Nopietnas literatūras cienītājiem ir vērts uzgavilēt un pievērst skatus grāmatnīcu virzienā – Ineses Pētersones tulkojumā latviski izdots Nobela prēmijas laureāta Patrika Modiano romāns Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē.
Neesmu objektīvs, Patrika Modiano romāni mani sajūsmina, kopš, gandrīz vai Modiano stilā – neatceros vairs, kur, kādā žurnālā vai grāmatā izlasīju viņa romānu Tumšo bodīšu iela. Ilgu laiku, līdz rakstniekam piešķīra Nobela prēmiju, es pat neatcerējos, par ko bija šis darbs, bet es atcerējos sajūtu, to lasot, un nodrebēju, dzirdot uzvārdu Modiano. Izklausās nenopietni? Tomēr esmu pati nopietnība.
Lai gan, manuprāt, viņš visu mūžu raksta vienu nebeidzamu romānu, tas, kā viņš to dara, ir satriecoši. Cilvēks bez atmiņas, cilvēks, kurš izmisīgi pūlas atcerēties kaut ko būtisku, kas pagaisis no viņa smadzeņu krokām, ir plaši izmantots tēls gan divdesmitā, gan divdesmit pirmā gadsimta kultūrā. Tomēr veids, kā to savos romānos izspēlē Modiano, ir īpašs stāsts pāri citiem, neraugoties uz to, ka varu piekrist – arī Holivudas kinoindustrija šo tēmu savulaik apspēlējusi visnotaļ iespaidīgi.
Arī Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē varonis rakstnieks Žans Daragans ir kārtējais atmiņu zaudējušais un pagātni meklējošais tēls, kurš, kaut kāda iemesla dēļ norobežojies no pasaules, vada savrupu dzīvi, ko pats izvēlējies. Tiktāl viss šķiet gandrīz kā tādā klasiskā romānā pie normāliem reālistiem, tomēr tālākais aiziet pa nedaudz biedējošu, fascinējošu tumšas maģijas apvītu ceļu, kurā lasītājam, kas nonācis teksta gūstā, ir dota vien brīvība minēt – vai attēlotais ir realitāte, vai varbūt varoņa slimā prāta labirintos dzimusi izdoma. Salīdzināt vienmēr ir bīstami, tomēr savā ziņā Modiano, rādot varoņa mokošo atcerēšanās procesu, kas nevienā no latviski tulkotajiem darbiem tā arī nav vainagojies ar pašu galveno – atcerēšanos, panāk līdzīgu efektu kā Edgars Alans Po savos stāstos, kuru varonis iesaista lasītājus neatgriezeniskajos prātā jukšanas procesos. Līdzīgu klātbūtnes efektu savos romānos panāk Francs Kafka, nu kaut vai te var pieminēt Dž. Dž. Džilindzera iestudēto Ameriku, kur nonākt uz tvaikoņa klāja Ņujorkas ostā ir vieglāk nekā uz tā nenonākt.
Varu pieņemt, ka daudzos gadījumos asociācija ar romāna varoni ir pilnīga (ne jau velti par rakstnieku tā jūsmo pasaule), jo Patrika Modiano tekstiem piemīt, manuprāt, hipnotisks efekts. Iespējams, tas neiedarbojas uz visiem lasītājiem, tomēr tie, kuri nonāk vārda maģijas gūstā, šajā romānā iemiesosies Žanā Daraganā un kopā ar viņu mocīsies minējumos par kādiem seniem atmiņu uzplaiksnījumiem. Protams, autors nekautrējas izmantot dažādus tumšus mājienus par aizmirsto pagātni, tomēr viņa romānu īpatnība ir tā, ka tajos virmo vien tumšo noslēpumu nojausma, nevis reāli tumšas darbības. Arī Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē vēsta par kādu senu slepkavību, tajā uzpeld personāžs, kas, iespējams, ir melis un šantāžists, bet īsti pat nevar saprast, vai viņš ir reāls cilvēks, vai iedomu fantoms, jo pazūd no grāmatas tikpat pēkšņi kā uzradies. Daragans klīst pa sava pazaudētā un atrastā atmiņu blociņa lapaspusēm, meklējot no aizmirstības iznirušo atmiņu lausku kopsakarības, tā arī nenonākot pie kāda īpaša rezultāta – process ir svarīgāks par ieguvumu. Iespējams, Patrika Modiano hipnotiskā prasme slēpjas spējā savirknēt svarīgos vārdus tik stiprās ķēdēs, ka tajās nav nekā lieka. Varbūt viņa panākumu pamatā ir kādi intuitīvi uztaustīti psihoanalītiski efekti, kas, atklājot varoņa bezapziņas labirintus, iedarbojas uz lasītāja zemapziņu, radot fascinējošo klātesamības sajūtu. Bet kāda gan tam nozīme? Galvenais ir lasīšanas piedzīvojums, un šajā grāmatā tas ir.
Vēl noteikti jāpiebilst, ka Modiano romānam ir izcils ceturtā vāka teksts. To tiešām der izlasīt pēc tam, kad pats darbs jau pabeigts. Kā, vai tiešām viss ir tik vienkārši, vienā nelielā rindkopā pasakāms? Ja tekstam noņem tā maģiju, tad pāri paliek vienkāršas lietas. Tikai tas vairs nav teksts.