Piektdien, 2. oktobrī VEF Kultūras pilī ar Rolanda Atkočūna izrādi Es neesmu Rapaports, kas tapusi pēc Herba Gārdnera tāda pat nosaukuma lugas motīviem, 127. sezonu atklās M. Čehova Rīgas Krievu teātris. Pagājušo piektdien notika teātra kolektīva sapulce, uz kuru bija aicināti arī žurnālisti. Bet piebildīšu, ka tikai tie, kas atnāca laikā.
Dažas minūtes pēc noliktā sapulces sākuma, Eduards Cehovals, retoriski jautājot, vai tad ja žurnālists, var ierasties ar novēlošanos, aizslēdza zāles durvis, jo kavētāji traucēja viņam teikt runu. Vēlāk gan durvis tika atslēgtas, taču trauslās cerības, ka šīs izdarības ir spēle, galīgi izgaisināja teātra direktora uzbrukums kādai krievu preses žurnālistei, kas kareivīgi mēģināja skaidrot objektīvos kavējuma iemeslus. Eduards Cehovals skarbā balsī noskaldīja, ka teātris savu dzīvi žurnālistiem nevar pakārtot.
Uzrunu sākot, teātra direktors paziņoja – kamēr citi samazina trupas, Rīgas Krievu teātris papildina, jo darbā pieņemta tā saucamās Dailes teātra 9. studijas absolvente Dana Čerņecova. Pēc tam teātra Eduards Cehovals atskaitījās par pagājušo sezonu. Viņš sacīja, ka nevienu no aizgājušajā sezonā tapušajiem iestudējumiem, «kā saka, mēslainē neizmetīsi – visi ir repertuārā.» Viņš arī atgādināja, teātra trupa braukusi viesizrādēs uz Vitebsku un Jaltu, kolektīva smieklu un aplausu pavadīts, jūsmoja par to, kā publika viņus uzņēmusi, par brīnišķīgo Melno jūru un teātri, kurā spēlējuši.
Lai arī sākumā šķitis, ka naudas nav un tāpēc jaunas izrādes šosezon neiestudēs, tomēr noticis citādi. Kā jau tas teātrī mēdz notikt, uzradušās ļoti labas lugas, ko nevar neiestudēt, skaidroja Rīgas Krievu teātra vadītājs. Pirmizrādes gaidāmas jaunā gada janvārī un februārī, jo šogad neko vairs nevarot paspēt. Nākamā gada sākumā Rīgas Krievu teātrī pirmizrādes būs Ineses Mičules, Valentīna Maculēviča un Leonīda Beļavska iestudējumiem.
Emocionālus izsaucienus un skaļus aplausus raisīja direktora paziņojums, ka martā teātris dosies viesizrādēs. Eduards Cehovals pastāstīja, ka Kijevā un Odesā jau apskatījis gan vietas, kur spēlēs, gan viesnīcas, kurās trupa dzīvos. Arī saistībā ar teātra rekonstrukciju direktoram bija labas ziņas vēstāmas – Rīgas domes nākamā gada budžetā ir paredzēta visa darbu pabeigšanai nepieciešamā summa. Rekonstrukcijas darbi ritot ļoti labi un pat apsteidzot termiņus. «Vācu speciālisti, kas montē skatuves tehnoloģijas, ir izbrīnīti par mūsu celtniekiem, par to, cik ātri, kvalitatīvi un profesionāli viņi strādā», kolektīvam ziņoja Eduards Cehovals.
Savas uzrunas nobeigumā viņš sacīja: «Es zinu, kas jūs gaidāt no manis komentārus par laivu, kurā visiem [teātriem] par šauru.
Mums nav nekādu plānu A, B un C. Mums ir tikai viens plāns – strādāt, strādāt pēc iespējas intensīvāk. Ja kolektīvs godīgi dara savu darbu, mums ne no kā nav bail. To atcerieties.» Uzklausot aktiera Andreja Možeiko jautājumu, vai saistībā ar citu teātru iespējamo slēgšanu, teātris ir gatavs būt solidārs, Eduards Cehovals precizēja, ko šajā gadījumā nozīmē solidaritāte: «Iet ar plakātiem ielās? Neesam! Pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka lēmums par jebkuru valsts iestāžu slēgšanu ir valsts funkcija. Tiek slēgtas skolas, slimnīcas, teātri. Valsts to nolemj un ļaudis, kas pārstāv valsts varu, pauž par to savu viedokli, tas kļūst publisks un par to atbild. Kultūras ministrs pateica par trim liekajiem teātriem, pēc tam sacīto atsauca, pēc tam vēl ko. Tāpēc es nekad neapspriežu valsts rīcību. Tas ir bezjēdzīgi. Domāju, ka arī jebkuras protesta akcijas ir bezjēdzīgas, jo dzīve visu saliek savās vietās. Ja teātrim nebūs naudas, tas tāpat nevar pastāvēt. Ja mums neiedos naudu, nu un kas – darīsim ko citu. Individuāli – lūdzu, vari būt solidārs, bet kolektīva līmenī tas nenotiks. Un ne jau tāpēc, ka no kaut kā baidāmies. Vienkārši man kā teātra vadītājam šajā jautājumā ir sava pozīcija un es to pateicu. Un cik es zinu, neviens teātris netiek slēgts.»
Pēc tam teātra direktors kolektīvam pavēstīja, ka no 1. oktobra aktieru atalgojums būs tāds, kāds bija no pagājušā gada 1. janvāra, un izteica nožēlu, ka nevar atgriezties līmenī, kāds bija pirms tam.
Uz jautājumu, vai teātra direktors ir paudis savu viedokli saistībā ar beidzamā laikā publiskajā telpā izskanējušo informāciju par Rīgas Krievu teātri, piemēram – Jāņa Siliņa viedokli par teātra «nekādo» māksliniecisko līmeni, Eduards Cehovals atbildēja: «Lūk šo paziņojumu teātris neatstās bez ievērības. Tiek gatavota atbilde, no kuras būs skaidrs, kāds ir teātra līmenis.» (Skaļi aplausi.)
Kāds žurnālists mēģināja noskaidrot, kāda tagad ir Rīgas Krievu teātra un KM komunikācija [slēgšanas draudu ēnā], un direktors atbildēja: «Brīnišķīga. Kāda bija, tāda ir.» Viņš uzsvēra, ka Ints Dālderis par Rīgas Krievu teātra slēgšanu neko nav teicis.
Uz Neatkarīgās jautājumu, kā viņš redz teātra pastāvēšanu pie plānotā kopējā dotāciju samazinājuma no septiņiem miljoniem uz diviem miljoniem 2010. gadā, Eduards Cehovals sacīja: «Galīgie skaitļi vēl nav skaidri. Katrs ministrs cīnās par savu budžetu un nezinu, kā veiksies mūsējam. To, kā dzīvosim, mēs sapratīsim tad, kad šī summa būs zināma. Mums ir īpaša situācija, vēl pusgadu jādzīvo bez mājām. Esam jau sagatavojuši budžetu 2010. gadam, ņemot vērā jauno ēku, jo to taču vajag to atklāt. Tur būs pilnīgi cits štats, platības, kas pieprasa citu budžetu. Kamēr nav zināma dotācijas summa, panikai nav iemesla.»