Nobela prēmija literatūrā – baltkrievu rakstniecei Svetlanai Aleksijevičai

Zviedru karaliskā akadēmija vakar pasludināja savu verdiktu par to, kam šogad tiks piešķirta pasaulē prestižākā literārā godalga. Jaunās Nobela prēmijas laureātes baltkrievietes Svetlanas Aleksijevičas (1948) vārds, iespējams, pārsteigs arī ne vienu vien Neatkarīgās lasītāju, tomēr lēmums ir tieši šāds.

Teikt, ka tas nāk kā zibens no skaidrām debesīm, nav iegansta. Pēdējo gadu laikā Aleksijevičas uzvārds vairākkārt bijis minēts drošāko prēmijas pretendentu lokā, tomēr nedaudz dīvains varētu šķist akadēmiķu politiskais lēmums laikā, kad prezidents Lukašenko no «pēdējā Eiropas diktatora» kļuvis par «Rietumu pasaules draugu un atbalstītāju».

Svetlana Aleksijeviča darbojas dokumentālās žurnālistikas žanrā un savas karjeras laikā veikusi vairākus nesaudzīgus pētījumus. Dažas no šīm grāmatām, piemēram, Černobiļa. Lūgšana (Jumava, 2011), Cinka zēni (Jumava, 2014) izdotas arī latviešu valodā, tomēr šie darbi nav bijuši pārāk populāri, kaut interneta vidē komentāros tie vērtēti ļoti augstu. Problēma tā, ka autores izvēlētā vēstījuma forma – pamatā traģisku notikumu aculiecinieku dokumentālais stāstījums (Afganistānas karš, Černobiļas katastrofa, Otrā pasaules kara patiesā seja) nav izklaides lasāmviela, kas būtu viegli lietojama pēc grūtas darba dienas relaksācijas nolūkos. Viņas darbos ir daudz baisu, patiesu, pat zvēriski patiesu notikumu epizožu, kaut vai kara veterānu stāsti par vācu sieviešu izvarošanu Berlīnē.

Karam nav sievietes seja un Pēdējie liecinieki bija grāmatas, kas padarīja Svetlanu Aleksijeviču par pazīstamu autori. Šie darbi laisti klajā 1985. gadā pēc gariem neizdošanas gadiem, un nevarētu teikt, ka viņa ar tiem iemantotu lielu slavu, drīzāk nepatikšanas. Atmodas gaisotnē tiem sekoja Cinka zēni (1989), Nāves valdzinātie (1993), Černobiļas lūgšana (1997, latviešu versijā Černobiļa. Lūgšana), Pēdējie liecinieki. Solo bērna balsī (2004), Second hand laiks (2013).

Svetlana Aleksijeviča sāka publicēties krievu un baltkrievu valodā, drīz vien izpelnoties teju vai disidentes slavu. Baltkrievijā prezidenta Lukašenko valdīšanas laikā viņas grāmatas netiek izdotas. Zviedru akadēmijas lēmumā teikts, ka balva Svetlanai Aleksijevičai tiek piešķirta par daudzbalsīgu rakstīšanas manieri, kas ir piemineklis ciešanām un drosmei mūsu laikos. Viņa ir četrpadsmitā autore balvas pastāvēšanas vēsturē, iespējams, pirmā, kas vairāk ir nevis rakstniece, bet publiciste, dokumentālās prozas meistare.