Gaidot laivu. Bēgļu ceļš no Kurzemes uz Gotlandi un Zviedriju

 
©Rūta Kalmuka/ F654 Photo Agency

Pagājušais gadsimts Latvijai atnesa skarbus pārbaudījumus. Pirmais un Otrais pasaules karš, deportācijas un bēgļu gaitas. Tās aizveda latviešus uz dažādām pasaules malām, arī Zviedriju.

Sākot ar 1944. gadu, nakts aizsegā laivas nāca un gāja, nogādājot tūkstošiem cilvēku no Kurzemes uz Gotlandi. Viņu vidū bija arī rakstnieki, kuri pēc tam savas izjūtas un pārdzīvoto atklāja vēstulēs un literāros darbos. Literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe centusies izsekot viņu gaitām pētījumā Gaidot laivu. Latviešu rakstnieki bēgļu ceļos Zviedrijā.

Ingunas Daukstes-Silasproģes dzimtā trimdā izceļojošo nav, taču, kā daudzus latviešus - viņas radus skāra izsūtīšana 1949. gadā. Tiesa, vecmāmiņa un vecvecmamma bija apsvērušas domu braukt kara pēdējos gados projām no Latvijas, taču nodomu nav realizējušas. Lielāka interese par šo tematu Ingunai radusies, studējot Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Studiju gadi iekrituši pārmaiņu laikos - no 1987. līdz 1992. gadam, līdz ar to bija iespēja iepazīt arī trimdas dzeju, kuras kursu lasījis Viesturs Vecgrāvis, un prozas kursu, kas bija docentes Daces Lūses pārziņā. Studiju gados sākusi strādāt savā vienīgajā darbavietā - Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Literatūrzinātnieks Viktors Hausmanis, kuru tolaik interesēja viss, kas saistīts ar latviešu teātri ārpus Latvijas, pieaicinājis Ingunu par palīgu.

90. gados nebija digitālas iespējas meklēt materiālus, kādas ir šobrīd, piemēram, periodika.lv. Tas nozīmē, ka ļoti daudz laika bija jāpavada bibliotēkā. Tur uzietais Ingunai devis ierosmi arī doktora darba tēmai. «Lapojot neskaitāmos trimdas izdevumus, man radās doma pievērsties latviešu bēgļu literārajai dzīvei Vācijā no 1945. līdz

1950. gadam, kas bija maz pētīta tēma. 1997. gadā ieguvu doktora grādu un arī turpmāk pētniecībā devos šajā virzienā. To var salīdzināt ar došanos ar laivu dziļos, nezināmos ūdeņos. Tas kaut kādā veidā saslēdzās: kuģi devās uz Vāciju, laivas - uz Zviedriju,» skaidro literatūrzinātniece. Viņas pirmajai grāmatai, kas iznāca 2002. gadā, uz vāka bija kuģis - Ēvalda Dajevska akvarelis ar nosaukumu Uz jaunu krastu. Arī nule izdotajā grāmatā uz vāka ir laiva.

Sadala dzimtas

Bēgļi, kas devās projām no Latvijas 1944. gada rudenī vai 1945. gada sākumā, domāja, ka tas būs uz neilgu laiku. Daudzu izvēle krita uz Zviedriju, jo tas bija tuvākais punkts Latvijai, tātad nebūs grūti atgriezties. Turp devās arī virkne akadēmiski izglītotu un inteliģentu cilvēku. Arī dzejnieks Kārlis Skalbe. Viņam ceļš projām no saviem Saulrietiem Piebalgas pusē sākās 1944. gada 16. augustā. Vispirms bija mēnesi garš pieturas punkts Igatē, tad neliela uzkavēšanās Rīgā, vēl līdz pēdējam cerot, ka varēs palikt. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka atpakaļceļa vairs nav. No Kurzemes laivā viņš devās 10. novembrī. Rakstnieka mantas jau bija aizvestas ar kādu no iepriekšējām laivām un bija nonākušas Gotlandē. (K. Skalbes muzejā Saulrieti ir aplūkojams viņa mētelis, koferis, kas bija līdzi trimdā.) Traģiski bija tas, ka daļa ģimenes - dēls Jānis, viņa sieva un nesen dzimušais dēliņš - palika Latvijā, bet Kārlis Skalbe ar sievu Lizeti, meitu Ilzi, znotu un mazdēlu Andreju aizbrauca. Tā viņš dēla ģimeni vairs neredzēja, jo mira 1945. gada aprīlī, bet Lizete sāka sarakstīties ar Jāni vien 50. gados. Daudziem jau bija līdzīgi likteņi - dzimtas tika šķirtas, un ilgus gadus neko cits par citu nezināja. Vēstulēs nācās lietot šifrētus kodus, jo cenzūra skatīja visu pastu, kas gāja un nāca no aizrobežas. Zviedrijas latvieši zināja, kas bija noticis 1949. gadā, un baidījās par saviem radiniekiem.

Mazkvalificēts darbs

Bēgļiem ceļš uz jaunajām mājām nebija viegls. Vispirms pirmais pieturas punkts Gotlandē, kur divas nedēļas tika pavadītas karantīnas nometnē aiz žoga. Visas drēbes un līdzņemtās lietas (daļai nebija pat nekā līdzi, jo koferus nācās izmest jūrā, kad laivu iegrime izrādījās par lielu) tika atņemtas un dezinficētas, kas ir saprotams, jo ilgi dzīvots pa šķūnīšiem un vietām, kur nebija iespējas nomazgāties. Pēc tam viņi no salas nonāca cietzemē. Atkal nometnēs, kur jāpārcieš karantīna. Drīz pēc tam viņus apciemoja Zviedrijas Darba dienesta ierēdņi ar dažādu mazkvalificētu darbu piedāvājumiem. Dramaturgs Mārtiņš Zīverts atcerējās gotlandiešus ar siltu vārdu, jo viņi bijuši daudz iejūtīgāki un atsaucīgāki par kontinenta ļaudīm. Lielajās pilsētās bēgļi pretī netika ņemti, tur varēja mitekli dabūt tikai tad, ja bija darba izziņa. Patiesībā katrā trimdas valstī bija darbi, kuros biežāk iesaistījās latvieši, piemēram, ASV tie bija apkopēji un mājas pārvaldnieki, Zviedrijā - «diskari» jeb trauku novācēji un mazgātāji. Arī Veronika Strēlerte strādāja par glāžu mazgātāju. Mārtiņš Zīverts kopa vagonus. Alfrēds Dziļums strādāja meža darbos, Uldis Ģērmanis kādu laiku - kūdras purvā. Pārdzīvot skarbo ikdienu palīdzēja saviesīgā dzīve ar citiem latviešiem, grāmatas, teātra spēlēšana, gleznošana (tā ir viena no retajām mākslām, kas atrod savu vietu Zviedrijas mākslā).

Iegūst pilsonību

Grāmatā tas ir kā caurviju motīvs: Kurzeme, Gotlande, Zviedrija - visās šajās vietās latvieši bija bēgļi. Tikai tad, kad Zviedrijā bija nodzīvoti septiņi gadi, varēja pretendēt uz pilsonību. Sākotnēji daudzi nesteidzās pieteikties, jo vēl cerēja, ka varēs atgriezties savā dzimtenē. Ap 1953. gadu tomēr vairākums sāka kārtot Zviedrijas pavalstniecību. Tas daudz ko mainīja - viņiem bija balsstiesības vēlēšanās, iespēja studēt un saņemt stipendiju, izdevība uzsākt savu biznesu, piemēram, zobārsta praksi, strādāt skolā par pedagogu, nevis tā palīgu. Starp citu, dzejnieks Andrejs Eglītis līdz 1970. gadu sākumam nodzīvoja bez Zviedrijas pilsonības. Tagad Rakstniecības un mūzikas muzejā glabājas viņa dokuments - tāda kā ceļojuma pase.

«Mums šķiet, ka Zviedrijā jau nu gan kaut ko zināja par latviešiem. Bet tā nebija. Tolaik tā bija ļoti mononacionāla valsts, kas vairākus gadsimtus nebija pieredzējusi karu. Nebija saskarsmes ar citu tautību cilvēkiem, tāpēc par iecietīgiem viņus nevarēja dēvēt. Tas, ka viņu zemē kāds runā citā mēlē, zviedriem diez ko nepatika. Tāpēc, kad latvieši nonāca uz cietzemes, viņi tika sadalīti pa dažādām vietām, lai neveidotu kādas ciešākas saiknes,» uzsver pētniece. Pirmā latviešu kultūras ciešāka iepazīšana sākās ar pirmo etnogrāfisko izstādi. Latvieši centās parādīt, ka ir inteliģenta eiropeiska tauta ar savu literatūru un mākslu. Nav vienkārši bēgļi, kas ieradušies no nekurienes. Tam pierādījums bija arī tas, ka daudzi izstudēja augstskolās un ieguva pat doktora grādu, tātad prata zviedru valodu tādā līmenī, ka varēja ne tikai runāt, bet arī rakstīt. Izdeva grāmatas. Darbojās apgāds Daugava un Zelta ābele. Piemēram, 50. gadu sākumā tika izdota sava enciklopēdija vairākos sējumos.

Pievienotā vērtība

Kā pievienotā vērtība grāmatai ir citāti no dažādu autoru darbiem. Izjūtas atklājas jau to nosaukumos, piemēram, Ingrīdas Vīksnes romāns Mums jābrien jūrā, Dzintara Soduma romāns Taisām tiltu pār plašu jūru, Mārtiņa Zīverta luga Pēdējā laiva, arī Annas Dagdas dzejolim ir tāds nosaukums. Jā, vēstures grāmatās ir fakti un notikumi, taču šajos darbos atklājas tas, kā to laiku izjutusi radoša personība. Trimdā Zviedrijā nonāca jau minētais Mārtiņš Zīverts, Kārlis Skalbe, Dzintars Sodums (Zviedrijā nodzīvoja līdz 1963. gadam), Veronika Strēlerte, Andrejs Eglītis, Andrejs Johansons, vēsturnieks Uldis Ģērmanis (abi viņi ieguva doktora grādu Zviedrijā), Kārlis Straubergs, Fricis Dziesma, kurš Zviedrijā bija nonācis jau iepriekš kā Jaunāko Ziņu reportieris, Kārlis Ieviņš un virkne citu radošu ļaužu. Arī Mariss Vētra uzturējās Zviedrijā, bet salīdzinoši īsu laiku. Par to viņš uzrakstījis grāmatu Karaļa viesi. Viņš izvēlējās aizbraukt no šīs zemes, jo nespēja sevi īstenot kā radošu personību. Cilvēks, kurš dziedājis uz operas skatuves, bija spiests strādāt par nošu partitūru pārrakstītāju.

Kādi aizbrauca, bet citi pārcēlās uz Zviedriju, piemēram, no Vācijas tajā ieradās Zenta Mariņa un Konstantīns Raudive. Tomēr Mauriņa nejutās šajā valstī labi, jo zviedru valodu tik labi neprata, bet lieliskās vācu valodas zināšanas te nenoderēja. Galu galā viņa aizbrauca atpakaļ uz Vāciju. Atbraucēju vidū bija Alfrēds Dziļums, kritiķis Jānis Rudzītis, rakstnieks Kārlis Dziļleja, komponists Jānis Mediņš, literāts un vēsturnieks Arveds Švābe. Latviešu skaits Zviedrijā turējās 5000 robežās. Kopumā no Latvijas uz ārzemēm izceļoja ap 10 procentiem.

Sāpīga pieredze

Literatūrzinātniece atzīst, ka šo darbu rakstīt bijis vissāpīgāk. Lai redzētu vietas, kur bijuši latviešu bēgļi, kā tūriste kopā ar meitu aizbraukusi uz Gotlandi, kas šobrīd ir zviedru vasarnieku iecienīta atpūtas vieta. Neliela sala, kur Slitas ostā uzstādīta piemiņas laiva ar latviešu pateicības plāksnīti tiem, kas palīdzēja nonākt krastā. Tur saglabājusies arī viesnīciņa, kas bija pirmā bēgļu naktsmītne. Nav nojaukti arī fabrikas dūmeņi, kas bija kā bākas pārcēlājiem. «Es iedomājos, kā tas bija - ieraudzīt dūmus, kas liecināja, ka cietzeme ir klāt. Pēc bezgalīgas šūpošanās tumšajā jūrā, pārpildītās laivās, stāvot teju uz pusotras kājas garas stundas. Ainai Zemdegai ir romāns Maruta - to vērts ir izlasīt, lai saprastu, kādas izjūtas bija jaunai ģimnāzistei, dodoties trimdā,» norāda Inguna Daukste-Silasproģe. Viņa iedomājoties savu meitu - kā tas būtu savas desmit divpadsmit stundas šūpoties viļņos, nezinot, vai laiva izturēs un vai nenotvers krievu apsardzes kuģi. Daudziem bija jāizmet jūrā pat tas nieciņš personīgo mantu, ko paņēmuši līdzi. Palika tikai ar to, kas bija mugurā. «Mēs nenovērtējam brīvības cenu, iespēju dzīvot savā valstī, runāt savā valodā. Veltīt labas domas savai zemei. To darīja arī latvieši svešumā. Jo viss, ko viņi darīja, rakstīja, izdodot grāmatas latviski - to visu viņi darīja par saviem līdzekļiem no sava pamatdarba brīvajā laikā. Tagad ir mūsu pienākums neaizmirst viņu veikumu,» uzsver literatūrzinātniece.