23. maijā Lielajā ģildē ar Andri Pogu pie diriģenta pults un romantiskās mūzikas programmu pārpildītā zālē sezonu noslēdza Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Šķiet, koncerta noslēgumā, skanot Pētera Čaikovska 5. simfonijai, gan mūziķi, gan klausītāji burtiski uzsprāga kopīgā mūzikas gara radītā vilnī, liekot emociju kausam plūst pāri malām reti sastopamā intensitātē, paraujot kopīgajos plūdos līdzi ikvienu just spējīgu dvēseli.
Sezonas noslēguma koncerts bija tikai otrā iespēja šosezon dzirdēt orķestri sava jaunā galvenā diriģenta vadībā (pirmā bija Jaungada galā koncerti), un arī tādēļ šis koncerts pretendē uz īpaša svētku koncerta statusu gan klausītājiem, gan pašiem mūziķiem. Gribētos, protams, lai Andra Pogas visnotaļ raibajā un intensīvajā kalendārā starp Parīzi un Francijas dienvidu pilsētām, Bostonu, Maskavu, Osaku, Nagoju un vēl dažiem sarkanajiem punktiem uz globusa, atrastos vairāk vietas Rīgai un LNSO, bet patiesībā jau tikai jāpriecājas par talantīgā zižļa pavēlnieka aizņemtību un panākumiem, kurus viņš gūst, strādājot ar pasaules orķestriem. Šajā koncertā Andris Poga atklājās kā ar labu gaumi un stila izjūtu apveltīts, jūtīgs romantisma mūzikas interprets, kurš prot motivēt un aizraut orķestri kūsājošā spēlētpriekā, vienlaikus braši turot grožus brīžos, kad liekas, ka no emociju koncentrētības Lielajai ģildei varētu pacelties jumts.
Koncerta pirmajā daļā izskanēja Riharda Štrausa metrāžā kompaktais, bet instrumentācijas ziņā bagātīgais opuss Tila Pūcesspieģeļa draiskie nedarbi, kur īpaši jāatzīmē mežradznieka Artūra Šulta mākslinieciski kvalitatīvais veikums hrestomātiskajā mežraga solo, kā arī simfoniskās poēmas kopējā vieglā noskaņa un Andra Pogas dinamiskais lasījums. Koncerta solista ampluā Rīgas publikai muzicēja Čīlē dzīvojošais latviešu pianists Armands Ābols, atskaņojot Lista 1. klavierkoncertu ar orķestri mibemol mažorā. Šoreiz gan mākslinieka atkalredzēšanās prieks ar dzimtenes klausītājiem prevalēja pār iespējamām interpretācijas virsotnēm un visai korektais, tomēr tehniski ne visur nevainojamais (īpaši ātrajās daļās, kā arī Listam raksturīgajās hromatiskajās oktāvās) sniegums Lista partitūras interpretācijā liedza pretendēt uz vakara kulminācijas statusu, kura mērķis parasti ir programmā iekļautais skaņdarbs ar solistu. Tomēr publika Ābola sniegumu uzņēma silti, izpelnoties trīs piedevas, tostarp labi pazīstamo un virtuozo Merkucio no Sergeja Prokofjeva svītas Romeo un Džuljeta.
Diriģenta un LNSO ķīmija, gribētos teikt, nebijušus vai vismaz labi sen nenovērotus augstumus sasniedza Čaikovska 5. simfonijas lasījumā, nesavtīgā, pārsteidzoši atdevīgā orķestra sniegumā, izteiksmīgos solo (otro reizi jāizceļ mežradznieks Artūrs Šults, arī klarnetists Mārtiņš Circenis, obojists Pēteris Endzelis u. c.), kā arī izjustos stīgu tutti, plašos štrihos un emocionāli kāpinošā raksturā, sākot jau ar simfonijas 2. daļu, graciozi izgaismojot 3. daļas valsējošo pulsāciju, bet katarses brīdi sasniedzot majestātiskajā finālā. Pārliecinoši, kaislīgi un grandiozi – ar sinhronu mūziķu un publikas noslēdzošo atslābinošo izelpu minūti minūtē.