Es gribu strādāt Latvijā! Intervija ar Gaļinu Poliščuku

Laikā, kad savu darbu pārtrauc teju vai leģendāras animācijas filmu studijas, laikā, kad opera rīko labdarības akciju, lai savāktu naudu tā aparāta remontam, kas nodrošina operas izrāžu norisi, ziņa par to, ka Gaļinas Poliščukas Teātra Observatorija iespējams aizvada pēdējos savus darbības mirkļus, ir visnotaļ ikdienišķa.

Gluži kā pierasts ir tas ļaunums, kas mājo cilvēkā un izlaužas ārpusē dažādās ekstrēmās situācijās. Varētu jau ciniski teikt – tāda ir dzīve, tomēr tad būtu jājautā, kas īsti mēs esam – lopiņi vai augstākas būtnes. Pareizāk gan būtu atmest filozofēšanu un sacīt to, kā ir. Tas ir absurds, kurā Latviju iegrūduši ne par ko neatbildīgi un gļēvi politiķi.

Ka režisorei Poliščukai būs problēmas, to runāja jau sen. Varbūtība, ka Tērbatas ielas teātris tiks slēgts, šķita maķenīt sirreāla. Tomēr pirmdien tika paziņots lēmums – Teātra observatorija tiek aizvērta, bet aktieri kļūst par bezdarbniekiem. Lai kāds nepārmestu, ka Neatkarīgā īpaši aizstāv vai lobē Gaļinu Poliščuku, mūsu saruna bija par visu to negatīvo, kas tiek kults ap Teātra observatoriju.

– Tad, kad bija treknie gadi un Helēna Demakova piešķīra Teātra observatorijai daudz naudas, līdzekļi tika tērēti neekonomiski – būtu dzīvojuši taupīgi, kā projektu teātris, naudas pietiktu vēl desmit gadiem.

– Jā, mēs lieliski dzīvojām! Seši teātra aktieri spēlēja 32 izrādes mēnesī. Domāju, ka tā, kā mēs strādājām, neviens teātris nekad nav darbojies. Seši aktieri, septiņas dienas nedēļā. No rīta mēģinājumi, vakarā – izrādes. Lielāku štatu nevarējām atļauties. Turklāt spēlējām tik daudz izrāžu, lai varētu kaut ko nopelnīt. Teātra administrācijas uzpūstais štats no rīta darīja visu, ko vajadzēja darīt birojā. Divi cilvēki – izpilddirektors un atbildīgais par reklāmu un marketingu. Vakarā viņi strādāja izrādē. Jo teātrim taču ir taču vajadzīgs biļešu kontrolieris, vietu ierādītājs, garderobists, apkopējs. Faktiski, darbadiena ilga no desmitiem rītā līdz 11 vakarā. Vairāk cilvēku mēs nevarējām atļauties pieņemt! Mūsu puiši – gaismotājs un skaņu režisors – vakarā strādāja izrādē, pa nakti veidoja montāžu. Noturēt šādā ritmā darbiniekus varēja tikai tāpēc, ka viņi mīl šo teātri. Un, protams, taupot līdzekļus. Ja mēs dzīvotu neekonomiski, varētu taču pieņemt veselu baru administrācijas darbinieku un skatuves strādnieku. Kā normālā valsts teātrī! Dienā būtu viens administrators, vakarā otrs. Lielajos teātros uz 40 aktieriem ir apmēram 200 apkalpojošo darbinieku un personāla.

– Bet tev taču esot projektu teātris, nevis repertuāra teātris! Dzīvo taupīgi, neņem štatā, maksā tikai par padarīto.

– Lai tas, kurš to ministrijā izdomāja, vispirms apskatās, kas īsti ir projektu teātris un tad runā. Mēs spēlējam mēnesī līdz 32 izrādēm. Ja būtu projektu teātris, tad varētu nospēlēt 6 izrādes gadā, pieaicinot viesaktierus, kuri ir aizņemti pamatdarbā savos teātros. Diez vai aktieri un režisors, kuri jau būs izklīduši pa pasauli, kur viņu profesionalitāte būs vairāk vajadzīga, spēs savākties, lai nospēlētu šīs 6 izrādes gadā.

Lai taču šie kritizētāji vienreiz apskatās! Mums no Teātra Observatorijas dibināšanas brīža ar valsti ir slēgts tāds pats līgums, kā lielajiem teātriem. Varu tev parādīt un iedot kopijas. Te ir 2007. gada līgums. Punkts 2.6. «Nodrošināt 6 štata aktieriem ne zemāku mēneša darba algu par Ls 360». Nākamajā līgumā saskaņā ar valsts noteikto algu paaugstinājumu «nodrošināt štata aktieriem vidējo darba algu Ls 532». Vēl ir punkts 2.1.1. Nodrošināt «ne mazāk kā 10 000 apmeklējumu gadā». 2.2.1. «Ne mazāk kā 110 izrādes gadā». Par kādu projektu teātri te tagad runā? Tas ir repertuāra teātris. Bija jānodrošina «trīs jauniestudējumi gadā», «zāļu aizpildītība vismaz 75%». Izdomāt, ka esam projektu teātris var tikai tāds, kas neko nesaprot no teātra.

– Tev bija uzpūsts štats. Apmēram 30 darbinieki.

Tas ir absurds! Mums ir seši štata aktieri. Trīsdesmit cilvēki varētu būt tad, ja pieskaita visus tos uzaicinātos aktierus, kas spēlējuši kādā izrādē. Ja, piemēram, Indra Briķe nospēlē pie mums kādu izrādi, viņa taču tāpēc nav štata aktrise! Viņai tiek samaksāts par izrādi, nevis alga. Visdīvainākais vienmēr ir tas, ka tev pārmet par to, ko centies darīt pēc labākās sirdsapziņas. Taupījām kā varējām. Nezinu, kurš teātris spētu tik daudz ko nospēlēt un par tik mazu naudu izdzīvot. Lai taču pamēģina citi teātri spēlēt 30 izrādes mēnesī un izdzīvot ar 100 tūkstošu dotāciju.

– Simt tūkstoši daudziem šķiet milzu nauda!

– Kā tad! Turklāt tiek radīts viedoklis, ka mēs to vienkārši izšķērdējam. Tas, ka nodokļos valstij atpakaļ tiek samaksāti astoņdesmit tūkstoši, tas, ka cilvēki saņem algu un nesēž uz bezdarbnieku pabalsta laikam neko nenozīmē. Vai tiešām ir tik grūti saprast šo vienkāršo loģiku? Iedodiet dotāciju, mēs šo naudu caur nodokļiem atmaksāsim valsts budžetā, būs darba vietas, nebūs sloga sociālajam budžetam. Vai tiešām valstij ir izdevīgi, ka tās iedzīvotāji nekā nedara, tikai sēž uz pabalstiem.

Kādai vispār jābūt domāšanai, lai apgalvotu, ka ar simt tūkstošu dotāciju teātris var grezni dzīvot! Lūdzu uzraksti, ka Poliščuka joprojām dzīvo lielā greznībā! Viņa iet kājām, jo viņai nav sava auto un viņa mitinās dzīvoklī Pļavniekos. Tas ir viss mans īpašums!

– Lai notiek! No sākuma tavi aktieri bija ļoti profesionāli. Bet tad mākslinieciskais līmenis kritās, Teātra Observatorija sāka uzņemt studiju.

– Studiju mēs sākām veidot uzreiz. Protams, mums bija profesionāli aktieri, bet gribējām izaudzināt sev jaunus aktierus. Tas taču ir dabiski jebkuram teātrim. Turklāt aktieri, kurus piedāvā Kultūras akadēmija, vēlas strādāt... Tas patiesībā ir savādi jauniem cilvēkiem... Viņi vēlas strādāt stabilā struktūrā, saņemt stabilu algu. Mūsu teātrim finansējumu iedeva divus gadus pēc aiziešanas no Nacionālā teātra. Iztikām faktiski bez finansējuma un spējām pierādīt, ka varam īstenot starptautiski atzītus projektus. Mēs bijām starptautiski pieprasīti! Helēna Demakova nolēma mūs atbalstīt pēc ilgas vērošanas. Sapratām, ka mums vajag tikpat trakus un strādāt gribošus aktierus, kādi bijām mēs paši.

Ar šo studiju mums nekas neiznāca. Jau pirmajās teātra oficiālās pastāvēšanas dienās izrādījās, ka tam ir par maz līdzekļu. Štats bija pārāk mazs, nācās spēlēt 30 izrādes mēnesī, pirmajā gadā mēs radījām četras repertuārizrādes. Tas ir ļoti daudz vienam režisoram un sešiem aktieriem. Nopietni strādāt ar studiju vienkārši nebija laika un iespēju! Studija tika likvidēta jau pēc mēneša aktieru un režisores diennakts darba dēļ. Nezinu, no kurienes ir tās baumas, ka Teātra Observatorijā pieņemti darbā bijušie studisti. Lepers un Balčūnaite ir no Krilova kursa Kultūras akadēmijā, mums ir arī divi Romāna Viktjuka studenti no GITISa. Viss! Te nav neviena neprofesionāļa.

– Pirmais gads Observatorijai sākās ar lielu pacēlumu. Pēc tam tu sāki veidot viesiestudējumus ārzemēs un teātri nedaudz pameti novārtā. Sākās pašplūsma, bet pieaicinātie režisori nebija īstie.

– Zini, šai kritikas daļu es varu piekrist! Atceries, pirms tam man pārmeta – Gaļina Poliščuka neuztic savus aktierus nevienam citam režisoram. Tad arī nolēmu pamēģināt. Laikam jau tiešām nekas labs no tā neiznāca, kaut gan aktieri ieguva jaunu pieredzi. Piemēram, Bulis līdz tam vispār nebija spēlējis pie citiem režisoriem. Zini, tas īstenība bija ļoti labi. Radās tādas ilgas... Mani bija ļoti iemīlējuši Maskavas aktieri, ar kuriem strādāju. Zelta maskas kritiķi par šo iestudējumu teica – ļoti laba izrāde, bet ja to spēlētu tavi aktieri, būtu izcili! Jo viņi spēlē izcili! Arī aktieriem bija līdzīgas sajūtas. Mēs esam radījuši Latvijā vienīgo autorteātri. Šī pieredze deva sapratni, ka esam cits citam vajadzīgi.

Galvenā problēma tomēr nav tā, ka Gaļina Polisčuka esot pametusi savu teātri un aizbraukusi uz ārzemēm. Lielākā nelaime ir tā, ka noticēju kultūras ministram Intam Dālderim. Viņš man solīja – brauciet mierīgi, strādājiet, jums finansējums būs. Līņa un Rubeņa klātbūtnē spieda man roku un teica – Gaļina, jums nav nekur jāemigrē, valsts jūs nelaimē nepametīs. Viņš meloja. Kad atgriezos, radošā ziņā neko nevarēju paveikt, jo nācās nodarboties ar visām šīm problēmām. Vai nu tev ir apstākļi radošam darbam, vai nav. Kad uzzināju, ka manam teātrim nav naudas, man bija projekti citās valstīs, kur man arī tagad piedāvā jaunus līgumus, bet šai valstij es neesmu vajadzīga.

– Tev ir šausmīgi dārgas biļetes!

– Droši vien tāpēc, ka esam izšķērdējuši valsts dotāciju! (Smejas.) Varētu domāt, ja mēs dzīvotu taupīgi, tad šī dotācija ļautu tirgot biļetes par latu. Absurds! Agrāk lielo teātru dotācija vienam mēnesim bija lielāka nekā mums visam gadam. Kāpēc es te runāju par tām trīsdesmit un vairāk izrādēm? Tāpēc, ka teātrim ir jādarbojas. Lai izrāde notiktu vajag aktierus, gaismas un skaņu režisoru, garderobistu un biļešu pārdēvēju. Lai to uzturētu, arī ir nepieciešams šis izrāžu skaits un ieņēmumi no biļetēm. Es varu būt pateicīga, ka cilvēki piekrita strādāt tik garas stundas par tik mazu aldziņu.

– Tu esi sastrīdējusies ar visiem iespējamajiem Latvijas teātriem. Neviens tavu Observatoriju negrib pie sevis ņemt. Vai taisnība?

– Neesmu ne ar vienu strīdējusies! Es nemaz Latvijā nebiju, kā es varētu te ar kādu sastrīdēties! Es nesaprotu, no kurienes tas viss tagad rodas! Ko nozīmē pāriet ar visu trupu? Kāda tam ir jēga? Un kuram teātrim tagad ir lieka naudas summa, lai tērētos? Pēc lietu loģikas, citiem teātriem neko tādu nevajag! Kāpēc, piemēram, Nacionālajam teātrim tagad būtu jādomā, kā paņemt pie sevis vēl kādu teātri? Kāpēc NT neņem pie sevis Liepājas teātri, bet Daile – Valmieru? Droši vien viņi arī savā starpā ir sastrīdējušies. Kāda tam visam ir loģika? Jā, mēs esam apsvēruši arī šo variantu, tomēr, runājot ar citiem teātriem, ir izrādījies, ka tam nav nekādas jēgas. Esam pārāk dažādi, visiem ir problēmas ar finansējumu.

Tev esot dota nauda. Vieni apgalvo, ka piecdesmit tūkstoši, otri, ka divdesmit. Tu esot piesitusi kāju un teikusi, ja tik maz, tad tev nevajag vispār!

– Šīs tenkas ir vienkārši fantastiskas! Kā var tā melot! Kad mums atteica finansējumu, kas bija simt tūkstoši latu gadā, mēs ļoti ilgi gājām, lūdzām, bet ministram nebija laika ar mums tikties. Viņš bija ļoti aizņemts. Tiesa gan Valsts prezidentam laiks atradās un Valda Dombrovska birojam arī. Tika lūgts šo problēmu atrisināt. Tad mums piedāvāja divpadsmit tūkstošus dotācijas vietā. Mēs paņēmām. Ņemot vērā biļešu ieņēmumus, tas atrisināja problēmas uz diviem trim mēnešiem. Nekādi piecdesmit tūkstoši pat nav piedāvāti. Ir divpadsmit tūkstoši, kurus paņēmām.

– Visi teātri dzīvo slikti! Kāpēc tu gribi dzīvot labi?

– Esmu ar mieru dzīvot slikti, tikai lai piedāvā variantus dzīvot, lai samazina dotāciju, kā visiem, mēs arī dzīvotu, bet to taču nedrīkst lemt citi teātri. Kultūras ministrs, lai pašam nebūtu jāpieņem lēmums... Te citi saka, ministrs par to atbildēs, ja teātris tiks slēgts. Nu ko viņš atbildēs?

– Raimonds Pauls vēl tagad par to atbild...

– Atbild! Bet Dālderis nekad nebūs tāda personība kā Pauls. Ne jau teātriem jānāk kopā uz sapulci, lai lemtu, bet kultūras ministram. Viņš par to negribēja atbildēt. Tāpēc sarīkoja visu teātru sapulci. Tas izskatījās, kā būtu sanākuši Mercedes, Ford, un Zaporožec, kuri spriež, dod naudu Lincoln, vai slēgt ciet. Kāda tagad krīzes laikā ir motivācija? Kā var cilvēki no malas kaut ko lemt? Smieklīgi! Protams, ir konkurence, tagad sāncenši nav vajadzīgi, tā ir izdevīgāk. Bet vienalga, tā ir kultūras ministra atbildība.

– Labi, bet kas tālāk?

Es gribu palikt savā valstī. Redzu, ka tagad ir grūti laiki. Varbūt jāiet politikā? Viss, kas valstī notiek, slēdz skolas, slimnīcas, neviens nedomā par savu tautu, tikai par savu kabatu. No tā paliek baisi. Māksliniekam ir jābūt kopā ar savu tautu. Nekad neesmu interesējusies par politiku, bet redzu, kas tagad notiek. Tauta ir tā vīlusies, ka vairs neveido dialogu ar politiķiem. Tā vienkārši klusē, jo nekam netic. Tauta ir pieņēmusi – valdība ir mūsu ienaidnieks, labāk ar to nerunāt.

– Ja vēl te tauta vispār ir palikusi. Tie, kas ir gudrāki, apķērīgāki, aktīvāki, brauc projām. Brauc arī tu!

– Nu jā, kāpēc bija vērts sadoties rokās? Lai tagad te atbrauktu lētais ķīniešu darbaspēks? Patiesībā jau situācija ir ļoti smaga. Šajā sezonā neesmu varējusi iestudēt nevienu izrādi mūsu valstī... Man pašai privāti jau arī izdevīgāk būtu aizbraukt, ārzemēs režisora darbu novērtē augstāk. Tiek piedāvāti līgumi, esmu nodrošināta ar darbu un iztiku. Man nebūs jāmazgā traukus! Man tomēr sāp mans teātris. Nevaru to pamest. Es gribu strādāt Latvijā, nevis kur citur! Kāds labums valstij būs no tā, ka teātri tagad iznīcina?