Bijušais militārais analītiķis: Ja mums uzbrūk, neleģitīmi mēģina ko atņemt – mums ir jāpretojas
 
©Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency

Ar kādu atzīmi šobrīd var novērtēt Latvijas aizsardzības spējas? Bijušais militārais analītiķis un neformālā militārā bloga Vara bungas autors Mārtiņš Vērdiņš spriež – esam ceļā no slikti uz gandrīz apmierinoši. Lai pretiniekam pat negribētos mēģināt, jāparāda, ka mums ir daudz cilvēku, kas gatavi izrādīt pretestību, ka viņi var kļūt pa īstam nikni, ka viņiem ir ar ko šaut un viņi zina, kā to dara. Vieskaravīri mūs pagaidām piesedz, un ir īstais brīdis lāpīt robus aizsardzībā. Taču 4% no IKP nudien būtu pārspīlējums.

- Putekļi pēc Trampa un Putina tikšanās nosēdušies. Vai mēs esam notirgoti?

- Jā, putekļi nosēdušies, un labi, ka mēs nerunājām uzreiz pēc Helsinku samita, jo sākumā noskaņojums bija diezgan bēdīgs. Bet, kad Tramps atgriezās mājās un satikās ar to pretspiedienu un komentāriem, kas pavadīja viņa vizīti Helsinkos, tad situācija mums jau sāka šķist cerīgāka. Viņš ar savu administrāciju ir nonācis zināmā izolācijā. Tā ir labā ziņa. Bet stratēģiskā sliktā ziņa ir tā, ka Putinam ar to troļļošanu tikšanās laikā, ar it kā nejauši izmestām frāzēm, izdevās pārcelt nesaskaņas uz Savienoto Valstu iekšieni. Amerikas pusē ir iesēta nenoteiktība. Tramps vairākos punktos ir atkāpies no saviem iepriekšējiem vārdiem. Helsinkos viņš runā par Krievijas iejaukšanos ASV vēlēšanās, bet, atbraucis mājās, saka: jūs mani nepareizi sapratāt, es pārteicos. Par to viņš dabū vēl lielāku kritiku, jo neviens nesaprot, kuri vārdi ir tie īstie. Tad viņš nedraudzējas ar Eiropas Savienību un pasludina bezmaz vai tirdzniecības karu. Klāt piejauc arī NATO izdevumus. Nepaiet nedēļa, un viņš jau atkal ar Junkeru bučojas un paziņo, ka viss ir vislabākajā kārtībā. It kā jau varētu teikt, ka šī nenoteiktība ir viņu iekšējā padarīšana, bet tā ir arī mūsu drošības problēma. Karavīri, militārie štābi, NATO militārais līmenis - viss ir gatavs un darbojas kā pulkstenis. Kolosāli! Tikai jautājums par politisko lēmumu, vai nepieciešamības gadījumā tas būs vai nebūs. Pagaidām demokrātiskajās valstīs tomēr politiķi nosaka, kā izmanto bruņotos spēkus, nevis otrādi. Latvijas interesēs būtu vienota, monolīta Amerikas Savienoto Valstu elite, gan militārā, gan politiskā. Kaut kāds kopsaucējs viņu uzskatos par attiecībām ar Krieviju.

- Laikam tie bija zviedri, kas uzreiz pēc tās tikšanās izsecināja, ka Baltija jau gatavojas karam.

- Tā bija viena apskatnieka reakcija, bet tendence pareizi uztverta. Mums nevis jāklausās kaut kādos spilgtos politiķu citātos, bet jāskatās, ko reāli dara kaimiņi. Ir jāskatās uz netiešiem signāliem. Pretkuģu raķešu nolikšana tajā pašā Gotlandē un Gotlandes pulka atjaunošana nav skaļi notikumi, ko visi apspriež tviterī. Tie ir reāli soļi. Un līdzīgus sper arī Krievijas puse. Viņiem Somu līcī pieder dažas salas, un pēdējā laikā tās aktīvi tiek izmantotas mācībās. Desantēšanās uz salām, specvienības izsēdināšanu un pēc tam izfiltrēšana no salas. Ja saliekam šīs aktivitātes uz laika līnijas, iezīmējas skaidra ar politiķu paziņojumiem nesaistīta tendence. Bruņotie spēki gatavojas.

To pašu var pateikt arī par somiem, vienīgi viņus grūtāk nolasīt. Somi visu laiku ir bijuši gatavi. Ja nu vienīgi savu retoriku tagad pamainījuši no totālās aizsardzības uz visaptverošu aizsardzību, ko pie mums arī ļoti mīl piesaukt. Tikai viena nelaime. Visaptverošā aizsardzība somu izpildījumā balstās uz totālo aizsardzību, kas attīstīta iepriekšējos gados. Mēs gribam ielēkt tajā visaptverošajā uzreiz.

- Ar ko tā Latvijas gadījumā atšķiras?

- Jā, es pats arī gribētu redzēt šo te visaptverošās aizsardzības definīciju. Visticamāk, tā tiks dota nākamajā valsts aizsardzības koncepcijā, ko pieņems jaunā Saeima. Šīs koncepcijas ir ļoti veselīgi lasīt, jo principā valdībām no tām nevajadzētu novirzīties. Ja vari pieķert ministriju darām ko pilnīgi pretēju valsts aizsardzības koncepcijā rakstītajam, kaut kas nav riktīgi. Katra koncepcija labi atspoguļo tā brīža drošības situāciju valstī un uzskatus politiskajā elitē. Es te uz lapas izvilku laukā citātus.

2001. gads, tātad ne tik sen: «NBS lielums kara laika situācijai noteikts 50 000 karavīru apjomā. Uz 2008. gadu ir paredzēts sasniegt spējas mobilizēt 32 300 karavīru lielu spēku.» Tolaik vēl tikai sapņojām par NATO. Un tad mēs sākām tuvoties NATO.

- Un pateicām, ka mums nevajag daudz karavīru, mums vajag tikai kvalitāti.

- Jā. «Prioritāra ir spēju kvalitāte, nevis spēku apjoms.» Zemessardzei 2003. gadā atvēlēta objektu apsardze un citas atbalsta funkcijas, bet 2008. gadā Zemessardze pēkšņi jau īsteno valsts aizsardzības funkcijas vienlīdzīgā līmenī ar regulārajiem spēkiem. 2012. gadā viss tāpat turpinās, jo Gruzija veiksmīgi aizmirsta. Un tad nāk Ukraina! Oi, oi, oi! Te beidzot notiek pilnīgi pretējais. 2016. gada koncepcija: «Nepieciešams palielināt NBS skaitlisko sastāvu.» Tas ir principā pilnīgā pretrunā ar iepriekšējo koncepciju, bet labi parāda izmaiņas politiskā vēja virzienos.

Tāda sajūta, ka 2001. gadā valsts reāli sāka gatavoties aizsardzībai. Kad vēl nekas nebija droši zināms par dalību NATO un situācija tiešām bija bīstama. Izdomāja, ka mums vajag 32 000 karavīru. Bet, lai šitādu daudzumu noliktu ierindā uz laukuma, reāli vajadzētu trīsreiz vairāk apmācīt, jo paņemt no rezerves visus nav iespējams.

- Kāpēc tā? Aizbrauks uz ārzemēm vai nomirs?

- Arī tas, bet daži vienkārši nobīsies! Viena lieta ir uz mācībām ierasties, bet otra iet reāli karot. Tas ir pilnīgi normāli, ka no visa lielā rezerves daudzuma reāli izdodas iesaukt tikai kādu trešo daļu.

- Tad mēs nonākam pie galvenās problēmas. Latvijas aizsardzību pašlaik nodrošina tikai 1% iedzīvotāju. Ko ar to var izdarīt? Tagad skolās organizē militāro apmācību, mēģina vairot rezerves karavīru skaitu, taisa dažādus pilotprojektus. Tas viss šķiet par sīku. Vai patiesībā nebūtu jārunā par OMD - obligātā militārā dienesta ieviešanu?

- Šobrīd pat lielākie optimisti neuzskata, ka mēs Latvijā varētu ieviest vispārīgu karaklausību kā Igaunijā. Labākajā gadījumā kā Lietuvā un Zviedrijā, kur tiek iesaukti vispirms brīvprātīgie, bet pārējie tikai tik, cik pietrūkst. Bet te arī gribu atgādināt komandiera Kalniņa teikto - mēs neatkāpsimies no principa, ka Latvijas aizsardzība balstās uz brīvprātību.

Es paredzu, ka X stundā pie bāzes vārtiem sanāks ļoti labi cilvēki ar degošām acīm un vēlmi aizstāvēt Dzimteni. Teiks - mēs gribam aizstāvēt valsti ar ieročiem rokās. Tad mēs viņiem uzdosim jautājumu - ko jūs protat? Un viņi atbildēs - vispār jau neko neprotam. Tāpēc, ja, piekasīgs jurists būdams, iedziļinos šajā tēzē, ka Latvijas aizsardzību mēs balstām uz brīvprātību, militāro sagatavošanu šai brīvprātīgajai aizsardzībai mums tomēr vajadzētu daļēji uzspiest. Likt cilvēkam mācīties, lai tajā brīdī, kad viņš izdomās, ka grib brīvprātīgi iesaistīties valsts aizsardzībā, viņš būtu pietiekami apmācīts un kompetents. Un, ko nozīmē pietiekami apmācīts, tas vidējais aritmētiskais sen jau ir izrēķināts. Kareivja līmenim tie ir septiņi, astoņi mēneši klātienē. Un speciālistam līdz vienam gadam.

- Tas nav izdarāms skolas apmācībā.

- Nav gan. Bet nav arī jēgas strīdēties ar ministriju par to, vai skolā vajadzētu kaut ko mācīt un - vai brīvprātīgajiem piedāvāt apgūt rezerves karavīra kursu. Virziens jau ir pareizs. Taču galvenais, kādi ir standarti un - vai mums tos karavīrus vajag dabūt gatavus tūlīt un tagad. Vai mēs varam 50 gadus pagaidīt.

- Droši vien nevaram.

- Te atkal jāatgriežas pie politiskās situācijas. Vēl nesen atlika tikai kaut ko iepīkstēties par NATO līguma piekto pantu, un uz mani skatījās kā pēdējo ķeceri. Jā, tā ir svētā govs, bet jāsaprot, ka arī 1949. gadā tā definīcija garantēja vienīgi to, ka «dalībvalstis apspriedīsies». Daudzi politiķi sola - mēs reaģēsim jebkurā gadījumā, bet īstenībā to tā droši varētu teikt tikai amerikāņi. Pārējie diskutēs, skatīsies viens uz otru, konsultēsies. Tā ir politisko lēmumu pieņemšanas problēma.

- Eiroparlamentā politiķi daudz runā par Eiropas armiju. Ka tāda nav iespējama, ka tāda nav vajadzīga, tik daudz runā, ka rodas iespaids, ka šāda armija jau tiek būvēta.

- Es domāju, lielās valstis, kurām ir reāls militārais potenciāls, 10 reizes to pārdomās, un laikam pirmā, kas šaubīsies, būs Vācija. Arī Spānija un kodolvalsts Francija. Viņām tas zināmā mērā nozīmētu suverenitātes atdošanu. Turpretim mums faktiski nav ar ko riskēt. Viss, kas notiek centralizācijas jomā, mums nāk tikai par labu. Vienoti standarti, vienota kārtība. Kopš 2004. gada esam iekšā NATO, bet neviens no mums neko neprasīja. Nesekoja, vai mūsu štābi ir sertificēti. Tā kā tagad Kājnieku brigādes štābs ir sertificēts. Un tieši tādai pašai sertifikācijai jānotiek attiecībā uz katru bataljonu, katru kaujas vienību. Vai rota spēj darboties? Vai tai ir viss bruņojums? Vai karavīri ar šo bruņojumu prot rīkoties? Vai viņi spēj sadarboties? Vai viņiem ir sakari? Un ja mēs vēl šo profesionālo standartu ekstrapolēsim uz Zemessardzi, tur daudz kas interesants atklāsies. Varbūt arī nepatīkams. Ko nozīmē sertifikācija, ļoti labi zina tie zemessargi, kas gatavojās dežūrai Eiropas Ātrās reaģēšanas grupā. Ļoti labi zina arī Slovēnija. Tur brigādes sertifikācija izgāzusies kā veca sēta, par ko viņu NBS komandieri noņēma no amata. Tātad, ko es gribu teikt - tā Eiropas armija nozīmētu, ka mums būtu jāiekļaujas kaut kādā vidējā, bet ļoti foršā standartā.

- Bet kāpēc NATO tādu nenodrošina?

- Tāpēc, ka tiklīdz mēs nokļūstam kaut kādās kopīgās struktūrās ar NATO, darbojas politiskais līmenis. Un, ja pēc pēdējā samita un Helsinkiem mums jāsāk kasīt pakausis - kas notiek, jātver pēc plāna B - tad plāns B ir Eiropas armija un zināma armijas vadības centralizācija pārnacionālā līmenī.

- Tā lielā panika, protams, sākās par Trampa prasītajiem 4% no IKP. Latvijai tas būtu vairāk par miljardu eiro.

- Tie 4% bija no gaisa pagrābti.

- Bet tagad mūsu politiskās partijas jau cenšas viena otru pārsolīt. Mēs spētu sagremot daudz lielāku naudas iepludināšanu aizsardzības sistēmā? Jau 2% nav viegli apgūstami.

- Pašlaik ir tikai pirmais gads, kad mums tie 2% piešķirti, un tas vēl nav beidzies. Mēs 27 gadus esmu taupījuši. Tāpēc, godīgi sakot, mani kaitina, ka normu pasniedz kā dižu sasniegumu. Ja sāks mazliet vairāk dot? Tad, lūk, par tiem 4% - vajadzību valstij ir ļoti daudz, un, izvelkot no purva vienu kāju ar aizsardzību, mēs, baidos, varam iegrimt ar otru kāju vēl dziļāk citās problēmās, citās nozarēs. Un tas negatīvi ietekmēs kopējo vēlmi aizstāvēties. Eiropas valstīm, kas plāno pārsvarā aizstāvēties un, cerams, nevienam neuzbrukt, tie 2 līdz 3% būtu absolūti pieņemami. Tas ir daudz i naudā, i spējās. Cita lieta, kas jāattiecina uz mums, mazajiem - tas būtu ļoti godīgs nosacījums, ka mēs apmācām savus cilvēkus, savus pilsoņus aizstāvēties, bet netērējam tik daudz dzelžos - pērkot bruņojumu.

- Respektīvi, mums nevajadzētu pirkt reaktīvos iznīcinātājus gaisa patruļām.

- Domāju, ka jā. Tos dzelžus lai sabiedrotie mums nodrošina. Un nevajag mums radarus pirkt pašiem. Mums tie jāpieņem dāvinājumos vai izdevīgā līzingā. No viņu puses dzelži, no mūsu puses cilvēki - labi karavīri, kas pārzina vidi un prot ar ieročiem rīkoties.

- Tomēr viss šis stāsts ir par Krieviju. Tikko Igaunijas gaisa telpā atkal ielidoja viņu lidmašīnas.

- Par nejaušību tur vispār nevar būt runa. Visus šos neatkarības gadus krievu lidmašīnas laiku pa laikam pārlido pāri Vaidlo salai - īsina savu maršrutu. Vai nu viņi neuzskata to par problēmu, vai arī nevēlas risināt. Troļļo.

- Kas notiktu, ja kāds ģenerālis izdomātu uzšaut? Kā Turcijā. Būtu karš?

- Kā tu redzi, nē. Turcijai jau arī neviens nepasludināja karu. Ir tāds process, kas saucas dekonfliktēšana. ASV un Krievija pamatoti lepojas, ka viņiem ir tiešās līnijas starp ģenerālštābiem. Atbildīgie par Sīriju savā starpā spēj sarunāties pa taisno, apejot visas diplomātiskās un politiskās ceremonijas. No viena tāda incidenta karš neizceļas. Ja vien to kāds nevēlētos izmantot kā ieganstu. Bīstamāka būtu situācija, ja šādu sakaru un militāro procedūru nebūtu. Satiekas divi kuģi jūrā, viens otra nodomus pārprot, kādam nervi neiztur...

- Un tad rodas jautājums, vai tas ir karš starp diviem kuģiem vai starp divām valstīm.

- Tāpēc jau ir tās tiešās līnijas un dekonfliktēšanas iespējas, lai no viena incidenta karš neizceltos. Un, ja pieminam Turciju, jāpiemin arī Vāgnera grupas iznīcināšana Sīrijā. Tur bija ap 300 bojā gājušo un ievainoto. Krievi izmantoja privātu militāro kompāniju, lai Asada interesēs atkarotu vienu naftas rūpnīciņu. Iesaistīt savu armiju viņi nevarēja - sarežģītas attiecības. Un tad šie sāk iet uzbrukumā - it kā asadieši, bet patiesībā par divām trešdaļām krievi. Amerikāņi trīs četras reizes sazinājās ar krievu militāro pusi, bet tie pateica, ka tur nav viņējo. Un tad amerikāņi izsauca savu aviāciju un samala to Vāgnera grupu lupatās. Viņi nevarēja nezināt, ka tur otrā pusē ir krievi, jo tie vairākas dienas nemitīgi vārījās savās rācijās.

- Tomēr konflikta eskalēšanās starp Krieviju un ASV nenotika.

- Arī Baltijas jūrā kuģu un lidmašīnu koncentrācija arvien pieaug, un tāpat incidentu iespējamība pieaug. Tāpēc ceru, ka paralēli notiek dekonfliktēšanas pasākumu un procedūru atstrādāšana. Agri vai vēlu kādam, šajā buljonā vāroties, var pietrūkt meistarības. Par laimi, šobrīd neizskatās, ka Krievijai šausmīgi gribētos te pakarot, un laiks strādā mūsu interesēs. Kanādieši apsolījuši būt šeit vēl četrus gadus. Mums jāsaprot, ko darīsim pēc četriem gadiem, ja politiskā situācija mainīsies un viņi pateiks - mēs ejam prom.

- Kas notiks, ja Saeimas vēlēšanās izveidosies prokremliska koalīcija?

- Negribu pat domāt par to. Prokremliskajiem spēkiem galvenais ir tikai ieķerties valdībā, un tad mēs viņus nekad nedabūsim ārā. Nekādas straujas kustības vai izstāšanās no NATO uzreiz nenotiktu. Taču tas būtu sākums Latvijas baltkrievizācijai. Formāli ir valsts, ir visi atribūti, tajā skaitā armija, karogs, dziesmu svētki, prezidents, bet uz to visu iedarbojas Krievijas gravitācija.

- Rezumējot visu, par ko mēs te runājam, kāda ir jēga gatavoties karam pret milzīgu pārspēku?

- Tas pat nav militārs jautājums. Ja mums uzbrūk, neleģitīmi mēģina kaut ko atņemt - mums ir jāpretojas. Mums jābūt nospļauties, cik lielāks un spēcīgāks ir pretinieks. Mums ir jācīnās! Tāpēc, ka tas ir pareizi. Tāpēc, ka tikai tā mēs varam izdzīvot. Tas ir pašcieņas jautājums.





 
 
#{#}