Kad un kā no vairākām sentautām izveidojās latviešu tauta? Kādas liecības ir par šo procesu? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem var meklēt, aizejot uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, kur līdz septembra vidum var apskatīt izstādi Ceļā uz latviešu tautu.
Tajā apkopoti gan arheoloģiskie, gan valodniecības, gan citi materiāli, kas aptver laika periodu no 13. līdz 19. gadsimtam, kad noritēja Latvijas sentautu (kuršu, zemgaļu, lībiešu, latgaļu un sēļu) saplūšanas process un veidojās latviešu tauta.
Izstāde netapa klajā vietā - pirms tās jau bija vairākas, tajā skaitā 90. gadu sākumā - Ceļojums uz pilskalnu, kurā bija aplūkojamas izrakumos atrastās lietas. Tai turpinājums bija garš cikls ar apvienojošo nosaukumu Latviešu saknes, kas bija veltīts Latvijas sentautām: kuršiem, lībiešiem, zemgaļiem, sēļiem un latgaļiem. Izstādes notika ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, jo daļa šo tautu apdzīvoja arī kaimiņvalsts teritoriju. Sarīkota arī starptautiska zinātniska konference, izdoti katalogi, konferenču krājumi, grāmatas..., uzskaita arheologi Vitolds Muižnieks un Jānis Ciglis. Viņi norāda, ka šoruden tam visam pievienosies grāmata, kurā tiks apkopoti jaunākie pētījumi un atziņas jaunākās izstādes sakarā. Tajā aplūkojamie materiāli netiks nolikti arhīvos, liela daļa no tiem tiks izmantoti, veidojot ekspozīciju pēc muzeja atgriešanās Rīgas pilī. Bet pētījumam par latviešu tautas tapšanu sekos arī turpinājums - par ceļu uz nācijas tapšanu un Latvijas valsts izveidošanos. Tas gan vairāk būs nevis arheologu, bet vēsturnieku uzdevums, piebilst V. Muižnieks. Viņš atgādina, ka vēl šogad septembrī tiks rīkota konference, un tajā piedalīsies dažādu šīs jomas speciālisti - pirmajā dienā uzstāsies valodnieki, etnologi, teologi, sociologi un vēsturnieki, bet otrajā dienā gan pie teikšanas būs tikai arheologi.
Sarežģīts process
Gan V. Muižnieks, gan J. Ciglis atzīst, ka ceļš uz izstādi nav viegls. Materiāls aptver 13. līdz 18. gadsimtu, ir gana apjomīgs, taču pamaz pētīts latviešu etniskās vēstures kopsakarā, salīdzinot ar periodu pirms 13. gadsimta, kad mūsdienu Latvijas teritoriju apdzīvoja vairākas sentautas, un jaunākiem laikiem, kad sākās nacionālā kustība un latviešu nācijas veidošanās. Latviešu tautas veidošanās ir noritējusi ilgākā laikā, tas bijis sarežģīts process, un tajā lielu lomu spēlējušas politiskās un ekonomiskās norises, pirmkārt, Livonijas valsts izveidošanās. Sākotnēji varot runāt tikai par vairākām sentautām. Tās arī tiek minētas senajos rakstu avotos, bet jau 15. gadsimtā sāk izzust šie nosaukumi un tiek lietoti citi vārdi, piemēram, nevāci, zemnieki, laucinieki. Tad parādās jēdziens dzimtļaudis, līdz 16. gadsimtā jau tiek minēti latvieši. Taču arī tad līdz tautai vēl garāks gabals mērojams, jo sevi kā tautu latvieši sāk apzināties 18. gadsimta beigās un 19. gadsimtā, kad uzvilnī nacionālā kustība, kas veicina pašapziņas nostiprināšanos. Pašapziņa ir tā, kas pārvērš etnosu par tautu, uzsver V. Muižnieks, raksturojot šo garo ceļu, kura iezīmēšanai izmantotas etnogrāfiskās un arheoloģiskās kolekcijas, rakstu avoti un valodniecības materiāli.
Kāpēc13. gadsimts izvēlēts kā starta punkts? Tas ir laiks, kad politisko transformāciju rezultātā lēnām sāk mainīties arī sentautu tradīcijas. Tiesa, bēru rituālus šis process ietekmē mazāk - gan sēļi, gan latgaļi, gan zemgaļi un lībieši turpina savus aizgājējus glabāt tā, kā raduši iepriekš, proti, labākajos tērpos ar visām rotām, un tas ļauj tīri arheoloģiski izsekot tam, kādas izmaiņas tajās notiek. Arheologi norāda, ka zināma unificēšanās gan notiek jau tad, jo kristīgās ticības iespaidā izzūd vairāki sentautu bērnu rituāli. Piemēram, Austrumlatvijā izzūd uzkalniņu kapi, mainās kapu orientācija. Izrakumi rāda, ka viduslaikos joprojām saglabājas ievērojamas atšķirības dažādu sentautu materiālajā kultūrā, kā tas bija vēlajā dzelzs laikmetā. Piemēram, atpazīt lībiešu apbedījumus var vēl pēc 16. gadsimta - jo tajos ir atrodamas tikai viņiem tipiskas rotas. Savukārt latgaļiem un sēļiem tad vērojamas jau lielākas atšķirības, taču arī viņiem saglabājas kas tikai tiem piederošs, proti, kauri gliemežvāki, kas ne lībiešiem, ne zemgaļiem, ne kuršiem nebija ierasts rotājums.
Pārmaiņu laiks
Livonijas laiki vēl iezīmējās ar zināmu brīvību un veco tradīciju pastāvēšanu, bet 16. un 17. gadsimtu mija, sabrūkot Livonijas valstu konfederācijai, ienes nopietnas pārmaiņas pamattautu dzīvē. Arī turības līmenis, kurš vēl līdz 15. gadsimtam Latvijā kopumā nekrītas, drīzāk gluži pretēji, tad, nostiprinoties dzimtbūšanai un pazūdot brīvo zemnieku kārtai, sāk iezīmēties lejupslīde. Pirms tam blakus mūra pilīm vēl turpināja pastāvēt pilskalni jeb vecie amatniecības centri, bet jauno saimniecisko attiecību izveidošanās pārtrauc šo tradīciju. Palēnām vietējo amatnieku vietu ieņem ienācēji no citām zemēm, arī Vācijas, un viņu izstrādājumiem jau ir citas modes iezīmes. Tas redzams arī tērpos. Kurzemes/Zemgales hercogistē meitas sāk nēsāt spangu vainagus un sleņģenes (ķēžu jostas). Izzūd tik ierastās pakavsaktas un sāk dominēt riņķsaktas un sirds veida saktas. Vidzemē, kas 17. gadsimtā ir zviedru varā, pagatavo saktas ar zviedru kroņiem, kādas Kurzemes hercogistē nav sastopamas. Faktiski ap šo laiku sāk veidoties tas etnogrāfiskais tērps un rotu klāsts, ko pazīstam mūsdienās kā latviešiem piederīgu.
Valodas, sadzīves paradumu un materiālās kultūras īpatnības ietekmē ne tikai senās valstu robežas, bet arī ticības atšķirības, uzsver J. Ciglis. Ar to var skaidrot Latgales savrupību, kur izplatīts ir katolicisms. Interesanti, ka savu patību un valodu spēj saglabāt Latvijā ienākušie vecticībnieki, bet lībieši tajā pašā laikā arvien vairāk asimilējas. Visātrāk tas notiek ar Daugavas un Gaujas lībiešiem. Šī somugru tauta visilgāk savu etniskumu saglabā Salacas apkārtnē, bet Daugavas lejtecē viņu klātbūtne ir izsekojama līdz 16. gadsimtam. Par to liecina arī apbedījumos atrastie dzīvnieku un putnu piekariņi (baltiem tie nebija iecienīti). Tur, kur viņi noturējušies visilgāk, nostiprinājies arī tāmnieku dialekts. Ziemeļkurzemē viņi gan izdzīvo līdz 20. gadsimtam.
Bet par tur savulaik mitušajiem vendiem (Ziemeļkursas somugri) gan ziņas ir trūcīgas, viņu asimilācijas laiku noteikt ir neiespējami. Nav zināms arī tas, no kurienes viņi ir ieceļojuši. Katrā ziņā 13. gadsimta avotos, kas par Kurzemi ir diezgan detalizēti, ne par kādiem vendu ciemiem nav runa, lai gan vēl 11. un 12. gadsimtā par tiem ir arheoloģiskās liecības. To nosaukumi parādās 14. gadsimta otrajā pusē, bet to iedzīvotājus vairs nesauc par vendiem. Tāpēc rodas jautājums par Kurzemes lībiešu izcelsmi un saistību ar dzelzs laikmeta iedzīvotājiem - vendiem. Starp citu, kādu laiku šo zemju nosaukumā parādās Vanemā, kas liecina, ka somiskajam elementam tur ir liela nozīme. Iespējams, kurši palēnām nomāca vendus, varbūt pat pārņēma rotu tipus. Tas, ka šeit tāmnieku dialekts ir izteiktāks nekā Vidzemē, nozīmē, ka somu ietekme ir vēl stiprāka. Taču, kad un kā notikusi šī sajaukšanās, arheologi pateikt nevar - trūkst pārejas posma. Šādas mīklas uzdod vēsture, un tās atminēt reizēm pat neiespējami.
Runājot par etnisko tipu atšķirību, arheologi vairās ko apgalvot. Ar to nodarbojoties antropologi. Taču skeleta atšķirības esot - arī dažādu gadsimtu apbedījumos izmaiņas ir konstatējamas. Taču izveidot attēlu, kā izskatījās Latvijas iedzīvotāji, esot riskanti. Par kuršiem vispār esot grūti ko teikt, jo ilgu laiku viņi savus mirušos dedzināja (no 9. līdz 14. gadsimtam). Skaidrojumi, kāpēc viņi tā darījuši, esot dažādi - gan ar vikingu, gan prūšu ietekmi.
Valodas izveidošanās
Vaicāti, kā šajos laikos spēja sazināties dažādu sentautu pārstāvji, arheologi rausta plecus. To pateikt pēc arheoloģiskām liecībām, neesot iespējams. Nevarot pateikt arī, kad tieši izveidojās latviešu valoda. Superintendants Pauls Einhorns gan 17. gadsimtā min, ka te mīt latvji un viņu valoda ir latviešu valoda, taču tāds izteikums viennozīmīgi nav uztverams, jo tolaik tas tiek lietots kā līdzvērtīgs apzīmējums zemniekiem, nevāciem, lauku ļaudīm.
Tas, ka latgaliešu valoda visvairāk saglabājusi savdabību, skaidrojams ar to, ka izveidojās divas rakstu valodas (Latgalē kopš 18. gadsimta tika lietots augšzemnieku dialekts, kamēr citur - vidus dialekts), otrs - jau ar iepriekš minēto konfesionālo piederību. Katehismā, kas saglabājies no 18. gadsimta, uzsvērts, ka tas rakstīts tādā valodā, kādā runā tajā reģionā, proti, latgaliešu mēlē. Nenoliedzami, ka savu iespaidu atstāja valstu robežas - tās ierobežoja cilvēku pārvietošanos.
Par to, vai bijusi rakstība pirms krustnešu iebrukuma, abu arheologu viedoklis vairāk sliecas uz to pusi, ka nebija gan. Bijuši vien ornamentālie rotājumi. Ir gan fiksēti rūnu raksti, taču tie diez vai saistāmi ar pamatiedzīvotājiem, drīzāk skandināviem. Rakstība tomēr iet kopā ar kristietību un valsti, teic J. Ciglis. Lai gan jau senajā Jersikā varēja būt priesteri, kas mācēja rakstīt, visticamāk, viņi tolaik izmantoja senslāvu baznīcas valodu.
Pētot šos gadsimtus, esot gan dažbrīd brīnums, kā vispār latvieši spējuši izdzīvot. Kari, epidēmijas, bads dažbrīd nopļāva lielāko daļu iedzīvotāju, dažviet atstājot vien kailu zemi. Kā tomēr skaidrojams tas, ka Latvija atkal atdzīvojas? Daudz kas esot atkarīgs no cilvēku rūdījuma. Tolaik viņi spēja pārtikt no daudz mazāka pārtikas raciona nekā tagad, bet galvenais - dzimstība bija daudz lielāka. Daļa ļaužu glābās maz pieejamās vietās - purvos, mežos, un atstāja tos, kad laiki kļuva mierīgāki. Revīzijas materiāli, kas vispilnīgākie esot par Vidzemi, rādot, ka arī pēc posta laikiem lielākā daļa māju ir apdzīvotas. Šie avoti gan liek uzdot arī dažādus jautājumus, piemēram, kāpēc Vidzemē vairāk ieceļo kurzemnieki, bet ne otrādi? Tāpat, raugoties vēstures kopainā, varot teikt, ka nav ļaunuma bez labuma: dzimtbūšanas laikā zemnieku kārta bija tikai pamattauta, un tā tas palika līdz brīvlaišanai. Tāda noslēgtība pasargāja no asimilācijas ar ienācējiem - gan tradīciju, gan dzīvesveida, gan valodas ziņā. Diemžēl, līdzko latviešiem rodas iespēja «iziet pasaulē», sākas pārvācošanās un rodas tie, ko pazīstam ar vārdu kārkluvācieši. Tas pamatojams ar to, ka augstākajā sabiedrībā latvietis nevarēja izsisties. Starp citu, tas pats notika arī ar tā saucamajiem leimaņiem (brīvzemniekiem), kas viduslaikos bija izplatīti, bet, nostabilizējoties dzimtbūšanai, palēnām pārvācojās vai vienkārši izzuda, jo īpašumu vairs pārmantot nevarēja.