Iespējams, nupat jau tā visa ir pat pārāk daudz. Uzspodrināts krāsās un skaņā, vecais labais stāsts par Šerloku Holmsu un doktoru Vatsonu, kur galveno vijoli spēlē nepārspētais ekrāna duets Vasīlijs Ļivanovs un Vitālijs Solomins, šovasar tiek drillēts neskaitāmos televīzijas kanālos, un slavenā frāze – Elementāri, Vatson! – skan gandrīz tikpat bieži, kā toreiz, kad pirms trīsdesmit gadiem seriāls parādījās uz ekrāniem. Kurā datumā īsti svinēt jubileju, to šķiet nevar pateikt pat filmas veidotāji, jo pirmās divas sērijas uz ekrāniem nonāca 1980. gada pavasarī, vēlāk tām sekoja visas pārējās.
Likteņa pirksts
Ja daudzi jau gadus 30 apgalvo, ka ģeniālāku Holmsa Vatsona un mis Hadsones lomas izpildītājus neatrast visā pasaules kinovēsturē, tad režisora Igora Masļeņikova stāsts par to, cik ļoti kinostudijas Ļenfilm un Centrālās televīzijas vadības (filma uzņemta kā TV pasūtījums) negribēja šajās lomās redzēt Ļivanovu, Solominu un Rinu Zeļonaju, atgādina teju vai fantastiku. Par abiem vīriešu tēlu atveidotājiem kopējais viedoklis varētu būt šāds – vai tiešām šie divi krievu purni tēlos angļu džentelmeņus? Ja to teiktu kādas PSRS mazākumtautas nacionālisti, to vēl varētu saprast, bet tādas esot bijušas augstās kino vadības domas... Vasīlijs Ļivanovs esot uzskatīts par vāju un virspusēju aktieri, Vitālijs Solomins par absolūti neatbilstošu Vatsona tēlam. Kā stāsta Igors Masļeņikovs – abiem palīdzējis gadījums. Nejauši atklājies, ka Šerloka Holmsa pirmizdevuma ilustrācijās galvenā varoņa profils līdzinājies Ļivanovam – kā divas ūdens lāses. Savukārt, kad Ļenfilm kastinga albumos kāds ieraudzījis Solominu ar pielīmētām ūsām un salīdzinājis šo foto ar Artura Konana Doila fotogrāfiju. Priekšniecība esot palikusi bez valodas – no abām bildēm pretī raudzījušies gandrīz vai dvīņi.
Savukārt stāsts par aizkustinošo misis Hadsoni bijis vēl banālāks. Kad režisors Masļeņikovs teicis, ka grib šai lomai tieši Rinu Zeļonaju (dzimusi 1901. gadā) – skanējis tēvišķīgs priekšniecības pretjautājums: vai zini, ka viņa ir tik veca, ka jau gadus piecus izkūkojusi prātu? Arī Lestreids – Borislavs Brondukovs – pēc kolorītā kedās tērptā alkoholiķa Fedulas lomas komēdijā Afoņa bijis lemts visu atlikušo mūžu spēlēt pļēgurus vai bezpajumtniekus – citu ampluā priekšniecība viņam neredzēja. Protams, pēc tam, kad filmas pirmās daļas aizgāja Centrālās televīzijas ēterā, piesaistot miljoniem sajūsminātu skatītāju visā PSRS, šos tekstus un iebildumus bijis labāk paturēt pie sevis. TV bosi saņēma prēmijas un mudināja Masļeņikovu filmēt vēl.
Rīga kā Londona
Latvijā tolaik skatītāji filmu vēroja ar dubultu interesi. Kā nu ne – ja vecā labā Londona filmas pirmajās sērijās nepārprotami atgādināja dažas mūsu zemes ainiņas. Epizode, kur kārtīgā Londonas parkā Vatsons sākumā sarunājas ar Stemfordu un dodas iepazīties ar Šerloku Holmsu, ir filmēta esplanādē pie Mākslas akadēmijas un uz tagadējā Kalpaka bulvāra. Ar to jau viss tikai sākas – ja gribat zināt, kur atradās Beikerstrīta 221B, jums jādodas uz Jaunielas 22. namu, savukārt ja vēlaties sekot Holmsam un Vatsonam pa pēdām viņa izbraukumā uz provinci, atrisinot lietu par raibo lenti, jums jādodas uz Krimuldas baznīcu un Ķemeriem, kur jāmeklē Meža māja.
Nav jau tomēr tā, ka viss notika Latvijā. Slavenā Beikerstrītas dzīvokļa, kas no ārpuses bija Jaunielas 22. nams, iekšskati tika filmēti Ļenfilm paviljonos. Filmas fani allaž ir sajūsminājušies par dažādajiem sīkajiem knibuļiem un interjera detaļām, kas darīja krāšņāku šo kinodarbu. Par to arī nav jābrīnās. Specifiskā britu vide tik izteiksmīga izdevusies tāpēc, ka Ļenfilm rekvizītu noliktavās tolaik glabājās vesels lērums unikālu priekšmetu, kas savulaik tikuši konfiscēti Pēterburgas aristokrātiem. Konana Doila laiku mode Eiropā bija pietiekami universāla, tas arī ļāvis šajā filmā radīt interjerus, kas tik ļoti atbilst britu džentlmeņu dzīves stilam. Patiesībā padomju vara tos vienkārši nozaga krievu aristokrātiem.
Veiksmes atslēga
Režisors Igors Masļeņikovs nekautrēdamies pagalvo, ka sērijas par detektīvu Holmsu bija zelta loterijas biļete daudziem filmēšanas grupas dalībniekiem. Taujāts par veiksmes atslēgām, viņš apgalvo, ka tās bijušas divas. Pirmā un galvenā – Ļivanovs un Solomins uz ekrāna ir līdzvērtīgas personības, kas veido lielisku saspēli. Pasaules vēsturē ir tapušas neskaitāmas Holmsa kinoversijas, bet tajās parasti leģendārais detektīvs ir superpersonība, kamēr viņa pārinieks dakteris Vatsons sekundārs un neobligāts pielikums. Ja ņem vērā, ka Konana Doila romānos un stāstos viņi ir līdzvērtīgi partneri, tad Masļeņikovs savā ziņā esot atjaunojis literāro un vēsturisko taisnīgumu.
Otra ne mazāk svarīga lieta esot tā, ka filma ne vienu brīdi neesot tapusi kā nopietns ekranizējums, bet gan jautra un sirsnīga komēdija. Viss uz ekrāna notiekošais ir apveltīts ar smaidu un labu humora devu. Režisors un arī aktieri atzīmē atraisīto attieksmi filmēšanas laikā – īpaši uzteicot ar Bārskervilu suni saistītās epizodes, kurās sera Henrija Bāskervila lomā lielisks ir Ņikita Mihalkovs, bet jaunu kolorītu piešķir Aleksandra Adabašjana sulainis Berimors. Šo sēriju tapšanas laikā aktieri esot daudz improvizējuši un scenārija materiālam pievienojuši savu izdomu. Rezultātā filmēšanas procesā jautrība situsi augstu vilni. Starp citu, Mihalkovs un Adabašjans filmā iekļuvuši nejauši – priekšniecība un arī pats Masļeņikovs nolūkojis lomai citus aktierus, bet tā nu sagadījies, ka filmas galveno operatoru Juriju Veksleru piemeklējis infarkts. Visi nejauši satikušies slimnīcā viņa palātā. Tur arī pieņemts lēmums.
Kašķi un lauri
Trīsdesmit gadi nežēlīgi izretinājuši filmas veidotāju rindas. Padomju ekrāna leģenda Rina Zeļonaja mūžībā aizgāja 1991. gadā deviņdesmit gadu vecumā, savukārt Vitāliju Solominu spēku pilnbriedā nopļāva smags insults. Režisors Masļeņikovs no sava draugu loka ir izslēdzis aktieri Ļivanovu. Tas tāpēc, ka misters Šerloks Holmss esot intervijās sācis lielīties, ka teju vai visu, kas šajā filmā labs, izdomājis viņš, nevis režisors. Varbūt šāda pašslavināšana sākās tāpēc, ka karaliene Elizabete II Britu impērijas ordeni pasniedza tieši Vasīlijam Ļivanovam, nevis Igoram Masļeņikovam? Starp citu – Maskavā netālu no Britu vēstniecības 2007. gadā tika atklāta skulptūru kompozīcija, kurā Holmss un Vatsons iemūžināti metālā.
Ja runā par seriāla ārzemju panākumiem, tie tiešām bija pietiekami iespaidīgi. Turklāt slava atnāca visai negaidītā pirātiskā ceļā. Šerloka Holmsa sērijas pietiekami bieži rādīja kādreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas televīzija. Pierobežas kaimiņi Vācijas Federatīvajā Republikā seriālu paskatījās, safanojās un sāka to ierakstīt VHS kasetēs. Un tā pamazām viss notika. Seriāls, par kuru savulaik Latvijā runāja šā un runāja tā, ir kļuvis par klasiku. Elementāri, Vatson!