Kā jau katru gadu – galvenā un svarīgākā ziņa literatūras pasaulē nāk no Zviedrijas Karaliskās akadēmijas. To var salīdzināt ar uzvaru olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionātā. Turklāt, ja sporta veidu ir daudz, tad rakstniecībā zelta medaļu saņem tikai viens autors no visas pasaules. Šogad Nobela prēmijas laureāts literatūrā ir francūzis Patriks Modiano.
Negaidīti
Karaliskās akadēmijas lēmums šogad nāca diezgan negaidīti un ierastās ažiotāžas pavadīts. Par laimi, vismaz beigušies tie laiki, kad akadēmijas locekļi savā starpā debatēja (ķildojās) tik ļoti, ka vairākkārt pārcēla balvas izsludināšanas datumus. Pēdējos gados šādi incidenti, kas parasti ļoti kaitina visas pasaules preses pārstāvjus, vairs nenotiek. Tomēr pārsteiguma elements bija, jo, kā jau ierasts, pēdējās dienās pirms laureāta pasludināšanas pasaules medijos tika izteikti visdažādākie minējumi par to, kurš tad saņems Nobela prēmiju literatūrā. Jāpiebilst, ka paši akadēmiķi par šo jautājumu nekādu informāciju izpaust nedrīkst, to neparedz balvas nolikums. Tomēr tas netraucē bukmeikeriem pieņemt derības, literatūras ekspertiem prognozēt, bet žurnālistiem veidot savus materiālus.
Jau kuro gadu starp potenciālajiem favorītiem tika minēts japāņu kulta rakstnieka Haruki Murakami vārds. Tā notika arī pērn, bet aizpērn viņa iespēja saņemt balvu bukmeikeru kantoros tika vērtēta pat kā desmit pret vienu! Kā reāli, bet stipri vien mazāk ticami šā gada pretendenti tika piesaukti arī kenijietis Ngugi Va Tihongo, alžīriešu rakstniece Asija Džebara, arī čehs Milans Kundera, tomēr atšķirībā no pērnā gada, kad arī balvas saņēmēja Alise Manro vismaz bija starp iespējamajiem favorītiem, šoreiz bukmeikeri savās prognozēs pamatīgi aizšāva garām mērķim.
To, cik kādam kaut ko piešķirt reizēm ir pat neiespējami grūti, liecina viszinošā statistika. Šā gada februārī Karaliskā akadēmija esot saņēmusi 271 pieteikumu, kas pēc formālās papīru izvērtēšanas tika samazināts līdz 210. Turklāt 36 rakstnieki no «īsā saraksta» tika nominēti pirmoreiz. Iedomājieties to grāmatu kalnu, ko akadēmiķiem nācās izlasīt! Salīdzinājumā VKKF literatūras nozarē ekspertiem vienā konkursa kārtā ir jāizlasa apmēram simt projektu aprakstu ar pievienotiem fragmentiem.
Eļļu prognožu ugunī šogad pielēja arī Horācs Engdāls, viens no astoņpadsmit akadēmiķiem, kurš lemj par Nobela prēmijas piešķiršanu. Viņš intervijā franču laikrakstam La Croix sarunāja pietiekami dīvainas lietas, vēršoties pret dotācijām literatūrai un apgalvojot, ka «literatūras radīšana un jo sevišķi literatūras radīšana Rietumos šobrīd kļuvusi sklerotiska», acīmredzot piemirstot, ka pašu Ziemeļvalstu literārie produkti pasaules tirgos, tostarp Latvijā, turas, vienīgi balstoties uz pamatīgām valstu, fondu un izdevniecību dotācijām. Pēc šādiem tekstiem šķita, ka šogad, balvu piešķirot, gaidāms kas revolucionārs, tomēr izvēle piešķirt balvu lieliskajam franču rakstniekam Patrikam Modiano drīzāk gan liecina par akadēmiķu nepiekāpību Haruki Murakami karstasinīgo fanu spiedienam.
Pirmās reakcijas
Pēc ziņas, ka Nobela prēmiju literatūrā šogad saņem Patriks Modiano, Latvijā pavisam noteikti bija viens ļoti laimīgs cilvēks. «Es jūtos tā, it kā pati gandrīz būtu šo prēmiju dabūjusi,» Neatkarīgajai teica Patrika Modiano romānu latviešu tulkotāja Inese Pētersone: «Tā ir fantastiska sajūta, ka romānu autors, kuru esi tulkojusi, izpelnījies tik augstu godu, es tiešām priecājos!» Jāpriecājas ir arī latviešiem, jo, pateicoties Inesei Pētersonei, mums ir trīs Patrika Modiano darbu tulkojumi. Daudzās valstīs pagājušajā nedēļā tika uzdots jautājums – kas gan ir šis Patriks Modiano? Jāpiekrīt Inesei Pētersonei, rakstnieks nudien nepieder pasaules kulta un bestselleru rakstnieku listei, kurus pazīst visi, viņš darbojas daudz augstākas raudzes literatūras līgā. Kā kanālam France24 ekspresintervijā atzina Ņujorkā dzīvojošais Prusta eksperts Antuāns Kompaņons, Modiano zina literatūras cienītāji un studenti, bet galīgi nepazīst plašs lasītāju loks.
Ļoti sarūgtināti par notikušo, protams, bija Haruki Murakami fani (toties priecājās viņa noliedzēji). Iemesls būt īgniem bija arī angliski rakstošās pasaules pārstāvjiem. Gan Britu salu, gan ASV lasītāji kurnēja, ka jau atkal Karaliskā akadēmija esot ignorējusi šo valstu rakstniekus, un mierināja sevi ar domu, ka pēdējos gados pamanīti tiekot vismaz bijušo koloniju pārstāvji. Īpaša ņemšanās ir vērojama arī par to, ka akadēmiķi jau gadiem ignorējot amerikāņu rakstnieka Filipa Rota kandidatūru. Ko te lai, piemēram, saka Zviedrijas kaimiņvalsts Somijas lasītāji (viens Nobela prēmijas literatūrā laureāts visā balvas vēsturē) vai latvieši, vai igauņi, kuri laiku pa laikam nominējuši to vai citu autoru, bet balvu nav ieguvuši vispār. Protams, ka līksmo Francija. Starp citu, apbrīnojami! Patriks Modiano ir tikai vienpadsmitais (!) laureāts, kas nāk no šīs rakstniecības lielvalsts un literārās modes strāvojumu diktētājas vēsturē, kurā allaž valdījusi ģeniālu rakstnieku pārpilnība.
Nopietni
Raksturojot Patrika Modiano daiļradi, Inese Pētersone ne bez pamata saka – «viņu nevajag daudz». Rakstnieka daiļrades manieri varētu salīdzināt ar labu espresso, ko pasniedz Parīzes un Romas kafejnīcās. Maza krūzīte, viens divi malciņi, bet, ja mēģināsiet dzert to litriem, tas labi nebeigsies.
Patriks Modiano ir ļoti spēcīgs vārda burvis. Viņa grāmatas ir tikpat nelielas kā kapučīno krūzītes, bet teksti darbojas hipnotiski. Tie pārņem lasītāju savā varā. Ir sajūta, ka esi nonācis kādā film noir valstībā vai melnbaltajā fotofilmiņā, kurā fiksēti senu dienu attēli, kam ir noteikta secība, bet nav zināms, kāpēc tā ir tieši tāda un kālab fotogrāfijas uzņemtas. To, kā Patriks Modiano strādā ar vārdu, pilnā mērā izbaudīju šajās brīvdienās, kad pārlasīju romānu Tumšo bodīšu iela. Fascinējošs vēstījums, mīkla, kas tā arī netiek atrisināta. Tā centrā ir privātdetektīvs, kas pūlas atcerēties savu pagātni. Viņš nezina, kas viņš ir un ko viņš darījis. Visas atmiņas ir kaut kur pazudušas, un var nojaust, ka tas noticis kaut kāda briesmīga notikuma iespaidā. Brīdī, kad pagātnes puzle ir puslīdz salikta, romāns beidzas, neatbildot uz pašu galveno. Šajā darbā ir tas, kā tik ļoti pietrūkst daudzām grāmatām – nepieciešamības domāt pēc tam, kad tā ir aizvērta. Tieši nepieciešamība, jo šajā ziņā liela izvēle lasītājam, kurš ticis līdz beigām, nav dota. To pašu var apgalvot arī par romāniem Vistālāk no aizmirstības un Jaunība, jaunība, un jāpiekrīt Guntim Berelim – ir sajūta, ka Patriks Modiano visu laiku raksta vienu un to pašu grāmatu. Varbūt šī nerunīgā un savrupā autora personiskā dzīve glabā kādu jaunības drāmu, kas franču, itāļu un ebreju asinīm apveltītā Patrika Modiano dzīvē ir pilnīga iespējama Otrā pasaules kara pieredzes dēļ?
Ja iesiet uz bibliotēku, es neieteiktu tagad paņemt visu Modiano un izraut vienā rāvienā. To, protams, var, trīs romāni, nieka četrsimt lappušu, bet nevajag! Patrika Modiano īstā jauda atklājas pakāpenībā. Varbūt, ja latviski varētu izlasīt visu, ko radījis gana produktīvais Modiano, rastos citas sajūtas, bet ir tā, kā ir. Šāgada Nobela prēmijas laureāts beidzot ir rakstnieks, kurš vēl sasniedzis tikai septiņdesmit gadu slieksni un atšķirībā no pērnā gada laureātes pirms tam nav nācis klajā ar paziņojumu, ka beidz savu literāro karjeru un dodas pensijā. Turklāt noticis gandrīz neticamais – balvu saņems autors, kura darbi tikpat kā nav tulkoti angļu valodā.
***
Patriks Modiano
• Franču rakstnieks, 2014. gada Nobela prēmijas laureāts literatūrā
• Latviski Ineses Pētersones tulkojumā izdoti trīs romāni Tumšo bodīšu iela (1992), Jaunība, jaunība (1999), Vistālāk no aizmirstības (1999). Viņa romāni tikuši publicēti arī žurnālā Karogs
• Saņēmis vairākas prestižas Francijas literārās godalgas, tostarp Gonkūru prēmiju, tiek dēvēts par mūsdienu Marselu Prustu
• Vienpadsmitais Nobela prēmijas literatūrā laureāts no Francijas. Svinīgā apbalvošanas ceremonija notiks 10. decembrī Stokholmā,
bet balvas naudiskā izteiksme ir astoņi miljoni zviedru kronu
• Tiek raksturots kā nerunīgs un noslēgts cilvēks, kurš nekontaktējas ar presi
http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/10/15/hipnotiska-sapna-meistars-patriks-modiano