Mana dzīve ir raiba, skarba un skaista

«Aktiera profesijā arvien ir jārisina iekšējais monologs un vienmēr ir jārunā ar kādu, vienmēr ir jāatbild jautājumi par sevi, par tēlu. Cilvēkam, lai dzīvotu, nepieciešams ne tikai gaiss, bet arī iekšējais monologs. Es runāju pats ar sevi, pats sev uzdodu jautājumus, pats sev atbildu. No monologa, iespējams, kādreiz veidojas arī dialogs,» saka Mārtiņš Vērdiņš, kurš pirms dažiem mēnešiem nosvinējis savu 73. dzimšanas dienu.

 Aktieris, kurš jau 15 gadu ir bez sava teātra. «Tas, ka es neesmu teātrī, nenozīmē, ka tieši tur man obligāti vajadzētu būt un tāpēc, ka es tur neesmu, manī būtu tukšums. Es esmu aktieris un arī nomiršu kā aktieris.»

– 2006. gadā klajā nāca jūsu sarakstītā grāmata par savu dzīvesbiedri – aktrisi Mirdzu Martinsoni, nupat dienasgaismu ieraudzījusi grāmata par paša dzīvi Epizodes. Vai tā tapusi aiz gara laika vai mēģinat sakārtot savas atmiņas, pašam sev uzdot un atbildēt jautājumus par notikušo?

– Tā nevar teikt, ka grāmata tapusi aiz gara laika. Skolas laikā es nebiju visai cītīgs skolēns, tomēr man padevās angļu valoda un domraksti. Dzelzs priekškara dēļ es angļu valodu nevarēju pielietot, taču savu patikšanu rakstīt esmu saglabājis visu mūžu – esmu fiksējis dažādas domas un epizodes. Domas pierakstījis esmu visu mūžu un visu rakstīto saglabājis savā lielajā rakstāmgaldā. Nu tās esmu izvilcis ārā. Kad režisoram Eduardam Smiļģim prasīts, par ko ir viņa izrādes, viņš esot atbildējis: «Cilvēka ceļš pa dzīvi», un arī man tā gribas teikt, ka šī grāmata ir vienkārši mans ceļš pa dzīvi, jo kurš tad var visu tik precīzi izķidāt. Es brīnos par saviem kolēģiem, kas var tik daudz un populārzinātniski izteikties par dzīvi, par savu esamību un par lomām. Mana dzīve ir raiba, reizē skarba un skaista, es esmu dauzīts un pliķēts, esmu pat dabūjis ar zābaku starp acīm, bet ir arī bijuši skaisti mirkļi.

– Grāmatas sākumā esat iekļāvis savu astroloģisko karti un astrologa skaidrojumu par jūsu personību. Kāpēc tik drosmīgi un pat atklāti visas kārtis uzreiz liekat galdā?

– Varu piekrist gandrīz visam, ko astroloģe par mani skaidrojusi. Ticu arī tam, ka cilvēks šajā pasaulē nāk ar savu uzdevumu un ka bērni izvēlas savus vecākus. Saviem vecākiem es esmu vēlais bērns, tieši tāpat kā mani bērni man. Mana māte esot teikusi, ka abi ar vīru cerējuši, ka vēl viens bērns, jo man ir vecāks brālis Zigurds, abus atjauninās jeb, kā mūsdienās saka, – restartēs dzīvi. Iespējams, tā vairāk domāja māte, nevis tēvs. Tiesa, es neesmu saudzējis savus vecākus, bieži vien esmu daudz grēkojis, un tas skāris arī viņus. Man dzīvē bijuši drūmi periodi, kurus varētu raksturot kā bruņinieka cīņu ar zaļo pūķi. Pēc drūmajiem periodiem, kad varētu atkal ar pilnu krūti strādāt, man sākās sevis sodīšanas mokas. Protams, teātris ir kolektīvs darbs un jāstrādā ir, tomēr... Lieli grēki bija jau tad, kad strādāju Nacionālajā teātrī, un manam tēvam [aktierim Mārtiņam Vērdiņam senioram – L. R.], cik nu tas bija iespējams, nācās kompensēt un mazināt to negatīvo, ko biju radījis.

– Jūs ar ārkārtīgu mīlestību rakstāt par savu bērnības vietu Zolitūdi, ko grāmatā saucat par Solitūti.

– Tur bija mans patvērums. No dzīves negācijām un, iespējams, arī pašam no sevis. Tur es gāju pa smilšainām ieliņām, apkārt krūmi, korintes, ceriņi, sunīši un simtgadīgas mājiņas, un cilvēki, kas mani pazina... Solitūdē es varēju noslēpties. Ja ģimene būtu palikusi dzīvot Avotu ielā 9, kas atrodas gandrīz pie pašas Marijas ielas, iespējams, es pavisam citādāk raudzītos uz dzīvi. Mans draugs un aktieris Vazdiks Uldis bija centra čalis, un atceros, ka es reizēm klausījos un brīnījos par daudz ko. Es, piemēram, nezināju, kas ir zilie... Jo es jau biju no laukiem, no Solitūdes, biju daudz kautrīgāks un daudz ko arī nezināju...

– Jūs uzņēma Aktieru fakultātē vēl tad, kad mācījāties vidusskolā un paralēli tai apmeklējāt sagatavošanas kursus Mākslas akadēmijā. Vai tagad varat teikt – labi, ka tā?

– Tā bija – es gāju mācīties pie gleznotāja Borisa Bērziņa un nemaz nedomāju par stāšanos aktieros, bet viens gadījums... Likteņa lēmumi ir neizdibināmi. Tādā pašā situācijā, kādā biju es – skolēns, kurš, nepabeidzis vidusskolu, stājās augstskolā, bija arī Helga Dancberga, kuru neuzņēma, un Ausma Kantāne, kuru uzņēma, bet abas kļuva par aktrisēm. Tomēr man jāsaka – tas bija mans ceļš, un aktieris palikšu līdz mūža galam.

– Skatoties uz jūsu lomām gan teātrī, gan kino, jāatzīst – lai gan esat bijis nešpetnais puika, profesijā esat gana lolots.

– Nevaru žēloties, tomēr man ir sajūta, ka kādam esmu traucējis, un bieži vien arī nedabūju tās lomas, ko gribēju, bet pie tā lielākoties pats biju vainīgs. Tomēr, kas to zina? Nevaru teikt, ka Ričardu III es nedabūju tāpēc, ka biju piedzēries, bet kādu citu lomu man noskauda... Zinu, ka manā Dailē šobrīd iestudē Šekspīra Ričardu III; kā man patika un vēl joprojām patīk tā loma, tajā ir milzīgs spēks un jauda, un, protams, to nevar salīdzināt ar daudzām lomām, kas mūsdienās aktieriem ir jāatveido, kuras es apzīmēju ar vārdiem «nav iekšā». Atceros, kā pēc izrādēm aktieris Eduards Pāvuls kāpa pa trepēm, reizēm bija sajūta, ka viņš nupat uzplēsis plēsumu, kā līdumu nolīdis, tik noguris, piekusis... Tāds ir aktiera darbs, tādas ir jaudīgas lomas.

Tomēr – es nevienu nenosodu par to, kas noticis ar mani, tikai sevi, jo tās bija manas problēmas ar alkoholu, ne kāda cita.

– Kāpēc tad nesaņēmāties kaut ko mainīt, jo motivācijas – lomas, bērni –, kā vārdā to darīt, jums taču bija?

– Nebija spēka. Man visu laiku šķita – salāpīšos un tad būs citādāk. Atceros, ka kaut kur dzeltenajā presē bija ziņa par to, ka es ārstējoties no alkoholisma. Bet no alkoholisma nevar izārstēties, tajās trakajās mājās var ieiet, lai pārtrauktu dzert, un tikai pārtraukšana ir vienīgais veids tikt vaļā...

Tomēr būtu muļķīgi nožēlot to, kas ar mani noticis. Jā, varēja būt citādāk, bet tad man vajadzēja būt prātīgākam.

– Vai nevar iemācīties prātīgi dzert alkoholu?

– Nē, tāda spēja vai prasme cilvēkam vai nu ir dota, vai arī ne, bet iemācīties to nevar. Nekādā gadījumā!

Pirms kāda laika es biju galīgi izplūdis, pat nevarēju uzkāpt otrajā stāvā... Atnāca mans dēls, nelamājās, bet paņēma mani pie rokas, aizveda pie pazīstamas māsiņas, tad aizveda uz man jau pazīstamo vietu Hospitāļu ielā, pats sarunāja visu ar dakteriem... Pēc tā gadījuma es sapratu, ka savu puiku nedrīkstu piemānīt... Bet nu jau man ir arī gadi.

– Kāda bija aiziešana no Dailes teātra?

– Gāju garām teātra dežurantam, bet viņš man lika iet pie direktora, un es jau zināju – nekas labs mani negaida. Direktors atklāti pateica, ka viņam vajag manu štata vietu, un manā vietā pieņēma Jāni Reini, kurš vēlāk no Dailes teātra aizgāja līdzīgā veidā... Es nevienu nevainoju, tikai sevi, bet zinu, kāpēc tā sanāca... Teātris jau nav vienīgais, kas man blakus bijis, ir arī attiecības, jo īpaši – ar sievietēm. Sarežģījumu brīžos mans ceļš mani vienmēr aizvedis pie vienas dāmas raibā kleitā – pudeles. Kad attiecībās man bija saskaņa, tad pudele tika atstāta novārtā, un tad arī tapa manas labākās lomas teātrī. Nu, vājas gribas cilvēks esmu... Atceros, manas klases audzinātāja par mani teica, ka esmu pārgalvīgs un pārdrošs, kas nedomā, pirms dara.

Pēc aiziešanas no Dailes teātra mēģināju kaut ko darīt, lai neizkristu no profesijas, – ieskaņoju grāmatas neredzīgajiem, bet pēc tam domāju, kā pelnīt iztikšanai, un izgāju apsardzes kursus.

Atceros, aktieris Arkādijs Feldmanis stāvēja kādas vairumtirdzniecības bāzes apsardzē, viņam bija tāda zila forma, kuru viņš bija salocījis, ielocījis un izveidojis tā, lai tā atgādinātu vācu oficiera formu. Arkādijs Feldmanis bija lielisks aktieris, strādāja vispirms Nacionālajā teātrī, pēc tam Valmieras teātrī, starp citu, tieši tāpat kā es. Viņš bija un palika aktieris līdz mūža pēdējam brīdim, lai arī bija jāaiziet no teātra tās pašas ligas dēļ...

– Šis būtu jūsu laiks teātrī?

– Jebkurā laikā teātrī var atrast jēgu, kam pieķerties, kā jebkurā darbā. Un ir jāmāk atrast.

– Jūsu debija kino ir astoņu gadu vecumā – puika uz plosta filmā Rainis (1949). Kā vērtējat savas attiecības ar kino? Ja skatās lomu sarakstā – latviešu kino zelta laikos jums ik gadu bijis pa pāris kinolomām.

– Ja aktierim ir savs režisors, tad viņam arī veidosies labas attiecības ar teātri, kino, televīziju vai radio. Režisors, kas saskata kaut ko īpašu aktierī. Domāju, ka par savu režisoru es varu saukt Arnoldu Liniņu, arī Alfrēdu Jaunušanu, kuram gan es daudz pāri nodarīju un pēcāk vairākkārt lūdzu par to piedošanu. Savukārt kino mans režisors bijis Varis Brasla, es tā uzdrošinos teikt. Arī Aloizs Brenčs mani ņēma savās filmās, varbūt lomas nebija dižas, bet darbs man atradās.

– Kam jūs tagad, kad bērni lieli, dzīvojat?

– Meita mācījās psiholoģiju, bet šobrīd interesējas par astroloģiju, domā par braukšanu uz Indiju, bet dēls Mārtiņš Matīss mācās Turībā tūrisma biznesu. Es jau gribētu, lai man būtu kāds mazbērns, bet, izskatās, bērni turpinās ģimenes tradīciju par vēlajiem bērniem... Patiesībā visai ģimenei grūti sanākt kopā – es dzīvoju savu vecāku mājā Solitūdē, sieva ar meitu – dzīvoklī netālu, bet dēls – kopā ar draudzeni. Bērniem ir sava dzīve, un tas ir normāli. Vienīgais, ko es vēl gribu paveikt, ir – sakopt vidi ap sevi, savu vecāku māju, kurā es dzīvoju. Un vēl man gribas arī gleznot.

– Nejūtaties vientuļš?

– Pagaidām mani netraucē tas, ka... Tomēr... var jau mīlēt vientulību, bet tikai tad, ja zini, ka kaut kur kāds tevi gaida. Pagaidām vēl man liekas, ka mani gaida.

Kamēr es varu kustēties un varu kaut ko darīt, un ko darīt man vēl ir daudz, kaut vai izdzīvošanas jomā, tikmēr man nav, par ko skumt. Kad redzu cilvēku ratiņkrēslā, vienmēr saku paldies Dievam, ka es vēl kustos pats. Par ko tad lai es pārdzīvoju? Ka vairs nestrādāju Dailes teātrī?