Saruna ar kultūras ministru Intu Dālderi notika 17. novembrī – dienu pirms valsts lielākajiem svētkiem. Nevarētu apgalvot, ka rudens mēneši kultūrai šogad būtu auglīgas ražas laiks. Vispirms kultūru ielika kaktā eksperti un sociālie partneri, novērtējot to kā šai valstij ne īpaši lietderīgu padarīšanu, tad nāca teātru direktorgeita, bet pa vidu par savu eksistenci cits mazāk, cits vairāk dramatiski cīnījās dažādi Latvijas nozaru pārstāvji un grupējumi. Lai krīzes un budžeta samazinājuma laikos situācija arī kultūrā ir pietiekami smaga, ministrs apgalvo – lieta nav bezcerīga.
Kādas šobrīd ir varas un kultūras attiecības – vai esat vienīgais cilvēks, kurš pārstāv un aizstāv kultūru valdības līmenī? Šajā krīzes laikā, no malas raugot, reizēm šķiet, ka augšā visādi brīnumi notiek.
–Protams, galvenais cilvēks, kam jātur rūpe par kultūru valdībā, esmu es. Bet tas nenozīmē, ka ar kolēģiem būtu grūti sastrādāties. Principiāla izpratne ir. Diemžēl situācija ir tāda un arī lēmumi tādi, ka visu laiku jāatgādina valdībai par kultūras esamību un tās nozīmi. Teikt, ka es ar to kaitinātu kolēģus valdībā, to gan nevaru! (Smaida.)
Bieži tiek spriests par kultūru kā allaž patērējošu. Pret to pirms kāda laika sāka iebilst paši kultūras cilvēki, mēģinot pierādīt, ka tā nes arī materiālu labumu, nevis tikai paģērē. Vai valdībā ir izpratne arī šādā līmenī, vai tomēr joprojām dominē uzskats – kultūra tikai prasa naudu.
–Tur gan visiem kopā: ministram, ministrijai, kultūras cilvēkiem vēl daudz darāmā! To mēs pieredzējām vērtējumā, ko diemžēl Finanšu ministrija ņēma par pamatu budžeta pirmreizējā varianta izstrādē. Politiķu un mūsu, tā saucamo, sociālo partneru vērtējumi bija, es gribētu teikt, neveiksmīgi. Nācās diezgan pamatīgi piestrādāt, jo atskaites punkts, kas tika piedāvāts kultūrai, budžetu veidojot, bija ļoti dramatisks. Paldies Dievam, kopējiem pūliņiem situāciju izdevās vērst par labu, skaidrojot, ka nevar kultūra būt pati pēdējā, visvairāk samazināmā – mēs panācām izpratni. Domāju, šāda izpratne arī saglabāsies – budžets tiek gatavots otrajam lasījumam, bet kultūras jomā nekas nemainīsies.
Un tomēr, vai slikti pārsteigumi nav gaidāmi? Dienu pirms mūsu sarunas nāca paziņojums, ka budžets jāsamazina vēl par apmēram piecdesmit miljoniem. Vai tas pēkšņi uz kultūru neattieksies?
– Es tādu situāciju nepieļauju!
Ja atgriežamies pie šī vērtējuma, kas nāca kā milzīgs šoks visai kultūras sabiedrībai, kas bija par pamatu šādam zemam rezultātam?
- Jāņem vērā daudz un dažādus aspektus. Ļoti daudz kas bija atkarīgs no personībām, kas šos vērtējumus deva. Sagadījās tā, ka tie bija cilvēki, kuri bija opozīcijā iepriekšējās valdības kultūras vadībai. Tas lielā mērā noteica arī vērtējumu. Diemžēl, nesaskaņojot ar pārējo valdību, Finanšu ministrija to ņēma par nopietnu pamatu, jo principā, kā mēs redzam sabiedrībā – visi patērē kultūru un visiem to vajag. Kad notiek sarunas valdības līmenī, arī neviens par kultūru nekad nav atļāvies teikt – ziniet, jūs ar to varat pagaidīt. Tā nav, bet tad, kad jāliek skaitļi un atzīmes, visi vadās pēc savām subjektīvajām izjūtām, pēc tā, kas viņiem iepriekšējos gados licies pareizi vai nepareizi. Lielā mērā vērtējums no tā arī izrietēja. Protams, arī sociālie partneri, viņi pamatā pārstāv biznesa un arī citas sfēras; vismaz dažiem no viņiem šķiet – kultūra var pašfinansēties. Diemžēl nav izpratnes, ka tik mazā valstī lietas notiek daudz savādāk nekā lielajās valstīs, kur tas patiesi ir iespējams. Tā ir tāda šo cilvēku mazāka kultūras sfēras un nianšu pārzināšana un izglītotība.
Kad tika publiskoti kritēriji, mēs, protams, tos pētījām. Tie šķita ļoti birokrātiski, vietām pat dīvaini, uz ātru roku sadiegti.
– Protams, un es par to valdībā ļoti skaļi izteicos – atvainojiet, šie vērtējumi ir tūlīt pat jāizmet ārā, neviens tos nav apspriedis, jāsāk viss no gala! Tie bija Valsts kancelejas izstrādāti, it kā ļoti universāli kritēriji, kurus tad nu mēģināja pievienot visām jomām. Tas nav iespējams un tā budžetu nevar veidot!
Tātad tā nebija Kultūras ministrija, bet gan Valsts kanceleja, kas tos izstrādāja un visi tie dīvainie formulējumi no sērijas «projektu rakstīšanas uzraudzīšana» nāk no viņiem? Godīgi sakot, dažas funkcijas šai sarakstā bija tādas, ka pat mīnus septiņi tām likt būtu liela izšķērdība.
– Metodoloģiju izstrādāja un vērtēšanas kritērijus radīja Valsts kanceleja. Pašas funkcijas tika ņemtas no ļoti vispārīgiem ANO klasifikatoriem, kuros kultūra un sports iekļauta kā viena funkcija. Tā ir starptautiski pieņemts, bet domāju, valsts no valsts ārkārtīgi atšķiras. Mums tas ir pilnīgi savādāk nekā Ķīnai vai Vācijai, vai Francijai. Tā nevar šim jautājumam pieiet, jo tik nelielā valstī kā Latvijā kultūra ir identitātes un nācijas pašapziņas jautājums.
Kritēriji un kultūras vērtējums ir sāpīgā pagātne – paraudzīsimies tagad nākotnē uz citiem sāpju jautājumiem. Pirmais ir Daugavpils teātris.
– Sākšu ar vispārēju lietu – pusgadu gatavojoties šai te krīzes budžeta veidošanai, mums ir izdevies panākt, ka visi pakalpojumi, ko sniedzam kultūras jomā, nākamajā gadā tiks saglabāti. Tas ir pats galvenais, kas mums ir izdevies: visi muzeji strādās un turpinās veidot izstādes, bet Daugavpilī būs teātris. Par konkrētām detaļām – esam tikušies gan ar Daugavpils pilsētas, gan teātra vadību – summa ir nosaukta, bet sarunas turpinās. Kultūras ministrija uzskata – būtu efektīvāk, ja pati pilsēta nodarbotos ar teātra menedžmentu, ko viņi arī lielā mērā ir gatavi darīt, jo labāk pārzina vietējo situāciju. Esam nosūtījuši savus finanšu aprēķinus, pagaidām Daugavpils nav devusi galējo atbildi. Nākamās nedēļas beigās esmu paredzējis doties uz Daugavpili kopā ar M. Čehova Rīgas Krievu teātri, kas tur dodas viesizrādēs – tā būs iespēja vēlreiz visu pārrunāt. Zīmīgi, ka viesizrādes tika momentā izpirktas, interese Daugavpilī ir ļoti liela. Ja salīdzinām to ar interesi, kas pilsētā valda par pašu teātri – starpība ir ārkārtīgi liela. Katrā ziņā Daugavpilī teātris paliek, nauda ir, jautājums tikai par to, kā šos līdzekļus efektīvāk izmantot. Līdz šim, tā ir mana pārliecība, tas netika darīts labākajā veidā. Esmu to jau teicis, ka nevalstiskās organizācijas par šādiem līdzekļiem spētu nodrošināt ļoti daudzveidīgu un spēcīgu teātra piedāvājumu.
Man, šķiet, tā vispār ir Latvijas kultūras problēma, ka mums ir institūcijas, kurās jau gadiem līdzekļi netika izmantoti pietiekami efektīvi. Visi par to it kā zināja, bet kautrīgi klusēja.
– Katrā ziņā man kā ministram nevar pārmest, ka es negribētu ķerties pie asu un smagu problēmu risināšanas.
Vienīgā nelaime, ka, gadiem ritot, to sakrājies pārāk daudz.
– Uz interviju nākot es pie sevis pārdomāju, ka pēdējā pusgada laikā sistēmas sakārtošanā izdarīts vairāk nekā visos neatkarības gados. Lielo muzeju apvienošana, kas ir ļoti smags process, bet tas notiek un mums būs tāda pati sistēma kā citās valstīs. Reformas, kas notiek ar rakstniecības muzeju un memoriālo muzeju izveidošanu, sāpīgs process, bet arī tas notiek. Muzeju valsts pārvaldes un Kultūras un radošās industrijas izglītības centra likvidācija un to funkciju nodošana Kultūras ministrijai, radikāla Kinocentra pārveide, kas rosināja ļoti lielas diskusijas, arī notiek – tūlīt tiks izsludināts konkurss uz direktora vietu. Visās jomās varētu saukt un saukt piemērus, kur ir izvērtēšana notikusi. Esmu apmierināts, jo rezultāts ir tāds, ka mēs visas funkcijas, neraugoties uz krīzi, joprojām nodrošinām.
Vai tomēr nav bažas, ka reformas krīzes spiediena dēļ notiek ļoti straujā tempā, varbūt ne līdz galam visu pārdomājot? Bez loģiskā pastāv jau arī ētiskā jautājuma puse. Kaut vai Andreja Upīša mantojuma lieta. Nu nevēlējās viņš nonākt Raiņa muzejā un atstāja savu dzīvokli valstij tikai uz tādiem nosacījumiem.
– Katrā ziņā tā vienmēr ir liela dilemma šādās situācijās. Mēs tomēr neesam pārkāpuši novēlējumu. Upīša muzejs Raiņa muzejam kā filiāle netiks pievienots. Manuprāt, galvenais ir tas, lai šis mantojums būtu pieejams cilvēkiem, un mēs to nodrošināsim.
Kā ir ar mūsu nacionālo simbolu? Vai līdz brīdim, kad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, Gaismas pils tiks pabeigta, vai tomēr budžetu samazinās tā, ka būvniecība ievilksies?
– Es gribētu teikt, ka jā – tiks pabeigta. Protams, nevaru paredzēt, kā nākamajos gados mums attīstīsies ekonomika, kādas būs budžeta iespējas, bet to vajag izdarīt. Mēs nedrīkstam sagaidīt brīdi, kad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu ar nepabeigtu bibliotēku. Tā nav vienīgā celtne! Domāju, ka mēs nevaram sagaidīt šo brīdi bez normālas koncertzāles. Būs tikšanās ar Rīgas pilsētas vadību, dosimies uz Kongresu namu, Mežaparka estrādi – domāsim, kā kopīgi lietas risināt tā, lai mūsu augstajai mūzikas kultūrai, pasaulē vislabāk pārdodamajai latviešu radītajai vērtībai būtu arī normāla mājvieta tās dzimtenē. Šī infrastruktūra atrodas Rīgas pārziņā, bet kopīgi sadarbojoties, iespējas to sakopt var atrast.
Neatkarīgā ir pietiekami asi kritizējusi Kultūras ministriju par multifunkcionālo kultūras kompleksu celtniecības projektiem novados. Eiropas līdzfinansējums tur ir, bet valstī krīze, turklāt arī ar celtniecību mums jau tā problēmu pietiek. Kas šajā ziņā notiek?
– Process turpinās. Ministrija vērtējumu ir devusi un faktiski mūsu darbs ir beidzies. Turpinājums pašvaldību ziņā – kā viņi to realizēs. Kultūras ministrija pieslēgsies tad, kad projekts būs pabeigts, lai dotu savu vērtējumu, vai tas, kas uzcelts, atbilst iecerētajam. Šogad, neskatoties uz krīzi, esam piedzīvojuši daudzas interesantas un labas lietas tieši kultūras infrastruktūras jomā. Ventspilī pabeigts lielisks teātra nams un bibliotēka. Brīnišķīgi objekti! Daugavpilī atjaunots Vienības nams, tāpat Daugavpilī tiek remontēta koncertzāle. Remonts gan nedaudz aizķēries, bet nākamgad tur tiks atvērta tāda koncertzāle, kādas nav Rīgā. Tiek rekonstruēti kultūras nami novados – Gulbenē, Alūksnē, daļēji Valkā. Arī citās pilsētās.
Šajā brīdī multifunkcionālo centru projekti būtībā ir investīcija – faktiski Kultūras ministrija ir devusi zaļo gaismu, lai pašvaldībās nonāktu Eiropas nauda. Citām vajadzībām to tāpat nav iespēju lietot. Ja, piemēram, Liepājas ekonomikā ieplūst vienpadsmit miljoni, tas ir pamatīgs atbalsts, ja zinām, ka šīs pilsētas budžets nākamgad būs ap 20 miljoniem.
Ja runājam par Nacionālo bibliotēku, būtībā katram muļķim un līdz pat absurdam ir savs viedoklis par tās celtniecības niansēm un finansējuma summām, arī oficiālo kontrolētāju pietiek. Kas kontrolēs, lai šo centru celtniecībā ieguldītā nauda neaizietu neceļos?
– To veiks Centrālā finanšu un līgumu aģentūra, kas nodarbojas ar Eiropas struktūrfondu līdzekļu uzraudzību. Jau vasarā pirms projektu iesniegšanas Kultūras ministrija lūdza aktualizēt celtniecības izmaksas atbilstoši mūsdienu cenām. Samazinājums ir ļoti liels un būtisks. Projekti jau sākotnēji ir pieskaņoti reālajai situācijai – atšķirībā no Nacionālas bibliotēkas, kuras celtniecības līgums tika noslēgts un tāme sastādīta pēc tā laika cenām, paredzot līgumā mehānismu izmaksu koriģēšanai atbilstoši inflācijas/deflācijas rādītājiem. Par kontroli atbildēs arī pašvaldības. Tur ļoti labi zina, ja ar Eiropas struktūrfondu līdzekļiem būs kādas, maigi izsakoties, neprecizitātes, vairāk struktūrfondu līdzekļus viņi nesaņems.
Kāds ir jūsu komentārs par teātru direktoru skandālu – galvenokārt saistībā ar Aivaru Līni. Klīst runas, ka Līņa kungs vienkārši bijis jādabū nost no ceļa, jo uz Dailes teātra bāzes paredzēts ierīkot kādu multifunkcionālu padarīšanu un teātris kļuvis par traucēkli.
– Nē! Pret Aivaru Līni ministrijai līdz šim nebija nekādu pretenziju un arī iemeslu viņa atstādināšanai. Vairāk es šo situāciju varēšu komentēt tad, kad beigsies izmeklēšana. Man personīgi par to ir ļoti maz informācijas. Mēs veicam savas dienesta izmeklēšanas tai līmenī, kurā varam kaut ko izdarīt. Pret Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni ir ierosināta disciplinārlieta. Tur tiek veikta pastiprināta pārbaude – redzēsim kāds būs rezultāts.
Ja runājam par Dailes teātri, zinu šīs baumas, tāpēc arī pats ierados Dailes teātrī, lai tās gaisinātu un kolektīvu nomierinātu. Nav tādu ideju! Dailes teātrim ir jāstrādā! Tas ir Smiļģa teātris, mūsu izcilākais kultūras mantojums! Teātrim jāattīstās, jāatrod savs skatītājs, precīzāk jānoformulē sava vieta. To jau mēs ar Līņa kungu sākām runāt, pa kādu ceļu Dailes teātrim virzīties – vai tas ir muzikāls teātris, vai piedāvās starptautisku dramaturgu izrādes, vai varbūt, gluži otrādi, latviešu dramaturģiju. Kāds būs pamats, uz kura balstīties. Bet nekādā ziņā neviens neapšauba to, ka Dailei ir jāstrādā. Šīs baumas ir pilnīgas muļķības. Tā ir teātra ēka, Dailes teātrim tur jābūt!
Vecākais Latvijas žurnāls, savā ziņā ļoti svarīga skatuve latviešu rakstniekiem, kas pārdzīvojis Otro pasaules karu un dziedošo revolūciju – runa ir par literāro mēnešrakstu Karogs – tūlīt klusi izlaidīs garu...
- Uzreiz gribu pateikt – rakstniekiem šādam žurnālam ir jābūt! Literatūrā mēnešraksts nozīmē kaut ko pilnīgi citu kā pārējās kultūras jomās. Tas ir gandrīz vienīgais instruments kā literatūrā var izpausties. Esmu pārliecināts, ka VKKF padome un eksperti atradīs veidu, kā finansēt kādu latviešu literatūras mēnešrakstu. Nevaru tagad izvērtēt, vai izdevējs, kurš piedāvāja Karogu visu darījis pareizā un mūsdienīgā formā, bet tas, ka jābūt šādam VKKF vai valsts finansētam izdevumam, ir pilnīgi droši. Diemžēl mums reformas parasti notiek krīzes brīžos, kas būtībā ir vissliktākais brīdis reformām un slikti, ka mēs to neizdarījām tai laikā, kad to varējām izdarīt daudz labāk. Bet tas jau neattiecas uz kultūru vien!
Tautas partija bija viena no divarpus partijām, kurai pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām bija sava kultūras programma. Tas viss ir sabrucis, kas notiks tālāk – vai būs jaunas idejas?
– Kā jau teicu, šis pusgads aizgāja smagās reformās. Tie bija citi uzdevumi, bet tieši tagad tiek strādāts arī pie jaunas programmas, kuru piedāvāt nākamajās vēlēšanās. Man personiski jāsaka – par kādu nopietnu partiju dzīvi šābrīža Latvijā ir ļoti grūti runāt. Kā politiska nācija mēs izslimojam ļoti bērnišķīgas slimības. Mūsu partijas nav sadalītas pēc ideoloģiskajiem principiem – drīzāk pēc līderiem, interešu grupām, nevis pēc tā, vai tās ir liberālas, labējas vai konservatīvas. Diemžēl šai ziņā ir ļoti liels juceklis.
Uzskatu par savu uzdevumu sadarboties ar visām labējām Latvijas partijām – ja tikai tas nāk par labu Latvijas kultūrai un identitātes saglabāšanai. Tās ir vērtības, kas jāstāda augstāk par visu. Tās ir vērtības, kas jāstāda augstāk par visu – par iekšējām nesaskaņām, politiskām cīņām. Līdz šim man tas ir izdevies. Šai ziņā man ir domubiedri visās partijās, arī kreisās, ja tās tā var nosaukt, kuriem rūp kultūras jautājumi, kuri par to domā. Es ar viņiem tiekos, mēs kopā strādājam, mums nav lielu domstarpību un gribētos lai Saeimā šādu cilvēku būtu vairāk.
Bet ja skatās uz patreizējām partijām, vai tur vispār ir saskatāma interese par kultūru, vai kultūras ministrs un kultūras politika tomēr ir sekundārs jautājums?
– Es gribētu teikt – ir interese, bet nav apjausmas, cik tas ir nozīmīgi un svarīgi.
Kad ienācāt politikā, bija viena Tautas partija, tagad, kad atgriežas Andris Šķēle, tā acīmredzot mainīsies. Kāda ir jūsu iekšējā sajūta šajā situācijā?
– Latviešiem šādā situācijā ir jāmobilizē visi spēki, neskatoties uz katra emocionālo attiekami pret vienu vai otru cilvēku. Ja šis cilvēks ir spējīgs, ja tas ir kārtīgs resurss mūsu nācijai, protams, ir labi, ja viņš atgriežas un vēlas piedalīties.
Ja runājam par Latvijas politisko nākotni, kādu es to vēlētos redzēt – tā būtu nedaudz partiju ar skaidru ideoloģiju, kas nebalstītos uz atsevišķām personībām vai interešu grupām, bet gan uz cilvēku viedokļiem un uzskatiem. Domāju – tā arī būs mūsu nākotne. Galvenais šādā brīdī, kāds ir tagad, nesastrīdēties un nepazaudēt savu valsti. Īpaši jau novembra svinību dienās ir būtiski saprast, ka mēs visi esam latvieši un pārstāvam savu nāciju. Tās ir mūsu galvenās vērtības.