Mākslinieka, latviskā mantojuma pētnieka un Latvijas dievturu sadraudzes garīgā vadītāja Valda Celma un Ievas Alksnes darbu izstāde Kinētikas arheoloģija sestdien, 12. novembrī, tiek atklāta Rīgas mākslas telpā.
- Domāju, daudziem varētu rasties mulsums, izdzirdot vārdu savienojumu «kinētiskā māksla», pat zinot, ka tulkojumā no grieķu valodas vārds «kinētisks» nozīmē «kustība».
- Tie ir mākslas darbi, kuri ir kustībā, kuru tēls rodas caur kustību, vai arī darbi, kuros ir kustība. Tātad kustības klātbūtne parādās visdažādākajos veidos. Pirmkārt, fiziskā kustība, teiksim, kaut kas griežas, pārvietojas, šūpojas vai vibrē. Otrkārt, kustība, kas rodas ar gaismas līdzekļiem, teiksim, ekrānos. Treškārt, kustība, kas rodas kā ilūzija, pateicoties cilvēka uztveres un vides vienotības likumiem. Un vēl, protams, arī kustība domās, iztēlē. Tātad - no fiziskās kustības uz garīgo kustību.
- Pasaulē tā radās 20. gadsimta 50. gados, jūs tiekat uzskatīts par vienu no kinētiskās mākslas aizsācējiem Latvijā pagājušā gadsimta 60. gados. Bija dzelzs priekškara laiks, nevarēja tā ceļot, kā mūsdienās tas iespējams, arī interneta nebija. Kā nonācāt līdz kinētiskajai mākslai?
- Mēs neatpalikām no norisēm pasaulē. Svarīgi ir saprast, ka pasaule nav kaut kur citur, pasaule ir šeit un tepat. Mēs, kas Latvijā sākām nodarboties ar kinētisko mākslu, balstījāmies ne tikai uz to, ka tā ir jauna vēsma pasaules mākslā, bet arī uz mūsu pašu tautas pieredzi un tradīcijām. Mēs taču arī šobrīd dzīvojam vidē - dabā vai pilsētā -, kas ir pilna ar kustībām. Turklāt mākslai vienmēr interesējusi kustība, pirms kinētiskās mākslas bija futūrisms, kas attēloja kustību. Arī latviešu tradīcijās kustība vienmēr bijusi. Daudzas lietas tradicionālajā kultūrā saistītas ar kinētisko mākslu, teiksim, dreļļu raksts, puzuru filozofija, rituāli saistīti ar kustību. Tātad - nekas neatnāk nez no kurienes, daudz kas dzimst tepat, uz vietas.
Tagad kritiķi raksta - lai arī bija dzelzs priekškars, informācija profesionāļu vidē bija pieejama. Svarīgi jau ir radīt pašiem savus mākslas paraugus, artefaktus, kas ir laikmeta elpas piesātināti un vienlaikus sakņojas mūsu pašu vērtībās. Jo ar kustību var atklāt dažādas idejas - var parādīt, ka pasaule kustas pēc noteiktiem likumiem, ka kustība ir radoša un sakārtojoša, bet var arī ieķīlēties uz to, ka pasaulē ir ārdoši notikumi gan dabas norisēs, gan cilvēka dzīvē, gan pilsētvidē. Tas atkarīgs no vērtību paletes - ko atbalsti, ko balsti, ko turpini, ko vairo.
- No kurienes jums visu mūžu bijusi interese par latvisko dzīves ziņu?
- No mūsu zemes, no tautas.
- Daudzi piedzimst šajā zemē un tautā, bet ne visi to tā apzinās.
- Tieši tā - ne visi to apzinās. Daudzi uzskata - ja jau ir piedzimis kā latvietis, tad jau ir gatavs latvietis. Apzināšanās ir svarīga, jo - ja cilvēks sevi neapzinās, tad viņš vēl nekas nav, viņš ir tikai ceļā uz cilvēku. Ja cilvēks nezina vai arī negrib zināt, kas viņš ir, negrib būt saitē ne ar senčiem, ne ar līdzcilvēkiem, ne pats ar savu būtību, tad cilvēkam nav pašnoteiksmes. Kad palasa pārdomu literatūru, tad agri vai vēlu var uzdurties teicienam «esi pats». Tas ir pirmais, ko cilvēkam vajag darīt, - pašam noteikties, kas viņš būs šajā pasaulē.
- Jūs uzskatāt, ka ir kāda jēga tam, ka cilvēks piedzimst konkrētā vietā, konkrētā tautā?
- Domāju, ka ir gan tam jēga. Es uzskatu, ka man ārkārtīgi laimējies, ka esmu piedzimis par latvieti. Būt latvietim ir garīgs uzdevums, kultūras uzdevums. Nerunāsim aplinkus. Daudziem cilvēkiem jau gadus 15 ir bail izrunāt vārdu «latvietis». Daudzi saka, ka nodarbojas ar garīgām vērtībām, ar kultūru, bet garīgumu meklē citur pasaulē, šķiet - jo tālāk no Baltijas jūras, jo lielāks garīgums... Daudziem liekas, ka Visuma likumi Latvijā nav, tie ir Tibetā, Andu kalnos, it kā te Zemei nav gravitācijas spēka, it kā te diena un nakts neiestātos... Tas liecina par to, ka tiek kompostrētas smadzenes un cilvēki tiek programmēti, un cilvēki arī ļaujas, jo viņiem nav pašnoteiksmes, visu pieņem neapzinīgi, jo «esi pats» jau nenozīmē, ka cilvēks visu darīs pats, bet to, ka viņš cenšas sevi apzināties, ka redz sevi arī no malas, redz sevi pasaulē. Pasaule nav tikai viena dimensija, pasaule jau nav tikai šeit un tagad. Pasaule un latvietis jāskata ne tikai lineārās dimensijās, bet arī sakrālās dimensijās. Tātad - mēs esam senču turpinājums. Bieži lepojamies vai pat plātāmies, vai arī noliedzam valodu, bet mēs jau paši to neizdomājām, šīs dziesmas nesacerējām, rakstu zīmes neesam radījuši. Mums ir tik bezgala daudzkas iedots mantojumā, un mums nav nekādu tiesību vienkārši pateikt - tas nekas nav.
Vai tad šis laiks neliecina par to, ka vairums tieši tā arī uzskata?
- Ir jāstāv pāri laikam, tāpēc jau es runāju par garīgo cilvēku - cilvēku, kurš apzinās sevi laikā. Ja cilvēks apzinās sevi laikā, tad viņš domā nevis, kā tikai pazust un būt nemanāmam laikā, bet lai stāvētu pāri laikam un saglabātu vērtības. Jārunā konkrēti - mums ir ļoti pavirša attieksme pret šīm lietām. Visi mācās funkcionēt mūsdienu situācijā.
- Lielākoties tas nozīmē - materiāli izdzīvot.
- Cilvēks bez tā, ka izdzīvo, viņš arī dzīvo. Izdzīvošana ir daļa no dzīves. Ja cilvēks tikai izdzīvo, tad viņš īsti netop par garīgu būtni. Ir konkrēti vērtību orientieri, kas izdzīvošanai iedod jēgu, jo - kamdēļ tad centies izdzīvot? Neprasīsim cits no cita pārāk daudz, prasīsim katrs no sevis.
Manuprāt, āķis ir citur - kamēr mēs uz to raugāmies kā indivīdi, kā es, tikmēr kopaina ir nepilnīga, jo uz dzīvi ir jāskatās es un mēs dimensijās, ir jāatrod sadarbība starp es un mēs.
- Mēs dimensija nav populārs uzskats mūsdienu sabiedrībā.
- Piekrītu. Tāpēc jau ir vajadzīgs, lai cilvēks domātu. Ja mēs visos laikos visu, ko mums kāds stāsta, ņemam par pilnu, ja savu patību konstruējam no tā, ko citi mums saka, tad mūsu pašu nemaz nav. Patība ir jānosaka pašam.
Bieži vien par latviskumu man jautā kā par mantu, ko cilvēks ieguvis, proti, kāpēc man to vajag. Latviskums ir dabiskais rezultāts mūsu vietai pasaulē, tas ir visdabiskākais un visharmoniskākais veids, kā mums būt garīgām būtnēm un vienlaikus būt mūsdienīgiem, laikmetīgiem. Tas, ka mēs klausāmies visu, ko mums stāsta, un automātiski, nekritiski to pieņemam, tas jau nav mūsdienīgums. Mūsdienīgi būtu cilvēkiem apzināties, ka indivīds viens pats ir smilšu graudiņš, bet tauta nav smilšu graudiņu kaudze. Visa tā vaimanāšana par grūto dzīvi izriet no tā, ka mēs kā tauta, kā sabiedrība nespējam realizēt kopīgās intereses, bet kopīgo interešu formulēšana nav labais tonis. Savukārt individuālais ir labais tonis. Patiesībā mēs gribētu nacionālu valsti, nacionālu ekonomiku un nacionālu kultūru, kas ir atvērta pasaulei, bet kurai ir savas vērtības, un mēs turamies kopā kā tauta nevis tāpēc, ka mūs kāds apspiež no ārpuses, bet tādēļ, ka mums ir centrtiece kopt savas vērtības. Tieši mūsu vērtību kopšana mums ir vajadzīga garīgi pilnvērtīgai pastāvēšanai.
- Kāpēc ir nepieklājīgi formulēt kopīgās intereses?
- Tagad labais stils ir galējības. Politkorektums nozīmē melot, un pretējais nozīmē ekstrēmismu. Būtībā mēs esam aizmirsuši, kas ir centrā, un centrā ir tauta, kas veidojas no cilvēkiem, es un mēs modelis. Sabiedrība jāveido katram tās dalībniekam, un to var izdarīt tikai tad, ja apzinās es un mēs attiecības, bet tās īsi var raksturot tā - katrs es kā personība var izaugt tikai tad, kad viņš ir kādā kopībā. Klajā laukā neviena personība nekad nav izaugusi, tur izaug tikai mauglis, nekas vairāk. Un otrādi - ja nebūs personības, kas pratīs sadarboties, neapspiežot savstarpēji viens otru, tad nebūs tautas, nebūs kopības. Viens bez otra neveidojas.
- Tam, par ko runājat, ir pakļauta visa Eiropa, var pat teikt - Rietumu sabiedrība, atšķirībā no Austrumu tautām, proti, es ir bez mēs.
- Tieši tā - es ir bez mēs, tā ir šobrīd Eiropā valdošā ideoloģija. Nevar būt indivīds un cilvēce, ko mums sludina, tā vienkārši nav, Dievs pasauli tā nav iekārtojis. Ir indivīds, ir otrs indivīds, ar to saprotot sievišķo un vīrišķo, tālāk ir ģimene, dzimta, tauta... Ja uzmanīgi apjēdzam, Eiropas vērtība jau ir tā, ka tā ir tautu radītu valstu savienība, respektīvi, nacionālu valstu savienība, un tām ir jāprot sadarboties. Kāpēc tad vajadzīga valsts? Lai aizsargātu kultūru. Ja valsts neaizsargā kultūru, tad šāda valsts nav vajadzīga. Jo tautas jēga ir tā, ka tā rada kultūru, un arī valsts attaisnojums ir kultūra. Kamdēļ mums valsti vajag? Paēšanai? Ko tad mēs izliekamies? Kāpēc citās paaudzēs lēja asinis? Tagad izrādās, šī zeme nav vajadzīga.
Mēs nenovērtējam sevi, mums liekas, ka iepriekšējo paaudžu vērtības ir atstājamas pagātnē. Acīmredzot tas nāk no materiālistiskās filozofijas, no lineārās domāšanas, arī no komunistiskās internacionāles idejām, kas eleganti pārgājušas uz kapitālistiskās internacionāles idejām.
- Proti?
- Tautai nav nozīmes, svarīgi ir sajaukties.
- To sauc par kosmopolītismu.
- Kad nedaudz sāk domāt, tās ir pilnīgas muļķības. Kosmopolītisms pārtiek no tām vērtībām, ko ir radījušas tautas, turklāt realitātē tie, kas sludina kosmopolītismu, nenovērtē tautu kā tādu, neatzīst tautas lomu un vērtību. Ir arī tādi, kas kosmopolītismu sludina, bet paši nepiekopj, tieši otrādi - ir nacionāli, pat rasistiski.
- Kāpēc mūsu sabiedrībā cilvēks visu grib izteikt naudā, paņemt rokās, un, ja nevar, tad tā it kā nav.
- Jautājumi tiek uzdoti, un daudzas atbildes ir jāmeklē mūsu senču pieredzē, bet mēs uz senču pieredzi raugāmies tikai kā uz lineāro pieredzi, uz ikdienas vajadzību pieredzi. Teiksim, toreiz viņi ara ar zirgiem, tagad mēs ar traktoriem, toreiz viņiem bija vajadzīgi pasta baloži, bet tagad mēs sazināmies ar īsziņām, izmantojam telefonus. No senču pieredzes mēs neņemam sakrālās vērtības, tās, kas runā par garīgumu, par dvēseles attīstības ceļiem, par tikumību, par to, kā atrast vienotību cilvēkiem sevī un starp sevi un līdzcilvēkiem, starp sevi un dabu, starp sevi, dabu un Dievu Visumā un sevī... Vārdu sakot - iepriekšējās paaudzes mums iedevušas vairāk, nekā mēs to apjēdzam.
- Ja neapjēdzam, tad nevaram izmantot.
- Tāpēc jau es saku - mēs nenovērtējam, lai gan mums nav pamata sevi nenovērtēt, bet tas nu ir fakts - mēs sevi nenovērtējam. Dažādos vēstures posmos mums mācās virsū no Austrumiem un no Rietumiem, un vienmēr tautas gaišās galvas tikušas iznīdētas. Šis ir tāds pavarda uzturēšanas laiks, nav plašumā iešanas laiks. Jo Eiropa jau arī tik strauji mainās, un mūsu kaimiņi nekādi mierīgie nav. Ir jautājumi, par kuriem neņemos atbildēt, bet esmu pārliecināts, ka garīgo veselību mēs neatradīsim svešās mācībās, vienalga, cik miljonu tās piekopj, garīgo veselību mēs atradīsim savās tautasdziesmās un visā, kas saistīts ar tautasdziesmu vērtībām, dainu dievestību, dzīvojot uz savas zemes un savā tautā.
- Kādas varētu būt sekas garīgai neveselībai?
- Garīgā neveselība noved pie mūžīgās vainas apziņas, pie pārliecības, ka esi sodīts, pie mūžīgā neveiksminieka sindroma, pie garīgās un materiālās bārenības, pie kalpa sindroma, tas nozīmē - es labāk esmu kalps svešā zemē, bet pieēdies kalps, nekā saimnieks savā zemē, lai arī ir grūti un pamatīgi jāstrādā. Mums visu vajag tepat un tūlīt, un ātri.
- Jūs nosaucāt visu to, kas šobrīd notiek.
- Nu, jā, un tas nozīmē, ka neejam pareizus ceļus.
- Kāda ir jūsu atbilde, kāpēc skolās atsevišķā priekšmetā nemāca Latvijas vēsturi, dainas, latvju zīmes...?
- Atceros, kā pirms vairākiem gadiem skolotāji protestēja, pat rakstīja petīcijas par to, lai tikai Latvijas vēsture nebūtu atsevišķā priekšmetā jāpasniedz, jo, lūk, Latvijas vēsture esot integrēta citos priekšmetos. Manuprāt, mēs pārāk lineāri uz to skatāmies. Ja mums Latvijas vēsture kā priekšmets neeksistē, tad Latvijai nav vēstures. Protams, ir kaut kādas zināšanas par to, ka Latvijas teritorijā kaut kas ir noticis, bet, ja tas ir integrēts, piemēram, Eiropas vēsturē, tad citas valstis ir, bet Latvijas nav, kā jēdziena nav. Ja nav jēdziena, kā var bērnam arhetipiski nogulties apjēga par to, ka ir Latvija, ir latvieši.
- Daudzi saka, Latvijas valsts dzimusi tādā drūmā laikā, lietojot mūsu sarunas kontekstā iederīgu apzīmējumu - veļu laikā, tāpēc šai valstij ir tāds drūms liktenis, drūma un smaga dzīvošana.
- Domāju, ka mēs kā skaitliski neliela tauta nevarējām brīvības cīņā citā laikā uzvarēt kā tikai veļu laikā. Kādēļ? Tādēļ, ka paši veļi nāca palīgā, un tie ir tūkstoši un tūkstoši. Veļu spēks, senču spēks nāca palīgā, jo tieši veļu laikā ir vislielākā saite ar aizgājušajiem. Veļu laikā pati daba jeb pats Dieviņš palīdz ar viņiem būt kontaktā. Kuram no mums nav bijusi situācija, kad viņš domās sarunājas ar savu māti vai tēvu, vai citu tuvu cilvēku, kas vairs nav šaisaulē, un viņam arī tiek sniegta atbilde? Un tā ir viena no mūsu kultūras savdabībām, unikāla savdabība, un arī spēks. Jo nomirušie paliek pie dzimtas, dzimtā, tātad - tautā. Ja mēs sākam to nojaukt un tikai pieiet ar citu tautu mērauklām... Ir taču jāprot par sevi pastāvēt. Mūsu valsts izveidošana no pragmatiskā aprēķina viedokļa ir brīnums. Protams, arī notikumi pasaulē pavēra šo iespēju. Tomēr varam runāt arī mītiskākā valodā - Dievs un Laima mums lēma, un mēs jau arī tur bijām, tātad - mēs visi kopā.
Valstiskums parādās tautas noteiktā apziņas pakāpē. Ne ātrāk. Protams, apstākļiem, nosacījumiem un likteņiem arī ir liela nozīme, un tomēr - kamēr latvietis sevi neapzinājās par tautu, valstiskums mūsdienu nozīmē latvietim nebija dienaskārtībā, un viņš savu kultūru un valodu varēja kopt arī citos organizatoriskos veidojumos, bet tas, ka mēs nonācām līdz valstiskumam, liecina par tautas ļoti augstu attīstības pakāpi.
- Ja šī attīstības pakāpe regresē, vai iespējams zaudēt valstiskumu?
- Jā. Es piekrītu tam, ko savulaik teicis Ernests Brastiņš - ja mēs zaudējam valsti, bet saglabājas tauta, tad valsti varam atjaunot, bet, ja mēs saglabājam valsti, bet paši pazūdam kā tauta, tad nav, kas atjauno ne tautu, ne valsti. Tātad - svarīgākais mums pašiem saprast, ka esam spēks tikai tad, kad katrs kā latvietis, kā indivīds spējam savu domāšanu virzīt tā, lai mēs būtu arī tauta. Tātad mums ir tauta jākopj, tās iekšējā dzīve jāattīsta, mūsu garīgā dzīve, mūsu vērtības. Un par to nevienam nav jāprasa atļauja, nevienam nav jāatskaitās, tā ir mūsu pašu darīšana, tieši tāpat kā katrs dara savās mājās. Tas, ka laikmets uzliek visādus pārbaudījumus... bet jo spēcīgāka būs tauta, jo vieglāk tā tiks galā ar pārbaudījumiem, tie tautu nesagraus. Ja mēs kā tauta būsim vāji, mūsu garīgā veselība būs vāja, tad jebkurš, pat neliels, pārbaudījums būs smaga nasta vai pat posts. Visos variantos - tauta, mūsu garīgās vērtības, mūsu es un mēs apziņas kopšana, ir izcili svarīga lieta.
- Šobrīd dzīvojam pārbaudījumu laikā?
- Domāju, ka mēs esam turpat, kur bijām 13. gadsimtā, proti - starp lielajām Austrumu un Rietumu ietekmēm. Un šobrīd mūsu vājais punkts ir prasme sadarboties kopīgu interešu vārdā. Ir vajadzīgi ideāli, ja ir ideāli, tad mērķi ir nospraužami, un, ja ir ideāli un mērķi, tad var vērtēt mums pieejamos resursus. Kopības apziņa ir resurss pats par sevi. Ja nav kopības apziņas, tad resurss ir tikai indivīds, un tad iznāk, ka šeit mēs neko nevaram nodrošināt, ja nesadarbojamies savu kopīgo interešu vārdā. Jā, Lielbritānijā ir klāts galds, tur var kādu brītiņu veiksmīgi darboties, bet pēc kāda laika vienalga no turienes izmetīs ārā vai arī kļūsi par svešas kultūras, svešas asinsrites kopēju. Un maz ko līdzēs tas, ka svētdienās būsi latvietis un sitīsi sev pie krūts.
Neesmu politiķis, esmu mākslinieks, mana valoda ir tēlaina. Domāju, ka ir divi ceļi - vai nu mēs paliekam cieti kā pulēts granīts un mirdzam, vai arī mūs samaļ. Iespējams, ir vēl kāds variants. Ir jau bijis tā, ka pret Baltijas mazajiem dzintara gabaliņiem lielās impērijas salauza savus kara zobratus, arī tāda vēsture ir bijusi. Nezinu, kas ir Dieva padomā un Laimas lēmumā, skatot uz nākotni, bet man liekas - ja mēs paši sevi nedefinējam un paši sevi neveidojam, tad mēs neesam savas vēstures veidotāji, mēs esam tikai vēstures objekti. Un atgriežamies pie tā, ko runājām sākumā. Pašreizējā situācijā vājākais punkts ir nevis bēgļi, nevis Tramps, nevis Putins, bet mēs paši. Pārfrazējot klasiķi - tik, cik stipra būs mūsu griba, tik stipri mēs būsim. Bet griba nav tikai sažmiegtiem kulakiem stāvēt. Mūsdienās vajag dvēseles spēku, vajag intelektuālo spēku un materiālie resursi jāvirza, balstoties uz pārdomātiem lēmumiem, kas ir mūsu interesēs, bet nelaime ir tā, ka mēs kā valsts neesam formulējuši, kas ir mūsu intereses. Un nepietiek ar to, ka katrs cilvēks sev tās formulē.
- Vai spēks, kas saliedēs, nāks no ārpuses un no augšpuses, vai tie būsim mēs paši?
- Tas varētu notikt vienlaikus abos virzienos. Daudzu līderu sadarbība ir efektīvāka un spēcīgāka nekā tā vienotība, kas ir zem viena līdera rokas. Jo pietiek novākt vienu līderi, un atkal nav vienotības, bet ir pūlis. Uz desmit minūtēm mēs esam stipri, mēs esam vareni, bet pēc tam aiziet viss pa vecam. Ja mums ir daudzi mazi centri, kas spēj sadarboties, tad esam neuzvarami, tad vienmēr varam atjaunoties, kā zāle dīgst, bet ja viss ir kā viens kultūraugs, tad...
- Latvieši būs pēc 50 gadiem?
- Apgalvojumi, ka latvieši nebūs ap šā gadsimta vidu, ir programmēšana un vaimanoloģija, ar ko dažiem patīk nodarboties. Domāju, būs ne tikai pēc 50 gadiem. Tas ir skaidrs - kaut kam ir jānāk, kas mūs atkal atmodina. Padomājiet - latviešiem ir atmodu vēsture, cik daudz atmodu jau ir bijis. Garīgajā pasaulē runā par modrību, tikai lineārajā pasaulē, profānajā vēsturē runā par atmodām... Gulējām simtiem gadu un tad atmodāmies, jo kaut kas ir noticis, un tad guļam tālāk, līdz atkal kaut kas atmodina. Ā, impērija brūk, tad ir jāiet dziedāt. Ja saglabāsim garīgu modrību un pašcieņu un to audzēsim no indivīda caur ģimeni un dzimtu uz tautu, tad latvieši kā tauta vēl ilgi būs.
Kad cilvēki dzīvoja viensētās un nebija televizora, tad lielais ekrāns bija debesis vai iekšējās apziņas ekrāns cilvēka galvā, kurā tad arī veidojās pasaules aina. Mūsdienu saziņas līdzekļu iespaidā mēs skatāmies nevis debesīs vai iztēles ainas savā galvā, pat ne grāmatā, bet citos ekrānos - televīzijā, telefonā, internetā, un tie ir aizstājušies priekšā debesīm, cilvēks vairs neuztver dabas likumības, Dieva pasaules likumības. Viņš ir tik attālināts no tām un pat nemana, ka ekrāna politikas režisori ir viņa smadzeņu režisori.
- Varbūt šīs izpausmes ir kā masaliņas, kas vienkārši jāizslimo.
- Droši vien. Tomēr mēs vienalga nonākam pie tā, ka, lai izārstētos, ir jāapzinās. Jāapzinās sevi, nevis jāļaujas impulsiem. Vajag pašiem sevi noteikt.
- Jā, bet tam vajadzīgs ne tikai atpazīt izpausmes, saprast notiekošo, galu galā - pieņemt lēmumu, jāizvēlas savs ceļš.
- Tā ir, bet cilvēks alkst pēc brīvības. Mana pārliecība ir tā, ka brīvība bez piederības ir tukša skaņa. Ja esi tikai es, tad tava brīvība ir klaiņot, tad esi vēja dzīta lapa, kas klīst pa pasauli. Cilvēks, kas apzinās, ka ir saistīts ar Latvijas zemi un Latvijas valsti, nevis, kā pēdejā laikā populāri teikt, šo zemi un šo valsti, ir brīvs, jo visi pienākumi ir paša izvēlēti. Senči cīnījās par zemi, bet mēs to pametam, aizbraucot. Visu palaist vējā ir neprāts un negods. Tieši tā - negods.
- Mūsu tautā gadu desmitiem ilgi ir populārs teiciens - es mīlu šo zemi, nemīlu šo valsti.
- Nevajag uz nelgām klausīties. Es domāju, ka tas ir ļoti postošs teiciens un tas vienkārši ir jānoraida, un jārada jauni teicieni.
Un tas ir neprāts, ko mēs paši ar sevi darām. Domāju, ka mēs iziesim ļoti smagu mācību, atdursimies pie sasistas siles, vienkārši varam cerēt, ka jauna cilvēku grupa saglabās to kodolu, un, ja palaimēsies, tieši uz palaimēšanos varam cerēt, tad būs atjaunošanās. Mūs sodīs par to, ka novēršamies no sava dieva, savām dainām. Lai to apjēgtu tautas līmenī, ir jābūt līderiem, kas spēj par to runāt. Šobrīd mēs apgūstam visu ko, bet ne to, kas paši esam un kas ir mūsu dievišķais uzdevums.