Populārās kultūras aizsākumi Japānā jeb "ukijo-e"

«Kabuki ir tradicionālā japāņu teātra forma, kas radās un attīstījās 17. gadsimtā, un bija paredzēta nevis sabiedrības augstākajiem slāņiem, bet vienkāršiem iedzīvotājiem. Izrādes notika tā sauktajos izpriecu kvartālos, kuros bija gan kurtizānes, gan tirgošanās vietas, tējas nami, arī teātri, proti, viss nepieciešamais cilvēka izklaidēm,» stāsta Kristīne Millere. Kabuki teātrī izrāžu tematika galvenokārt bija saistīta ar ikdienas notikumu problemātiku, kā arī tajās slēptā veidā varēja izteikt attieksmi pret varu. «Šajā laikā Japānas galvaspilsēta bija Edo (mūsdienu Tokija), un oficiāli valsti vadīja imperators, tomēr reāli vara piederēja Tokugava šōguniem (militārās varas pārvaldes sistēma feodālajā Japānā). Japāna ārpasaulei bija slēgta, un tirdzniecība tika atļauta tikai caur šōguna apstiprināto ostu. Gadsimta laikā Edo kļuva par lielāko pilsētu pasaulē ar vairāk nekā miljonu iedzīvotājiem. Valstī valdošais režīms noteica striktu sociālo hierarhiju - sabiedrības augstākais slānis bija imperators, viņa galms, šōguns un samuraju klanu vadoņi, kuri bija pakļauti šōgunam, pēc tam sekoja samuraji un zemnieki, tad amatnieki, un hierarhiju noslēdza tirgotāji. Tokugava šōgunu varas laikā Japānā valdīja miers, tāpēc samurajiem bija drīzāk birokrātiska funkcija, turpretī tirgotāji, kuri bija krietnu hierarhijas slāni zemāk, kļuva arvien turīgāki. Tieši tirgotāju, amatnieku un mākslinieku vidū attīstījās Edo periodam tik raksturīgā populārā kultūra. Viņi bija tie, kas veicināja bordeļu, restorānu, tējas namu darbību, apmeklēja kabuki teātra izrādes un pirka ukijo-e, kurās atspoguļoja un būtībā cildināja viņu iecienītākās laika pavadīšanas nodarbes,» stāsta Kristīne Millere. Kabuki teātris apvienoja sevī dziedāšanu, mūziku, deju un drāmu. Sākotnēji tas attīstījās kā teātris, kas pauda vidusšķiras jeb tirgotāju intereses, savas izrādes veidojot par sadzīviskām tēmām, vēsturiskiem notikumiem un morāli ētisko problēmu risināšanu. Kabuki teātra aktieru attēlojums bija vispieprasītākais ukijo-e mākslinieku un aktieru cienītāju vidū.

Savukārt ukijo-e burtiski var tulkot kā «mainīgās pasaules ainas». «Japānas savdabīgā grafika kokgriezuma tehnikā - ukijo-e Edo periodā attīstījās līdz augsta līmeņa konkurētspējīgai industrijai. Tā pamatā kalpoja mērķim apmierināt sabiedrības apetīti pēc pieejamas, kvalitatīvas, tajā laikā populāru tēmu izklāstošas mākslas. Ukijo-e cienītāji bija izglītoti vienkāršās tautas pārstāvji, kuri atbalstīja dzīvīgo un plaukstošo Edo kultūru. Politiskā un kultūras elite nosodīja ukijo-e, raksturojot to kā rupju, vulgāru mākslas veidu, paredzētu tikai zemākajiem sabiedrības slāņiem un satraucās par tās milzīgo popularitāti sabiedrībā. Lai ieviestu lielāku kontroli, mākslinieku darbi tika cenzēti. Tiem bija jāatbilst noteiktām satura vadlīnijām un formātam. Aizliegumi laiku pa laikam mainījās, bet bija atsevišķi temati, ko attēlot nedrīkstēja, piemēram, kristietība, imperatora galms, šōguni, samuraju elite, starpvalstu attiecības, kā arī aktuāli notikumi un skandāli,» stāsta Kristīne Millere. Mākslas zinātniece uzsver - ukijo-e pamatā ir kokgriezums, respektīvi, dēļa virsmā tiek izgriezts mākslinieka radītais zīmējums, pēc tam īpaši apstrādāts un arī likta virsū krāsa, pēc tam spiests uz īpaša formāta un materiāla lapām. «Ukijo-e bija veids, kā izplatīja informāciju, un, līdzībās runājot - daļu ukijo-e pilnīgi droši var salīdzināt ar mūsdienu dzelteno presi,» saka Kristīne Millere. «Atceros, ka savā bērnībā kladītē krāju izgriezumus no avīzēm un žurnāliem ar to aktieru portretiem, kas man patika. Tajos laikos cilvēki albumos krāja ukijo-e par savu mīļāko kabuki izrādi, aktieri...» Kabuki lugu un ukijo-e sižeti bieži saistīti ar dažādām izklaidēm - dejām, spēlēm un citiem laika kavēkļiem izpriecu kvartālos. Piemēram, izrāde Mīlestības vēstules no Izpriecu kvartāla ir stāsts par mīlnieku ķildu starp jaunu vīrieti un slavenu Ōsakas kurtizāni. Atšķirībā no Edo teātra uzvedumiem Ōsakā kabuki atveidotos tēlus raksturoja lielāka atturība un lēnprātība.

Izstādē galvenokārt apskatāmi trīs 19. gadsimtā ražīgu un komerciāli veiksmīgu ukijo-e autoru darbi - Utagava Kuņisada (1786-1865), kas bija arī viens no vadošajiem tendenču noteicējiem savā jomā, Kuņisadas skolnieks un aktīvs kabuki aktieru attēlotājs Tojohara Kuņičika (1835-1900) un Utagava Kuņijoši (1797-1861), viens no pēdējiem lielajiem Japānas ukijo-e meistariem.

***

KABUKI TEĀTRIS

• Viena no Japānas tradicionālā teātra formām, kurā ir mūzikas, dziedāšanas, dejas un drāmas sintēze

• Izpildītājiem ir sarežģīts grims un kostīmi ar simbolisku nozīmi

• Vārds «kabuki» japāņu valodā sastāv no trīs hieroglifiem, kuru atsevišķā nozīme ir: dziesma (ka), deja (bu) un prasme (ki)

• Kabuki žanrs veidojies 17. gadsimtā uz tautas dziesmu un deju pamata

• Par tā pamatlicēju uzskata svētvietas kalpotāju Izumo-no Okuņi, kura 1603. gadā sāka izpildīt rituālas dejas izsīkušas upes gultnē, kā arī pilsētas ielās. Vēlāk Izumo-no Okuņi izveidoja sieviešu dejotāju trupu, kas uzstājās vienkāršajai tautai

• Sākotnēji uzvedumi bija diezgan parupji un nepieklājīgi, daudzu aktrišu dzīvesveida dēļ kabuki teātri dēvēja par «dziedošo un dejojošo kurtizāņu teātri»

• Teātra pieaugošās popularitātes dēļ, kā arī rūpējoties par sabiedrības morālo pusi, teātrī bija aizliegts uzstāties sievietēm, un visas lomas tika ļauts izpildīt vīriešiem. Līdz ar to mainījās iestudējumu raksturs - iestudējumi kļuva izsmalcināti, pievēršot lielāku lomu dramatismam

• 1928. gadā notika kabuki teātra pirmās viesizrādes pasaulē (izrādes notika PSRS pilsētās Maskavā un Ļeņingradā)

• 21. gadsimtā kabuki teātris ir vispopulārākais no dramatiskā teātra veidiem Japānā. Dažās trupās lomas atkal atveido sievietes

• Iekļauts UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā

PIRMS IZSTĀDES APSKATES VĒLAMS:

• Pievērst uzmanību izstādes pirmajai sienai, nākot iekšā pa durvīm, tā ir nokrāsota kabuki teātra priekškara krāsās

• Lai vieglāk būtu saprast izstādes kontekstu, sākumā izlasīt ekspozīcijā iekļautos paskaidrojumus gan par to, kas ir ukijo-e, gan par kabuki teātri un izstādē pārstāvēto laikmetu

• Pētot darbus, vēlams ieskatīties aktieru sejās, tajās redzamās grimases panāktas ar īpašu kabuki grimu jeb kumadori

• Noskatīties izstādē redzamo filmu, tajā paskaidroti svarīgi kabuki teātra elementi

• Izpētīt mākslas darbu etiķetes, kur var redzēt, kādam darbam jāizskatās kopumā, jo muzeja kolekcijā reizēm ir tikai daļa no visa darba