārējās pat nav izdotas, ir tikai rokrakstos vai rokrakstu kopijās, kādam jāsēž bibliotēkā, jāskatās, jāsalīdzina. Tas ir liels darbs. Būtu lieliski izdot jaunu latviešu mūzikas antoloģiju, digitalizēt līdz šim nesistematizētos skaņdarbus, bet tam nepieciešams ilgs laiks un diezgan lieli līdzekļi.
– Ilgus gadus jūs esat bijis arī Latvijas Radio koncertmeistars, kas atbildīgs par daudzu ieskaņojumu saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Šodien attieksme pret ierakstiem ir mainījusies – ir daudz koncertu tiešraižu, mūsdienās teju katrs ar mobilo telefonu var ierakstīt dzīvo izpildījumu un tad netraucēti ievietot to internetā. Ko domājat par to?
– Tā ierakstīšana ar telefoniem mūziķi padara neaizsargātu, bet es nezinu, vai to ir iespējams tehniski vai juridiski regulēt. Pats esmu vairākkārt piedzīvojis šādu vilšanos. Pirms dažiem gadiem kopā ar Ingu Pētersonu tikām aicināti uz Piebalgu, Jāņskolā ar Emīla Dārziņa dziesmu koncertu par godu komponista jubilejai. Tur uz skolas kāpnītēm bija uzbūvēta nojume, klausītājiem bija paredzēts stāvēt pļavā. Klavieres varētu nosaukt par visai pieticīgām, turklāt lija lietus. Tomēr organizatori koncertu negribēja atcelt, cilvēki ar lietussargiem stāvēja pļavā, balss un klavieres tika nedaudz pastiprinātas ar mikrofoniem. Un kāds bija to ar kameru vai telefonu ierakstījis un ielicis Youtube. Pēc kāda laika es pats gribēju pameklēt kādus Dārziņa dziesmu ierakstus, un šis te, turklāt visai neveiksmīgi apcirsts fragments meklētājā parādās pirmais! Diezgan traki, ka katrs tur var šādus ierakstus ielikt, un tas nav nekādi regulējams. Principā jau radio reizēm arī mazliet grēko, pārraidot ierakstu, bet nepasakot, kad tas ierakstīts. Viena lieta ir koncerta tiešraide, pavisam cita – studijas vai CD ieraksts. Tā es pats esmu dzirdējis savu spēli, ka raidīts tiek koncerta ieraksts skaņdarbam bez pieteikuma, kur un kad tas spēlēts. Varbūt to vajadzētu praktizēt.
– Vai varat klausīties koncertu kā vienkāršs klausītājs?
– Es cenšos, bet ne vienmēr tas izdodas. Principā, ja man nav paredzēts neko komentēt publiski vai vērtēt kāda mākslinieka spēli, es cenšos pārvērsties par parastu klausītāju, izbaudīt. Tomēr atzīšos, ne vienmēr tas izdodas, pieredze dara savu, īpaši tad, ja pazīstams vai pašam aktuāls repertuārs. Atminos, reiz klausījos Svjatoslava Rihtera koncertu, un viņš, uzsākot skaņdarbu, kļūdījās notīs, nospēlēja citu akordu. Es toreiz taisni to sonāti spēlēju pats, pilnīgi sarāvos, kā tad tā – Rihters spēlē garām? Taču no nejaušībām neviens nav pasargāts. Kļūdas gadās visiem, jautājums, cik lielā mērā to pamana publika. Galvenais ir šos momentus pēc tam nereproducēt, piemēram, atskaņojot tieši šo ierakstu radio.
– Kā jūs izturaties pret drosmīgām interpretācijām, kas varbūt neiet soli solī ar konkrētā skaņdarba atskaņošanas tradīcijām?
– Es izturos labvēlīgi pret dažādām interpretācijām, lai gan pats nemēģinu par katru cenu atrast kaut ko ļoti oriģinālu labi zināmā skaņdarbā. Viens ir labi izlasīt nošu rakstu, otrs – interpretēt to saskaņā ar autora ieceri. Interpretācija vienmēr būs subjektīva, bet, ja notīs rakstīts forte, bet kāds oriģinalitātes dēļ spēlē tieši pretēji, tas neattaisnojas. Ir arī dažādi improvizācijas piemēri, kas netiek pieteikti, tādējādi mulsinot klausītāju. Raimonds Pauls ir spēlējis latviešu klasiku savā teicamā aranžējumā, piemēram, to pašu Emīla Dārziņa Melanholisko valsi vai Jāņa Ivanova čella koncerta lēno daļu, taču afišās rakstīts, ka skan Dārziņa un Ivanova mūzika. Neprecīzi, tā varbūt kāds jauns cilvēks pēc tam domā – redz, cik estrādiski, popmūzikas stilā rakstījuši minētie klasiķi.
– Mūzikas tradīcija jūsu ģimenē iet no paaudzes paaudzē. Vai tas ir apzināti virzīts vai lietas dabiski gājušas savu gaitu? Vai, piemēram, jūsu dēls Mārtiņš, kas tieši iet jūsu pēdās, prasa jums padomu arī šodien?
– Drīzāk gan jāapstiprina doma par lietu dabisko tecējumu. Mīlestība uz mūziku gan nes tādu kā tradīcijas nospiedumu, bet dēli paši izvēlējušies mācīties mūziku. Vecākais dēls Mārtiņš, LNO koncertmeistars un JVLMA docents, jau ir tik pieredzējis, ka zināmā mērā ir pats sev gan padomdevējs, gan kritiķis. Tomēr šad tad apspriežam repertuāra izvēli, apmaināmies domām par kādiem interpretācijas smalkumiem. Emīls, Valmieras Drāmas teātra muzikālās daļas vadītājs, savās radošajās izpausmēs ir suverēns, jo sacer teātra un kino mūziku, tā, ka mūsu izpausmes nekrustojas – man atliek tikai priecāties par viņa veikumu, arī par sitaminstrumentu spēli populārajā poproka grupā Autobuss debesīs. Jaunākie dēli Edgars un Augusts arī ir izgājuši pirmā izglītības posma, astoņas klases, mūzikas līkločus attiecīgi klavieru un klarnetes spēlē. Viņi paralēli ikdienas darbam brīvo laiku velta katrs savam mūzikas priekam – Edgars vada folkloras kopu Vilkači, dzied šajā ansamblī un spēlē arī kokli, savukārt Augusts vairākos popmūzikas ansambļos ir sitaminstrumentu pavēlnieks un mīl izpausties arī improvizācijās uz klavierēm.
– Kas ir galvenais, ko mācāt saviem studentiem?
– Es savulaik mācījos pie lieliska pedagoga Natana Perelmana Ļeņingradā, smalka mūziķa ar izcilu krievu klavierspēles skolu. Arī viņam kādreiz uzdeva šo jautājumu. Viņš mēdza atbildēt tā, kā šobrīd patīk atbildēt arī man. Es neesmu klavierskolotājs, mans darbs nav iemācīt amatu, lai gan amata lieta, protams, neizpaliek. Es esmu mūzikas skolotājs, un es mācu mūziku. Aiz notīm jāsaredz mūzika. Es būtu laimīgs, ja varētu atnākt uz darbu tad, kad viss jau tehniski ir kārtībā, un mēs ar studentu varētu tā gudri parunāt un strādāt tikai pie interpretācijas. Ar studentiem bieži diskutējam arī par interpretāciju daudzveidību, tagad ir iespējas klausīties dažādus ierakstus, salīdzināt. Ir bijis tā, ka students man saka – redz, Jevgeņijs Kisins spēlē tā, kāpēc jūs man liekat šitā? Un tad es skaidroju, ka mums akadēmiskā ceļā vispirms ir jāapgūst pamatlietas, kurām tad klāt varēs likt savu lasījumu tā, kā to dara, piemēram, Kisins. Reizēm kļūdas rodas no nezināšanas, stila nepārzināšanas. Ja man jautā: «Skolotāj, vai es tā drīkstu?» – es parasti atbildu, ka drīkst jau praktiski visu, tikai ir virkne nosacījumu, kuri jāievēro. Varbūt reizēm par daudz gribu, lai students tuvojas manam ideālam, tomēr vienlaikus apzinos, ka īsto ceļu var atrast tikai viņš pats, es varu to tikai ieskicēt. Tāpēc cenšos uzklausīt, un, ja jūtu, ka studentam ir ko teikt, ka viņš iet pareizā virzienā, par savu uzdevumu uzskatu noturēt viņu izvēlētajās sliedēs, nevis likt braukt pa manējām.
Ventis Zilberts (1947)
• Pianists, koncertmeistars, JVLMA Klavieru nodaļas profesors, pasniedz klavierspēli un klavierpavadījumu.
• Mācījies Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā profesora Igora Kalniņa klasē un Nikolaja RimskaKorsakova Ļeņingradas Valsts konservatorijas asistentūrā pie prof. Natana Perelmana.
• No 1976. līdz 2003. gadam strādājis Latvijas Radio kā ierakstu pianists koncertmeistars, pavadot instrumentālistus un vokālistus ieskaņojumos un CD ierakstos, piemēram, vijolnieci Rasmu Lielmani, mežradznieku Arvīdu Klišānu, vokālistus Jāni Sproģi, Ingu Pētersonu, Antru Bigaču, altisti Andru Dārziņu un daudzus, daudzus citus.
• Dedzīgs latviešu mūzikas atskaņotājs, popularizētājs un pētnieks, saņēmis Pasaules brīvo latviešu apvienības (ASV) Mūzikas nozares balvu par trimdas komponistu daiļrades popularizēšanu Latvijā (1995), Latviešu mūzikas balvu Par latviešu komponistu daiļrades popularizēšanu koncertos, ierakstos un pedagoģijā (2008.), Lielo mūzikas balvu nominācijā Par mūža ieguldījumu (2016), Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1998).