KULTŪRA: Grāmatu pasaules olimpiāde

Šonedēļ Frankfurtē notiek lielākais gada notikums grāmatu pasaulē – starptautiskā grāmatu mese, kuru savulaik kāds pazīstams latviešu izdevējs ne bez pamata nosauca par grāmatniecības olimpiskajām spēlēm. Pirmajā mirklī, vērojot smaidīgos, labsirdīgos, nereti brilles valkājošos lasītāju pūļus, ir pagrūti noticēt sportiskai intrigai, tomēr, ticiet vai ne, aiz tā visa tiešām slēpjas stingra organizācija, ārkārtēja spriedze un koncentrācija. Kā olimpiskajās spēlēs.

Viesu valsts statusā šogad ir Indonēzija, par tās ekspozīciju uzrakstīšu pēc atgriešanās Latvijā, bet milzīgā izstāde fokusējusies uz tādām lielajām tēmām kā Āzija, Zinātne, Izglītība, Bērni, Autorizdevumi, Tiesības un licences, Māksla un dizains. Pirms došanās uz Vāciju zinātāji teica, ka Frankfurti nevar salīdzināt ar citiem grāmatu tirgiem, tā esot jāredz pašam. Pirmoreiz tur nonākot, jāatzīst – viņiem ir taisnība.

Nežēlīga konkurence

Jau trešdienas rītā, kad mese vēl tikai sākās un dažviet vēl nebija līdz galam iekārtoti stendi, īsts bišu strops valdīja milzu paviljonā, kurā pie maziem franču kafejnīcu stila galdiņiem sēdēja neskaitāmu literāro aģentu un pārstāvniecību darbinieki. Tieši te, nevis publikai domātos nacionālajos stendos, tiek tirgotas tiesības izdot neskaitāmu autoru darbus. Darījumi tika slēgti tā, it kā aģenti te nakšņotu jau gadiem. Tā ir Frankfurtes meses neredzamā, bet, iespējams, svarīgākā daļa.

Galvenā atziņa – grāmatu tirgū valda nežēlīga konkurence. Tā ir ilūzija, ka tur kāds tāpat vien nopirks mazas valsts literatūru, ko pārstāvēs kaut kur maza stenda apakšējā plauktā nolikta nelielas tautas valodā izdota grāmata bez laba tulkojuma. Globālajā tirgū ir jāiespiežas ar plecu vai atsperot tā durvis, nevis ar pieklājīgu – vai jūs, lūdzu, būtu tik laipni?

Pārsātinātajā tirgū gribētāju tikt pamanītiem ir daudz. Tomēr, paradoksāli, Frankfurtes izstādē varēju vērot arī dažas vāji apmeklētas prezentācijas. Kāds autors lasīja savu vācu valodā izdoto darbu trim sirmām kundzītēm. Nedaudz tālāk diskusiju telpā runātāju bija vairāk nekā klausītāju, bet visu vainagoja stends Āzijas paviljonā, kur uzstājās sirms vācu profesors, kas stāstīja par no japāņu valodas tulkoto Otrā pasaules kara drāmu. Viņu klausījās vien kādi desmit korespondenti no dažādām Āzijas valstīm. Kāpēc tā?

Vainīga sīvā konkurence! Apmeklētāju straumes izstādes pirmajās dienās (darba nedēļas vidus) sāk plūst ap pusdienlaiku, bet prezentēties gribētāju Frankfurtē ir tik daudz, ka daļa no viņiem pieņem ļoti neizdevīgus pasākumu laikus. Acīmredzot prezentēt grāmatu Frankfurtes mesē skaitās tik prestiži, ka šis fakts ir svarīgāks par apmeklētāju daudzumu un jebkādu loģiku. Tomēr nedomājiet, ka vācieši būtu kūtri! Ja agrajās rīta stundās pasākumus baudīju nesteidzoties, tad jau ap divpadsmitiem varēju būt priecīgs, ka uz populārākiem notikumiem varu nolūkoties kaut pa gabalu iztālēm. Prezentācijas ir ļoti apmeklētas, un publikas interese ir pamatīga, klāt izspraukties grūti.

Autori, antikvariāts

Frankfurtē nevar nepamanīt to, ka, neraugoties uz milzīgo izdevēju konkurenci, autors ir ļoti mīlēts. Vairākus stendus rotā plakāti – gaidām autorus, meklējam autorus, atbalstām jaunos autorus, meklējam jaunus izdevējdarbības projektus u tml. Rietumu pasaulē grāmatu industrija ir nopietna lieta. Katrs sapņo atklāt kādu jaunu līdz šim nezināmu Denu Braunu. Daži tos aktīvi meklē to autoru vidū, kas paši izdod savus darbus – tā ir viena no Frankfurtes lielajām tēmām.

Šogad Frankfurtes mesē kā jaunums bija antikvariāta sadaļa ar stingru apsardzi – īsts ceļojums senajā grāmatu mākslas pasaulē, kurā visu noteica grāmatu izdevēja meistarība, mākslinieka tvēriens un roku darbs, nevis modernās tehnoloģijas. Antikvariātu skatoties, atmiņā ausa ainiņas par padomju laiku beigu Rīgas antikvariātiem un tur redzamo bagātīgo piedāvājumu vācu valodā. Visticamāk, tas toreiz, atdots par sviestmaizi, aizplūda Vācijas virzienā. Tāpat pārsteidza faksimilizdevēju stendi. Par tiem varētu izrakstīties pārākajā pakāpē, tomēr diezin vai lasītājam radīsies pareizais iespaids – galvenais tomēr ir klātbūtnes efekts.

Kaimiņu sniegums

Interesanti bija aplūkot Latvijas kaimiņvalstu stendus, kas reizumis izskatās krietni dārgāki, jo tā ir iespēja salīdzināt un saprast, kā uz šī fona prezentējamies mēs. Protams, lielās tautas – krievi, poļi – aizņem pamatīgas teritorijas, jo var to atļauties. Krievijas stendā pasākumi no pusdienlaika dārd gandrīz nonstop režīmā, tomēr no dažas tur aplūkotas grāmatas dveš tik specifiska padomijas atrauga, ka tīri vai šķiet, tūlīt no skapja izkāps personiski Leonīds Iļjičs.

Ukraiņi savukārt liek akcentu uz politisko situāciju. Uzraksts Maidans ir pamanāmāks par uzrakstu Ukraina un visām grāmatām kopā ņemtām. Pārsteidza dārgais Gruzijas stends. Arī greznā Azerbaidžānas ekspozīcija, jo īpaši tūrisma prospekti par Kalnu Karabahu. Ļoti respektabls šķiet igauņu stends, gan noformējuma, gan satura ziņā. Savukārt Baltkrievija… Vairākkārt lēnā solī nogāju gar tās stendu, cerībā kaut kur pamanīt šā gada Nobela prēmijas literatūrā laureātes Svetlanas Aleksijevičas vārdu vai fotogrāfiju, tomēr nespēju to saskatīt.

Latvijas stends

Uz Frankfurti izlidoju kopā ar ziņu par Valsts Kultūrkapitāla fonda atklāto 73 000 eiro iztrūkumu Latvijas Literatūras centra (LLC) saimniecībā. Sajūta pēc vēsts saņemšanas lidostā epastā bija, maigi izsakoties, dīvaina. Tomēr diezin vai Frankfurte pamanīja kādas ar literatūru saistītas nevalstiskās organizācijas problēmas Latvijā. Nacionālo stendu rīko Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra sadarbībā ar virkni organizāciju, LLC, protams, ir to sarakstā. Latviešu saimniecība, ja arī Frankfurtes mērogā ne pati spožākā, pēc noplukušas bārenītes neizskatījās. Pētot ar kritiskāku skatu, protams, varētu vaicāt, kāpēc plauktos bija tās grāmatas, kādas tur bija, tomēr situācijā, kad Latvijas literatūras tulkojumu politikas galvenais īstenotājs saņēmis pelnītu diskvalifikāciju par līdzekļu izsaimniekošanu, par to debatēt nav jēgas. Jādomā, kā rīkoties tālāk.

Latvijas stendu šogad papildina multimediāla ekspozīcija par Raini un Aspaziju, kas martā tika atklāta Jūrmalas pilsētas muzejā. Vārds multimediāls kopš Runājošo akmeņu laikiem izmaksu dēļ izklausās netikumīgs, tomēr, cerams, tik traki nav. Frankfurtē Latvijas stendā izveidota neliela (daži kvadrātmetri) telpa. Tajā iespējams paklausīties Raiņa dzeju angļu valodā, pašķirstīt Zelta zirgu vācu valodā abstrakta video, valodas jūras pavadībā. Uz nebeidzamā apmeklētāju skudru pūžņa fona izstāde iebliež pa smadzenēm, jo uzrunā personiski. Pavēroju apmeklētājus – to nav daudz, bet viņi tiešām klausās. Ir lieliski, ka Latvija spēja atvest uz Frankfurti šādu stendam neikdienišķu greznību, izrādot cieņu mūsu klasiķiem. Jācer tik, ka apmeklētāji neiedomāsies pajautāt, ko Rainim blakus dara Aspazija – viņas tekstu atdzejojumi neskan, jo tā īsti nav atdzejoti…

Frankfurtes meses galvenā vērtība tomēr nav publikas pārpildītie stendi. Tā ir izdevēju savstarpējā komunikācija, kas parasti notiek klusākās izstāžu kompleksa vietās un beidzas bez skaļa salūta. Cik veiksmīga Frankfurte būs šogad, par to varēsim pārliecināties pēc gada vai diviem, kad šķirsim vaļā izdotās grāmatas un varbūt arī pamanīsim kādu jaunu tendenci mūsu grāmatniecībā. Skaidrs ir viens, kaut reizi izlaist Frankfurti grāmatniekiem nozīmētu to pašu, ko noņemt iespēju Latvijas hokeja izlasei piedalīties pasaules čempionātā.