Par Nacionālā teātra jauniestudējumu "Uguns un nakts": Ko Spīdola saskata Lāčplēsī?

Spīdola un Lāčplēsis Nāvessalā. Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa un Uldis Anže satikušies Viestura Kairīša iestudējumā © Kristaps Kalns

Skatīties Viestura Kairiša Uguni un nakti ir piedzīvojums, kura laikā nomainās pretēju iespaidu kārtas – interesanti, garlaicīgi, spēcīgi, plakātiski. Domāt par šo izrādi ir saistošāk nekā to skatīties.

Uguns un nakts ir reti iestudēta luga, jo ciets rieksts režisoram. Kā šo pirms simt gadiem operas libretu konkursam rakstīto darbu šodien atslēgt mūsdienu cilvēkam saprotamā veidā? Tāpēc jo lielāka ir intriga – kā režisors interpretē Raiņa simboliskos tēlus, kuras idejas viņam šķiet būtiskas un kāpēc?

Nevar prasīt, lai katrs skolā būtu lasījis lugu. Varbūt tikai kaut kas pa ausu galam dzirdēts, tāpēc izrādes programmiņā nodrukāts Raiņa vēstulē literatūrkritiķim Jānim Jankavam rakstītais, kurā paskaidrots, kas ir kas. Citēšu saīsināti: «Ja gribat materiālu substrātu Lāčplēsim, tad tas varētu būt proletariāts, kurš faktiski nesis visas šķiru cīņas un arī elpas garu, bet vienmēr atslābis, kad valdošā šķira nomierinājās. (..) Laimdota ir ikreizējais ideāls katrā attīstības lokā; līdz ar viņas sasniegšanu iestājas miers un pieticība. Zināms, katrā lokā Laimdota ir citāda, bet viņas kustības tendences ir vienmēr tās pašas. (..) Spīdola ir pretspēks, kas dzen pāri par ideālu (Laimdotu), Spīdolas un Laimdotas cīņa ved uz ideālu nākošā lokā.» Veidojot izrādes dramaturģiju, Raiņa lugas tekstu apstrādājusi Ieva Struka, liekot skanēt vācu, krievu un franču valodai. Bet Viestura Kairiša veiktā Raiņa tēlu revīzija un no tās izrietošā deheroizācija izslēdz kādu nebūt pozitīvismu no sērijas «latvieši var».

Viesturs Kairišs jau no pirmās ainas, kas notiek guļamistabā ar spoguli un baltu gultu centrā, konsekventi risina un attīsta lugā ierakstīto Lāčplēša miega tēmu. Reiņa Dzudzilo veidotajai telpai transformējoties, gulta 1. daļā ceļo atbilstoši lugas darbības vietām, kas uz skatuves realizētas mājas fasādes izskatā. Tai ir divas versijas – gaiša blokmāja ar tautu naktstērpos pie logiem, kas attiecas uz nosacīto realitāti, kā arī vecāka un drūmāka paskata nama fasāde ar aizmūrētiem logiem, kas norāda uz simbolisko nakts – tumsas teritoriju. Lāčplēsis žāvājas, atkārto, ka ir noguris, un ļaujas miega dieva Morfeja skavām.

Ulda Anžes Lāčplēsis nav nekāds spēka mitriķis un raisa kaut ko starp smaidu un smīnu. Izrādes sākumā viņš izskatās kā tikko no lāča migas izkāpis neandertālietis, kurš, ieraugot sievieti, bolās uz to kā pirmo reizi šādu dzīvu būtni ieraudzījis. Lielu daļu izrādes laika Lāčplēsis pavada, staigādams baltajās garajās apakšbiksēs un ar tajās sabāztu kreklu, runādams par savu spēku, izskatās pēc primitīvas «sila jest, uma ņenada» pārliecības un dižmanības iemiesojuma. Tieši tā, kā lugā Kangars par Lāčplēsi saka: «Viņam tik spēks bij, bet prāta necik.» Un šādā interpretācijā nav vajadzības nodarbināt fantāziju, meklējot formu, kā Spīdolai parādīties Lāčplēsim «ābelē visā spožumā», lai viņš to ieraudzītu – atliek viņai uzvilkt efektīgu Kristas Dzudzilo radīto mirguļojoši zeltītu tērpu, uzkāpt uz ledusskapja, demonstrējot kleitas velci, un izskatīties kā operas dīvai.

Liels aktiera sasniegums ir tas, ka Lāčplēsis visu izrādes laiku, acīmredzami sekmīgi socializējoties un izkūņojoties no garīgi mazattīstīta īpatņa tēla un izrādot domāšanas procesa pazīmes, saglabā nezināmā lieluma iespaidu. Viņa spēks ir transcendentāls, cīņa nav tik daudz fiziska, cik mistiska spēka izpausmes. No vienas puses, viņš ir tik prognozējams kā terminators, kas (no Laimas) iestellēts uz kara jeb iznīcināšanas programmu. No otras puses, viņš iemieso mītu par spēcīgo varoni (tautu), kas ir un paliek mīts, ko Viesturs Kairišs satriec pīšļos. Un pati ideja par latviešu dzīvi mītos (par savu čaklumu, darba tikumu utt.) ir ļoti rosinoša. Lāčplēsi nevar skatīt atrauti no aklā Melnā bruņinieka, kas Viestura Kairiša interpretācijā un Artura Krūzkopa atveidojumā ir interesants – cilvēks bez sejas. Tas ir pretspēks, kas var pieņemt jebkādus vaibstus. Aina ar zārku un abu spoguļošanos man bija jaudīgākā visā izrādē, kas ļauj domāt par Lāčplēsi un Melno bruņinieku kā dvīņiem, kas vienmēr kopā saistīti. Lāčplēša, Melnā bruņinieka un Astrīdas Kairišas Laika veča līdzīgie ceļotāju tērpi (pirmā doma gan bija par Sprīdīša kloniem) norāda uz piederību vienai ciltij. Gundars Grasbergs Kangara lomā precīzi izzīmē mērķtiecīga līdēja raksturu, un viņš ir viens no mūžīgo izdzīvotāju sērijas, kurā var pieskaitīt arī Jāņa Skaņa Aizkraukli, Ulda Norenberga Burtnieku.

Maijas Doveikas Laimdotas noslēpumainā daudznozīmība robežojas ar abstraktumu, līdz otrās daļas Latvijas politiskā teātra parodijā iegūst konkrētākas pašpietiekamības izpausmes kā Lāčplēša laicīgā vadoņa gara radiniece ar īstermiņa domāšanu.

Kairiša izrādes centrs un notikums ir Guna Zariņa Spīdolas lomā, kas paceļas pāri plakātiskajam rāmim, kurā ielikta laicīgajā telpā – baltajā militārās uniformas stilizācijā ar galifē biksēm raisa ļoti tiešas asociācijas ar 20. gadsimta totalitāro sistēmu līderiem. Aktrise veido apjomīgu tēlu attīstībā, gan iemiesojot liktenīgo sievieti, gan ideālu, gan radot asociāciju ar Nīčes pārcilvēka ideju, ar ko bija aizrāvies Rainis, radot savu nākotnes cilvēka koncepciju. Viņas Spīdola, šis brīvais radošais gars, negūst zemes formu, ar kuru savienoties, lai «būtu nepārvarams pasauls spēks». Finālā viņas skats zālē jautā – vai te ir vairs par ko cīnīties. Vai pienācis gals bez jauna sākuma?

Filozofiskam domas lidojumam režisors apcērt spārnus ar klišejām un banalitātēm. Laimdota guļ ledusskapī, raganas masturbē gultā – kapā, bārstoties ar zemi, masturbē arī velni cīņas karstumā, krievs piekauj tulci Lāčplēša un Laimdotas pieņemšanā, mirstošā Kangara asiņaino spļaudekli uz kabatas lakatiņa paņem mazs puika...

Viestura Kairiša pieredze operu režijā likusi tās paņēmienus piemērot dramatiskā teātra izrādei, kas dod gan ieguvumus, gan zaudējumus. Viņš izvēlas Rainim Vāgnera mūziku, un abi milži sadzīvotu pat ļoti labi, ja režija neaizietu Vāgnera mūzikas pavadā. Vietumis tā skatuviskajām norisēm piešķir epohālu iedarbību, bet mūzikas un dzejas rimta saskaņošana arī rada neveiklo situāciju, ka aktierim jāgaida īstā vieta, kad sākt savu sakāmo. Tāpēc pagaidām vietām dzirdama deklamēšana, kas domas skaidrībai par labu nenāk.

Satumsumi, mainoties ainām, sākotnēji ir diezgan īsi, kas, saspēlējoties ar darbībām ap spoguli, rada mistikas un sapņa klātbūtni – ka realitāte mijas ar iztēli, bet visa nakts ar tās cīņām ir kāda galvā. Ir pieteiktas divas pasaules, kas saplūst kopā. Taču pauzes kļūst garākas (lielāki pārkārtojumi, vairāk cilvēku), kas savukārt darbību fragmentē. Nav spriedzes, no kuras tumsas pauzēs atgūties, lai gatavotos nākamajai devai, tāpēc jāgarlaikojas, pētot krēslā blāvošo skatuves portāla zeltu. Un fantazēju par to, ka aktieri varētu būt apveltīti ar operas solistu vokālajām prasmēm un dziedātu – būtu jauda, kuras pietrūkst. Bet galvenais jautājums, uz kuru atbildi neguvu, un kas, liekot ticēt uz vārda, vedināja darīt pretējo – kāpēc Spīdolu piesaista Lāčplēsis?

Svarīgākais